Draņķozola stāsts “Citādajā Pasaulē”

Draņķozols

Žurnāla vāks ar publikācijas pieteikumu

Kur mājo nostāstu, teiku, leģendu, spoku, vilkaču un citi tēli? Ārpus mums? Vai varbūt tomēr – mūsos? Ja tas ir tā, tad – kas cilvēkos ir tāds, kas šīs snaudošās sajūtas atmodina? Fantāzija vien tā nevarētu būt… Varbūt maldīšanās, pēkšņi uznākošas neizskaidrojamas bailes, vadātājs”, vilkači, raganas un ļaunas ēnas patiešām pastāv dabā, neatkarīgi no mums? Vienkārši – daži to sajūt un redz, citi – ne? Gatavojot šo materiālu, visi aptaujātie sadalījās „ticīgajos” un „neticīgajos”. Vieni, pašu piedzīvoto pārstāstot, svēti ticēja redzētajām dīvainībām, labprāt dalījās iespaidos par piedzīvoto. Tie, kas „neko neredz un nekam netic”, palika pie sava: tas viss esot pilnīgas muļķības; neiespējamās lietas varot notikt tikai ar emocionāli pārjutīgiem, psihiski nestabiliem cilvēkiem – tādiem, kas visam ievibrējas līdzi. Sak, tiem, kam „nervi kā tauvas”, nekādi pekstiņi nerādās…

Tukumnieki, kam sirdij tuva daba, piepilsētas meži ar bagātīgo augu valsti, neparasto reljefu un pirmatnēji skaistajām ainavām, zina, kas ir Draņķozols un kur to meklēt. Par šo teiksmaino ozolu un tā noslēpumaini skaisto apkārtni savulaik esot stāstīti vismaz pieci vilkaču stāsti, ap 15 spoku stāsti. Visbagātīgākā šāda veida pieredze bijusi ogotājiem, sēņotājiem, tūristiem, orientieristiem, nūjotājiem un vienkārši – pastaigu mīļotājiem.

Ja ir taisnība tiem, kas teic, ka ozoli augot 300 gadus, tad 300 gadus briestot, un pēc tam – 300 gadus mirstot, kļūst saprotams, kāpēc neviena no pašreizējām tukumnieku un Raudas iedzīvotāju paaudzēm šo koku nav redzējusi zaļojam. Dažs pat zina stāstīt, ka tāds – nokaltis, ar milzīgu cauru dobumu apmēram triju metru augstumā, apsūnojis un ķērpjiem apaudzis – Draņķozols esot stāvējis jau vairākus gadsimtus. Tas stāvējis paugura virsotnē dīvaina purva vidū un bijis atrodams, ejot pa vienu no takām gar Melnezeru – apmēram pusotru kilometru Ziemeļu virzienā (Pirms diviem gadiem no Raudas ceļa izbūvēts grantēts ceļš – pa kuru tagad arī ar auto var droši nokļūt gandrīz līdz pašam ozolam). Iespējams, ka tas nelaimīgā kārtā pasteidzināja koka bojāeju: vairākkārtējus ļaunprātīgus ugunskurus dobumā pārcietis, Draņķozols pērnziem neizturēja un nogāzās. Tā – kā stāvējis: stumbram un zariem kritienā sadaloties gabalos. Zilganpelēks, vēju un saules, lietavu un sniegu balināts – tāds leģendārais koks patlaban tagad guļ uz zemes, vēl joprojām ar stipru, dobji skanīgu koksni… Pie tā uzstādīta norāde, kas vienlaikus ir arī piemiņas zīme šim kokam…

Jāteic godīgi: par Draņķozolu līdz šim pavasarim biju tikai dzirdējusi, un pārsvarā – pabaisus  stāstus. Ziņkāre gan mudināja Draņķozolu uzmeklēt, taču… neviens no paziņām, kas pārzina tuvējo mežu, nebija pierunājams doties „tīši doties briesmās iekšā”…

Tikai neatskatīties!

Gandrīz „tīši briesmās iekšā” mēs ar draudzeni ietrāpījām gluži nejauši. Abas esam nūjotājas, tāpēc  vakaros nereti dodamies pastaigā ar nūjām tepat, ap Melnezeru. Mežs labi zināms, maršruts – gadiem ilgi ielāgots līdz pēdējam sīkumam. Bez tam – paldies soļotājai, olimpietei Anita Liepiņai! – šajā mežā ir vairākas marķētas trases. Mēs izmantojam galvenokārt divas: 3,8 km un 5 km – atkarībā no tā, cik laika kuru reizi varam atvēlēt nūjošanai.

Tad nu reiz pavasarī, atsākot nūjošanas sezonu, atklājām, ka mūsu maršrutu meža celiņš izvandīts ne pa jokam: cauri mežam, kokus gāzdama un dzīvās saknes ārā raudama, dragāja smagā mežu tehnika. Acīm pavērās īsts kaujas lauks, postaža, kas pastaigām vairs nebija izmantojama. Izlēmām, ka dosimies tajā pašā virzienā – vien krustojumā nenogriežoties pa labi. Izpētīsim, vai taka, kas iet Ziemeļu virzienā, pēc kāda gabaliņa tomēr nenogriežas uz Melnezera , uz Tukuma pusi. Ja globālos mērogos „visi ceļi ved uz Romu”, tad lokālajā mērogā visiem tuvējiem meža ceļiem un takām vajadzētu vest uz Tukumu! Tā nospriedušas, droši devāmies tālāk.

Pēc kāda laika šķita, ka celiņš patiešām nedaudz pagriežas mums vajadzīgajā virzienā, tāpēc tērzēdamas (Nūjojot vajag sarunāties! Tā tiek kontrolēts temps: ja sarunāties grūti, ja aizelšamies, tad temps ir par strauju…) ierastā tempā devāmies uz priekšu. Pat nemanījām, kā taka pamazām pārtapusi taciņā – zvēru vai pērngada ogotāju un sēņotāju nosliedējumā. Bija pagaisis skaistais egļu uz priežu mežs. Stalto koku vietā – sīkas lapu koku kritalas, kam purvainā augsne smacē un sapūdē saknes… Lejāk pa nogāzi aiz kritalām spīdēja tumšu ūdeņu akacis. Apstājāmies un satrūkāmies ne pa jokam: apkārtne bija pilna kritušu koku, tumšu ūdens lāmu, purvu dumbrāja smakas piesūkusies. Pat debesis virs mums šķita draudīgi tumšas un drūmas. Pat nemanījām, ka mežā esam uzkavējušās līdz tik vēlam vakaram! Pār šo posta ainavu valdīja tik „mironīgs” klusums, ka man pat zosāda uzmetās. Paskatījos uz draudzeni – viņa, salīgi sadrebinājusies, brīdi stāvēja, ar rokām plecus aptvērusi… Abas sen vairs nebrīnāmies par brīžiem, kad saprotamies no pusvārdiem vai pat vispār bez vārdiem. Tā notika arī šoreiz: abas vienlaikus griezāmies apkārt un devāmies atpakaļ – pa to pašu taku, pa kuru bijām atnākušas šurp. Apzinājāmies, ka turpināt nezināmo taciņu būtu bīstami, jo varam apmaldīties. Grūti pasacīt, kāpēc soļojām klusēdamas:  nomāca drūmā vide, steidzināja krēslas tuvums un vakara migla, kas cēlās no dumbrainajām zemienēm, vai vienkārši – temps nemanot bija kļuvis par ātru.

Kad nonācām mums pazīstamajās mežu tehnikas sapostītajās krustcelēs, abas pēkšņi – ar skaļu, atvieglojuma pilnu fū-ū –ū! – strauji apstājāmies. Temps mūs patiešām bija nokausējis! Visu atceļu bija tā, it kā kāds mani trenktu, paslēpies meža biezoknī, skatītos mugurā, aizelsusies sacīja draudzene. Jā, es piekritu, es savukārt visu laiku domās atkārtoju: tikai neatskaties, tikai neatskaties! Izrādījās, ka arī viņu uz priekšu dzinušas kaut kādas ne ar ko neizskaidrojamas bailes. Bijām pārsteigtas: šajās krustcelēs, kas patiesībā bija tas pats mežs, pa kuru nūjojām jau gadiem ilgi un arī tajā vakarā tikko bijām atgriezušās… vēl nebūt nebija vēls vakars! Virs mūsu galvām – skaidras debesis. Saule – vēl labā gabalā, un meža taka – joprojām omulīgi silta pēc versmaini karstās dienas.  Lieki piebilst, ka arī no miglas – ne miņas…

Kā šausmu filmā

Kāds vadātājs?! Neviens mani pa mežu nevadās, reiz paziņojis kāds puisis, aicinādams savu draudzeni skaisto vasaras svētdienu veltīt garākai pastaigai tuvāk pie dabas. Pa Melnezera mežu, piemēram. Draudzene gan ieminējusies: sak, vai tā nav slikta vieta? Dzirdēts, ka tur daudzi apmaldoties, jo Draņķozola tuvumā piesitoties vadātājs. Kas gan ir kaut kāds mistisks vadātājs jaunam, stipram vīrietim?! Viņam esot noturīga nervu sistēma, puisis apgalvoja, tāpēc spoki, velni, vilkači un visādi citādi mošķi un vadātāji viņu apejot ar līkumu. Par to, kā izvērtās drauga ierosinātā pastaiga – Ivetas stāsts:

Laiks todien bija silts un saulains, daba – pirmsjāņu pilnziedā… Mežs pietiekami skrajš un pārredzams, Engures šoseja – gandrīz līdzās, tāpēc bijām droši, ka mašīnu dūkoņa neļaus mežā aizklīst par tālu.. Ar draugu varēju justies droša: jau kopš viņa bērnības ģimene vecāsmātes vadībā ik vasaras un rudeņus piepelnījusies, lasot meža veltes. Viss skolai nepieciešamais saogots un sasēņots tepat, tuvējos mežos! Bez tam viņš pats vairākus gadus strādājis mežā, zāģējis kokus. Tātad – kas gan te ko baidīties?!

Pirmais, otrais, trešais avotiņš… Takas un taciņas… Apbrīnojami stāvi uzkalni, dziļas un purvainas dūkstis – starp tiem… Dīvaini koki un akmeņi… Tā mēs klaiņojām, līdz pagurām karstajā vasaras saulē. Sāka gribēties dzert, bet tuvumā – tikai tās dumbrainās pančkas. Vajadzētu atgriezties pie avotiem, virzīties tā kā uz māju pusi… Taču – uz kuru pusi tas būtu?! Stāvējām abi meža vidū, dziļas neizpratnes pilni. Skaistā roze, ko draugs satiekoties man uzdāvināja, sen jau izskatījās pēc sarkanas ļerpatiņas uz ērkšķaina kāta… Kājas piekusušas un apskrambātas… Mežā – ne skaņas. Ne lapu šalkoņas, ne šosejas dūkoņas, uz ko tā bijām paļāvušies. Dienas vidus svelmainā saule mūs dzina vai zemē iekšā. Bula laiks, sacītu vecāmāte…

Jā, par vecomāti atcerējāmies, kad, apmetuši kārtējo līkumu, trešo reizi atgriezāmies vienā un tajā pašā vietā: citādi nebija, ka mums piesities izdaudzinātais vadātājs! Zināju, ka tādās reizēs jānoliecas labi zemu un apkārtne jāpēta, veroties caur kājstarpi. Tas nozīmēja – uz pasauli paskatīties citādi, no cita redzes leņķa… Taču – gatavodamās tikai nelielai romantiskai pastaigai, biju ģērbusies biju kleitā, tāpēc ļoti zemu liekties šķita kaut kā neērti. Zināju vēl vienu paņēmienu pret vadātāju. Vienojāmies, ka šis rituāls ir mana pavadoņa ziņā: viņam jāapsēžas uz celma, jānovelk apavi, tad – zeķes jāapmaina vietām, labajā kājā velkot to, kas bija kreisajā, un kreisajā – to, kas iepriekš bija labajā kājā. Ja situācija nebūtu tik neiedomājami dīvaina un satraucoša, viņš droši vien smietos un šādas izdarības neuztvertu nopietni, taču šajā gadījumā „buršanās” itin nemaz nešķita smieklīga. Drīzāk – kā tobrīd vienīgais iespējamais risinājums, atzīstot savu „sakāvi” vadātāja priekšā. Kad tas bija izdarīts, viņš, uz brīsniņu acis pievēris, ar roku norādīja virzienu. Tātad – bija sapratis, kurā virzienā jādodas. Nu, vismaz domāja, ka saprot… Cerējām, ka beidzot tiksim ārā no šī meža – nav taču ne Slītere, ne Dundaga!

Mežs joprojām šķita svešs un… tāds kā noburts. Saule turpināja svelmēt, daba stāvēja kā pamirusi, un mums jau atkal sāka zust cerības… Un tad pēkšņi – vēl pāris soļu, un mēs atradāmies… balta un plata lauku lielceļa līkumā! Pārsteigti brīnījāmies, no kurienes te tāds gadījies. Un – uz kuru pusi tagad ir Tukums?! Paskatījāmies pa kreisi – ceļš tukšs un vientuļš. Paskatījāmies pa labi, un tur… no uzkalna viņas puses, no strauji augoša balta putekļu mākoņa iznira balts satiksmes autobuss. Absolūtā klusumā! Kā spoku filmas palēninātajos kadros. Baidījāmies pat acis pamirkšķināt – ja nu tas viss pazūd?

Tikai dažus soļus paspēru, galvu pagriezu, acis izberzēju…

Venita ir ogotāja un sēņotāja „ar stāžu”, un arī viņai ir savs stāsts:

Tukuma piepilsētas un Raudas apkārtnes mežus pazīstu labi! Un pat ne tikai tuvējos, bet arī tālākus, jo visa bērnība mežos pavadīta, lasot mellenes, avenes, meža zemenītes, brūklenes un sēnes. Vecāmāte Tukuma tirgū visu meža ražas sezonu tirgū sēdēja: ko nepāra dienās salasījām, to viņa pāra dienās pārdeva. Mēs ar brāli bijām vislielākie palīgi, jo mamma un vecāmamma mūs audzināja vienas, un mammai aldziņa maza, bet mēs – nepārtraukti augoši…

Ilgu laiku dzīvoju pārliecībā, ka es jau nu gan mežā neapmaldīšos. Tādās pašās domās par sevi bija arī brālis, un tikai vecāmāte klusēja: sak, viss var gadīties, viss var notikt un būt – skatieties, ka negadās salielīties! Kad mēs, pusaudžu gados būdami, lūdzām, lai mežā parāda mums „to briesmīgo” Draņķozolu, vecāmāte mūs allaž apsauca: sak, nevajag tīšuprāt uz nepatikšanām uzprasīties! Mežam sava dzīve, mums – sava. Sava – vilkiem un vilkačiem, raganām un spokiem. Nevienai radībai vai parādībai – kas nu kuru reizi var ceļā gadīties – nepatīk, ja viņu tīši traucē. Sabīšanās ir mazākais, kas tādā gadījumā var notikt, viņa strikti noteica. Tā arī dzīvojāmies pa mežiem – ar pieņēmumu, ka katrai pasaulei – gan mūsējai, gan paralēlajai, ir savas robežas, savi noteikumi. Tos ievērojot, mežā jutāmies kā savās mājās – droši un neapdraudēti.

Un tomēr… Diena, kad paralēlās pasaules krustojās ar mūsējo, sākumā ne ar ko neatšķīrās no citām. Arī laiks – kā jau jūlijā, melleņu laikā – silts, skaists un mierīgs. Klusums, ne vēja pūsmiņas. Pēc brīža, saulainajā klajumā ogas lasot, man šķita mazliet tā kā par karstu, tāpēc pagājos mazlietiņ uz ēnas pusi, cerot, ka arī mellenes tur būs vēl lielākas nekā saulē. Pacēlu galvu: brālis tepat, nelielā ieplakā, centīgi ogoja. Vecāmāte – tikai mazu gabaliņu tālāk, košais lakatiņš vīdēja starp priedēm un jaunajām eglītēm.

Ēnas pusē sākās neliels slīpums lejup un, kā jau biju iedomājusies, viss zilganzaļš no ogu pārpilniem mellenājiem. Tās bija patiešām lielas, ar vieglu sirmi pelēcīgu apsarmojumu. Mētras bija pilnīgi neskartas, tātad pirms manis te neviens cilvēks nebija nācis. O, es sapriecājos, man šodien būs vispilnākais grozs! Labu brīdi lasīju, galvu nepacēlusi.

Kad sajutos piekususi no saspringtās pārcentības, piecēlos kājās, lai nedaudz atliektu muguru. Pavēros apkārt… Mīļais dieviņ! Sveša vieta, neredzēta apkārtne, pavisam citi koki: tepat, lejiņā – kaut kādi brikšņi, zeme purvaina. Ēnā ogojot, laikam bija kļuvis pavēsi – uzmetās zosāda. Noskurinājos. Pakausī tā kā sāka kņudināt, apkārt viss pēkšņi izskatījās biedējošs, šķita, ka no lejas, no krūmiem aiz dumbrāja uz mani kāds skatās – neatlaidīgi, hipnotizējoši un ļauni … Sabijos ne pa jokam!  Skriešus metos atpakaļ uzkalniņā. Jā, gaišāks te bija gan, taču no vecāsmātes un brāļa – ne miņas. Kur palikuši manējie?! Gribējās kliegt, taču kaklā sakāpa tāds kamols, ka sauciena vietā sanāca vien vārga īdēšana. Mani pārņēma aizvien lielāka panika: uz kuru pusi  skriet, kur viņus meklēt? Izmisumā grozot galvu uz visām pusēm, pēkšņi pamanīju, ka pa meža taku manā virzienā tuvojas vīrietis. Viņš gāja sava nodabā, apkārtni nevērodams, it kā iedams uz noteiktu mērķi. Patiesībā varētu sacīt, ka viņš gāja nevis pa mežu, bet… it kā mežam cauri. Viegli izslīdējis cauri jauno eglīšu pudurim, viņš mazliet pacēlās uz augšu un pārslīdēja pāri cinim. Zem viņa soļiem nenoliecās mellenāji, pret viņa krūtīm nesatrūka zirnekļa pavediens… Kā noburta skatījos šajā parādībā. Vienubrīd biju gribējusi viņu uzrunāt, taču tagad, redzot viņa dīvaino pārvietošanos, neviļus pakāpos soli sāņus – lai netraucētu gājējam. Pakāpos solīti, neviļus uz mirkli novērsos, un… viņa vairs nebija! Svešinieks bija izgaisis. Tas nevarēja būt! Es taču viņu redzēju tik skaidri: brūni pelēkās biksēs, naģeni galvā, uz pleciem uzmests vīriešu svārks… Ne priekšā, ne aizmugurē, ne sāņus no taciņas garāmgājēja vairs nebija. Apjukumā izberzēju acis, palūkojos uz zemi… Nekādas takas te nemaz nebija! Istājās panika, un es metos skriet, pat nedomājot par virzienu. Galvenais – uz gaišāko pusi, uz saules apspīdēto nākamo uzkalniņu. Izskrējusi klajuma vidū, atpazinu gan priedes, gan jaunās eglītes. Pie tām, ogas lasīdams, tupuļoja brāļuks. Pārdesmit soļus tālāk vecāmāte, piecēlusies visā augumā, braucīja savu nolīkušo muguru. Atviegloti uzelpoju: esam tepat – dzīvi, veseli un visi kopā.

Tagad, būdama pieaugusi, reizēm iedomājos: kas ir tas, kas deformē mūsu uztveri? Un kāpēc tā notiek? Varbūt vainīgas zemes garozas tektonisko lūzumu vietas? Varbūt tā ir tikai mūsu iztēle: mēdz taču sacīt, ka „viss ir galvā”.

Ir tas, kam noticam

Var tikai piekrist zinātājiem, kuri apgalvo: viens no skaistākajiem un daudzveidīgākajiem mežiem Latvijā ir masīvs starp Melnezeru, Cērksti, Milzkalni, Raudu, Āžu kalniem un Engures ceļu. Tur atrodami visi mežu tipi. Augsti un stāvi uzkalni, noslēpumaini ezeriņi, purvi un ūdeņiem bagāti strauti. Stāsta, ka pakalnā pie Draņķozola pat stipri vējainā laikā valdot pilnīgs miers un klusums, bet purvainajās ielejās – spocīga migla. Lejā, gravā, pēc noietiem pārdesmit metriem ir neliels akačains purviņš, kurš pat visbargākajās ziemās neaizsalst, te padzerties nāk meža dzīvnieki. Vasarā viegli atrodami divi cits no cita netālu esoši mazi dīķīši jeb akacīši – kā divas acis, pilnas ar melnu, gar malām zaļi aizaugušu ūdeni… Ilgāk tajā lūkojoties, šķiet, ka katra no šīm acīm cilvēku hipnotizē… It kā ne ļauni, drīzāk pētoši, ziņkārīgi. Daži, kas tajā vietā pabijuši, ir pārliecināti: šīs esot aizlaikos, pirms tūkstošiem gadu nokritušu meteorītu radītās bedres, un šī esot iemīļota ārpuszemes civilizāciju iemītnieku tikšanās vieta.

Par to gan rūdītākais Tukuma puses orientierists, orientēšanās kluba „Silva” dibinātājs un viesu nama „Sveikuļi” īpašnieks Zigfrīds Freimanis, tautā čomiski saukts par Zipi, vienkārši atmet ar roku: ir tas, kam tu tici! Ja tici citplanētiešiem – tici vien. Ja vēlies – tici vilkačiem un raganām. Jebkam. Jo vieta te patiešām pasakaina, un katrs te atrod, ko meklējis: no ziemeļiem, no Skandināvijas nākošie šļūdoņi te sastūmuši stāvus uzkalnus, sanesuši milzīgus dažāda sastāva akmeņus. Tie, kas pēta akmeņu starojumus un enerģētiku, teic, ka tā patiešām ir atšķirīga. Sablīvētā, ar akmeņiem, māliem un granti klātā zeme dziļi sevī glabā ledāju fragmentus, un tas viss, pamazām kūstot, radījis veselu avotu sistēmu. Tāpat radušies arī purvi starp uzkalniem, mežā ir vairākas kritnes, kur iebrukusī zeme izveidojusi mazas ezeru „actiņas”. Ar  ģeologiem par to derētu parunāt…

Vienīgais, ko gribu iebilst: Draņķozols nav draņķis! Draņķi varētu būt bijuši cilvēki, kas te kādreiz pulcējās. Laupītāji, piemēram. Pirms vairākiem gadu simteņiem viņi Nāves ielejā – asā vientulīga ceļa līkumā (Arī šeit ir avotiņš, kur pēc ūdens cilvķi ierodas no tuvienes un tālienes…) pie tagadējā Šlokenbekas dzirnavu dīķa – sagaidīja un aplaupīja ceļiniekus, bet mantu pēc tam dalīja drošākā vietā – pie Draņķozola. Tāds tam ozolam liktenis. Dziļā meža vientulīgākajā vietā Draņķozols gadu simtiem bijis labākais orientieris. Te visādas lietas esot darītas – gan dumpīgākie zemnieki kārti, gan spīvākās raganas dedzinātas. Vai tad kāds brīnums, ka vieta un ozols apaug ar visvisādiem nostāstiem, teikām un leģendām?  Un tas taču labi, ka cilvēks, izstaigādams apkārtnes mežus, turpina iepazīt dabu, rosina savu iztēli. Labi, ka kādam nepietiek ar virtuālās pasaules piedāvājumu: spokiem, briesmoņiem, citplanētiešiem, monstriem. Galu galā – labi, ka meklē dabisku, lai arī nokaltušu , ozolu nevis virtuālus pokemonus…

Savukārt, Dzintars Laivenieks – mežkopis ar ilggadēju stāžu, domīgi teic: kaut kas ar to Draņķozolu tomēr ir… Kad mēs, mežinieki, orientēšanās sacensību maršrutā iekļāvām arī Draņķozolu, tas bija visbiežāk neatrastais kontrolpunkts. Turpat apkārt vien mīcījās, taču atrast nevarēja…

Zipis atkal pasmejas: kompasa adatiņa Draņķozola apvidū tā kā saliecas. Tas laikam purva rūdu dēļ. Varbūt tur arī kāda nopietnāka āderīte darbojas. Reizēm dažu labu orientieristu kompāniju mēdzu provocēt: kurš var apiet kalnam apkārt un atgriezties šajā pašā vietā? Ja iet prātīgi – nav problēmu, viss kārtībā, sanāk! Bet bieži vien nekas nesanāk, un orientieristi vaino kartes uzbildējumu, kompasu.

Kur cilvēks vēl kāju nav spēris

Viss pasaulē notiekošais, neizzinātais, kam nerodam racionālu izskaidrojumu, pamazām apaug ar teikām, leģendām, nostāstiem. Viss, kam savas ierobežotās sapratnes, maņu orgānu nepilnības dēļ piedēvējam mistiskas īpašības, cilvēkus fascinē, attīsta viņu fantāziju. Cilvēks savā būtībā ir gan zinātkārs, gan ziņkārīgs, un tajā nav nekā nosodāma! Taču – no otras puses – ne visu, ko esam redzējuši, zinām un protam, izmantojam tā, lai saudzētu dabu un tās resursus, saglabātu un veidotu harmonisku vidi ap mums. Tāpēc ne vienmēr un ne visu gribas atklāt „plašām tautas masām”. Varbūt lai tā arī paliek, ka Draņķozolu daudzi nezina un nevar atrast? Daudziem pret dabu ir tik ļoti patērnieciska attieksme, ka jābažījas gan par Maijpuķīšu kalnu, gan par Āža kalnu, ko kāds ar savu nepārdomāto darbību varētu sapostīt. Jāsatraucas par avotiem, ko ik pa laikam dažs mēģina „labiekārtot” – lai ūdens ērtāk pasmeļams; par tām dažām „drosminiecēm” naktsvijolēm, kas parādījušās nu jau gandrīz pie pašas Melnezera pludmales; par zalkšu liepām nomaļas meža taciņas malā, kam stumbrs pie zemes – rokas resnumā, kamēr tās, kas aug gar cilvēku iestaigātajām takām, savā īsmūžībā sasniedz vien zīmuļa resnumu.