Pasniegta TLA gada balva “Zelta svece 2021”

Jaunā gada pirmajā tikšanās reizē tradicionāli tiek pasniegta TLA gada balva “Zelta svece” vairākās nominācijās. Pretendentus izvirza TLA literāti, balvu iegūst tas, kurš nominācijā minēts visvairāk reižu.

 

GADA IZRĀVIENS – nominanti

Gvido Drage – starts prozā ar jauno grāmatu

Guntis Zariņš – pirmā intervija, publikācija, pseidonīms, iekļaujas TLA kolektīvā, novada pasākumu

Rolanda Bula – grāmata, intervijas, detektīvu “branžas” dibināšana, uzvara prozas lasījumos

 

 GADA UZDRĪKSTĒŠANĀS – nominanti

Guntis Zariņš – novada Prozas fermentāciju,

Ilga Bindre – uzraksta savu pirmo stāstu;

Redžinalds Grikmanis (Gvido Drage) – sāk lietot viedtālruni, kļūst par  WhatsApp lietotāju un TLA grupā raksta haikas, paraujot līdzi  pārējos.

Anna Jurševica – debija žurnālistikā

  

 

GADA IZAUGSME – nominanti

Anna Jurševica – dzeja kļuvusi kvalitatīvāka, uzrakstīja projektu, debija žurnālistikā

Guntis Zariņš – darbs pie romāna slīpēšanas, kas drīzumā vainagosies ar iznākšanu

Gvido Drage – izdota grāmata vadošā izdevniecībā

Rolanda Bula – par iziešanu/ izaugšanu ārpus reģionālā rāmīša, iniciējot Detektīvu un trilleru rakstnieku apvienību

Guna Roze – Dzimtsarakstu grāmatas manuskripts kā fundamentāls darbs.

Ilga Bindre – uzrakstīja stāstu, darbojas WA čatā.

 

GADA PUBLIKĀCIJA – nominanti

Gvido Drage – intervija NTZ

Guntis Tālers – romāns turpinājumos “Latvijas Avīzē”

Guna Roze – Abas TLA jubilejas publikācijas unb “Proza ir fermentēta” “Neatkarīgajās Tukuma Ziņās”, TLA biedru autorlapas “Kultūrzīmēs”, pašas autorlapa NTZ

 

GADA TEKSTS – nominanti

Rolanda Bula – stāsts “Sirdsdīvāns”

Guna Roze – stāsts “Pāri upei”,  slejas LA “Kultūrzīmēs” (Otrādības laikmeta apceres; Ejam ēst kaķi u.c.)

Imants Liepiņš – “10 krāšņi fakti par TLA” (ieskaitot kabačus)

Ilga liepiņa – teksts WA čatā: “Kopš mana ceļa zvaigzne ir Kornēlija Apšukrūma, jums nevajadzētu lietot tik necienīgu vārdus. Manai dvēselei tie sagādā patiesas ciešanas.”

 

GADA SASNIEGUMS – nominanti

Rolanda Bula – stāsta “Sirdsdīvāns” dubultuzvara prozas lasījumos, romāna “Noilguma lieta” iznākšana, uzņemta LRS

Guna Roze – sāk rakstīt ar pseidonīmu, projekta “Sirds uz perona” jauda

Baiba Talce – uzņemta LRS

Gvido Drage – izdota prozas grāmata, publiski grāmatas atvēršanas svētki

Maija Laugale – Autoru balva “Tukuma prozas fermentācijā”

 

 GADA AUTORS – nominanti

Rolanda Bula – visražīgākā, raksta intensīvi un sekmīgi

Gvido Drage – debija prozā grāmatas formātā izdevniecībā

  

 

 GADA ATBALSTS – nominanti

Guna Roze – lielais darbs TLA labā, atbalsts Gvido Dragem stāstu krājuma iznākšanai, VKKF finansējuma piesaistīšana

Aigars Brics – atbalsts ar transportu: vienmēr visus un visu aizved un atved, kad un kur vajadzīgs, bez viņa mēs nekā.

Guntis Zariņš – neatsverams atbalsts TLA jubilejas publikāciju sagatavošanā

Guna, Rolande, Aigars, Redžinalds, Guntis – brīvprātīgais kolektīva darbs grāmatu totēma pindzelēšanā

 

 TLA GADA NOTIKUMS – nominanti

biedrībai “Tukuma Litarātu apvienība” 10 gadi

Publiski prozas lasījumi “Zem sirds līnijas” Covid laikā par spīti visam, piesaistīja jaunus biedrus.

Sirds uz perona – jau stabili starptautisks pasākums latviešu kopienai, lieliska tiešraide no Tukku Magi

 

 

 

 

 

 

10 gados 41 grāmata

Biedrības “Tukuma Literātu apvienība” pastāvēšanas 10 gados mūsu literātiem izdota 41 grāmata. Daudz vai maz? Mūsuprāt, daudz. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tikai dažas no tām ir autorizdevumi, bet 3/4 izdotas Latvijas nozīmīgākajās izdevniecībās.

 

Ilga Bindre, dzeja

«Sirds siltumam», 2020, autorizdevums.

 

Aivis Briesma, dzeja

«Vēju spēles ar vārdiem», 2013, N.I.M.S.

 

Rolanda Bula, proza

«Klusēšanas varā», 2014, Jumava.

«Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās», 2015, Zvaigzne ABC.

«Stopētāju lieta», 2018, Zvaigzne ABC.

«Atpakaļceļš», 2018, Latvijas Mediji.

«Upes laiks», 2019, Latvijas Mediji.

«Sīnāja kalna lieta», 2020, Latvijas Mediji.

«Noilguma lieta», 2021, Latvijas Mediji.

 

Gvido Drage, dzeja

«Ūdens pulkstenis», 2012, N.I.M.S.

«Vienkārši zeme», 2018,  N.I.M.S.

Proza

«Karma sūtra. Stāsti», 2021, Latvijas Mediji.

 

Andris Jansons (Afraīns), dzeja

«Slepenie veidi kā pateikt», 2020, autorizdevums.

 

Anna Jurševica, dzeja

«Kad vējš sudrabu spēlē», 2020, autorizdevums.

 

Ilga Liepiņa (pseid. Nella no Krotes), proza

«Kumeļu sauks Delveris», 2013, Lauku Avīze.

«Nāve stiprāka par mīlu», 2014, Zvaigzne ABC.

«Mana draudzene ēna», 2015, Lauku Avīze.

«Ragana bez diploma», 2019, Latvijas Mediji.

 

Imants Liepiņš, proza

«Ukraina. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija: aculiecinieka stāsts», 2015, Jumava.

«Nāvējošie gaisa dārzi», 2016, Dienas Grāmata.

«Zaldātu zābakos», līdzautors, 2016, Jumava.

 

Inta Riekstiņa, dzeja

«Zīmes», 2012, Austras biedrība.

 

Guna Roze, proza

«101. kilometrs», 2015, Dienas grāmata.

«Sadursme», 2019, Dienas grāmata.

krājums

«Kungs Tukums. Vēsturiskā apriņķa literatūras almanahs 17.-21. gs», sastādītāja, 2019, TLA.

 

Elmārs Augusts Rumba, dzeja

«Saulava», 2012, N.I.M.S.

 

Vilis Seleckis, proza

«Tas bija brīnums, ko mēs paveicām». 2013, autorizdevums.

«Meitenes ar eņģeļa tetovējumu». 2016, SIA Klio ABC.

«Ardievas mežam». 2016, Zvaigzne ABC.

«Memoranda mednieki». 2016, SIA Klio ABC.

«Sārta asins baltā sniegā». 2016, Zvaigzne ABC.

«Kolimas asiņainais zelts». 2017, SIA Klio ABC.

«Disidents». 2020, Zvaigzne ABC.

«Nozagtais sapnis. Oligarhs un viņa sievietes». 2021, Klio ABC.

«Nozagtais sapnis. Nāves cilpā». 2021, Klio ABC.

 

Baiba Talce, dzeja

«Sizifa komplekss». 2011, autorizdevums.

«Tālās tikšanās». 2019, autorizdevums.

 

Sarma Upesleja, dzeja

«Tik tuvu Tev». 2011, Liepa.

«Laika meti». 2015, autorizdevums.

«Teiksma par Tukuma Katrīnu un rozi», 2015, autorizdevums.

«Aiz sidraba šķidrauta», 2019, Liepa.

Biedrībai “Tukuma Literātu apvienība” – 10 gadi

48 + 10 = 58 gadi

27. oktobrī apritēja 10 gadi kopš biedrība «Tukuma Literātu apvienība» juridiski reģistrēta Latvijas Uzņēmumu reģistrā ar Nr. 40008185229.

Bet kā stingro ierobežojumu laikā atzīmēt jubileju, ja katrs esam no citas mājsaimniecības un pat sazināšanās notiek tikai WhatsApp tērzētavā? Jubilejas kūku apēdām tieši mēnesi vēlāk – 27. novembrī pēc “Tukuma prozas fermentācijas” noslēguma pasākuma. Bet atzīmējām, atceroties desmit gados paveikto un plānojot nākamās aktivitātes.  Pa īstam nosvinēsim 2023. gadā, kad apvienībai apritēs apaļi 60.

Ar dziļām saknēm

Tikai ar laika distanci iespējams izvērtēt lokālo procesu nozīmi plašākā mērogā. Arī kultūrā, tostrap – literatūrā. Grozies, kā gribi, tieši Tukuma puses literāti visos laikos bijuši pirmie – sākot ar Latvijas oriģinālliteratūras šūpuļa iekustināšanu pirms 400 gadiem, līdz tautas uzjundīšanai Trešajai Atmodai.

Bez pārtraukuma turpina darboties arī Pētera Jurciņa – dziesmas “Vālodzīte” autora – 1963. gada maijā dibinātā vietējā literātu apvienība, kas ir senākā Latvijā.

Ko radošai apvienībai nozīmē juridisks statuss?

Labā ziņa – nešaubīgi lielākas iespējas. Vispirms tās ir iespējas piesaistīt finansējumu. Tagad varam piedalīties pilnīgi visos projektu konkursos. Šajos 10 gados realizēts projekts LEADER programmā; 6 reizes saņemti VKKF finansējumi (neskaitot individuālos piešķīrumus), 2 reizes –  Tukuma novada Domes kultūras projektu konkursa finansējums, kā arī vairāki ziedojumi kā sabiedriskā labuma organizācijai. Ar organizācijas viedokli rēķinās – vēl pirms Tukuma kultūras projektu konkursa esam palīdzējuši domei izvērtēt naudas pieprasījumus literāriem projektiem; mūsu pārstāvis ievēlēts Latvijas Rakstnieku savienības pārstāvju sapulcē; esam aicināti piedalīties nopietnās diskusijās par nozares attīstību un problēmām. Ja TLA nebūtu juridisks statuss, mēs nevarētu piedalīties lielajā notikumā “Latvijas Grāmatu izstāde”, nevarētu pretendēt uz pašvaldības telpām utt.

Sliktā ziņa – tas nozīmē arī daudz lielāku atbildību. Tās ir nemitīgas klapatas. Skrupuloza grāmatvedība, līgumi, sapulču protokoli, pedantiski nodokļu maksājumi, neiepriecinošas bankas komisijas maksas (virs 70 E gadā, iztiekot bez maksājumu kartes), atskaites VID, dažādu izmaiņu reģistrēšana Uzņēmumu Reģistrā. Un tā projektu rakstīšana, un pēc tam atskaites… Arī ikmēneša avīzes sagatavošana, mājas lapas uzturēšana… Vismaz pilna pusslodze cilvēkam, kurš par to nesaņem ne graša, un ziedo laiku, ko varētu veltīt radošajam darbam. 2019. gadā šo pienākumu uzņēmās pildīt Andris Jansons, 2020. gadā – Aigars Brics, tagad atkal Guna. Bet kolēģi literāti ir slinki kā pelavu maisi – izdomās desmit ieganstus, kāpēc atkal nevar pakustināt mazo pirkstiņu. Ļoti pietrūkst Elmāra, Annas un Marijas bijušā atbalsta.

Ko dara biedrība? Cenšamies turēt priekšgājēju augstu pacelto karogu, godam kopjot novada dziļās literārās tradīcijas, nesamierinoties ar “kā nebūt” un “kas piedzimis, to kristīsim”.  10-gades reizē atcerēsimies pamanāmākos sasniegumus, bet vispirms…

…Mūsu jumts

“Kopš dzīvoju Tukumā, mani ne mirkli nav pametusi sajūta, ka virs šīs vietas ir tāds kā radošumā vibrējošs jumts, vai portāls uz debess smadzeņu labo puslodi,” Guna Roze sacīja intervijā laikrakstam “Diena.”

Šo fenomenu «Kungs Tukums» ievadvārdos atklāj arī vārda meistars Gvido Drage: «Kamēr otra Rīga guļot apakš Rīgas, mūsu spēks ir gara mājās – virs pērkamā un taustāmā!» Šoruden viņš šo tēmu atkal attīsta.

 Gvido Drage

JUMTS

Kungs Tukums iet pāri Rožu laukumam, bet augšup pa Lielo ielu skrien Ziemeļvējš, šņākdams kā sabojāts refreširators, norauj kungam cepuri, – JUMTU norauj, razbainieks tāds! Tas nu virs pilsētas vicina spāru spārnus.

Taču tagad Tukuma kungam visi bēniņi vaļā. Saskrien atbildīgie pašdarbnieki, Ziemelim ventiļus piegriež, vējš pierimst, iesāk lietus līt. Nu JUMTS atpakaļ vietā jādabū. Uzdevums ne pa jokam. Pažarnieku ķekši par īsiem. Civilkodeksā gravitācijas pants nav ieslēgts. JUMTS tur augšā plivinās kā tāds sikspārnis, kaut ko zemē birdinot. Slotas operatore brīnās pie peļķes: “Tur takš burt putr pa virs peld, ja lāb ieskatas, vārds ar var salasit.” Dome steidzīgi pieņem lēmumu maskas tautai turpmāk arī uz pakaušiem nēsāt. Ja nu kas…

Skolotāja Čilipāne teiktu, ka rakstīts vārds ir vēstures liecība. Laiku pētnieks Mašnovskis pārliecināts, ka īstā vēsture jāmeklē mūros, torņos un kapos. Bet literāts Elmārs Augusts Rumba saka: “Ha! Mūsu domtelpa tur redzama nāk!”

Patiesi – valodas vārdi ir domas miesa. Taču vārds ir putns būrītī – vēl jau lēkā un čiepst, tomēr no rokas barojams. Emocijas un atmiņas tā barība ir. Tukuma literātu biedrība var atskatīties uz savas pastāvēšanas desmit gadu vēsturi. No JUMTA to vislabāk redzēt – vēl gadi piecdesmit dziļāk saskatāmi. Taču domas ir brīvi savvaļas putni. Iztēles, fantāzijas un nojausmu ūdeni šie putni dzer. Jumtūdeni. Klau – biedrība “JUMTS ” – vai tas neskan cerīgi? Kur gan mēs liksimies, – vecie kauli ar jaunu miesu jāapaudzē. Vārds ir gaistošā mirkļa ugunsputns – mūžam deg un no pelnu čupas atdzimst. Bet aste mums gredzenā un deguns pret vēju.

10 gadu nozīmīgākie veikumi

Almanahs «Kungs Tukums» nešaubīgi ir notikums Nr.1 – daudzu gadu darba rezultāts. Grāmata izdota ar niecīgu Domes finansējumu, faktiski par biedrības līdzekļiem –  drukāšana vien izmaksāja vairāk nekā 3000 eiro. Lielu darbu paveica ne vien sastādītāja, bet arī Elmārs un Anna Rumbas, Raita Kopiņa un Dace Brakmane. Žēl, ka plaši apmeklēto prezentāciju Rumbiņas nesagaidīja, bet viņi jau no debesīm visu redzēja…

Kungs Tukums Grāmatas vāks - aizmugure

Dzejas dienu akcija «Sirds uz perona». Akcija – fenomens. Aizsākās 2011. gadā stacijā «Tukums I» kā eksperiments, ka dzeju var lasīt ne tikai autori, bet arī lasītāji. Tagad septembra otrajā piektdienā uz peroniem un sliežu malās vienlaikus dzeju lasa visā pasaulē. Šajos gados piedalījušās vismaz 40 stacijas Latvijā un 14 ārvalstis, apskaujot zemeslodi no Austrālijas līdz Amerikai, taču galvaspilsētas gods nemainīgi paliek Tukumam. Akciju atbalstījuši: Tukuma novada Dome, VKKF, AS «Latvijas Dzelzceļš» un Nacionālā Apvienība.

 

Ķīpsalas grāmatu izstādē – tukumniekiem savs stends

Ideja par piedalīšanos ikgadējā «Latvijas Grāmatu izstādē» pavīdēja jau senāk, bijīgi staigājot pa halles plašumiem, kur lepni izrādījās tūkstošiem grāmatu un simtiem autoru. Jau pāris gadus vēlāk, 2016. gada pavasarī, bijām pirmā literātu apvienība Latvijā, kas uzdrīkstējās paši ar savu stendu piedalīties grāmatniecības gada lielākajā notikumā. TLA mākslinieciski noformētais stūrītis izskatījās pārliecinoši, raisot apmeklētāju interesi visu trīs dienu garumā. Nu esam piedalījušies jau četrās izstādēs, divās no tām – bez Domes atbalsta. Sagadījies, ka izstādes brīdī līdz grāmatnīcām vienmēr nonākusi vismaz viena jauna TLA autora grāmata, vienmēr vedam līdzi arī novada muzeju un pagastu izdevumus. Izstādes kultūras programmā notikušas 8 TLA autoru benefices kopā ar viņu izdevējiem. Bet, ja nopietni, Ķīpsalas grāmatu izstādes nav nekāda pozēšana. Tā ir milzu uzņēmība, sagatavošanās darbs un pamatīga slodze izstādes maratonā.

2016. gads

2019. gads

 Tukumnieku koki aug Rakstnieku parkā. 2018. gada 4. maijā trīs Tukuma rakstnieki atsaucās aicinājumam iestādīt kokus Aleksandra Čaka iesāktajā Rakstnieku parkā Amatas novada Spāres muižā. Pasākums notika par godu Latvijas simtgadei, to organizēja vietējie entuziasti ar Mārīti Rukmani priekšgalā, atbalstīja novada pašvaldība. Tagad Spāres Rakstnieku parkā aug arī Rolandas Bulas stādītā vilkābele, Viļa Selecka kārkls un Gunas Rozes apse.

Rakstnieku parks

Kurzemes Dzejas dienas Tukumā notikušas 4 reizes. 2014. gadā Tukumā pirmo reizi apvienojām Kurzemes Dzejas un Mākslas dienas. Mērķis bija radoši sapludināt vārda mākslu un glezniecību, kas kļuva par tradīciju arī citur Kurzemē. Tapa unikāls kopdarbs – «Izstādes lasījumi» –

iedvesmojoties no Kurzemes vecmeistaru gleznām, literāti radīja jaunus darbus, un šie veltījumi bija izvietoti līdzās gleznām izstādē «Kurzemes māksla» Tukuma muzejā. Taču spilgtākais notikums bija videofilmas «Pretī» pirmizrāde. Filmas stāstu veidoja kurzemnieku jaunākās dzejas izlase aktieru lasījumā, ilustrēta ar novada mūsdienu mākslinieku gleznām. Pēc šīm Kurzemes Dzejas dienām citas rīkotājpilsētas atzina: “Šo vairs nepārspēs neviens!”

Pārspējām paši sevi. Kurzemes Dzejas dienas 2020. gadā ar devīzi «Ekstra vērtie kurzemnieki» bija viens no retajiem pasākumiem, kas Covid-19 laikā vispār varēja notikt, jo uzreiz pēc tam kultūras pasākumu priekškars atkal bija ciet. Lielākā daļa lasījumu noritēja brīvā dabā, piedalījās trīs goda dzejnieki no Latgales, Vidzemes, Zemgales, lielāks autoru pulks nekā parasti, un pirmo reizi Kurzemes Dzejas dienu vēsturē notika dzejas slams — ātrās sacensības savas dzejas atraktīvā izpildīšanā publikas un žūrijas priekšā.

 «Pelēkie brāļi» – sirds apvērsums un laba literatūra. 2016. gada pavasarī realizējām projektu, veltītu Regīnas Ezeras 85. jubilejai. Izsludinājām skolēnu literāro darbu konkursu par mīļo mājdzīvnieku, kura moto bija Kiplinga vārdi: “Mums viena asins – tev un man”, lai aizdomātos, kāpēc bērnu – un diemžēl arī pieaugušo – dzīvē kaprīze “gribu dzīvnieku” nereti beidzas ar mīluļu nežēlīgu pamešanu vai nodošanu patversmē. Noslēgums notika Baltā galdauta svētku dienā Ziedoņa ķiršu dārzā Mālkalnā un Āža kalnā. Tieši tajā dienā pie Draņķozola tika uzstādīta dekoratīva zīme ar koka vārdu, arī šī iniciatīva nāk no TLA. Konkursa uzvarētājas, Zemgales vidusskolas skolnieces Megijas Pētersones darbu publicēja žurnāls «Astes».

«konTEKSTS» – sadarbība un īpašais numurs. Ja vajag, nofočēšu kādu atvērumu. 2020. gada augustā ar Tukuma novada Domes atbalstu klajā nāca Latvijas Rakstnieku savienības mēnešraksta «konTEKSTS» paplašinātais numurs, kura lasītāji varēja iepazīties ar «Tukuma Literātu apvienības» devumu: ieskats 5 autoru dzejā un 2 autoru prozā; diskusija, sleja un tukumnieku jaunāko grāmatu recenzijas. Regulāra sadarbība ar LRS mēnešrakstu biedrībai aizsākās jau 2019. gada nogalē, kad katrā numurā bija publicēta rubrika, ko parakstīja kāds mistisks Kungs Tukums. Liepāja un Tukums – vienīgās reģionālās apvienības, kam «konTEKSTS» piedāvājis īpašo numuru, un tas ir rādītājs!

 

«Proza paiet malā» – tukumnieki iesāk simtgades Dzejas dienas. Dzejas pēcpusdiena 2018.gada 7. septembrī Raiņa&Aspazijas mājā Rīgā ar tukumnieku lasījumiem atklāja visas Latvijas plašo Dzejas dienu programmu. Lūk, tas jau ir kaut kas! Autori savus darbus lasīja dialogos, veidojot savdabīgu sarunu dzejā. Atšķirīga bija gan dialogu tematika, gan noskaņas. Izskanēja: Ivetas Šimkus un Andra Jansona «Tuvplāni», Annas Jurševicas un Aigara Brica «Samulsums», Baibas Talces un Gvido Drages «Lietus jūras malā», Sarmas Upeslejas un Māra Reinberga «Sarunas ar Aspaziju». Noskaņu papildināja Andra Jansona klavierspēle.

 «Tukuma prozas lasījumi (fermentācija)» – spēcīga tradīcija

Konkurss «Prozas lasījumi» – noskatīts Ventspils Rakstnieku mājā, kopš 2014. gada par tradīciju kļuvis arī Tukumā. Laika gaitā no vienkāršas sanākšanas bibliotēkas zālītē vietējie lasījumi izveidojušies par lielu atdevi paģērošu notikumu prozas rakstītājiem un krāšņu, saturīgu kultūras pasākumu klausītājiem. Zāle vienmēr ir klausītāju pilna. Profesionālas žūrijas interese, jaunu dalībnieku iesaiste parāda, ka tiek atrastas arvien jaunas kvalitātes, ne velti par Tukuma prozas konkursu raksta valsts nozīmes prese. Šajos gados piedalījušies vismaz 18 autori. Daudzi no tiem savus darbus lasījuši arī Kurzemes un valsts mēroga prozas festivālā un vairākas reizes plūkuši laurus. Konkursu trīs gadus pēc kārtas atbalstījis VKKF.

2014. gads

2020. gads

2021 autori un žūija
2021. gads Pēc apbalvošanas

«Mīla un tarakāni» – turpinājuma vērta ideja. Sadarbībā ar «Tukuma Mākslinieku grupu» 2016. gada pavasarī organizēts unikāls trīs sarunu cikls par izciliem latviešu literārajiem darbiem, kas ekranizēti: Regīnas Ezeras romāns «Aka» (filma «Ezera sonāte»), Rūdolfa Blaumaņa «Indrāni» un Raiņa «Pūt, vējiņi!». Pētījām šos stāstus neierastā šķērsgriezumā, jo ne viss ir tā, kā mums māca skolā. Katrā sarunā piedalījās psihoterapeite, kas palīdzēja preparēt “tarakānus” varoņu galvās, ka arī izcila personība, kas līdzdarbojusies ekranizējumā – režisors Varis Brasla, dramaturgs Lauris Gundars un aktrise Esmeralda Ermale. Vizuālās asociācijas palīdzēja uzburt mākslinieki Ingemāra Treija, Andrejs Ģērmanis un Iveta Laure.

 

Četri dzejnieki – četri elementi. 2012. gada Dzejas dienu laikā Tukuma Kultūras namā notika oriģināli organizēta četru autoru dzejas grāmatu atvēršana «Četri elementi»: Inta Riekstiņa – uguns, Gvido Drage – ūdens, Baiba Talce – gaiss, Augusts Elmārs Rumba – zeme.

«Poētiskā kafejnīca» Tukuma policijas pagalmā. 2013. gada festivāla «Pastaigas Tukumā» ietvaros trīs vakarus pēc kārtas policijas pagalmā norisinājās TLA organizētā «Poētiskā kafejnīca». Notikums, ko ir vērts atkārtot.

Septiņas filmas. Esam radījuši septiņas videofilmas. Piecas no tām literāras – Drage «Ūdens pulkstenis», Manfelde «Zemnīcas bērni», Upesleja&Reinbergs «Tik tuvu Tev», Ziedonis «Epifānijas», Kurzemes māksla&dzeja «Pretī». TLA veikums ir arī video ekskursija pa novada īpašajām vietām «Pērles rožu vainagā» (1. daļa) un pašironisks saržs, veltīts TLA 50 gadu jubilejai. Abas pēdējās var noskatīties YouTube.

 

Valoda pāri novadiem. Mūsu literāti piedalījušies visās līdz šim notikušajās «Valodas dienās» Tukuma novadā un ārpus tā. Daudzi mūsējie bieži tiek aicināti tikties ar lasītājiem bibliotēkās visā Latvijā.

Svētki lieli un vēl lielāki. Mūsu literātu autorstundas un grāmatu atvēršanu svētki notikuši Tukumā, Slampē, Sēmē, Tumē, Kandavā, Engurē, Lapmežciemā un citur novadā. Bet Rožu un Pilsētas svētkos allaž rīkojam savdabīgas literārās performances.

afiša afiša

Gvido Drages autorstundas afiša

Pasākumi «Antīkā». Kopā ar «Tukuma Mākslinieku grupu» sarīkojām izciliem latviešu dzejniekiem – Ojāram Vācietim, Elzai Ķezberei un Aleksandram Čakam – veltītas pēcpusdienas. Kopā ar māksliniekiem tapa un «Antīkā» notika arī cikla «Mīla un tarakāni» pasākumi. Tur notikuši Tukuma prozas lasījumi. Afiša

Domubiedri Latvijā un ārvalstīs. TLA izveidojusies sirsnīga draudzība ar Liepājas, Talsu un Ogres literātiem, ar biedrību «Baltā vilka takas» un latviešiem ārvalstīs – Latviešu grāmatu klubu Norvēģijā, Latviešu biedrību Islandē un šogad arī ar Īrijas latviešu autoru klubu «Baltie vārti».

Radoša sadarbība. Novada kultūras dzīvi bagātinām ciešā sadarbībā ar Slampes Kultūras pili, Tukuma muzeju un Jaunmoku pili. Tukuma Mākslas muzejā īpaši bijuši literārie veltījumi gleznām, bet Muzeju naktīs notikuši lasījumi gan Mākslas muzejā, gan Audēju darbnīcā. Jaunmoku pilī sirdssilts izvērtās mūsu uzburtais «Pasaku stūrītis». Mazi un lieli apmeklētāji kopā ar rakstniekiem un dzejniekiem varēja sacerēt paši savas pasakas un klabināt tās uz antīkas rakstāmmašīnas. Jaunmokās esam piedalījušies arī Dārza svētku programmā, un šai skaistajā vietā notikušas vairākas mūsu autoru grāmatu atvēršanas.

 Drukmašīna

Talkojam no sirds. Kopā ar Talsu literātiem sakopām nepiedodami aizlaistos Krišjāņa Barona ģimenes kapus. Esam talkojuši Āža kalnā, stādījuši ķiršus Mālkalnā, brīvprātīgi uzraugām un labiekārtojam Vilkaču taku Raudas mežā. Bet kopš pagājušā rudens mums ir savs rūpju koks – grāmatu totēms – apmaiņas namiņš Pils ielā. Pieskatām grāmatu plūsmu tajā un skulptūru vairākkārt esam apstrādājuši ar koksnes aizsardzības līdzekļiem. Esam atlasījuši 30 izcilu novada literātu vārdus, kas jāiegravē uz grāmatu muguriņām. Pagaidām iegravēti 9, ceram, ka Dome radīs iespēju iemūžināt arī pārējos.

Pašiem sava tradīcija. Jauno gadu vienmēr iesākam ar masku balli. Kopš 2017. gada to papildina TLA literātu sumināšana «Zelta svece». Balva pasniegta nominācijās «Gada teksts», «Gada izaugsme», «Gada izrāviens», «Gada sasniegums», «Gada autors», «Gada uzdrīkstēšanās», «Gada publikācija», «Gada notikums», «Gada atbalsts».

 

Iznācis Gvido Drages debijas stāstu krājums “Karma Sūtra. Stāsti”

2021. gada Tukuma prozas fermentācijas noslēguma pasākums īpašs bija Gvido Dragem, jo uzreiz pēc apbalvošanas notika viņa debijas prozas grāmatas “Karma-sūtra. Stāsti” atvēršana.

Zīmīgi, ka atvēršana notika tieši Fermentācijas dienā, jo tieši šajā konkursā pirms diviem gadiem viņu pamanīja un piedāvāja izdot grāmatu uzreiz divu izdevniecību pārstāves – abas TPF žūrijas dāmas. Galu galā grāmatu izdeva “Latvijas Mediji”. Tās izdošanu atbalstīja Tukuma novada Dome.

Šī grāmata kļuvusi par valsts nozīmes notikumu , par ko raksta Latvisas Sabiedriskie mediji un ne tikai.

Parādās pirmie blogeru ieraksti

Fotoattēlā varētu būt 2 cilvēki

Fotoattēlā varētu būt 2 cilvēki

Autoru sveic izdevniecības “Latvijas Mediji”pārstāve Jūlija Dibovska.

Pirmā intervija.

“Neatkarīgās Tukuma Ziņas”, 2021. gada 10. decembris

FOTOSTĀSTS “Novada proza ir fermentēta” jeb “Krāsains uz melna”

2021 autori un žūija

2021. gada 27. novembrī Tukuma kultūras namā notika jau astotie Tukuma prozas lasījumi jeb Tukuma prozas fermentācija. Piedāvājam nelielu foto reportāžu.

 

      "Tukuma prozas fermentācija" afiša

Uzsaukums autoriem ir tapis un aiziet tautās. Māksliniece Lolita Kalniņa-Ozoliņa. Arī afiša izskatījās koši gan soctīklos, gan avīzē.

Fotoattēlā varētu būt 5 cilvēki un teksts

Gaismu mēģinājums dažas dienas pirms lasījumiem. Niks lieliski atrisinājis skatuves dizaina konceptu šī gada fermentācijas krāsās -dzeltens, sarkans, bats, melns

Fotoattēlā varētu būt iekštelpās

Gaismu mēģinājums dažas dienas pirms lasījumiem. Niks lieliski atrisinājis skatuves dizaina konceptu šī gada fermentācijas krāsās -dzeltens, sarkans, bats, melns

Bet… kaut kā pietrūkts. Idejas lidojot gaisā? Hmm….

Fotoattēlā varētu būt 2 cilvēki, cilvēki stāv, balons un ārā

Re, lasījumu dienā arī Guna un Guntis lido uz kultūras namu. Tur kaut kam ir jābūt…

Fotoattēlā varētu būt iekštelpās

Fermentējam skatuvi. Viss notiks un visi būs uz skatuves. Visi – arī klausītāji un dīdžejs.

Fotoattēlā varētu būt 1 persona, stāv un iekštelpās

Jau pēc mirkļa sāksies. Gaismotājs Niks – pati nopietnība

Fotoattēlā varētu būt 6 cilvēki, cilvēki stāv un iekštelpās

Skaņotājs Artis saskaņojas ar DJ Uldi Rudaku

Fotoattēlā varētu būt ārā Tikmēr satumst un Tukuma pilsētas Kultūras nams gaida prozas cienītājus…

Fotoattēla apraksts nav pieejams.

…bet savas sejas gaida simboliskas piemiņas veltes visiem autoriem, žūrijai, pasākuma vadītājam un dīdžejam. Jo, ja nu gadījumā kāds atnāktu bez maskas, tad netiktu izraidīts 😉

Fotoattēlā varētu būt 4 cilvēki, cilvēki spēlē mūzikas instrumentus, cilvēki stāv un iekštelpās

Pasākumu atklāja projekta vadītāja Guna Roze, bet jau drīz grožus atdeva pērnā gada laureātam….

Fotoattēlā varētu būt 2 cilvēki un iekštelpās …Guntis Zariņš ar literāro pseidonīmu Guntis Tālers sāk darbu.

Fotoattēlā varētu būt 2 cilvēki, cilvēki stāv un balons

Savu sakāmo teic žūrijas daiļā puse (no kreisās) – literatūrzinātnieces Jūlija Dibovksa un Bārbala Simsone.
Pasākuma vadītājs abām jautāja: Vai atceraties, ko atbildējāt, kad Guna augustā piedāvāja žūrēt arī šogad, godīgi pasakot, ka iespējams, nevarēs par darbu samaksāt.
Interesanti, ka Jūlija precīzi atcerējās, ko atbildēja Bārbala, bet pati esot teikusi “Oki”.
Lūk, pareizās atbildes 🙂
Bārbala: Piekrītu! Naudas nāk un aiziet, bet laba kompānija nav samaksājama.🙂
Jūlija: Protams, žūrēsim. Ne jau naudas dēļ darījām. Nožēlošu, ja atteikšos. Ceru, ka autoriem būs vismaz kaut kādas gandarījuma balviņas, publikāciju Kultūrzīmēs varu apsolīt labākajiem :)) Un re – sanāk, ka kāds iekrīt arī grāmatizdošanas tīklos.

Žūristi Raibys un Arno Jundze visus uzrunāja no video, jo nevarēja ierasties.

Fotoattēlā varētu būt 4 cilvēki un tekstā redzams Sakas kibeles ar piketa pieteikšanu.... Mums grib aplauzt sparnus. Nosaucam to to par liter atu sanaksmi brivã dabã un... ejam ielãs.

Pirms lasījumiem neliels atskats fermentācijas vēsturē. Njā…. pirms gada lasījumi nenotika lokdauna dēļ. Rīkojām piketu Katrīnas laukumā 😉

Fotoattēlā varētu būt 1 persona un iekštelpās

Pirms lasījumiem mazliet atsvaidzinājām zināšanas – iepazināmies ar prozas žanriem. Jānis to, Jānis šito, Jānis to un to!
Tie kas bija klāt, sapratīs 🙂 Tie, kas nebija, mēģiniet salasīt 😉

Fotoattēlā varētu būt 3 cilvēki

Pirmais izlozes balons pārdurts un lasījumus iesāka jaunākā no autoriem – Annija Mālkalne. Viņas stāstā “Jānis mīlēja, Jānis cieta, Jānis bija uzticīgs”

Fotoattēlā varētu būt 5 cilvēki, cilvēki stāv un iekštelpās

Pēc lasījuma katrs autors savu manuskriptu atdeva fermetatoram, kurš to kāri sagrauza. Kas no tā iznāks, kas destilēsies? ….

Fotoattēlā varētu būt 2 cilvēki un iekštelpās

Gvido Drages uznāciens

Fotoattēlā varētu būt 2 cilvēki

Tūlīt lasīs debitante Maija Laugale.

Fotoattēlā varētu būt 1 persona

Arī Maijas darbs nonāk fermentatorā.

Fotoattēlā varētu būt 1 persona, iekštelpās un tekstā redzams Ingrida Zake BAILES

Savu stāstu tūlīt lasīs Ingrīda Zaķe – Tāpat kā Annija, Liene un Maija viņa Tukuma lasījumos piedalījās pirmoreiz.

Fotoattēlā varētu būt 11 cilvēku un iekštelpās

Ilga Liepiņa lasīja video ierakstā – tas nebija aizliegts.

Fotoattēlā varētu būt 2 cilvēki un teksts

Savu darbu lasa Rolanda Bula.

Fotoattēlā varētu būt 1 persona

Kārta Lienes Behmanes stāstam…

Fotoattēlā varētu būt 1 persona, balons un iekštelpās

Un Šekspīra spalva gatava durt astoto reizi. Liene ņem to rokās, lai izlozētu, kurš lasīs pēdējais. Kurš gan tas varētu būt, ja atlicis tikai viens? 😃

Fotoattēlā varētu būt 11 cilvēku un tekstā redzams Guna Roze PARI JPEI

Savu stāstu “Pāri upei” lasa Guna Roze.

Fotoattēlā varētu būt 1 persona un iekštelpās

Visi stāsti nolasīti. Niks ne reizi nekļūdījās, projicējot titrus skatuves centrā…

Fotoattēlā varētu būt 2 cilvēki un iekštelpās…un dīdžeja Ulda Rudaka darbs bija tikpat košs kā skatuve; pēc labākajiem kino skaņošanas principiem kino mūzika nedrīkst būt pamanāma, bet, ja tās nebūtu, tad gan pamanītu.

Klausītāji nobalsojuši, žūrija ar atbildības sajūtu aptaujāja arī tos klausītājus, kas kaut ko nebija sapratuši, piefiksējuši, pierakstījuši… Tūlīt saskaitīs balsis un paziņos rezultātus.

Fotoattēlā varētu būt 8 cilvēki, balons un iekštelpās

Kamēr autori un publika gaida apbalvošanu, Guna nolasa to, ko destilējis fermentators. Publicēt nav vērts, jo sapratīs tikai tie, kas visu dzirdēja no A līdz Z 😉

Fotoattēlā varētu būt 3 cilvēki un cilvēki stāvPiesakot Autora balvu, Guntis aicina priekšā Rolandu Bulu, Gunu Rozi un Gvido Dragi, liekot domāt, ka balvu saņems kāds no viņiem. Bet izrādās, tieši šie trīs rakstnieki nobalsoja par Maijas Laugales darbu un paskaidroja, kāpēc. Ar 3 balsīm pietika, lai tieši Maijas darbs iegūtu Autoru balvu.

Fotoattēlā varētu būt 1 persona un stāv 

Laimīgā un pārsteigtā debitante Maija Laugale. Par konkursu uzzinājusi nejauši – pilnīgi nejauši ieraudzījusi avīzi, kur tas bija izsludināts.

  Fotoattēlā varētu būt 2 cilvēki, cilvēki stāv un iekštelpās

Žūrija piešķīra trīs godalgas – 3., 2. un 1. vietu. Trešā vieta un nominācija “Neprāta līnija” Ingrīdai Zaķei par stāstu “Bailes”.

 

Otrā vieta un nominācija “Likteņa līnijai” – Gunai Rozei.

Fotoattēlā varētu būt 2 cilvēki

1. vieta, nominācija “Dzīves līnija” un līdz ar to arī galvenā – Žūrijas balva + 50 eiro prēmija Rolandai Bulai par “Sirdsdīvāniņu”. Un tas vēl nav viss!!! – Rolanda saņēma arī Klausītāju balvu un otrus 50 eiro 🙂

Fotoattēlā varētu būt teksts

Fotoattēlā varētu būt 8 cilvēki, bērns, cilvēki stāv, balons un iekštelpās

Visi klātesošie autori kopā ar žūriju – visi ar ziediem rokās.

 

 

 

 

 

Zemsirds stāstu fragmenti

Pasākuma logo - spuldzīte, kurai iekšā kvēldiega vietā mirgo sirds

Stāstu autorus varēs uzzināt, redzēt, dzirdēt sestdien 27. novembrī plkst 14.00 Tukuma pilsētas kultūras namā. Varēs arī nobalsot par labāko stāstu – viens no tiem iegūs Klausītāju balvu.

TAJA

Veca māja, nokvēpuši griesti. Virtuvē neviena nav. Tālāk tukša istaba, otra. Kāds te tomēr ir, sievietes klātbūtne jūtama. Gulta steigā pārklāta. Vāzes lauskas pa grīdu. Sens pendeļpulkstenis pie sienas sašķiebts. Putekļi plīvo gaisā. Putna ēna pārslīd logam.

Aiz pēdējām, vismazākajām durvīm es viņu atrodu. Tāds kā pieliekamais. Bet tur sakustas un iekunkstas kas dzīvs. Sataustu slēdzi, iedegas gaisma. Pasaulīt! Taja? Taja – mana ugunīgā kļava – sarkanajā kleitā. Tā kleita uz krūtīm ieplēsta, tā ka balts krūšturis redzams. Viņas tvirtās krūtis, slaidais, trauslais augums… Nē, tas nav iespējams! Attēls novirmo, itin kā akas ūdenī spaini iemestu. Taja?

VIENS LĪGAS ULBERTES LIKUMS

Bet varbūt tas viss bija gluži aplami? Tu nemaz nebrauci pie stūres, mēs nemaz nepīpējām, nebija kaķa, nebija pilsētas robežas, nebija policijas iecirkņa, itin nekā nebija? No malas taču labāk redzams, es to visu nevaru saredzēt. Kāds lūdzu pasakiet – kā tur bija? Kā nebija? Mēģiniet uzpīkstināt man, mēģināsim satikties, es paklausīšos jūsos, tad centīšos saprast. Beigu beigās var izrādies, ka vēl nekas nav noticis.

(..) Lidmašīnā līdzi paņēmu savu mīļāko grāmatu, ja nu reiz būs tā, ka avarēsim. Nevar zināt. Bailīgi. Bet, ja kāds, kurš šo lasīs un reizē ārkārtīgu un pārliecinošu apsvērumu dēļ līdzināsies man gan pēc fiziskiem, gan varbūt arī (nu, visdrīzāk) pēc garīgiem raksturlielumiem, tad, iespējams, ar mani viss beigu beigās ir bijis kārtībā.

ŪĶA VAKARIŅAS

Suns patiesi nogūlās pie ārdurvīm, nenolaižot no manis acu. Cenzdamās neelpot, iegrozījos dziļāk krēslā. Pēkšņi viss šķita pārāk kluss. Manu uzmanību piesaistīja sprauga zem mums piedāvātās istabas durvīm. Redzams, agrāk bijis slieksnis, kas noņemts, bet durvis palikušas vecās. Tajā telpā vai nu dega gaisma, vai iespīdēja no pretējās mājas, taču skaidri redzēju šaurajā strēlē kaut ko sakustamies…

Tīri vai pārakmeņojos. Joprojām ne skaņas. Suns gulēja mierīgi. Taču tumšā ēna – nē – divas –virzījās uz vienu un otru pusi, brīžam attālinoties, brīžam saplūstot kopā. Tad tikai apjēdzu savu nožēlojamo stāvokli. Atrados pilnīgi viena svešā dzīvoklī naktī, un manējie nezināja pilnīgi neko, jo Lilija tā arī nepiezvanīja.

TANTE GENOVEFA

– Tev vajag izbalināt matus! – Tantes pēkšņais paziņojums lika man atmosties no rudenīgā noskaņojuma.

– Bet ir jau vēls, ārā līst un kosmētikas veikali slēgti.

– Kurš teica, ka matu balinātājs ir jāpērk veikalā? Balināsim no tā, kas pieejams mājās.

Šis priekšlikums man likās aizdomīgs, bet vienlaicīgi intrigas pilns. Nekad savā dzīvē nebiju balinājusi matus, kur nu vēl veidā, kādu man piedāvāja tante. “Viņa droši vien to ir darījusi ne vienu reizi vien,” ar tādu domu ļāvos Genovefas ierosinājumam.

– Balināsim! –Drosmīgi piekritu.

Atklāti sakot sāku nobīties no tā sastāva, kuru ieraudzīju sev priekšā noliktu matu balināšanai. Kas būs, būs, nodomāju un pēc četrdesmit minūtēm ieraudzīju, ka mani mati… sāk kūpēt.

ZEM SIRDS LĪNIJAS

Vienā brīdī Krista ieteicās: “Dari ko gribi, tikai pēc tam neprasi naudu no manis.”

Pēc šī Lori neko vairs neatbildēja un laipnajai pārdevējai paprasīja, cik maksā rokassprādzīte. Sieviete iedeva atlaidīti, un beigās sanāca tikai 100 bahti, kas ir 2 eiro.

Kad sieviete sniedza rokassprādzīti, viņa to nometa un paķēra Lori roku, sakot: “Ak Dievs, jaunkundze, cik jums ir īsa sirds līnija!”

“Sirds līnija? Kas tā ir? Un ko tā nozīmē?” – Es jautāju, mazliet uztraukusies.

“Sirds līnija nosaka cilvēka mūža ilgumu, taču zem sirds līnijas ir prāta līnija, un tās krusto likteņa līnija, bet jūsu likteņa līnija pat nekrusto prāta līniju!” – Paskaidroja sieviete un ieteica man pārbaudīt veselību.

PĀRI UPEI

Turpat, kur atradām bērnus, samestas mantas – redeļu gultiņa, manēža, maiss ar drēbēm, no steigā sasietas palaga paunas izbiruši produkti un neplīstošie trauki. Iesēdinu bērnus atpakaļ dīvānā un metos laukā. Viņi vēl ir tepat! Šurī pa mūsu mājām kā pa savējām! Saucu, neatbild. Kliedzu:

– Kropļi, ne cilvēki! Pamest bija dūša, atsaukties nē? Ko mums ar viņiem darīt, izdzimteņi?

Kāds izlec pa guļamistabas logu un skrien pa irdeno sliedi uz upītes pusi. Aizjoņo tieši garām vīram, gandrīz uzduras, bet viņš nereaģē, it kā skrējējs būtu rēgs. Varbūt viņš ir uz zālēm, ko gan es zinu? Varbūt zog manējās? Vienām blakne bija nerealitātes sajūta. Neatceros, kurām.

– Kaut tu tur paslīdētu un nosistos, dzeguze nolādētā!

BAILES

Uzslienos uz ceļiem. Nežēlīgi kalst rīkle. Steidzīgi vajag kaut ko iedzert. Jau sāku rāpot uz virtuves pusi, bet tad atceros, ka no rīta, labā nodoma salabot tualetes podu vadīts, esmu noslēdzis ūdeni. Atceros, ka labais nodoms izčibēja, tiklīdz skalojamā kastē atradu biezā plastmasas maisiņā ietītu dzimtenīti. Tālāk vairs neko neatceros.

Tātad nav nekādas jēgas grābstīties gar krāniem. Un pieslēgt atpakaļ ūdeni manā situācijā ir neiespējami. Tad vajadzētu atgrūst veļas automātu no sienas, pie kuras atrodas ūdensvada caurules, sadabūt kaut kur flaķenes un ar milzīgu spēku būtu jāatgriež sarūsējušais ventilis, ko gadu gadiem apņemos nomainīt, bet nekādi nesanāk. Nē, ūdeni dabūt man nespīd. Sasprindzinu atmiņu. Kaut kur taču jābūt noslēptam visītim, tā saucamajam NZ. Bet kur? 

SIRDSDĪVĀNIŅŠ

Broņislava tomēr izrausās no gultas.  Varbūt pļaviņā viņpus ielai atkal ganīsies stirnas? Sākumā Broņislava nevarēja saprast. Neticēja acīm. Samiedza, atvēra. Nē, tas tiešām tur bija! Dīvāniņš. Pretējā ielas pusē, netālu no laternas staba uz trotuāra gozējās koši sarkans dīvāniņš. Ja tagad istabā ienāktu zirgs un cilvēka balsī paprasītu aizdot piecīti auzām, Broņislava izbrīnītos mazāk. Dīvāniņš zem klajas debess… Binoklis ļāva appētīt nenodilušo un tīro samta auduma pārvilkumu un sirdsveida atzveltni. Dīvāns pēc visa spriežot nebija izvelkams, tāds vairāk iederētos viesistabā. Bet kā tas tur uzradies? Vai kreisās puses jaunie kaimiņi izlikuši? Rīdzinieki, tie tā paraduši – izliek vecās mantas pie miskastēm un izkarina uz balkoniem izmazgātās bumbierenes.

LEĢENDA PAR ERCENA DĀMU

Parasti mātes savus bērnus mīl ar visu savu sirdi, bet manējā teica, ka mīl mani ar visām savām sirdīm. Un tās viņai bija kāds… miljons. Un tad viņa pastāstīja, kā viņa mani mīl ar katru sirsniņu. Tā es zināju, ka viņa ir vislabākā mamma pasaulē.  “Ar šo te es tevi mīlu, kad tu rītos maisi tēju, bet ar šo te, redzi, uz mana rādītājpirksta, es mīlu pieskarties šeit, pie tava mazā deguntiņa.” Līdz man vienu vasaru parādījās vasaras raibumi. Es vairs neko nedzirdēju par viņas sirsniņu, kas mīl manu degungalu. Man, protams, tas izskatījās savādāk nekā mammas, bez mazajām sirsniņām. Varbūt viņa man arī atļautu tādas dabūt un tad es varētu izskatīties tieši tāda pati kā mamma. Drīz vien viņa atkal ar mirdzošām acīm čubināja katru manas sejas kvadrātcentimetru, un mēs abas bijām laimīgas.

 

 

Sestdien noskaidrosies “Tukuma prozas fermentācijas” laureāti

"Tukuma prozas fermentācija" afiša
27. novembrī, plkst. 14.00 Tukuma kultūras namā notiks konkursa “Tukuma prozas fermentācija” fināls, kurā savus darbus lasīs paši autori.
“Šā gada stāstu tēma “Zem sirds līnijas” bija provokatīvs izaicinājums autoriem,” saka konkursa organizatore, rakstniece Guna Roze. “Jo zem sirds līnijas atrodas gan pamatinstinkti, gan spēja valdīt pār emocijām, gan bailes un arī Zeme, tātad ekoloģijas tēma. Tomēr neparedzējām, ka autoru izdoma būs tik daudzveidīga! Konkursā piedalījās deviņu autoru darbi, un katrā ir atšķirīgs tēmas risinājums – daži pat pārsteidzoši oriģināli.”
Novada prozas konkurss notiek jau astoto gadu. Tajā vienmēr piedalās gan Latvijā jau zināmi autori, gan iesācēji, un nereti laureāti ir tieši debitanti. Šogad četri no deviņiem autoriem konkursā piedalās pirmoreiz.
Darbus vērtēja profesionāla žūrija: literatūrzinātnieces un literatūras kritiķes Bārbala Simsone un Jūlija Dibovska, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdis Arno Judze un dzejnieks Raibīs.
Sestdien noskaidrosies, kuram darbam balvu piešķir paši autori, kuram – klausītāji, kas būs ieradušies uz pasākumu, un kurus trīs kā labākos atzīmējusi žūrija.
Par muzikālo noformējumu gādās mūzikas žurnālists, radio raidījumu vadītājs un dīdžejs Uldis Rudaks.
Uzreiz pēc laureātu apbalvošanas notiks Gvido Drages debijas prozas grāmatas “Karma–sūtra. Stāsti” atvēršanas svētki.
Ieeja brīva, uzrādot derīgu Covid sertifikātu.
Dress code – akzents ZEM, maska VIRS sirds līnijas 🙂

Viss notiek!

Atzinība. Izdevniecība “Latvijas Mediji”, kas ir viena no vadošajām Latvijā, apstiprinājuši izdošanai Gvido Drages īsprozas krājumu, parakstīts Nodoma protokols. Priecājamies no visas sirds!

Novērtējums. VKKF projektu konkursā atbalstīta Dzejas dienu akcija “Sirds uz perona 2021”. Esam gandarīti, ka projekts atzīts valsts līmenī.

Uzmanība. LTV raidījums “Ielas garumā” veido stāstu par Pils ielu Tukumā. Radījuma autore izvēlējusies iekļaut arī epizodi par Eihenberga gobu, kas pārtapusi par grāmatu koku. Par šo objektu televīzijai pastāstīja rakstniece Rolanda Bula. Raidījums būs ēterā 27. martā.

Darbošanās. 12.martā Rolandai Bula Piejūras literārās akadēmijas tiešsaites nodarbībā stāstīja par detektīvliteratūru.

Tukšie stūri

Paradigma

Nu kļuvis skaidri redzams: Lielais Nezināmais ir tā iekārtojis, lai, atceroties Imanta Ziedoņa velna vārdus, secinātu: “Tā pasaule, kas Dievam un kas man, tā īsti nav nemaz vēl sadalīta.” (kr. Kā svece deg). Vecāki zvana radio ēterā psihoterapietam un izmisuši jautā, ko darīt, ja viņu bērns grasās kārties. Kaut arī viņi visu centušies nodrošināt, pat pametuši ērto dzīvi lielpilsētā un, bēgot no covid, pārcēlušies laukos pie dabas. Un arī speciālistam īsti nav ko atbildēt, jo nav līdz galam skaidrs, kas notiek tādā prātā… Jaunā pasaules nekārtība, kas apkārt iestājas un kurā var notikt jebkas, sāk ļodzīt dzīvju garīgos balstus un dzīves uztveri kardināli. Ja garīgie balsti ir deletēti, bet atlikums turas vien  naudas un karjeras alkās, apziņas, kas balstītas vienīgi lietišķās prasībās un izklaidē, krīt kā revolucionārajā dziesmā “un pilis kritīs, troņi grūs!” Redzam, ka sauklis “būs labi tikai tad, ja būs apjomīgi finanšu līdzekļi!” – kļūst aizvien apšaubāmāks. Cilvēks bez gara piepildījuma un darba, kas atrauts no radīšanas (nav svarīgi – ar rokām vai galvu), psiholoģiski vairs netiek galā ar sevi. Un finansiālo resursu aizņemšanās no nākotnes, ko arī nevarēs turpināt bezgalīgi, daudz šai jomā nelīdz.

            Jau 19. gs. brāļi Grimmi, vākdami pasakas, ievēroja: jo vairāk labumu ienāk sadzīvē,  jo mazāk ļaužu pilnajās istabās paliek to stūru, kuros kāds varētu ko būtisku un interesantu izstāstīt.

Prese raksta: “Psihoterapeiti, neirobiologi pauž aizvien lielāku satraukumu un kongresos aizvien skaļāk runā par to,  ka cilvēki vairs nezina, ko iesākt, kad paliek vienatnē ar sevi. Neprot veidot nekādu savu domformu vai iztēles pasauli bez ekrāniem. Cilvēka dvēsele tiek iesprostota tīklā, no kura grib izrauties. Vārds brīvība tiek totāli devalvēts (tas ir – pārvēršas visatļautībā). Cilvēki viens otru uzlūko kā izmantojamus robotus. Neprot novērtēt savu esību, jo domā, ka aizvien vairāk dažādu baudu ir pats svarīgākais dzīvē. Lasīt te

Tā nu šī jaunā laika paradigma jau pastāv kā process, kas diemžēl pārklājas ar veco paradigmu. Un ļauj arī paša garīgo laiktelpu cilvēkam apdzīvot, kādā veidā nu katrs vēlas. Bet izrādās, ka pastāvēšanai vajadzīgā domāšana piekrauta kičiem, un izaicinājumu pieņemšana izrādās vien agresīva pašapliecināšanās ar patērniecisku ievirzi. Tie, kas līdz šim komandējuši vai vismaz gribējuši komandēt visas parādes, pēkšņi atklāj Jūnasona radītā Alana Karlsona īso patiesību: “Viss ir tā, kā ir, un viss būs tā, kā būs.”  Uznirst atklāsme: kaut arī dievs ir daudzdimensionāls, velns braši soļo gar pasaules malu. Nu, izrādās, arī dabaszinātnes vairs nevar turēties tikai pie vecajām paradigmām, lai sevi nekompromitētu.

            Pāvila 1. vēstule korintiešiem teic: “Uz pirmā pakāpiena ir zināšanu vārds, augstāk – gudrības vārds, bet – vēl augstāk – ticība un saziņa ar mīlestību, kas iedibina kontaktu ar jebkuru dzīvo būtni.” Ir ne mazums ļaužu, kuru gars ir atvērts visumam, bet retais to afišē, jo tas draud ar izolāciju.

Tagad redzam, ka Rietumu filozofija strauji zaudē savas pozīcijas, virsroku ņemot Austrumiem. Dzīvošana pēc gara likumiem pamazām kļūst prioritāra. Tas līdzinās renesanses laika sākumam, kad pilnīgi mainījās pasaules uzskats, nepretojoties, bet iekļaujoties plūdumā bija iespēja atrast sev vajadzīgo. Tas nozīmēja sastapšanos ar savu spēku un spējām būt dārzniekam, kuram jākopj dieva dārzs, kopjot pašam savējo. Tāpat arī šodien – jādzīvo ar domu, ka nekas nevar mainīt mūsu dievišķo pamatu, radošo dzirksti mūsos – vai nu mums tas patīk, vai nepatīk. Jāatceras, ka mūsos kā cilvēkos no dabas visos apstākļos pastāv iespēja izprast situāciju, uzturēt paša garu, palīdzēt vēl kādam, sarunāties ar savu dvēseli, mācoties ticību, cerību, mīlestību.

Dažādiem ezotēriskiem virzieniem viedas piesaukšanai pašlaik grūti šajā plaknē ierotīties, jo tie nevar pielāgot senos rakstus veidojošo apziņas stāvokli mūsdienām. Arī garīgie koncepti tagad jāveido jauniem izteiksmes līdzekļiem, atbilstoši katra cilvēka iekštelpai, jo kolektīva garīga telpa, ar retiem izņēmumiem, nav iespējama. Taču krīzes brīžos ne pasaule, ne Zeme, miljoniem cilvēku kaut ko vienu domājot, nevar palikt neietekmētas, jo holistiski visas apziņas domu enerģijā ir vienotas. Garīgos procesus un to pozitīvās vai negatīvās sekas kopējas rīcības noliedzējiem nav tik vienkārši izskaidrot kā fiziski redzamu faktu, ka šļūcošs ledus blāķis  tūlīt kritīs no jumta.

Liela ietekme šajos procesos ir arī sektantiskajai domāšanai: ja gribi piedalīties, domā kā mēs! Citādi tevi izmetīs. Tiek aizmirsts, cik būtiski ir personīgās gribas nosacījumi brīvajā izvēlē: ar norādīšanu, likumiem, piespiešanu nepietiek, lai cilvēks mainītos – to ir katram pašam jāgrib, jāvēlas, jāmeklē, jāinteresējas, pat jāārstējas.

Ja visa apgūstamā viela pieaugšanai kopš agras bērnības tiek virzīta uz komfortablām interesēm un izklaidi ārpus smadzeņu piepūles, cilvēks, pat gribēdams, neko vairs nevar ne atcerēties, ne iemācīties. Cik gadu desmitus jau skolēns iet uz skolu (kur skolotājs hierarhiski nolikts “zem skolēna”!) tāpēc, ka vecāki liek? Jo vecāki viņam nav iemācījuši, kāds prieks ir iegūt zināšanas lasot, izzinot pasauli, izpētot ko jaunu. Piespiedu izglītība dvēseli nepaaugstina, tikai vardarbību.

Tajos gadsimtos, kad cilvēkiem rūpēja dzimtas nākotne, aristokrātu ģimenēs runas un rakstu izkopšanā milzīgs laiks tika veltīts ne tikai domāšanas, bet izsmacinātas un diplomātiskas domāšanas izkopšanai, parādot, ka ikviena teiktajam un rīcībai ir noteiktas, arī nopietnas sekas. Mainība “uz augšu”, Raiņa vārdiem runājot, nav iespējama bez liela, individuāla darba ar sevi mācekļa gados un vēlāk godīga darba sabiedrības labā. Šodienas domtelpu veidojošā, milzīgā atkarība no viedierīcēm jau kļuvusi par pašmērķi, un bieži satura ziņā attiecībā uz vertikāli ir pilnīgi tukša. Skolēni vairs sen jau nezina savu vērtību ārpus rokās esošās elektroniskās atribūtikas. Pieaugušie tiecas uz tirgus virsotnēm, bet reti interesējas par garīgu sasniegumu virsotnēm.

N.Rērihs jau pagājušā gs. sākumā atzīmēja: “Nav noziegums, ja cilvēks kaut kam nav gatavs. Noziegums sākas tad, ja cilvēkam iedod zināšanas, kādas viņš nav spējīgs saprast (arī religijā un politikā), bet, neskatoties uz to trūkumu, viņš darbojas norādītajā virzienā. Tieši tāpēc cilvēkiem nedrīkst ļaut piekļūt tādām lietām, no kurām viņi neko nesaprot.”

 

Ne velti izsenis, lai cilvēki aptvertu neaptveramo, dziļi garīgo, tas tika smalki strukturēts un skaidrojumam doti simboliski nosaukumi, ko nodeva tradīcijās no paaudzes paaudzē. Un cilvēki, saņēmuši tos mantojumā no senčiem, maz interesējās, cik pareizi tie atbilst pēdējiem sasniegumiem katra vēsturiskā laika zinātnē, bet dzīvoja pēc tiem.

Vai varam Šambalu vai baltu viedo, aizmirsto, dabas un Dieva likumu akceptēto gudrību instalēt datoros? Nevaram. Tikai paši sevī. Nezināmās nākotnes vārdā.