Sirds uz perona – 10 gadu

Akcijas jubilejas reizē – 11. septembrī 20.oo pēc Latvijas laika

“Sirds uz perona” notiks 10 ārvalstīs: Islandē, Norvēģijā, Anglijā, Skotijā, ASV, Francijā, Vācijā, Austrijā, Beļģijā, Austrālijā

un daudzviet Latvijā:

stacijās Tukums 2, Kandava, Slampe, Smārde, Tilts uz nekurieni, Brocēni, Liepāja, Airīte un daudzās citās

Vairāk informācijas

“HEI, MOSTIES!” – spēlējiet un neklusējiet!

Mēs nedzīvojam viduslaikos, nedz arī pasaules nostūrī, ko nav skārusi civilizācijas elpa. Dzīvojam 21. gadsimtā attīstītā Eiropas valstī – Latvijā, turklāt miera laikā. Un tomēr vardarbības statistika, kas ir tikai aisberga redzamā daļa, ir skumja. Jau sensenās fiziskās un seksuālās vardarbības māsas ir agrāk mazāk pieminētās ekonomiskā un emocionālā vardarbība un tās modernākā māsa – vardarbība vai ņirgāšanās interneta vidē. Vēl skarbāks ir secinājums, ka visneaizsargātākie visu vardarbības veidu upuri ir bērni.

Bērns klusē

Plašu pētījumu par vardarbības pret bērniem veidiem ir veicis nodibinājums „Centrs Dardedze”, izdalot četrus vardarbības veidus: 1) novārtā pamešana jeb vecāku nolaidība; 2) emocionālā vardarbība; 3) fiziskā vardarbība 4) seksuālā . Tie visi ir izplatīti Latvijā, un vienmēr visvairāk gadījumu ir skolas brīvlaikos, turklāt Covid-19 apstākļu dēļ, kad bērni neapmeklē skolu un ģimenes dzīvo ciešā saskarsmē, vardarbības pret bērnu gadījumu skaits ir pamanāmi audzis.

“Par vardarbību pret bērniem Latvijā ir dažādi statistikas dati,” secina izdienas pensionāre, bijusī kriminālizmeklētāja, rakstniece Rolande Bebere, kuras specializācija bija noziegumi pret bērniem tostarp seksuālā vardarbība. “Ir dati par to, cik bieži un par kādām problēmām bērni vēršas uzticības tālrunī, gan aptauju dati, gan dati par reģistrētajiem iesniegumiem tiesībsargājošajās iestādēs un arī par krimināllietām, kas nonākušas līdz tiesai. Diemžēl nekas no tā visa neataino patieso situāciju, jo statistika – tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Bērni visbiežāk noklusē vardarbības faktus. Tam ir vairāki iemesli. Ja bērns audzis vardarbīgā vidē, viņš domā, ka tā ir norma. Bieži bērns klusē tāpēc, ka viņam ir kauns. Sevišķi, ja tas ir seksuāls noziegums. Ne vienmēr ar vecākiem attiecības ir tik sirsnīgas, lai bērns būtu drošs, ka viņu tiešām sapratīs. Varbūt viņš ir mēģinājis runāt, bet vecāki bijuši nevērīgi. Mana prakse rāda, ka visbiežāk par uzticības personu bērns izvēlas skolotāju, radinieci, drauga mammu vai sociālo darbinieci.”

Ar spēli par drošību

Lai palīdzētu bērniem atpazīt vardarbību un galvenais – mudinātu par to neklusēt, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija aicina vecākus, pedagogus un sociālos darbiniekus mudināt bērnus… spēlēt interaktīvu spēli “Hei, mosties!”. Spēle izstrādāta Eiropas Savienības fonda projekta Nr. 9.2.1.3/16/I/001 „Atbalsta sistēmas pilnveide bērniem ar saskarsmes grūtībām, uzvedības traucējumiem un vardarbību ģimenē” ietvaros. Spēlētājs izveido pats savu “eža” tēlu, un spēles gaitā draudzīgā veidā caur ikdienišķām situācijām mācās atpazīt vardarbības pazīmes, kā arī iegūst informāciju par to, kur vērsties pēc atbalsta un palīdzības.

Spēlē “Hei, mosties!” iekļautas arī intelektuālas spēles un āķīgi erudīcijas jautājumi, kas attīsta spēlētāja prāta izveicību, pacietību un loģisko domāšanu. Bērniem patīk, ka spēles beigās var redzēt, kādu vērtējumu esi ieguvis, kā arī sacensties ar draugiem, salīdzinot spēles laikā iegūto punktu skaitu. Interesanti, ka spēle, kas pati par sevi ir izmantojama tikai, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, atgādina arī drošas interneta lietošanas pamatprincipus. Varētu teikt, ka tā ir šīs aplikācijas īpašā veiksme – spēja uzrunāt un aizraut tiešo auditoriju – bērnus viņiem vispieņemamākajā veidā, spēlējot spēlīti, jo pieaugušo brīdinājumi bieži vien paliek nesadzirdēti.

Spēli “Hei, mosties!” iespējams uzmeklēt, bez maksas lejuplādēt un spēlēt Google Play un Apple Store elektronisko lietotņu veikalos, kā arī VBTAI mājaslapā:

http://www.bti.gov.lv/lat/esf_projekts_/mosties

 

 

Par Annas Jurševicas dzejoļu krājumu “Kad vējš sudrabu spēlē”

 

“Jaunrade” laikam būs tas vārds, kurš lielā mērā raksturo ne vien latviešu inteliģenci, bet visu tautu kopumā. Un laiks arī tagad tāds: ne tikai steidzīgs, nervozs un spriedzes pilns. Tiklab arī drosmīgs, atļaujošs, iedvesmojošs. Cilvēki pusmūžā stājas augstskolās, dibina firmas, iekopj strausu fermas, sāk dejot stepu… Uzdrīkstas darīt lietas, kas pirms tam likušās neiespējamas, līdz ar to padarot interesantāku ne vien savu dzīvi, bet iedvesmojot arī apkārtējos.

Piemēram, izdod dzejoļu krājumu.

Prātā nāk agrāk dzirdēta anekdote: kāds paziņa otram jautā “Vai klavieres spēlēt proti?” Uzrunātais padomā un atbild: “Nezinu, nekad neesmu mēģinājis”. Varbūt līdzīgu jautājumu nesenā pagātnē Anna uzdevusi pati sev, klavieru vietā liekot ,”rakstīt dzeju”, un nolēmusi, ka vajag taču vienreiz pamēģināt!

Ar piesardzību un lielu uzdrīkstēšanos pirms dažiem gadiem Anna Jurševica atnāca uz Tukuma Literātu apvienību, nolasīja vairākus dzejoļus. Tika iedrošināta turpināt, ātri iekļāvās kolektīvā, ar prieku līdzdarbojās pasākumos un braucienos. Nu mēs turam rokās viņas pirmo dzejoļu krājumu un draudzīgi-biedriski-kritiski to pārlapojam.

Tie patiešām ir svaigi dzejoļi, nevis bailīgi no atvilknēm izritināti jaunībslaika neveiklie mēģinājumi. Līdz ar to kopējā noskaņa ir viengabalaina, rāma, nesteidzīga, tas ir pieredzējuša cilvēka nosvērts skatījums uz dzīvi. Dzejoļu izkārtojumam izvēlēts tradicionāls, labi pārbaudīts paņēmiens, rindojot gadalaiku mijas secībā, katru ceturtdaļu iesākot ar atbilstošu dabas fotogrāfiju. Tikpat labi varētu strukturēt pēc emocijām, krāsām, noskaņām vai kādas citas iekšējās topogrāfijas, kura zināma vien autorei pašai, bet kam labprāt sekotu arī lasītājs. Skaidri nojaušot, ka sekos vēl kāda grāmata, novēlu Annai apzināti kļūt netradicionālākai, rotaļīgākai, pat… acumirklīgākai, jo atskata pagātnē ir gana daudz šajā ”Sudraba” krājumā. Šobrīd dzejoļi uzrunā ar mieru, mīļumu, latviskumu, dabas izjūtu.

Anna, man par pārsteigumu, izrādījusies ziemmīle! Dvēselei prieku vajag/ baltu un tīru,/ tas nekas, ka aukstu,/ toties dimantiem piebārstītu. Vai …sarmotiem kokiem/ kā sudraba nītīm… Arī Liels ezers debesu vidū,/ apkārt ledus salūzis balts… Izskatās, Annu nebūt nedzen kokā īsās, drēgnās ziemas dienas, gaismas un vitamīnu trūkums, ka tikai sniegs! Baltuma motīvs caurauž arī vairākus ziemai nepiesaistītus dzejoļus, kuros sastopam kalnus, gaismu, ziedus.

Krājumā ietverti ievērojami daudz veltījuma dzejoļu: mātei, skolai, “Zemdegām”, dēlam ar vedeklu, mazdēlam. Annai sāpējusi arī mūziķa Frīdenberga pāragrā nāve. Pateicības vārdu labiem cilvēkiem nekad nav par daudz.

Dzejas recenzijās nereti lietotais jēdziens “liriskais varonis”, manuprāt, īsti neattiecas uz Annas sarakstīto, jo prasa distancēties, pat atsvešināties no paša autora. Kaut vai rindās Noremdini manu prātu,/ lai tas nelien pažobelēs vai Liktens smej/ pie sevis klusi/ re kā sevi sasējuši, arī …domas pinas/ dienas stērbelēs skaidri jūtama viņa pati.

Ikviens dzejolis, lai cik dvēselisks tas būtu, tomēr izrādās arī tehnisks bruvējums. Jo sastāv no rindām, atskaņām, ritma, izteiksmes līdzekļiem. Latviešu dzejā tradicionāli sveces, logu rūtis un lāstekas RAUD. Tā tam būs būt, un nerakstiet neviens, ka šie priekšmeti svīst vai puņķojas! Ja atskaņas, tad visdrošākās ir: balts-salts, nāks-sāks, stāv-blāv un citas, kas migrē no grāmatas uz grāmatu kā siseņu bari. Vajadzīga liela paškritika, lai savus tekstus daudzmaz pasargātu no klišejām. Lai tas izdodas arī Annai Jurševicai,- lai dzimst daudzi tikpat trausli, nepieradināti dzejoļi kā “Vīzija” krājuma 13. lappusē.

Tukuma literāti stāsta, ko dara Covid liegumu laikā

Aigars Brics

Rolandai Bulai aprīlī bija publicētas divas intervijas: apgāda Jānis Roze izdevumā “Ziņnesis” un “Rīgas Apriņķa Avīzē”. Strādā pie jauna romāna.

Andrim Jansonam liels notikums – iznākusi pirmā grāmata. Krīzes laika dzeju viņš publicē Feisbukā.

Ilga Bindre strādā dārzā un lasa grāmatas.

Annas Jurševicas radošums šobrīd – pēc pirmās grāmatas iznākšanas – aprobežojas ar sīpolu dobēm un gurķu stādiem.

Aivis Briesma pārlasījis abas Elmāra Rumbas dzejas grāmatas un Dainas Jansones-Treices krājumu “Sirds viducī”. Pašu iedvesma apciemo reti, bet nav arī pametusi pavisam.

Ilga Liepiņa dienu pirms sērgas pasludināšanas iestājās jaunā darbā Rīgā, ko nav iespējams strādāt no mājām. Reizi nedēļā auklē mazbērnu, pārējā brīvajā laikā rosās dārzā. Rakstīšanai bija pasūtījuma darbs, kurš Covid atcelta pasākuma dēļ šobrīd apstājies.

Gvido Drage raksta spoku stāstus (nupat pabeigts stāstu krājuma manuskripts) un strādā mežā.

Aigars Brics sacer romantiskus dzejoļus, kamēr viņa gleznas Veselavas kultūras nama izstāžu zālē skumst aiz slēgtām durvīm.

Sarmas Upeslejas radošās aktivitātes šobrīd ir dzeja internetā un virtuāla kontaktēšanās.

Guna Roze strādā pie divām jaunām grāmatām: jauna romāna un aizraujoša pasūtījuma darba. 28. maijā saruna ar Gunu bija skatāma jaunajā TV raidījumā “Izšķirtspēja”.

TLA aprīlī iesniedza divus projektus Tukuma novada Kultūras projektu konkursā: “Prozas fermentācija” un LRS mēnešraksta “konTEKSTS” paplašinājumam “Tukums”. Abi ir atbalstīti.

Ar nepacietību gaidām arī pulcēšanās ierobežojumu atcelšanu, lai ar joni gatavotos Kurzemes Dzejas dienai, kam 12. septembrī jānotiek Tukumā. Vai notiks – tas atkarīgs no Covid, bet 29. maijā TLA valdes loceklis Aigars Brics parakstīja Tukuma novada domes deleģēšanas līgumu par šī pasākuma organizēšanu (attēlā).

Vēstule Marijai

Marija Anmane

          2020. gada 18. aprīļa naktī pārstāja pukstēt mūsu mīļās literātes, žurnālistes, sirdsgudrā cilvēka un šarmantās dāmas Marijas Anmanes sirds. 23. aprīlī – tieši pa Jurģiem – pavadīsim viņu uz mūža mājām.

Esi sveicināta, Marija, lai arī kur Tu tagad būtu! Pasaule ir noslēpumu pilna, to mēs redzam visapkārt, un arī Tevi nu aizsaucis lielais Noslēpums. Kādam tas varbūt šķitīs nosodāmi, bet manā prātā Tu nesaisties ne ar vienu skumju domu, pat tagad ne. Kopš Tevi esmu pazinusi (tie ir gari un ilgi gadi, kas tagad tos vairs skaitīs, kad laikam ir milzu vērte un nav vairs vērtes!), Tu vienmēr esi izstarojusi kādu gaišu un priekpilnu siltumu, atbilstošu savam vārdam.

Kad pēc jaunības atkalsatikāmies 90-desmito nabadzības viducī, Tu strādāji grāmatnīcā. Ko tik Tu nestrādāji, kamēr vien varēji strādāt, jo Tev augstprātība attiecībā uz darbu nepiemita! Un Tu rūpējies, lai tā nepiemistu taviem bērniem un mazbērniem. Tu cienīji Dabu, cilvēkus un lietas. No Tevis varēja mācīties cieņu pret vērtīgām lietām: bieži vien – ne jau naudiskā izteiksmē, bet darinājuma izteiksmē. Mīlestības izteiksmē. Gaumi. Tev arī pašai patika darināt un lepoties ar darināto gan draugu, gan tuvinieku kopbūtnes brīžos – vai tas bija skaists apģērbs, vai veiklu roku darināta kartiņa, vai mīļa mājlieta. Tieši Tu biji tā, kas mani  uzrunāja pievienoties Tukuma literātiem, kad vienkāršā kafejnīciņā apmainījāmies ar saviem dzīves un kaķustāstiem. Tu teici “…, tam būs darīšana ar mani” manas dzīves grūtākajos brīžos.

Tu piederēji tiem retajiem, ar kuriem var nesatikties, bet satiekoties turpināt no pēdējā  jautājuma. Uz tava balkona malkot kafiju vai vīnu, un raudzīties bezdelīgās. Kur svarīgais un nesvarīgais ir vienādi. Arī vārdos. Ar vārdu Tu prati ceļot. Vārda ceļš Tevi veda pie cilvēkiem un citiem ceļiem, bet sarunas ar cilvēkiem un notikumiem – pie stāsta. Arī ar mums un par mums – literātiem, kuru dvēselēs iemīt visi vecumi, jo katrs nezināmais vārds ir katra zināmā vārda turpinājums. Vārda vajadzībai Tu nekad neatteici. Un citām vajadzībām, kur roka jāpieliek, arī. Tu biji vienmēr priecīga būt klāt. Uzklausīt un nodot tālāk izstāstītos stāstus. Un izvadot, kaut pār dzīvokļa slieksni, nekad neaizmirsi novēlēt labu ceļu, apjautāties, vai viss ir, vai vēl kā nevajag?

Mēs, tavējie, tagad  Tev sakām: “Lai tajā ceļā, ko nezinām, viss Tev, Marij, ir!”  Kad ar atmiņu gaismas ātrumu atkal lēks rīta un vakara zvaigzne, no zemes balkona debesīs raugoties, domās vēl parunāsim. Jo nav ne pagājības, ne mūžības. Viss ir tuvu klāt. Viss ir Viens, kas tikai pievienojas citam vienam.

Marijai

***

laiks paklusēt
– – –
laiks
ar Mariju paklusēt
šajā klusuma brīdī
uz mums runā
Dievmāte

/Gvido Drage/

***

Ak, Marija,
Kāpēc tik klusi
Tu aizsteidzies
Uz tālo,nezināmo pusi,
Kur gaisma baltā
Pār Tevi mūžam līs,
Un visas sāpes klusi dzīs.

/Anna Jurševica/

 

Prozas triptihs

2019. gads “Tukuma Literātu apvienībai” bijis jaunām grāmatām bagātākais gads – kopā desmit. Jauni romāni izdoti trim novada prozistēm: Ilgai Liepiņai (pseid. Nella no Krotes) “Ragana bez diploma”, Rolandai Bulai “Upes laiks”, Gunai Rozei – “Sadursme”. Visi darbi ataino mūsdienu Latviju, tās cilvēkus un viņu attiecības. Par saviem romāniem, bet ne tikai, sarunājas visas trīs rakstnieces.

 

grāmatas "Sadursme" vāks

 

Rolanda ILGAI: – Kāpēc tava ragana palika bez diploma – nenokārtoja ieskaiti zombēšanā?

– Romānam vairākas reizes mainījās nosaukuma varianti: iesākumā bija “Saules kodiens”, tad gribēju likt “Pieviltais vīngliemezis”, bet Latvijas Mediji pavasarī jau izdeva “Vīngliemezi uz rīta takas” – nevar ļaut gliemežiem pārāk savairoties! Galīgais variants vislabāk izsaka grāmatas būtību. Bārbalai nav diploma, jo viņa nav ragana,- tādu lomu negaidīti piešķir apstākļi jeb māņticīgi ļautiņi.

Ilga ROLANDAI: – Bet vai tavs “Upes laiks” nozīmē ūdenī iekrituša pulksteņa meklēšanas operāciju?

– Jā, uzrakstīt romānu ir “tikai” pārkāpt pāri kaķim, bet izlemt par tā nosaukumu – tas, lūk, nozīmē “pārkāpt kaķa asti”. “Upes laiks” sākotnēji bija “Laika standarts”, nosaukums vieniem ļoti patika, citiem ļoti nepatika. Mans romāns ir par mūsdienu ģimenes laiku; cik ātrs tas ir, cik saturīgs. Ar cilvēkiem tāpat kā ar upēm – te tās ātras, te seklas, te ar atvariem.

Rolanda GUNAI: – Un kāds bija tavas grāmatas nosaukuma ceļš?

– Līdzīgs, kā jums. Rakstīju “Leti”, pie beigām izdomāju, ka derētu gan “Dolor vulgaris”, kas latīņu valodā nozīmē “patērētājs parastais”, gan “479 ieelpas”. Bet tā kā redaktore Gundega Blumberga noīsināja visu filozofiski-paralēlo daļu, kas bija apmēram 1/3 kopējā apjoma, bet vārds “Lete” viņai asociējās ar “letiņš” sieviešu dzimtē, viņa ieteica nosaukumu “Sadursme”, ko man sākumā bija grūti pieņemt. Tomēr visaplamāk ir vispirms prātot par ideālo nosaukumu un tad tam pielāgojoties, kaut ko rakstīt.

Guna ILGAI: – Kas ir tie cilvēki, kuri iekļūst tava darba lappusēs?

– Es kā čukča – ko redzu, par to dziedu. Vēroju tendences sabiedrībā: kas skaitās slavējami vai prestiži, no kā cenšamies izvairīties, ko – neredzēt, ko baidāmies darīt vai runāt. Labprāt piemeklēju saviem varoņiem neikdienišķas vai literatūrā mazāk izmantotas profesijas. Tāpēc man ir restaurators, krustvārdu mīklu sastādītājs, sporta skolas administrators, taksists, pastniece un mājsaimniece.

Ilga GUNAI: – Ir cilvēki, tostarp rakstnieki, kuri uzskata, ka mūsdienās nekas ievērības cienīgs vairs nenotiek, cilvēki kļuvuši plakani un garlaicīgi. Kur tu atrodi tos košos un kaislīgos – vai tikai iztēlē?

– Kā smejies, starp tiem pašiem plakanajiem un garlaicīgajiem. Pietiek, ja pamani cilvēka “košāko uti”, par to arī jāraksta. “Sadursmē” tēlu ir ļoti daudz, bet tikai trim – vienam bērnam un divām kundzēm – ir konkrēti prototipi, un visi trīs ir tukumnieki. Pārējie simts tēli ir izdomāti. Nepiekrītu, ka mūsdienās nekas vairs nenotiek; cilvēciskās kaislības un vājības jau nemainās, mainās tikai fons un dekorācijas. Rolanda cilvēkus ar viņu utīm iesēdināja laivā, es iemetu autokatastrofā, tu – māņticības sprostā.

Rolanda GUNAI: – Cik dziļi tu mīli vai ienīsti savus varoņus?

– Nenīstu nevienu. Pat prototipus dzīvē varu necienīt, varu pārciest kā zobu sāpes, bet neienīstu. Autoram jābūt kaut nedaudz empātiskam pat pret pēdējiem draņķiem savā darbā, citādi tēls būs neinteresants. Vienam no pieminētajiem prototipiem pat izdomāju fona stāstu, it kā meklējot attaisnojumu, kāpēc šis cilvēks uzvedas tik neciešami? Tu taču “Stopētāju lietā” darīji tāpat. Arī mīlas līnijās literatūrā man interesantāks pāris ir “maita un normāls džeks”, nevis “nelietis un paimeitiņa”, jo tā ir klišeja. Mīlu savus literāros bērnus. Vienmēr.

Guna ROLANDAI: – “Upes laikā” lielāko akcentu liki uz paaudžu attiecībām.

– Tieši tā. Bija sakrāti vērojumi, līdzcilvēku atziņas. Paaudžu attiecības vienmēr ir aktuāla tēma, sākot ar Bībeli un “Indrāniem” un “Cīrulīšiem”. Tikai katram laikam savas atziņas. Man šķiet, ka tā pašlaik ir mazliet aizmirsta tēma, turklāt – laiks ir cits, problēmas citas. Patriarhālās dzimtas tēma un konflikti palikuši kaut kur 20. gadsimtā, šodien daudz liberālāks gaiss,- tik daudz veidu, kā ātri aiziet no savām saknēm. Cik vērta šajā laikā ir dzimta? Vai sabiedrības attieksmē pret jēdzieniem “ģimene”, “dzimta” jau  nav iezagusies ciniska liekulība?

Guna ILGAI: – Kā tev izdodas notikumiem un raksturiem piešķirt ticamību?

– Ar detaļām, nekā citādi. Raksturīga tendence pēdējās desmitgadēs (ja pietiek naudas un aizrautības) ir iegādāties pamestas muižas un tās restaurēt, paglābjot no iznīcības. Cīruļu kungu mājas vizuālo tēlu paņēmu no Cīravas muižas – ar resnajām kolonnām un garo fasādi. Romānā iekļuva arī Jaunpils ar saviem Viduslaiku svētkiem un degušās Rīgas pils restaurācija, par ko saņēmu precīzu informāciju no draudzenes, kura tajā piedalījās. Kādai aktrisei romānā “uzdāvināju” Elitas Patmalnieces dizainētu tērpu, taksistam Aldim liku katru dienu gaidīt pasažierus no Rīgas vilciena. Bārbalas māte dzīvo Olainē, tur vēl klīst runas par nenotverto maniaku – dūrēju! Aldmāma savukārt ir visu čīkstošo, pseidoslimīgo, aizdomīgo, pieaugušos bērnus kontrolējošo pensionāru koncentrāts.

Guna ROLANDAI: – Tavā grāmatā toties saskatīju epidēmiskās telefonatkarības un pusmūža krīzes problēmas.

– Gribēju izstāstīt stāstu par vidusmēra ģimeni, tāpēc arī atkarības un iezīmes paaudžu pārstāvjiem ir visiem labi zināmas: pusaudži kā lielo izaicinājumu uztver trīs dienas bez mobilā telefona, trīsdesmitgadniece Indra ir pārņemta ar veselīgu dzīvesveidu, jogu un psihoterapiju, viņas vienaudzis brālis ir urbanizējies mačo, bet vecāki – piecdesmitgadnieki – tā norūpējušies ar naudas un prestiža gādāšanu, ka šo to palaiduši dzīvē garām. Jā, “Upes laiks” ir klasisks paaudžu romāns. Tā arī teicu visiem paziņām, lai gan viņi tik un tā atzinās, ka pieraduši pie manis kā detektīvu rakstnieces, un arī “Upes laikā” gaidījuši, vai kādā upes līkumā neieraudzīs līķi.

Rolanda ILGAI: – Kādas atsauksmes esi dzirdējusi par savu romānu?

– No radošiem, brīvību un humoru mīlošiem cilvēkiem – vislabākās. Ir, kas nelasīšot principā, jo “nosaukumā minēta ragana”. Jautāsi, ko rakstu šobrīd? Atbildēšu: rakstu bestselleru. Saproti, kā gribi.

Ilga ROLANDAI: – Un ko tu šobrīd raksti?

– Pašlaik nerakstu, bet vienu bestsellerīgu krimiālintrigu apdomāju gan. Gaidu, kad janvārī vai februārī nāks klajā “Sīnāja kalna lieta”, kas būs turpinājums manai “Stopētāju lietai”.

Ilga GUNAI: – Nu tad atklāj, ko tagad raksti tu! Un ar ko, tavuprāt, latviešu literatūra varētu aizraut ārzemju lasītājus?

– Varbūt skanēs skaļi, bet rakstu antiutopisku romānu. Netaisos sacensties ar šī žanra klasiķiem Orvelu un Haksliju, bet tieši antiutopija man liekas ārkārtīgi interesants un par maz izmantots paņēmiens, kā izstāstīt stāstu ar vēstījumu. Varbūt ar to arī varētu pārsteigt ārzemju lasītājus, jo pagaidām latviešu literatūrā nav neviena antiutopjas parauga. Bet, ja nopietni, lasot tiešām izcilu tulkoto literatūru, es vienmēr domāju: Kāpēc? Nu kāpēc neko tik spēcīgu vēl nav uzrakstījis neviens latvietis?