Tukuma prozas lasījumi 2018


SAVUS DARBUS LASĪS:
Rolanda Bula
Gvido Drage
Krišs Grunte
Ilga Liepiņa
Imants Liepiņš
Olga Meldere
Guna Roze
Vilis Seleckis

Tiks piešķirtas 3 balvas:
1) Klausītāju,
2) Autoru,
3) Žūrijas.

 
Darbu fragmenti iesūtīšanas secībā
1.
Melnais kuģis bija izniris no izplatījuma neiespējamā ātrumā — tas traucās ar stabilu divdesmitdaļu gaismas ātruma, tātad Zemes tehnoloģijām absolūti neaizsniedzamu ātrumu. Ticis Zemes tuvumā, tas bija sācis šaut pa trešo planētu no Saules, līdz tika aiztraucies garām, lai nekad neatgrieztos.
 
2.
Saule pa tam krīt aizvien ātrāk un kā nokaunējusies sarkst jo košāk. Bet vakara brīze sakustina mežgalus, sarkanais balons apstājas, padomā, parūcina degli, tiek augstāk, taču tur viņu jau strauji nes atpakaļ uz tumšo egļu vēri, kur nosēsties nekādi nav iespējams. Saša griež stūri tā, ka Žanis iekaucas, bet Šūms kaut kur Monte Karlo trasē saķer galvu.
 
3.
Nesen bija arī tādi laiki, kad Līgo svētki bija aizliegti. Tos svinot pagāni. Bet tika svinēti katrā latviešu sētā. Ja kāds bij’ miezīti piesūcies kā ods, tika sutkās iespundēts uz dažām diennaktīm. Latviešu līgodziesmas nevarēja apklusināt tāpat kā marta runču melodijas.
 
4.
Jā, viņš Judei prasīja atskaitīties, kur iztērēta nauda, ko darījusi pa dienu, kur gājusi, kam zvanījusi. Ja sēd mājās, kamēr vīrs pelna naudu, tad nav ko lieki pļāpāt te ar mammu, te vēl nez ar ko. Leo prasīja dienas atskaiti par norunāto laiku un tukšsarunu adresātiem. Grūti uz lapas sarakstīt? Ekonomiskā un psiholoģiskā vardarbība, uzmācīga kontrole, ko neteiksi! Smiekli! Ja sitis būtu…
 
5.
Publika atzinīgi uzgavilē un korī sāk skandēt saukli kā hokeja spēlē. Arvien skaļāk un ritmiskāk, līdz pārkliedz dunu manā galvā. Viegli būt otrā pusē! Viegli ir kūdīt: “Nemīz, met! Nemīz, met!” Aiz TV ekrāniem droši vien iet vēl karstāk. Gan jau arī viņa skatās, ja vēl nav tālēs zilajās, jo “tāds piedāvājums mēdz būt tikai reizi dzīvē”.
 
6.
Astra visdrīzāk piederas grupai, kuru Verners raksturo pavisam īsi: “Kad sieviete izskatās lieliski, bet gadus noteikt neiespējami, tad viņa, pat, ja minēt atļauts tikai vienreiz, noteikti ir veca”. To gan viņš teica, skatoties slavenas mākslinieces jubileju, bet Astra nekavējoties piedrāklēja “sieviete ir veca, kad viņai vairs nedod ātro kredītu”. 
 
7.
“Un šis ir sapnis, kuru tu ļoti bieži redzi miegā?” – Baumanis veica pierakstus. Viņa uzmanība bija simtprocentīgi pievērsta Kārlim. Daktera degunu rotāja brilles, caur tām spīdēja divas brūnas acis. “Jā! Bet man ir sajūta, ka esmu to dzīvojis, šķiet, ka sapņoju pats savu dzīvi! Arī šobrīd! Vai tā maz var būt?” – Kārļa elpas vilcieni kļuva biežāki un smagāki.
8.
— Pie mums ieradusies lieciniece, kas esot redzējusi iespējamo Villijas Dāles slepkavu. Lūdzu pierakstiet viņas liecību, pēc tam ķerieties pie bildes taisīšanas. Gravas jaunkundzei ir spoža iztēle, vēl spožāka atmiņa, viņa man ļoti spilgti raksturoja to personu, ko sastapa redakcijā. Varētu iznākt laba bilde.
 
 
 
 

tuvojas “Tukuma prozas lasījumi”

TUKUMA PROZAS LASĪJUMI 2018

Nolikums

Autori, kuri raksta prozu, dzīvo, mācās vai strādā Tukuma novadā un ir sasnieguši 16 gadu vecumu, aicināti pieteikties „Tukuma prozas lasījumiem 2018”, ko organizē b-ba “Tukuma Literātu apvienība” sadarbībā ar Tukuma bibliotēku.

Pieteikumā jāietver:

  1. Darbs elektroniskā versijā.
  2. Ziņas par sevi (vārds, uzvārds, dzimšanas dati, nodarbošanās, īsa radošā biogrāfija) un kontaktinformācija (tālruņa numurs, e-pasts).

Iesniedzamā darba nosacījumi:

  1. Autora paša radīts, iepriekš nepublicēts darbs – eseja, stāsts vai romāna fragments latviešu valodā.
  2. Darba garums: 6000 – 12 000 zīmes ar atstarpēm.
  3. Lasījuma ilgums – līdz 12 minūtēm.

Žūrija:

  1. Jūlija Dibovska – literatūras kritiķe, laikraksta “Kultūzīmes” redaktore;
  2. Linda Zulmane – LRS Liepājas nodaļas vadītāja, Piejūras pilsētu literārās akadēmijas vadītāja, Liepājas Universitātes HMZF lektore
  3. Dace Brakmane – bibliotekāre.

Autoriem paliekot anonīmiem, žūrija noteiks: 1)  tos darbus, kuru autorus aicināsim piedalīties “Tukuma prozas lasījumos”; 2) labāko iepriekš nepublicēto darbu.

Pieteikumi līdz 2018. gada 5. novembrim (ieskaitot) nosūtāmi elektroniski uz [email protected]

„Tukuma prozas lasījumi 2018” notiks 17. novembrī plkst. 12.00 Tukuma bibliotēkā. Autorus, kurus uzaicinās lasīt savus darbus, informēs personīgi un viņu vārdus izziņos “Tukuma Literātu apvienības” un Tukuma bibliotēkas tīmekļa vietnēs tla.lv un biblioteka.tukums.lv

 

Poētiska pēcpusdiena

Afiša

Laipni aicinām dzejas un mākslas mīļotājus sestdien apciemot Mākslas darbnīcu ANTĪKS: malkojot kafiju, klausīties Čaka dzeju aktieru lasījumā un dziedājumā; klausīties Tukuma dzejniekus, kas no Tukuma iedvesmojušies tāpat, kā Čaks no Rīgas, un skatīt Alberta Pauliņa gleznas, kas Tukumu uzbur gluži kā Čaks Rīgu.

Uzklikšķini uz afišas, lai apskatītu to pilnībā.

Dzejas dienas

Tukuma dzejnieku radošā pēcpusdiena

PROZA PAIET MALĀ

7. septembrī 18.00

Raiņa un Aspazijas mājā muzejā, Rīgā, Baznīcas ielā 30

Tukuma dzejnieki savus darbus šai īpašajā vietā lasīs pirmoreiz. Pirmoreiz arī riskēs dziļi personiski rakstīto dzeju sakārtot dialogos ar otra dzejdara vienatnē radīto. Izņēmums ir vakara noslēdzošais tandēms, kas to jau darījuši, turklāt apzināti rakstot dialogus dzejā. Šajā tandēmā ir vēl viens izņēmums – liepājnieks Māris Reinbergs starp tukumniekiem.

– Iveta Šimkus un Andris Jansons – TUVPLĀNI

– Anna Jurševica un Aigars Brics – SAMULSUMS

 – Baiba Talce un Gvido Drage – LIETUS JŪRAS MALĀ

– Sarma Upesleja un Māris Reinbergs – SARUNAS AR ASPAZIJU

Katrs tandēms ir saderīgs, bet atšķirīgs no pārējiem noskaņās un dzejošanas manierē. Lasījumus papildinās Andra Jansona muzikālās pauzes.

Jevgeņijs Vodolazkins “LAURUS”

Laurus

Jevgeņijs Vodolazkins (1964) ir filoloģijas zinātņu doktors, senkrievu manuskriptu speciālists, daudzu akadēmisku publikāciju autors, dramaturgs un prozaiķis. Romāns „Laurus” (Jāņa Rozes apgāds, 2014) ir starptautiski atzinīgi novērtēts un tulkots daudzās valodās, arī latviski.

Jo labāka, daudzslāņaināka grāmata, jo grūtāk par to izteikties. Varbūt, ka par tādām grāmatām, kā „Laurus”, aprakstus un literatūrkritikas jāraksta filosofiem, jo viņi domājot augstāk un plašāk. Par ko ir „Laurus”? Par cilvēka dzīvi? Par to, ka mums jābūt atbildīgiem par sevi un par tiem, kurus esam pieradinājuši, vienalga, vai tas vilks no meža (romāna varoņa bērnībā), vai cilvēks no pūļa. Atbildība kā liela vērtība sākas no paša atbildības; vispirms tā jāprasa no sevis, un tikai pēc tam no līdzcilvēkiem, sabiedrības kā sociuma, valsts.

Par Dievu?

Paņemot rokās saslavēto Jevgēņija Vodolazkina romānu „Laurus”, to ātri pāršķirstīju. Manas acis tvera vārdus un es sapratu – ļoti, ļoti daudz šajā grāmatā būs par Dievu un svētajiem. Atmodās padomjlaiku skolā iedvestais “Dieva nav!”, un šis lozuns gādīgi trīs reizes pieklaudzina man pie smadzeņu kaula: “Hau! Lasi prātīgi, jo tagad tik daudz visādu māņu…” Ha! „Laurus” ir ne par tādiem māņiem vien. Tur ir arī par cilvēkiem, kam esot suņa sejas, viena roka, viena kāja, vienvārdsakot, viss tas, kas maisījās viduslaiku cilvēka it kā tumsonīgajā galvā, un ko mūslaikos nodēvē visādos gudros vārdos. Literatūrā, piemēram, par maģisko reālismu, fantāziju un vēl nez kā. Taču „Laurus” nav par to Dievu, no kura man ieteica baidīties padomjlaika skolā. Laurus ir par to, par kuru man reiz kāds cilvēks sacīja: “Jau pirmatnējam cilvēkam bija Dieva sajūta un saprašana, tikai reliģija vēlāk visu sačakarēja.” „Laurus” varoņiem tālajos viduslaikos Dieva jēga bijusi citāda nekā man, kas vidējā un izplatītā normlīmenī orientējas reliģiskajās lietās ar tādu kā kulturvēstures un reliģijas pamatzināšanu mistrojumu.

„Laurus” ir sāsts par krievu cilvēku, kas savu mūžu no maza baltgalvja puisēna līdz sirmam, viedam starecam nodzīvo 16. gadsimtā, izdzīvojot vairākas dzīves, kuras Vodolazkins sadala četrās darba daļās: Izziņas grāmata, Atsacīšanās grāmata, Ceļa grāmata un Apmiera grāmata. Katrā no tām Arsenijs iemanto citu vārdu: ir puisēns, jauneklis Arsēnijs, kurš izaug meklētājā un askētā Ustīnā, tad ceļotājā Ambrosijā, un beidz viņš ir mūks Laurus. Laiks grāmatā ir īpaši klāt esošs, gandrīz vai taustāms, laika un telpas jēgai (cilvēka dzīve kā mirklis laika telpā), laika gaistamība, laika lāsts – par visu to domā grāmatas varoņi.

„Laurus” valoda

Vodolazkina stilam piemīt smalka ironija. Ne daudz, bet vietā un pārsteidzoša. Ikvienam romānam ironija ir vajadzīga. Cik? – tas atkarīgs no autora talanta iespējas, gaumes un darba mērķa. Satīriskā romānā ironijas būs pārpārēm, bet arī traģiskā drāmā ironija ir nepieciešama, kā durvīm rokturis. Brīžiem, kad esi pilnībā grāmatas varā, t.i., es gribēju teikt – domās dzīvo viduslaiku Krievijā – autors Lasītājam piemiedz ar aci. Lasu: “pavasaris atklāja, ko upes ledus sevī savācis: izbērtas ogles, kritušu vilku, izsviestas vīzes un… plastmasas pudeli.” Ha! Vecie stareci un garīdznieki, eh, ik pa brīdim izsaka kādu prātīgu sentenci, kurā iepin pa mūsdienu vārdam, piemēram, starecs Nikandrs Arsēnija vectēvam paziņo, ka viņa mūža dienas ir skaitītas. “Un lūgšu šo informāciju pieņemt mierīgi, bez piņņāšanas.”Autors izmantojis arī senkrievu vārdus un runas stilu, tas atsvaidzina, vieš realitāti un laikam bija krietns rēbuss tulkotājai. Romāns nav uzbāzīgs, tas plūst vienmērīgi, kā sena, plata Krievijas upe, virziens visiem zināms. Nekā lieka, nekā, kas novirzītu no mērķa. „Laurus” ir grāmata par viduslaikiem, kad cilvēki bieži vien visu mūžu nodzīvoja vienā vietā: savā mājā laukos vai pilsētelē, bet pasauli iepazina caur Bībeli. Bībele un visi tie svētie raksti tolaik bija ar citu vērtību – pasauli izzinoši. Mūsdienās grūtāk,- katru dienu vesels jūklis ar interneta ziņām. Ja vienu dienu tās izlaid, vakarā jābūt gatavam sevi ierakstīt īpaši atpalikušo skaitā. Ja izlaid mēnesi – izrādās, ka pasaule vēl aizvien puslīdz normāli funkcionē, nav aizgājusi postā, un nekas īpašs, piemēram, pasaules gals, nav noticis.

Ir labi, ja tavā Lasītāja ceļā atronas grāmatas, kuras aizrit kā maratons, pēc kura nejūties izslāpis, izsīcis un iztukšots, bet esi piepildījies ar brīnumaini svaigu ūdeni, kas rodas no brīnišķa ceļojuma laikā, telpā, pasaulēs.

Uzrakstām gleznu

Augustā literātu tikšanās reizē ļāvāmies radošai spontanitātei – apcerējām mūsu pašu Aigara Brica gleznas. Gleznošanu Aigars apgūst Ingemāras Treijas gleznošanas studijā, lai pats ilustrētu savu topošu dzejoļu krājumu.

 

Sarma Upesleja Āksts

Sarma Upesleja

Klauna monologs

Tikai nenāc par tuvu –
redzi,
cik nerāts un krāsains smaids
plaucis, bet nedzirkst,
ris vārdi no kabatām ārā,
smalkiem zvaniņiem skanot
tieši tev ausīs, ne garām,
tieši debesu krāsā!
Tikai tuvāk, vien tuvāk nenāc –
pirms projām dodies,
draiski atvadām pamāj roku,,
mans smaids tev aizlidos līdzi –
mans vairogs,
lai neredzi acis
tuvāk!

StāvkrastsGuna Roze

Guna Roze

Laimes akmentiņš

Zemgaliete izkāpa no mašīnas un veikli šķērsoja krasta valni. Devos līdzi, bet paliku augšā. Viņa stāvēja tik tuvu ūdensmalai, ka katrs nākamais vilnis varētu pieliet kurpes. Pacēla akmentiņu, kādu brīdi to apbrīnoja, tad atskatījās, pasmaidīja, un abām rokām pastiepa oli pret šauro aili rieta debesīs, kur saule kā tautumeita pa dejas ceļu tecēja no viena mākoņa pie nākamā.

– Ja atrod cauru akmeni, jāskatās pa to uz sauli un jāiedomājas vēlēšanās, – viņa, piemiegusi acis grozīja pirkstos jūras miesas gabaliņu. – Tā man nemainās jau gadiem, tikai, kolīdz atrodu tādu akmeni, debesis apmācas. Tagad atkal tur, augšā, viss kā pie cilvēkiem: mākoņi dzenas cits citam pakaļ, lai aizsegtu sauli. Būtu kaut viens, kurš grib palikt līdzās.

Marija AnmaneZiemas ainava

Marija Anmane

Mājiņa uz vistas kājiņas

Jūs neredzat kājiņu?! Tā ir ieputināta februāra kupenās. Ragana sēž tajā mājiņā, gaismu neiedegusi: lai no ārpuses neviens pat nenojauš, ka viņa gaida nejauši iemaldāmies savas Vakariņas…

Tāpēc es joprojām esmu ārpusē nevis mājiņā. Par spīti aukstumam, vakara mijkrēslī,- baidīdamās pieklauvēt un atvērt durvis.

A. Brica gleznaDzejniece Anna Jurševica

Anna Jurševica

Kad saule slīd uz rietu
Kāds mani sauc …
Tā bija Tava balss?
Vai tās tik spārnu vēdas,
Un vakarvējš ar mani sarunājas.

Gvido DrageAigara Brica glezna

Gvido Drage

Kosmosa melnais caurums patiesībā ir balta patiesība par Neko, kur Lielais Tukšais Nekas krāsās rotaļājas – pats sevi vēl neieraudzījis, jau izbrīnīts.

Ziedonis

Rolanda Bula

Debesjums bija piepildīts ar maigu un neticami vieglu gaišzilu šifonu, kurš vakara saules staros palēnām sāka vizmot visās perlamutra nokrāsās. Lielais paugurs šovasar apdziedējis zemsedzes rētas – ziemā kailcirtē nogāzto koku celmi savu kaunu piesedza ar avenājiem un sīkajiem pameža krūmeļiem, kas bija spējuši sakuplot vienas vasaras laikā. Uz mirkli viss apstājās – vējš, debesis, jūlija nobriedusī zāle un mazais ezeriņš ielejā.  Tad ūdens virsma ilgi novirmojās no kādas niedru dzītas vēja dvesmas, un gaisā sāka celties teju vai caurspīdīgs, bet tomēr acij izšķirams ūdens miglas garainis, kas tiecās augšup uz paugura pusi. Garainis sāka ieņemt tādus kā mākoņa apveidus, brīdi likās, – tam veidojas divas kājas un ovāls rumpis, kā tādam mākoņbērnam, kas piedzimis no mākoņolas niedru ligzdā un ceļas gaisā pie mātes un tēva debesīs. Varbūt tieši tā arī dzimst mākoņi? No ieleju ezeriem, kalnu upēm un noru rasas. Bet mākoņtēls neprātoja, lai arī tam nez no kurienes uzburba galva ar tādu kā punu kreisajā pusē, ko varēja iedomāt par koķetu cepuri vai gliemezi, kas rāpo pa ķirbi. Nu jau krietni izaugusī garaiņvīra bālganā dūmaka uz brīdi apstājās it kā nožēlā, jo līdz vizošajām perlamutra daudzkrāsu debesīm tam tomēr vēl bija nesasniedzami tālu. Daudz augstāk par tām divām sēklas priedēm paugura virsotnē, kas vientuļas un sēras vēroja tālos mežus aiz lielā aizpaugura līdzenuma. Tad milzīgais miglas tēls sabiezēja līdz skaidri samanāmām aprisēm, kas iestiepās starp abām sēklas priedēm. Mākoņvīrs līgani slīdēja uz augšu gar slaidajiem stumbru mastiem, līdz tika pie pirmajiem zariem. Tas nebija ticami, bet tas bija acīmredzami  – miglas tēls garajās priedēs stāvēja kā uz milzu ķekatkājām, labā pēda uz pirmā zara, kreisā uz nākamā. Mākoņvīrs sāka lēni kāpt, zaru pa zaram, nu jau galva skāra to rozīgo svītru, kas pirmā iekrāsoja vakara debesu akvareli, kur nekad nav uzmācīga košuma – viss ir tikai pustoņos un maigās kā spalvas krāsu dvesmās. Lielais miglas gars gandrīz paslīdēja uz nākamā zara pakāpiena – no labās pēdas nokrita balta putu zolīte, tā pārvērtās par dūmakainu putnu un aizlaidās atpakaļ uz ielejas ezeru. Bet mākoņvīrs jau stāvēja tieši uz stingrājām priežu galotnēm un, atspērīgi palēcies, nu tika iekšā debesīs. Viņa aprises tur bija vēl labu brīdi skaidri saskatāms, līdz viņš pazuda debess zilzaļsārtajā lāsmojumā. Novīdēja oranžs un sarkans, lielais tēls it kā pavīpsnāja un pamāja zeltaino lentu, kas izrisa no makoņa slepenās kabatas. Viņš pamazām aizgāja debesīs dziļāk, tik zeltainā lenta vēl kādu laika sprīdi norādīja uz tiem sudrabainajiem vāliem, aiz kuriem viņš pazuda pavisam.

Sveicam Rolandi Bulu

Romānu konkursa uzvarētāji

Ceturtdien, 9. augustā, izdevniecība “Latvijas Mediji” uz tikšanos bija uzaicinājusi Romānu konkursa laureātus.

Izdevniecības direktore Evija Veide apsveica visus godalgoto romānu autorus. Pirmā vieta šogad piešķirta netika, otro vietu ieguva rakstnieces Ingunas Dimantes romāns “Paslēptā dzīve”.

Dalītu trešo vietu žūrija lēma piešķirt Rolandas Bulas romānam “Laika standarts” un Andras Rušmanes romānam “Vienpatnieki”.

Savukārt balvu par spilgtāko debiju un līdz šim “Lata romāna” konkursā neskarta tematiskā loka prasmīgu izvērsumu romānā “Istabas biotops” saņēma Ligita Paegle, kuru Tukuma literāti zina no Kurzemes prozas lasījumiem.

Jau no 2019. gada janvāra šī gada Romānu konkursa laureāti nonāks pie lasītājiem.Un vēl viens jaunums – “Lata romāns” maina nosaukumu – tagad lasītājus priecēs “Vakara romāns”

vairāk attēlu te

 

Laiks Pekstiņstāstiem !

Jāņa Baltvilka "Zīlītēs"

Vai mēs visi zinām, kas ir zaķakaķi, kaķuzirņi, kurmjukārkli, gružrupuči, kāostbutes, vilkozoli? Un vēl – vai zinām, kā audzēt konfektes un naudu? Kur atrodas Latvijas salu arhipelāgs? Laikam jau ne…

Ha! Iedomājieties: to visu un vēl daudz daudz vairāk zināja biologs un dzejnieks, bērnu grāmatu autors Jānis Baltvilks, kuram šomēnes svinam nu jau 74. dzimšanas dienu. Varam iedomāties, kā viņš, ierasti basās kājas kūļādams, kārtējo reizi sēdēs uz balta mākoņa maliņas un ar smaidu (Viņam bija tik sirsnīgas smaidu krunciņas acu kaktiņos) noskatīsies uz visiem, kas šosvētdien pulcēsies viņa dzimtajās mājās Smārdes pagasta „Zīlītēs”.

Uz brīdi kļuvusi nopietna, par gaidāmo  pasākumu stāsta Jāņa Baltvilka māsasmeita, “ZĪlīšu” namamāte Inese Vismane:

– Mēs, radi un draugi, nu jau trešo gadu vasarās pulcējamies, lai svinētu Jāņa dzimšanas dienu. Uzturot mājas un dārza patīkamo auru, nemanot vien draugu pulciņš kļūst aizvien kuplāks, svinamdienas – aizvien interesantākas. Šogad biedrība „Baltā Vilka takas” uzvarēja VKKF projektu konkursā, ieguva līdzekļus, un tagad varam darboties vērienīgāk – sadarbojoties ar pašvaldību un biedrību, turpināsim attīstīt „Putnu kalna” iekārtošanu un citas idejas. Rīkosim arī dažādus pasākumus brīvā dabā.

„Pekstiņstāstu” vakarēšana ir mums visiem kaut kas pavisam jauns. Savu piedalīšanos jau apstiprinājuši Tukuma Literātu apvienības vārda meistari: haiku autors Gvido Drage, dzejnieks un mūziķis Andris Jansons, rakstniece Guna Roze, kā arī šo rindu autore. Vēlmi piedalīties pasākumā izteikuši arī Latvijas Ornitologu biedrības ļaudis – viņiem pie mums iepatikās jau pavasara talkā. Gaidīsim arī bērnu grāmatu izdevēju, dzejnieci Inesi Zanderi un citus viesus. Ceram arī uz apmeklētāju aktīvu iesaistīšanos notiekošajā.

Pasākumā paredzēti dialogi ar autoriem, atmiņu stāstījumi un… arī klātesošo personiskie pekstiņstāsti. Gan jau arī citiem, ne tikai Jānim Baltvilkam ir gadījies redzēt, kā zaķakaķis kāpj kokos un ņaud, kā maijvaržvabole maija vakaros dūkdama lido pa gaisu, ielec dīķī un kurkst, bet ežgata tipina  izslietām adatā, pukšķina, ielaižas ceriņkrūmā un liek vaļā žadzināt…

Gaidām „Zīlītēs”! Pekstiņu stāstīšana un klausīšanās sāksies, kad dienas svelme sāks pierimt – pulksten 16.00.