Simtgades cienīgs gads

Pārskatot TLA aizvadītā gada notikumus, jau atkal secinām: tik piepildīts gads mums vēl nav bijis! Un jau atkal ir grūti iedomāties, kā to varētu pārspēt nākamais.

 

Gads iesākās ar jaunu un brīnišķīgu sadarbību. Mūs uzrunāja dzejnieka Jāņa Baltvilka fonds “Baltā vilka takas”. Februārī Smārdes k/n piedalījāmies dzejniekam veltītā objekta “Putnu kalns” ziedojumu vākšanas atklāšanas pasākumā. Lielajā talkā sakopām J.Baltvilka dzimtās mājas “Zīlītes” pagalmu. Jūlijā, dzejnieka dzimšanas dienas pasākumā “Pekstiņstāsti”, kas notika ar VKKF atbalstu, lasījām dzeju un prozu. Savukārt “Baltā vilka takas” sarīkoja “Sirds uz perona” Smārdes stacijā.

Aprīlī Guna Roze apmeklēja Londonas Grāmatu tirgu, iegūstot noderīgus kontaktus arī TLA nākotnes iecerēm. Kopš 4. maija Rakstnieku parkā aug G. Rozes stādītā apse, Rolandas Bulas vilkābele un Viļa Selecka kārkls. Esam pagodināti, ka tieši valsts simtgadē Tukuma rakstniekus uzaicināja iestādīt kokus 1930. gada 4. maijā atklātajā Rakstnieku parkā Cēsu novada Spārē, kur jau aug A.Čaka, A.Skujiņas, J.Grota, V. Luksa, A.Griguļa. I.Ābeles, V.Atāla, M.Zālītes un citu zināmu literātu stādīti koki.

Kā īpašie viesi maijā piedalījāmies Valodas dienas pasākumos Tukuma novadā un citur, bet sirdssilta un neaizmirstama izvērtās piedalīšanās Muzeju nakts programmā Jaunmoku pilī. Mūsu iecerētajā un apdzīvotajā “Pasaku stūrītī” apmeklētāji kopā ar literātiem Sarmu Upesleju, Gvido Dragi, Mariju Anmani un Irīnu Pumpuri varēja lasīt un sacerēt pasakas, īpaši tas patika ģimenēm ar bērniem.

Rožu svētkus kuplinājām, darbojoties gan uz skatuves, gan aizkulisēs. Trīs TLA prozaiķes – I.Liepiņa, M.Anmane un G.Roze uzrakstīja lugu Pils ielas leļļu teātrim “Rozes smaržos vienmēr”, bet Mākslinieku ielā pārsteidzām ļaudis ar oriģinālu uzstāšanos “Dīvainā intervija”.

Iespējams, mūsu 2018. gada nozīmīgākais notikums ir fakts, ka šogad Dzejas dienas Latvijā atklāja tieši ar tukumnieku lasījumiem. Turklāt mūsējo uznāciens “Proza paiet malā” notika Raiņa un Aspazijas mājā-muzejā Rīgā. Dzeju duetos lasīja 8 mūsu dzejnieki, un pasākums bija izcili labi apmeklēts – pilna zāle klausītāju. Jau 8. gadu pēc kārtas notika Dzejas dienu akcija “Sirds uz perona”,- novadā jau 3 vietās. Kopā visā pasaulē piedalījās ap 1000 dalībnieku. Akciju noorganizējām tā, ka pirmo reizi varēja piedalīties arī individuāli, turklāt īstenojām ieceri par interaktīvu pasaules karti web lapā. Dzejas dienu ietvaros sadarbībā ar mākslas darbnīcu “Antīks” realizējām emocionāli piesātināto pēcpusdienu “Čaka gars Tukumā” un jau trešo gadu piedalījāmies arī Slampes k/p rīkotajā pasākumā “Trīs mākslu satikšanās”.

Prozas lasījumi. Jau sesto reizi norisinājās “Tukuma prozas lasījumi”, otro gadu ar profesionālas žūrijas piesaistīšanu. Četri Tukuma prozisti piedalījās arī Kurzemes prozas lasījumos. Jau pirms Tukuma un Kurzemes lasījumiem G.Roze bija iekļauta galveno Prozas lasījumu programmā.

Tieši Latvijas simtgades vakarā tukumnieki saņēma īpašu dāvanu – muzikālu izrādi “Teiksma par Rozi” ar Sarmas Upeslejas dziesmu vārdiem un Valda Zilvera mūziku.

Kas vēl? 2018. gadā NTZ ikmēneša pielikuma “Laiks Kultūrai” literārajai lapai izvēlējāmies jaunu formu un saturu – autorlapas, kas cerams labāk palīdz iepazīt katru literāro personību individuāli. Tā kā literātu mums vairāk nekā gadā mēnešu, autorlapas turpināsies vēl arī nākamgad. Mūsu literāti ar labiem panākumiem piedalījušies dažādos literāros konkursos: R.Bula ieguva 3. vietu izdevniecības “Latvijas Mediji” romānu konkursā, bet G.Roze 1. vietu Kurzemes prozas lasījumos. Bijušas vairākas intervijas radio, publikācijas valsts nozīmes medijos, tostarp tukumnieku lapa “Latvijas Avīze” pielikumā “Kultūrzīmes” un publikācijas nozares izdevumos. Mūsu autoriem bijušas uzstāšanās Latvijas bibliotēkās, kultūras namos, dažādos pasākumos. Izdotas 3 grāmatas: Rolandai Bulai šogad iznāca divi romāni: “Atpakaļceļš” un “Stopētāju lieta”, bet Gvido Dragem trešais haiku krājums “Vienkārši zeme”.

Aizvadītais gads “Tukuma Literātu apvienībai” ir patiešām kopīgiem un individuāliem spilgtiem notikumiem bagāts. Tas dos iedvesmu jauniem darbiem nākamajā, 2019. gadā!

Tukums “Kurzemes prozas lasījumos”

Tukuma prozisti Ventspilī

Sestdien, 1. decembrī Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā norisinājās jau devītie “Kurzemes prozas lasījumi”. Šogad savus darbus vērtēšanai bija iesūtījuši 18 autori, no tiem pieci tukumnieki. Uz lasījumiem klātienē gan devās četri – Ilga Liepiņa, Krišs Grunte, Gvido Drage un Guna Roze. Diemžēl Rolandu Bulu mājās atstāja pirmā sala iesnas.

Lasījumu maģija

Kāpēc rakstošajiem vajadzīgi prozas lasījumi, ja reiz teksta un lasītāja attiecības ir intīms process? Tas ir līdzīgi kā sporta spēles rezultātu uzzināt no avīzes vai skatīties pašu spēli. Klātbūtnes, dzīvā nerva sajūta, autora intonācija – to nevar dabūt, lasot grāmatu. Un, ja festivāls “Prozas lasījumi” notiek reizi gadā, tas nav par biežu, lai klātbūtne kļūtu lieka. Tāpēc mēs rīkojam arī Tukuma prozas lasījumus, tāpēc tukumnieki jau septiņus gadus piedalās Kurzemes lasījumos, un, ja paveicas – lasa savus darbus arī festivāla galvenajā programmā.

Otra lieta, kas svarīga autoriem,- prozas lasījumos jūt vietējās rakstniecības kopējo noskaņu, aktuālās jeb modes tendences. Jo pat nozares presē publicējamos darbus atlasa redaktori, kurpretī lasījumos – ko autors ir atnesis, to lasa. Šogad “valdošie vēji” bija nostaļģiski; pagātnes vētīšana, tās atspīdumi tagadnē, bet gandrīz nemaz fantastikas, erotikas un vēstures, ko pārmaiņus varēja dzirdēt iepriekšējos gados. Cilvēku attiecību psiholoģija joprojām ir aktuāla, taču šogad tā “lien dziļāk zem ādas”, kas, protams, ir interesantāk, nekā sekot ārējām emocionālām izpausmēm. Un vēl šogad stāstos bija vairāk humora un pašironijas, kas, iespējams, nozīmē, ka dzīvojam reālā vai nosacītā ārpuskrīzes periodā, jo nevar noliegt, ka apstākļi, kādos atrodas rakstnieks, nevar neatspulgoties viņa darbos.

Kurzemes lasījumos šogad manījām vismaz sešas “jaunas sejas”, kopējam dalībnieku skaitam nemainoties, tātad notikusi paaudžu maiņa. “Kurzemes prozas lasījumu” žūrijā šogad bija: rakstnieces Kristīne Ulberga un Laimdota Sēle, dzejnieks, tulkotājs un publicists Jānis Vādons, dzejniece Ieva Rupenheite un Ventspils bibliotēkas vadītāja Astra Pumpure.

Debitanta piezīmes  – vērtē Krišs Grunte – Tukuma Raiņa ģimn. 12.kl. skolnieks:

– “Tukuma prozas lasījumi” mani pārsteidza par visiem simts. Daudzveidīgi, oriģināli, interesanti, humoristiski darbi, kas lika noprast, ka mūsu novadā ir cilvēki, kuri raksta, kuru grāmatas gribas izlasīt. Piemēram, humoristiskās frāzes Ilgas Liepiņas stāstā “Pelnu diena” ļāva smieties vēl pēc pasākuma. Gvido Drages darbs “Vēl augstāk, vēl zemāk” paver vārtus uz mīlestību, kas var būt tik spēcīga, kā rēta no verdoša ūdens saskares ar ādu. Gunas Rozes stāsts “Izvēles brīvība”, kura nobeigumā ir kaut kas no Blaumaņa raksturīgajām iezīmēm un noslēpumainība. Darbs, kurā strādāts ar simboliem, kas tieši šo prozu atšķir no citām. Tukumnieki mani pārsteidza negaidīti.

Nebiju domājis piedalīties “Kurzemes prozas lasījumos”, bet, Gunas Rozes virzīts, bīdīts, ierosināts, mudināts, nonācu Ventspilī, par ko es esmu viņai pateicīgs. Te lielākais piedzīvojums bija milzīgā literārā un autoru daudzveidība! Pārsteigums bija atkal satikšanās ar Ēriku Vilsonu, kurš šoreiz pats lasīja savu prozu, kas kā viņš saka “sasaistās nedaudz ar manu darbu”. Pārsteidzoša bija situācija – paziņojums, ka lasīšanas laika limits mainīts no 10 minūtēm uz 5. Prātā domas mētājās, ko tagad darīt, bet beigu beigās viss nokārtojās – atradu risinājumu. Prozas lasījumi – tā ir pieredze, kurā gan vari satikt rakstniekus un vienkārši kolosālus cilvēkus, gan saprast savus vājos punktus, priecāties par citiem un būt pārsteigtam arvien vairāk.

Īsumā par tukumnieku darbiem – Tukuma prozas lasījumu žūrijas vērtējums

KRIŠS GRUNTE „ Ir lielākoties atmiņas”

Interesanti savīta realitāte un fantāzija. Stāsts ir melodramatisks tieši tik ļoti, lai to sauktu par pašpietiekamu. Garstāsta vai romāna vērts sižets, kuru varētu skaisti izvērst, padziļinot varoņu psiholoģiju. Autoram ir bijis svarīgi uzrakstīt šo stāstu un ielikt tajā tieši šādu finālu, it kā par piemiņu kādam, kas patiešām ir aizsaulē, bet pēc kā ir palikušas skaistas, skumjas un ļoti saldas atmiņas. Fascinē nedaudz sapņainā intriga – vai mīlestība ir notikusi Kārļa galvā vai arī realitātē. Tā ir stāsta labākā daļa. Darbs, kas veicina līdzpārdzīvojumu – varoņi un notikumi neatstāj vienaldzīgu. Strādājot ar šo tekstu, var izveidot ļoti labu stāstu.

ILGA LIEPIŅA „Pelnu diena”

Ideja lieliska, sižets – fantastisks. Šķiet, ka pat loģiski un ļoti ticami salikti psiholoģiskie akcenti. Oriģināls ir pats modelis – ģimene, kurā katram ir “smalkā kaite”, bet tverama, pavisam reālistiska, ar simbolisku, freidisku garšu. Protams, bomzis šīs ģimenes pagalmā kā sargsuns ir zināms pārspīlējums, tomēr simbolisks. Varbūt tā ir arī vājākā vieta sižeta uzbūvē,- kompozīciju vajadzētu virzīt uz kulmināciju, bet pirms tās pietrūkst dinamikas, kāpinājuma. Stāstam vēl jātiek cauri apstrādei – gan literārai, gan detaļu un paskaidrojumu veidā, lai ir pavisam ticami, lai nešķiet nedaudz sasteigtas ainas un situācijas. Taču lasīt ir aizraujoši jau tagad, kas ir ļoti laba zīme! Ir arī zināms nobeigums – pieturas punkts, aiz kura var aizķert vēl kādu epizodi vai ainu, kas lasītāju atstātu pavisam mēmu.

GUNA ROZE “Izvēles brīvība”

Asprātīga, interesanta ideja, ar pieteikumu uz antiutopiju, ko inspirē vismaz Džordža Orvela romāns “1984”, bet visvairāk tomēr mūsdienu šovu arvien pieaugošā visatļautība un tehnoloģijas, kas ielaužas psihē, domāšanā, izvēles brīvībā… Parādās arī karjerisma problēma – tikai to grūtāk nolasīt. Stāsts ir piesātināts un sāp par mūsdienu cilvēku, tāpēc tā ir fantastika, kāpinot līdz pārdomu absurdam, nevis tehniskai ticamībai. Zelta rūdas gabals, kas prasās tikt attīrīts un papildināts ar nedaudz skaidrākiem, kāpinātākiem motīviem – kas tad ir galvenā varoņa problēma? Jo norises ap to ir ilgstošas, kamēr viņa prāts risina “izvēles brīvību”. Ticams, ka tas var kļūt par latviešu literatūras antiutopijas paraugu prozā ar visjaunākajām reālijām topā.

GVIDO DRAGE „Vēl augstāk, vēl zemāk”

Vai tas ir fragments? Varbūt spēcīga skice? Jo gribētos lasīt vēl. Stāstiņam arī derētu vēl kāda rindkopa nobeigumam. Vai sākumam. Ir sajūta gan, ka autoram dabiska ir tieši šī izteiksme, kuru nevar gluži ielikt jebkurā citā sižetiskā rāmī: svarīga ir sadzīviskā drāma, melodrāma un nedaudz arī traģikomiskas notis, kas iezīmē divu tēlu attiecību vēsturi. Nekāds romāns te nav nepieciešams, tā ir rūda, no kuras ar maziem papildinājumiem varētu sanākt ļoti labs stāsts veselam ciklam – piemēram, par dzīves nepanesamo kosmiskumu vai par kosmosa vieglo sadzīviskumu.

Īsumā par pārējiem – tukumnieku vērtējums

ĢIRTS MAIZĪTIS “Darba piezīmes”

Autors, kurš strādā veikalā “Alk Outlet”, varbūt tikai nesen ķēries pie rakstniecības, toties savu sacerējumu, kas tiešām atgādināja alkohola pudeļu etiķetes (katrā izzīmēts tās pircēja portrets), lasīja vieglā, atraktīvā manierē, to vietām pārtraukdams ar mirkļkomentāriem. Pašironija (“pat neņēmos tādu burvību ar savu nabadzīgos vārdu krājumu aprakstīt”) ļāva lasījumu uztvert kā jautru gabaliņu iz darba dzīves, ko nolasīt draugu pulciņā.

LAURA MIERKALNE “Piecu kraukļu koks”

Stāsta fragments, lai arī no žūrijas puses saulītē celts, ziemīgo pēcpusdienu iekrāsoja ar papildu rezignāciju (Vardnica.lv: psihisks stāvoklis, kam raksturīga samierināšanās ar savu likteni, padošanās kam nenovēršamam, ticības zaudēšana saviem spēkiem, mērķiem u. tml.), pārdomām, dvēseles stūru izzināšanu. Poētiska valoda (mājas kā labirinti, kas bruka no pārpilnības) un citas literāras kvalitātes neitralizēja sižeta trūkumu. 3. vieta žūrijas vērtējumā.

INGRĪDA ZAĶE “Ābolīši”

Stāsta darbība notiek mūsdienās, vietējos apstākļos, ar parastiem ļaužiem, ceļmalas bodīšu tirgotājiem. Aprakstītajā vietā atpazinām Pūres tirdziņu. Tirgotāju tēlojumam atvēlēts daudz vietas, lietojot spilgtas detaļas, vietvārdus un vecvārdus (pidele, smilšaine, vellapēda). Diemžēl pietrūka laika lasījumam, autorei nācās stāstu brutāli īsināt, tāpēc klausītāji uzreiz tika iemesti beigu ugunsgrēka liesmās.

GUNDEGA REZEVSKA “Es laižu tevi vaļā” 

Pagājušā gada lasījumu uzvarētāja. Liriska valoda, nesteidzīgs vēstījums par Zemgus pastaigu ar Sinilgu kādā svētvietā, kuras apraksts atbilst Pokaiņu mežam. Šo gribētos saukt par ļoti latvisku stāstu un izlasīt aci pret aci ar tekstu

ĒRIKS VILSONS “Citronu zeme”

Stāstam pārdomāta kompozīcija, spilgti tēlu un vides raksturojumi. Temats daudzkārt tiražēts,- kā jaunieši savulaik centās izsprukt no karadienesta padomju armijā, simulējot psihiskas slimības, un daudziem tas arī izdevās. Stāsts – uzvarētājs – autoru balsojumā.

LIGITA PAEGLE “Īpašais cilvēks” 

Stāsta sākums likās intriģējošāks par turpinājumu, būtu gribējies kādu negaidītāku atrisinājumu. Labi attēloti personāži, pūļa uzvedība (ļautiņu cunami), nedaudz ironijas par nezūdošo interesi misticisma lauciņā (aizsaules antena) ļāva iejusties autores radītajā. Bet arī šo stāstu lasot nācās īsināt.

IVETA SALGRĀVE “Mūsu māte”

Vēl aizvien aktuālā problēma ar čekas maisu “virināšanu” un jautājumu, ko atvēršana nodarīs ikvienam iesaistītajam? Gan tam, kurš iekšā, gan citiem, kas ārpusē… Lielisks nobeigums. Stāstam, protams.

RODŽERS DE KŪRS “Sala”

Absurda komēdija. Sižets neizceļas ar oriģinalitāti, taču klausoties aizmigt nevarēja. Ja ir tikai divi personāži (ak jā, vēl arī lielais otrā plāna aktieris – lācis), gribējās izvērstākus raksturus, asākus dialogus, kāpināt emocijas atbilstoši absurdajiem apstākļiem, kādos autors nolicis savus varoņus. Tomēr klātesošajiem stāsts patika un ieguva dalītu 3.vietu autoru balsojumā.

OSKARS ZVEJS “Nejaušais garāmgājējs”

Viens no mūsu favorītstāstiem (3.vieta autoru vērtējumā), pateicoties nesamākslotībai, sirsnībai, humoram, radot noskaņu, kas līdzīga daudzām gruzīnu kinofilmām. Izspēlējot tradicionālo situāciju “gaida vienu, uzrodas cits”, rakstītājs pamanījies radīt savu Mazciema pasaulīti, pateicoties asprātīgām detaļām un labsirdīgai attieksmei pret dzīvi.

AIJA SARMA “Slepkavība Kukūciemā”

Nesen iesākta kriminālromāna sākums, kurā tikko ienākuši galvenie personāži. Uzburta ērmīga, pusreāla vide, ko paspilgtināja dzīvīgi dialogi un atraktīvs lasījums. Lai veicas pabeigt – slepkavību un romānu!

ALISE REDVIŅA “Mušas”

Alise ir autore ar jau zināmu pieredzi. Pirms gadiem pieciem uzvarējusi Kurzemes prozas lasījumos, publicēta “Kontekstā”, arī šoreiz priecēja ar augsta līmeņa literatūru. Stāsta spēks slēpās prasmē uzrakstīt varones sajūtas, aprakstot tikai ārējos apstākļus, bet pašas emocijas vārdā nenosaucot. Varētu teikt E.A. Po ietekme. Autoru balsojumā 4.vietā un pelnīta 2.vieta žūrijas vērtējumā.

RUTA ZIMNOHA “Vērotāja”

Šo autori Kurzemes prozas lasījumos redzējām un dzirdējām pirmoreiz. Stāsts, kurā var manīt daudz personiskā. Tādu grūti lasīt auditorijas priekšā… Spilgti pretstatījumi (briesmīgā skaistule; mīlestības skrandās ģērbusies nabadze), un… nekādu cerību uz laimīgām beigām!

Tukumnieku panākumi

Laikam nav nebijis neviena gada, kad no Kurzemes prozas lasījumiem tukumnieki pārbrauktu bez jebkādām balvām. Reti tās ir galvenās godalgas, bet kāda specbalva mūsējiem ir katru gadu. Šogad Laimdotai Sēlei patika Rolandas Bulas stāsts “Saldā tiesas diena”, viņa pat citēja, viņasprāt, lielisku teikumu no Bulas darba. Savukārt Jānis Vādons atzinīgi novērtēja Gvido Drages rakstīšanas stilu. Protams, jebkura atzinība autoram ir ļoti svarīga.

Mājup braucām ar diviem ļoti augstiem rezultātiem. Autoru balsojumā mūsu debitants Krišs Grunte (Raiņa ģimnāzijas 12. klases skolnieks) ieguva augsto otro vietu. Visvairāk balsu autoru vērtējumā bija Liepājas teātra aktierim Ērikam Vilsonam, kurš, starp citu, bija Tukuma lasījumu pasākuma vadītājs. Bet 1. vietu žūrijas vērtējumā šogad saņēma Guna Roze ar stāstu “Izvēles brīvība”. Tā kā Guna jau bija iekļauta festivāla “Prozas lasījumi 2018” programmā, ceļazīmes turp saņēma 2. un 3. vietas ieguvējas – Alise Redviņa un Laura Mierkalne ar stāstu “Piecu kraukļu koks”.

P.S.

Guna Roze savu stāstu lasīs Prozas lasījumos Rīgā, 6. decembrī pēc 18.00 grāmatnīcā “Nice Place telpa”, Kr. Barona ielā 21a. Ieeja brīva. Vēlāk stāsts “Izvēles brīvība” būs publicēts žurnālā ”Domuzīme” un arī tla.lv.

Dzeja paiet malā!

Dienu pirms mūsu valsts simtgades Tukumā notika jau sestie, tātad tradicionālie prozas lasījumi, par ko paši literāti, parodējot tukumnieku Dzejas dienu pasākumu Raiņa un Aspazija mājā Rīgā, jokoja: šoreiz lai dzeja paiet malā!

Šogad Tukuma prozas lasījumos piedalījās astoņi autori, seši no tiem no “Tukuma Literātu apvienības”. Rolanda Bula, Ilga Liepiņa un Guna Roze lasīja psiholoģiski piesātinātus stāstus, Gvido Drage īsu, emocionālu etīdi, Imants Liepiņš sava fantastikas darba ideju ir nosapņojis, Vilis Seleckis turpina kriminālistikas tēmu, un dzirdētais fragments sola, ka tas būs gana jautrs “krimiķis”. Olga Meldere, kura Tukuma prozas lasījumos piedalījusies četras reizes, lasīja vienkāršībā sirsnīgu tēlojumu – atzīšanos mīlestībā Latvijai. Kā patīkams pārsteigums visiem bija debitants – daudzsološais Tukuma Raiņa ģimnāzijas 12. klases skolnieks Krišs Grunte, kurš savā darbā aizskāris mīlestības un nāves tēmas.

Žūrijā tika aicinātas trīs profesionāles: Jūlija Dibovska – literatūras kritiķe, literatūrzinātniece, tulkotāja, laikraksta “Kultūzīmes” redaktore; Linda Zulmane – literatūrzinātniece, Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītāja, Piejūras pilsētu literārās akadēmijas vadītāja, Liepājas Universitātes HMZF lektore un Dace Brakmane – Tukuma bibliotēkas pieaugušo literatūras nodaļas vadītāja. Šoreiz gadskārtējos prozas svētkus īpašus palīdzēja radīt Liepājas teātra aktieris Ēriks Vilsons, kurš vadīja pasākumu. Jāpiebilst, ka Tukuma literāti viņu iepazinuši, tiekoties Kurzemes prozas lasījumos Ventspilī, jo Ēriks Vilsons jau vairākus gadus ir pievērsies arī prozas rakstīšanai.

Ar patiesu prieku varam paziņot rezultātus: Žūrijas balvu ieguva Gvido Drage, arī Autoru balvai kolēģi nominēja Gvido Dragi. Savukārt Klausītāju balvā 1. vietas rezultāts bija neizšķirts, tāpēc to saņēma divi autori – Ilga Liepiņa un Krišs Grunte. Žūrijas īpašā balva un Liepājas LRS simpātiju balvas saņēma Krišs Grunte un Guna Roze.

Tukuma prozas lasījumi 2018


SAVUS DARBUS LASĪS:
Rolanda Bula
Gvido Drage
Krišs Grunte
Ilga Liepiņa
Imants Liepiņš
Olga Meldere
Guna Roze
Vilis Seleckis

Tiks piešķirtas 3 balvas:
1) Klausītāju,
2) Autoru,
3) Žūrijas.

 
Darbu fragmenti iesūtīšanas secībā
1.
Melnais kuģis bija izniris no izplatījuma neiespējamā ātrumā — tas traucās ar stabilu divdesmitdaļu gaismas ātruma, tātad Zemes tehnoloģijām absolūti neaizsniedzamu ātrumu. Ticis Zemes tuvumā, tas bija sācis šaut pa trešo planētu no Saules, līdz tika aiztraucies garām, lai nekad neatgrieztos.
 
2.
Saule pa tam krīt aizvien ātrāk un kā nokaunējusies sarkst jo košāk. Bet vakara brīze sakustina mežgalus, sarkanais balons apstājas, padomā, parūcina degli, tiek augstāk, taču tur viņu jau strauji nes atpakaļ uz tumšo egļu vēri, kur nosēsties nekādi nav iespējams. Saša griež stūri tā, ka Žanis iekaucas, bet Šūms kaut kur Monte Karlo trasē saķer galvu.
 
3.
Nesen bija arī tādi laiki, kad Līgo svētki bija aizliegti. Tos svinot pagāni. Bet tika svinēti katrā latviešu sētā. Ja kāds bij’ miezīti piesūcies kā ods, tika sutkās iespundēts uz dažām diennaktīm. Latviešu līgodziesmas nevarēja apklusināt tāpat kā marta runču melodijas.
 
4.
Jā, viņš Judei prasīja atskaitīties, kur iztērēta nauda, ko darījusi pa dienu, kur gājusi, kam zvanījusi. Ja sēd mājās, kamēr vīrs pelna naudu, tad nav ko lieki pļāpāt te ar mammu, te vēl nez ar ko. Leo prasīja dienas atskaiti par norunāto laiku un tukšsarunu adresātiem. Grūti uz lapas sarakstīt? Ekonomiskā un psiholoģiskā vardarbība, uzmācīga kontrole, ko neteiksi! Smiekli! Ja sitis būtu…
 
5.
Publika atzinīgi uzgavilē un korī sāk skandēt saukli kā hokeja spēlē. Arvien skaļāk un ritmiskāk, līdz pārkliedz dunu manā galvā. Viegli būt otrā pusē! Viegli ir kūdīt: “Nemīz, met! Nemīz, met!” Aiz TV ekrāniem droši vien iet vēl karstāk. Gan jau arī viņa skatās, ja vēl nav tālēs zilajās, jo “tāds piedāvājums mēdz būt tikai reizi dzīvē”.
 
6.
Astra visdrīzāk piederas grupai, kuru Verners raksturo pavisam īsi: “Kad sieviete izskatās lieliski, bet gadus noteikt neiespējami, tad viņa, pat, ja minēt atļauts tikai vienreiz, noteikti ir veca”. To gan viņš teica, skatoties slavenas mākslinieces jubileju, bet Astra nekavējoties piedrāklēja “sieviete ir veca, kad viņai vairs nedod ātro kredītu”. 
 
7.
“Un šis ir sapnis, kuru tu ļoti bieži redzi miegā?” – Baumanis veica pierakstus. Viņa uzmanība bija simtprocentīgi pievērsta Kārlim. Daktera degunu rotāja brilles, caur tām spīdēja divas brūnas acis. “Jā! Bet man ir sajūta, ka esmu to dzīvojis, šķiet, ka sapņoju pats savu dzīvi! Arī šobrīd! Vai tā maz var būt?” – Kārļa elpas vilcieni kļuva biežāki un smagāki.
8.
— Pie mums ieradusies lieciniece, kas esot redzējusi iespējamo Villijas Dāles slepkavu. Lūdzu pierakstiet viņas liecību, pēc tam ķerieties pie bildes taisīšanas. Gravas jaunkundzei ir spoža iztēle, vēl spožāka atmiņa, viņa man ļoti spilgti raksturoja to personu, ko sastapa redakcijā. Varētu iznākt laba bilde.
 
 
 
 

tuvojas “Tukuma prozas lasījumi”

TUKUMA PROZAS LASĪJUMI 2018

Nolikums

Autori, kuri raksta prozu, dzīvo, mācās vai strādā Tukuma novadā un ir sasnieguši 16 gadu vecumu, aicināti pieteikties „Tukuma prozas lasījumiem 2018”, ko organizē b-ba “Tukuma Literātu apvienība” sadarbībā ar Tukuma bibliotēku.

Pieteikumā jāietver:

  1. Darbs elektroniskā versijā.
  2. Ziņas par sevi (vārds, uzvārds, dzimšanas dati, nodarbošanās, īsa radošā biogrāfija) un kontaktinformācija (tālruņa numurs, e-pasts).

Iesniedzamā darba nosacījumi:

  1. Autora paša radīts, iepriekš nepublicēts darbs – eseja, stāsts vai romāna fragments latviešu valodā.
  2. Darba garums: 6000 – 12 000 zīmes ar atstarpēm.
  3. Lasījuma ilgums – līdz 12 minūtēm.

Žūrija:

  1. Jūlija Dibovska – literatūras kritiķe, laikraksta “Kultūzīmes” redaktore;
  2. Linda Zulmane – LRS Liepājas nodaļas vadītāja, Piejūras pilsētu literārās akadēmijas vadītāja, Liepājas Universitātes HMZF lektore
  3. Dace Brakmane – bibliotekāre.

Autoriem paliekot anonīmiem, žūrija noteiks: 1)  tos darbus, kuru autorus aicināsim piedalīties “Tukuma prozas lasījumos”; 2) labāko iepriekš nepublicēto darbu.

Pieteikumi līdz 2018. gada 5. novembrim (ieskaitot) nosūtāmi elektroniski uz [email protected]

„Tukuma prozas lasījumi 2018” notiks 17. novembrī plkst. 12.00 Tukuma bibliotēkā. Autorus, kurus uzaicinās lasīt savus darbus, informēs personīgi un viņu vārdus izziņos “Tukuma Literātu apvienības” un Tukuma bibliotēkas tīmekļa vietnēs tla.lv un biblioteka.tukums.lv

 

Poētiska pēcpusdiena

Afiša

Laipni aicinām dzejas un mākslas mīļotājus sestdien apciemot Mākslas darbnīcu ANTĪKS: malkojot kafiju, klausīties Čaka dzeju aktieru lasījumā un dziedājumā; klausīties Tukuma dzejniekus, kas no Tukuma iedvesmojušies tāpat, kā Čaks no Rīgas, un skatīt Alberta Pauliņa gleznas, kas Tukumu uzbur gluži kā Čaks Rīgu.

Uzklikšķini uz afišas, lai apskatītu to pilnībā.

Dzejas dienas

Tukuma dzejnieku radošā pēcpusdiena

PROZA PAIET MALĀ

7. septembrī 18.00

Raiņa un Aspazijas mājā muzejā, Rīgā, Baznīcas ielā 30

Tukuma dzejnieki savus darbus šai īpašajā vietā lasīs pirmoreiz. Pirmoreiz arī riskēs dziļi personiski rakstīto dzeju sakārtot dialogos ar otra dzejdara vienatnē radīto. Izņēmums ir vakara noslēdzošais tandēms, kas to jau darījuši, turklāt apzināti rakstot dialogus dzejā. Šajā tandēmā ir vēl viens izņēmums – liepājnieks Māris Reinbergs starp tukumniekiem.

– Iveta Šimkus un Andris Jansons – TUVPLĀNI

– Anna Jurševica un Aigars Brics – SAMULSUMS

 – Baiba Talce un Gvido Drage – LIETUS JŪRAS MALĀ

– Sarma Upesleja un Māris Reinbergs – SARUNAS AR ASPAZIJU

Katrs tandēms ir saderīgs, bet atšķirīgs no pārējiem noskaņās un dzejošanas manierē. Lasījumus papildinās Andra Jansona muzikālās pauzes.

Jevgeņijs Vodolazkins “LAURUS”

Laurus

Jevgeņijs Vodolazkins (1964) ir filoloģijas zinātņu doktors, senkrievu manuskriptu speciālists, daudzu akadēmisku publikāciju autors, dramaturgs un prozaiķis. Romāns „Laurus” (Jāņa Rozes apgāds, 2014) ir starptautiski atzinīgi novērtēts un tulkots daudzās valodās, arī latviski.

Jo labāka, daudzslāņaināka grāmata, jo grūtāk par to izteikties. Varbūt, ka par tādām grāmatām, kā „Laurus”, aprakstus un literatūrkritikas jāraksta filosofiem, jo viņi domājot augstāk un plašāk. Par ko ir „Laurus”? Par cilvēka dzīvi? Par to, ka mums jābūt atbildīgiem par sevi un par tiem, kurus esam pieradinājuši, vienalga, vai tas vilks no meža (romāna varoņa bērnībā), vai cilvēks no pūļa. Atbildība kā liela vērtība sākas no paša atbildības; vispirms tā jāprasa no sevis, un tikai pēc tam no līdzcilvēkiem, sabiedrības kā sociuma, valsts.

Par Dievu?

Paņemot rokās saslavēto Jevgēņija Vodolazkina romānu „Laurus”, to ātri pāršķirstīju. Manas acis tvera vārdus un es sapratu – ļoti, ļoti daudz šajā grāmatā būs par Dievu un svētajiem. Atmodās padomjlaiku skolā iedvestais “Dieva nav!”, un šis lozuns gādīgi trīs reizes pieklaudzina man pie smadzeņu kaula: “Hau! Lasi prātīgi, jo tagad tik daudz visādu māņu…” Ha! „Laurus” ir ne par tādiem māņiem vien. Tur ir arī par cilvēkiem, kam esot suņa sejas, viena roka, viena kāja, vienvārdsakot, viss tas, kas maisījās viduslaiku cilvēka it kā tumsonīgajā galvā, un ko mūslaikos nodēvē visādos gudros vārdos. Literatūrā, piemēram, par maģisko reālismu, fantāziju un vēl nez kā. Taču „Laurus” nav par to Dievu, no kura man ieteica baidīties padomjlaika skolā. Laurus ir par to, par kuru man reiz kāds cilvēks sacīja: “Jau pirmatnējam cilvēkam bija Dieva sajūta un saprašana, tikai reliģija vēlāk visu sačakarēja.” „Laurus” varoņiem tālajos viduslaikos Dieva jēga bijusi citāda nekā man, kas vidējā un izplatītā normlīmenī orientējas reliģiskajās lietās ar tādu kā kulturvēstures un reliģijas pamatzināšanu mistrojumu.

„Laurus” ir sāsts par krievu cilvēku, kas savu mūžu no maza baltgalvja puisēna līdz sirmam, viedam starecam nodzīvo 16. gadsimtā, izdzīvojot vairākas dzīves, kuras Vodolazkins sadala četrās darba daļās: Izziņas grāmata, Atsacīšanās grāmata, Ceļa grāmata un Apmiera grāmata. Katrā no tām Arsenijs iemanto citu vārdu: ir puisēns, jauneklis Arsēnijs, kurš izaug meklētājā un askētā Ustīnā, tad ceļotājā Ambrosijā, un beidz viņš ir mūks Laurus. Laiks grāmatā ir īpaši klāt esošs, gandrīz vai taustāms, laika un telpas jēgai (cilvēka dzīve kā mirklis laika telpā), laika gaistamība, laika lāsts – par visu to domā grāmatas varoņi.

„Laurus” valoda

Vodolazkina stilam piemīt smalka ironija. Ne daudz, bet vietā un pārsteidzoša. Ikvienam romānam ironija ir vajadzīga. Cik? – tas atkarīgs no autora talanta iespējas, gaumes un darba mērķa. Satīriskā romānā ironijas būs pārpārēm, bet arī traģiskā drāmā ironija ir nepieciešama, kā durvīm rokturis. Brīžiem, kad esi pilnībā grāmatas varā, t.i., es gribēju teikt – domās dzīvo viduslaiku Krievijā – autors Lasītājam piemiedz ar aci. Lasu: “pavasaris atklāja, ko upes ledus sevī savācis: izbērtas ogles, kritušu vilku, izsviestas vīzes un… plastmasas pudeli.” Ha! Vecie stareci un garīdznieki, eh, ik pa brīdim izsaka kādu prātīgu sentenci, kurā iepin pa mūsdienu vārdam, piemēram, starecs Nikandrs Arsēnija vectēvam paziņo, ka viņa mūža dienas ir skaitītas. “Un lūgšu šo informāciju pieņemt mierīgi, bez piņņāšanas.”Autors izmantojis arī senkrievu vārdus un runas stilu, tas atsvaidzina, vieš realitāti un laikam bija krietns rēbuss tulkotājai. Romāns nav uzbāzīgs, tas plūst vienmērīgi, kā sena, plata Krievijas upe, virziens visiem zināms. Nekā lieka, nekā, kas novirzītu no mērķa. „Laurus” ir grāmata par viduslaikiem, kad cilvēki bieži vien visu mūžu nodzīvoja vienā vietā: savā mājā laukos vai pilsētelē, bet pasauli iepazina caur Bībeli. Bībele un visi tie svētie raksti tolaik bija ar citu vērtību – pasauli izzinoši. Mūsdienās grūtāk,- katru dienu vesels jūklis ar interneta ziņām. Ja vienu dienu tās izlaid, vakarā jābūt gatavam sevi ierakstīt īpaši atpalikušo skaitā. Ja izlaid mēnesi – izrādās, ka pasaule vēl aizvien puslīdz normāli funkcionē, nav aizgājusi postā, un nekas īpašs, piemēram, pasaules gals, nav noticis.

Ir labi, ja tavā Lasītāja ceļā atronas grāmatas, kuras aizrit kā maratons, pēc kura nejūties izslāpis, izsīcis un iztukšots, bet esi piepildījies ar brīnumaini svaigu ūdeni, kas rodas no brīnišķa ceļojuma laikā, telpā, pasaulēs.