Pieminot Sarmu

Sarma Upesleja

Pieminot Sarmu Upesleju, atļaušos neievērot ierasto sērīgi apcerīgo toni, bet pastāstīšu mazu, gaišu atgadījumu mūsu abu attiecībās. Sarmai, tāpat kā man, patika sēņot. Vairākus pēdējos gadus viņa brauca uz manu mežu sēņot un gavilēdama lasīja baravikas. Pagājušās sausās vasaras dēļ sēņu raža bija nožēlojama, tā ka pat man, pieredzējušam meža vecim, maz ko izdevās salasīt. Tikai vienreiz mans grozs izrādījās baraviku pilns. Jau mājup nākot attapu ka neesmu Sarmu paaicinājis, kā apsolījis. Mudīgi zvanu, – jā, viņa brauks tūlīt un skriešiem, ja ne lasīt, vismaz uzcept sanāks. Un pēc kādas stundas viņa jau ierullē manā sētā un priecājas kā bērns par skaistajām sēnēm.

Pa tam ābeļdārzā notiek mazie meliorācijas darbi – no mednieku kolektīva par teritorijas izmantošanu dabūtais ekskavators tīra grāvi. Dabiski ka Sarma pajautā – ko man tur rok? Jautrā prātā papūšu ka zem vecās ābeles mans vectēvs savulaik, krieviem ienākot, noracis maisu ar sudraba pieclatniekiem – mildām. Sarma redz ka es muldu, taču joka pēc izliekas ticot, uzprasās paskatīties un nopietni stāsta kā ar svārstiņu var apslēptu mantu atrast. Tas izklausījās tik pārliecinoši, ka es patiesi noticēju viņas šamanes spējām.

Kāpēc es šo stāstu? Man ļoti patīk sirdsgudri cilvēki. Un sirds dzejnieki arī patīk. Ļoti reti šīs kvalitātes piemīt vienam cilvēkam. Sarmas gadījumā abi talanti bija viņas būtība. Un dāsni viņa ar tiem dalījās gan savā dzīvē, gan dzejā. Tāpēc es aicinu nevis sērot par Sarmas aiziešanu, bet novēlēt viņai laimīgu ceļu. Esmu pārliecināts ka Dievs, kas tik pat labi Lielā Daba arī ir, rūpīgi sarga Sarmas jau daudzas dzīvas pieredzējušo dvēseli ceļā uz Gaismu. Ar Dievu, Sarma!

Sarma Upesleja
2021. gada Dzejas dienās Durbes pilī

“Sirds uz perona” saņem “Tukuma novada Gada balvu kultūrā 2022”

Smilšu pulkstenis

9. decembrī Šlokenbekas muižā notika vēsturē Tukuma novada vēsturē pirmais apbalvošanas pasākums kultūras darbiniekiem “Gada balva kultūrā 2022”

Vienu no trim galvenajām balvām ieguva TLA organizētā Dzejas dienu akcija “Sirds uz perona”, kas bija nominēta kategorijā “Starptautisks notikums”.

Balvu saņēma “Sirds uz perona” idejas autore un organizatore Guna Roze-Tamule.

  

Šī ir “Sirds uz perona” otrā balva. Pirmo – par diasporas iesaistīšanu akcijā “Sirds uz perona” – Gunai Rozei-Tamulei un “Tukuma Literātu apvienībai” valsts svētkos piešķīra un 7. decembrī pasniedza Pasaules Brīvo latviešu apvienība.

Priecājamies, lepojamies un esam motivēti strādāt tālāk!

Tukuma prozas fermentācijai – 10 gadi

Ēnu spēles
Foto: Līva Lielmane
Piektdienas, 25.novembra vakarā Tukuma pilsētas Kultūras nams kamīnzālē pulcējās novada literāti un viņu atbalstītāji, lai piedalītos ikgadējo Prozas lasījumu – konkursa “Tukuma prozas fermentācija 2022 – Sakāmi vārdi” finālā.
Pasākums tikai translēts tiešraidē Tukuma literātu Facebook lapā. Tur to var noskatītes joprojām.

“Nemierīgās dvēseles” prezentācija

Vispirms publika iepazinās ar Gunta Tālera šoruden aphgādā “Zvaigzne ABC” iznākušo grāmatu “Nemierīgās dvēseles. Veļu laika stāsti”
Guntis Tālers

Pasākuma apmeklētāja ar telefonu fotografē Gunta Tālera uzstāšanos

Vakara 2. daļa – prozas konkursa retrospekcija

Šī gada pasākums bija īpašs – Tukuma Literātu apvienība atzīmēja literārā konkursa “Tukuma prozas fermentācija” desmito gadskārtu.

Pirmie lasījumi notika Tukuma bibliotēkā 2013. gadā, kad pieci “Tukuma Literātu apvienības” autori savā starpā un nelielai publikai lasīja topošo romānu fragmentus, lai saprastu, kā uzrakstītais strādā uz publiku, kā veikto vērtē citi autori un arī klausītāji, tātad potenciālie lasītāji. Balvas togad nepiešķīra. Publiski izsludināts konkurss ar noslēguma lasījumiem sākās 2014. gadā.

2019. gadā Tukuma prozas lasījumi pārvērtās par Prozas fermentāciju. Kopš tā laika autori konkursam vairs neiesniedz brīvi radušos tekstus, be katru gadu viņiem ir cits uzdevums. Pa šiem 10 gadiem konkursā piedalījušies 24 autori un puse no tiem nav TLA biedri.

Deviņu gadu laikā astoņi konkursā lasītie stāsti vai romānu fragmenti iekļuvuši grāmatās, kas bija izstādītas nelielā ekspozīcijā. Imanta Liepiņa “Ukraina, dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija”, Gunas Rozes “101. kilometrs” un “Sadursme”, Rolandas Bulas “Atpakaļceļš”, Arvīda Deģa “Laktīgalas aptieķnieks”, Viļa Selecka “Meitenes ar eņģeļa tetovējumu”, Gvido Drages “Karma sūtra. Stāsti” un Gunta Tālera “Nemieīgās dvēseles”. Devītā grāmata – Ingrīdas Zaķes “Šugerbušs. Absurdi stāstiņi vīriešiem” apgādā “Zvaigzne ABC” iznāks jau šogad.

Apmeklētājs fotografē lasījumu. Talajā plānā grāmatu ekspozīcija

Kas attēlots logotipā?

Konkursa desmit gadu jubilejā tam beidzot ir savs logo (ska. raksta titulattēlu). Pirms mēneša izsludinājām konkursu Kas attēlots logotipā?  Uzvarētājam piedāvājām izvēlēties jebkuru no TLA autoru izdotajām grāmatām. Uzvarētāja ir Irīna Pumpure. Savā vēstulē viņa rakstīja:

“Tālā, 1962.gada ziema. Skoliņa Kazahijas vidienē. Uz pirmklasnieču sola, viducī, tam paredzētajā iedobē, skolotāja ievieto pirmo tintnīcu klasē. Mums abām ar solabiedreni un vārda māsu – Irinu Bezrukovu ir tas gods un bezgala grūtais uzdevums – nolikt malā zīmuli, ar kuru pus gadu esam rakstītprasmi apguvušas, iemērkt tintnīcā spalvaskātu un bez klekšiem tikt līdz burtnīcas lapai.
Slīpsvītru burtnīca un tintes spalvaskāts līdzās tintnīcai, tie vēl joprojām ir skaistu atmiņu simboli.”

Irīna izvēlējās balvā saņemt Ilgas Liepiņas šogad iznākušo grāmatu “Ūdensvīrs ar resno bizi” un saņēma to no autores rokām.

Iīna Pumpure saņem Ilgas LIepiņas grāmatu
No kreisas: Irīna Pumpure, Ilga Liepiņa

Kas tad ir attēlots logotipā? Izrādās – kolba /fermentācija/, kas tikpat labi izskatās arī pēc tintnīcas /rakstniecība/ un spuldzes /jaunas idejas, garīgums, gaisma/.  Kolbā ir šķidrums, kas skalojas pāri robežām /radošais lidojums/, tomēr tas nedodas rokās spalvaskātam, kas ir arī spuldzes deglis /radošās mokas/. Bert tūlīt, tūlīt jau pieskarsies un taps jauns darbs, lai šautos laukā no fermentācijas trauka.

Logotipa ideju apsprieda visi TLA literāti, bet uzzīmēja māksliniece Lolita Kalniņa – Ozoliņa.

Logo rotāja arī Pateicības rakstu mapītes vākus

Turpinājumā – lasījumi

Šogad konkursantiem nācās izpildīt visai āķīgu uzdevumu: radīt savus prozas darbus, pieskaņojot tos žūrijas piedāvātiem sakāmvārdiem. Mesto izaicinājumu pieņēma 9 Tukuma novada prozas autori, anonīmi iesniedzot 12 stāstus. Viens no tiem neatbilda konkursa nolikumam, tāpēc žūrija vērtēja 11 darbus.
Pirms lasījumiem visi 8 autori no Tukuma novada Domes pārstāves Laimas Bautras rokām saņēma skaistus ziedus un pašvaldības Pateicības rakstus.
Tukuma novada Domes kultūras nodaļas speciāliste Laima Bautra
Ziedi konkursa debitantei Inārai Bezmerei

Nolasot mini fragmentiņu un stāsta nosaukumu, finālistus atklāja žūrijas pārstāve Bārbala Simsone. Stāstam raksturīgus attēlus, kas projicējās telpā uz sienas, izvēlējās paši autori.

Bārbala Simsone atver aploksnes

Guntis Tālers lasa stāstu
lasa Guntis Tālers

Savu darbu lasa Ingrīda Zaķe
Ingrīda Zaķe

Darbu lasas Gvido Drage
Gvido Drage

Stāstu lasa Guna Roze
Guna Roze

Savu darbu lasas Ināra Bezmere
Ināra Bezmere

Maija Laugale jau gandrīz gadu strādā ārpus Latvijas, tāpēc savu darbu lasīja video ierakstā

Prozas lasījumus bagātināja virtuozās akordeonistes Inita Āboliņa perfektais muzikālais sniegums. Māksliniece bija iepazinusies ar visiem konkursantu stāstiem, lai katram īpaši pielāgotu savas skaņdarbu improvizācijas, kas izpelnījās klausītāju vētrainus aplausus.

spēlē Inita Āboliņa

 

Vai viegli būt žūrijai?

Tāpat kā iepriekšējos piecus gadus  konkursa darbu vērtēšana tika uzticēta profesionālai žūrijai. Stāstus lasīja, vētīja un kritizēja latviešu rakstnieks un žurnālists Osvalds Zebris, literatūrzinātniece un apgāda Zvaigzne ABC redaktore Bārbala Simsone, un apgāda Izdevniecība “Latvijas Mediji” redaktore, literatūrzinātniece Jūlija Dibovska .

Kā fināla pasākumā atzina žūrija, iesniegtie darbi bija ļoti kvalitatīvi, tamdēļ vērtēšanas process nebija nemaz tik vienkāršs, neizpaliekot arī karstām diskusijām starp žūrijas locekļiem.

No kreisās: Jūlija Dibovska, Osvalds Zebris,Bārbala Simsone

Radošā konspirācija

No iesniegtajiem darbiem žūrijai bija jāizvēlas sešus, ko virzīt fināla lasījumiem. Tomēr finālā iekļuva septiņi stāsti, jo Autoru balvu bija ieguvis darbs, kuru žūrija bija ierindojusi 7. vietā (kā rezervistu, ja nu kāds no sešiem autoriem neierastos noslēguma pasākumā). Kurš no septiņiem finālā lasītajiem darbiem tas ir, līdz pat apbalvošanai nezināja ne autori, ne klausītāji.
Konspiratīva bija arī finālistu un vēl jo vairāk – laureātu – anonimitātes glabāšana.
Žūrija savu izraudzīto stāstu nosaukumus sūtīja māksliniecei Lolitai Kalniņai-Ozoliņai, kura zināja arī stāstu autorus, un gatavoja diplomu dizainu, apvienojot autora vārdu un darba nosaukumu. Projekta vadītājai Gunai Rozei apstiprināšanai viņa sūtīja jautras skices.
Rūdolfam Briedim
Santa Klausam

Gatavo Goda rakstu maketus māksliniece sūtīja tieši tipogrāfijai, kas pasūtītājam – Tukuma Literātu apvienībai tos atdeva aizlīmētā aploksnē. Aploksni noslēguma pasākumā jau pēc lasījumiem atvēra žūrija, parakstījās uz Goda rakstiem un pasākuma otrajā daļā pasniedza laureātiem.

 Laureātu liste

Lai arī izvērtēt nav bijis viegli, pie vienota lēmuma nozares speciālisti tomēr nonāca, un beigu beigās izrādījās, ka:

 

❗️ Īpašu atzinību par iesniegto stāstu literāro meistarību un atbilstību āķīgajam konkursa uzdevumam, ieguva: Guna Roze ar stāstu “Liedaga Bolero”, lasi te,
    bet žūrijas galveno balvu saņēma Guntis Tālers ar stāstu “Tauriņa spārnu vēziens.”, lasi te.
Galvenā balva - 100 eiro
❗️ Nomināciju “Klausītāju balva” ieguva Ināras Bezmeres “Piektais cēliens”, bet “Autoru balva” nonāca pie Gunta Tālera par viņa stāstu “Tikšanās ar veco Sirkantu”, lasi te.
“Tukuma prozas fermentācija 2022” organizēja “Tukuma Literātu apvienība” ar Tukuma Novada Pašvaldība un Valsts kultūrkapitāla fonds finansiālu atbalstu.

25. novembrī “Tukuma prozas fermentācija 2022 – SAKĀMI VĀRDI” noslēguma pasākums

Video afišu skaties te

Šī gada konkursam 10 autori iesūtīja 12 darbus. Viens no tiem nebija ievērojis Nolikuma nosacījumus, tāpēc žūrija izvērtēšanai saņēma 11 darbus un vērtēja tos anonīmi – nezinot, kas ir autori. No 11 darbiem žūrija izvēlējās 6 noslēguma pasākuma lasījumiem.

Autori nezina, vai viņa darbs iekļuvis finālā, bet slēgtā balsojumā jau ir izvēlējušies vienu, kas saņems “Autoru balvu” un 50 Eiro prēmiju, bet… vēl nezina, kurš tas ir.

Žūrija ir izvēlējusies stāstu, kas iegūs galveno – Žūrijas balvu – un 100 Eiro prēmiju. Bet neviens, izņemot žūriju, nezina, kurš tas ir.

Klausītāju balvu un 50 Eiro prēmiju piešķirs auditorija noslēguma pasākuma laikā. Nevienam nav ne jausmas, kurš darbs tas būs.

Tapēc

NĀC! KLAUSIES!! NOBALSO!!!

MAZI FRAGMENTI NO 11 KONKURSA DARBIEM

(iesniegšanas secībā. Autori lai paliek intrigai)

Mildu maiss

Brienu pa nožuvušo pļavu un pasveicinu Burkšķi. Mirdzošo godību šis zaudējis, toties no kroņa sidrabainā pavedienā karājas zirneklītis. Tāds līgani klusējošs rudens distribūtors. Toties Burkšķis pēkšņi atbild ar skaļu brum-brum-brum. Kas tie par jokiem? Ieklausos – nē, skaņa nāk no manas mājas – itin kā tur cūkkartupeļus bleķa toverī bērtu. Metu platu soli. Sētsvidū ekskavators rūc un garu kaklu snaiksta kā tāds brieža mutants. No metāla zvēra izlien gnoms un rupji lamājas. To punduri es pazīstu kopš vidusskolas, tas ir Gunvaldis jeb Hunnis, un lamājas viņš tāpat kā tolaik – mātes vārdiem. Nokāšot puķūdeni izdodas saprast, ka es esot pasūtījis meliorācijas tehniku, bet neliekoties zinis aizdauzījies sēņot. Neko neesmu sūtījis!

Zvaigznes dzimšana

Iestājoties deju un tusiņu laikam, meitenes nekur negāja bez manis. Vajadzēja uzticamu personu, kas pieskata somiņas un jakas. Stundu pēc balles sākuma jau sēdēju zāles stūrī, iekrauta lietussargos, brillēs, somās un apģērbos kā ziemošanai sagatavota palma. Nevilšus gadījās piesaistīt citu apmeklētāju uzmanību. Klubā vienlaicīgi notika arī mājražotāju tirgus, un cilvēki klīda pa visām telpām. Manis sargāto priekšmetu klāsts daudziem iepatikās, izskanēja piedāvājumi  tos iegādāties. Mirkli svārstījusies, sāku iekasēt priekšapmaksu par izvēlētajiem modeļiem. Apsolīju pasūtījumus izsniegt pēc nedēļas, nosaucot adresi, kur dzīvoja tobrīd visvairāk pielūdzēju ieskautā draudzene.

Tikšanās ar veco Sirkantu

Par spīti nelāgajam laikam vīri tērpušies viegli, gluži kā īsai vasaras izjādei. Garnizona komendanta pēkšņā pavēle pārsteigusi viņus nesagatavotus. Vēl tikko bezrūpīgi dzīrojuši Tukemas pils kambaros, nu viņi sēž seglos un drebinoties raugās tumšajā, spokaini šņācošajā koku jūrā. Skaidri redzams, neviens nealkst doties iekšā šai drūmajā un naidīgajā vidē, kur mājo vilki, lāči un, kā mēdz runāt vietējie, dažas vēl bīstamākas radības. Kāda velna pēc! Kas gan lēcies šim Tukemas pilskungam? Naktī, kad ārā plosās tumsas spēki un salti vēji, viņš pavēl saviem bruņiniekiem pamest pili un doties mežos, lai vaņģotu šo Sirkantu, vecu, nevarīgu večuku! Un kas tur liels, ja šis apsūdzēts par visādām ķecerībām un burvestībām? Vai kādam gabals nokristu, ja veco kraķi atvestu kādā labvēlīgākā laikā, nevis aukstumā un vētrā, nakts tumsai iestājoties?

Ko bērns grib?

Martiņa, vai tev sāp? vai auksti? konfekti? gulēt? podiņu? lelli? Māsiņa sadusmojas un caur asarām norunā pārmetošu monologu, kurā izteiksmīgi ,,runā” viņas poza, žesti, intonācijas un visas sakāpinātās emocijas. Vārdos un teikumos ietverts, tas varētu skanēt apmēram tā: ,,Kas ar jums te notiek? Kāda muša jums visiem iekodusi, ka tincināt mani un prašņājat visādas muļķības, bet nedodat man to, ko es gribu? Es taču skaidri pateicu, ko es gribu, tad dodiet man to! Dodiet taču beidzot, es ļoti, ļoti gribu!” To pateikusi, meitiņa sāk gauži raudāt, nokrīt uz grīdas, saraujas kamoliņā kā tāds mazs tārpiņš un turpmākā saziņā neielaižas.

Neīstie

Cik burvīgi skan šis vārds – mammu! Lai kas pēc tam nāktu – lūgums nopirkt čipsus, iedot planšeti, laist pie draudzenes ciemoties – šis mīļais, murrājošais «mammu» ir slieksnis, vārti, durvis uz noslēpumaino stūrīti manā sirdī. Šim vārdam ir vara. Vara pār mani. Visam, kas bijis pirms Samantas, tagad vairs nav nekādas nozīmes. Nu nav nemaz tik grūti atteikties no pierastās šampanieša glāzes viesībās, kad ieraugi šausmas meitas acīs: mammu, tu arī dzer? Bērnam jau neieskaidrosi, cik tas ir nevainīgi. Viņam pilnas glāzes saistās ar tām sekojošiem tračiem, kautiņiem, no biksēm izvilktas siksnas ar sprādzi, ar kuru sitieni ir – ai, cik sāpīgi…

Kaķis Rižiks

Kad mani centieni būt riebīgam nevaiņagojās un tiku izlaists pa durvīm rasā vai piena baltuma sniegā, es nolēmu ķerties pie nākamās fāzes – iezīmēšana. Sēdēju nevainīgu skatienu pie nama durvīm, un centos ar savu rudo stāvu kā trīcoša, pēdējā, žēlīgā rudens lapa piemājas kokā, iesildīt cilvēku sirdis, lai laiž, tak istabā pie silta mūrīša sāniem. Izdevās. Laikam, “mur, mur” iedarbojas kā atslēgas vārds uz cilvēka sirds ceļu. Tiku ielaists istabā – sen bija laiks, jā, bet aizmirsu pačurāt, ko nu?  Te skaisti, ādas zābaki, spīd kā mani bumbulīši runču laikā! Ehh, nu, kas par to, laidīšu turpat uz viņiem, lai vairāk spīd!

Piektais cēliens

Varu un daru – tāds bija Trešā cēliena saturs un forma. Rūpes un darbi, raizes un kreņķi, nebeidzami pienākumi, mēreni panākumi, sasodīts, kur paliek ienākumi?! Bet vieglumu gribas, un bezrūpību, skaistus tērpus, balli ar šampanieti! Tiklīdz uzlido virs mākoņiem, tā drīz attopies smagi uz zemes. Mirklis aizmiršanās, dīka diena spirgtā vējā zem gaiša saulessarga (tā pati nez sapņos vai īstenībā?), kad steigšus atpakaļ – pie aizaugušām vagām, putekļu aizvilktiem logiem, bērnu putrām un niķiem, katliem, netīrās veļas un rindām pēc pārtikas. Atroti piedurknes, tu esi stipra un gudra! Tu esi.

Aizliegtā dzīve jeb Inglišmens Latvijā

Herloks Šolmss ievēro visu. Braucot vilcienā, viņa skatiens nevis bezmērķīgi klīst līdzi garāmslīdošajām ainavām, bet gan ieinteresēti vēro vilcienā sēdošos, pievēršot uzmanību katrai detaļai. Laiku īsinot, viņš izklaidējas, nosakot, kas ir kas un no kurienes nāk. Braucēju nav daudz. Lūk, blakus ejā sēdošā vīra kurpes ir notrieptas ar dzeltenām smiltīm. Tātad viņš ir no Smiltenes. Uz pretim sēdošā vīra biksēm pielipusi sīka apses lapiņa. Tātad viņš nāk no Apšuciema. Tikko pieturā iekāpušā vīra vatenis aplipis ar koka skaidām. Skaidrs, viņš ir no Kokneses. Stūrī sēdošais puisis, kurš visu laiku kaut ko ēd – te ābolu, te čipšus, protams, ir no Ēdoles. Viss ir skaidrāks par skaidru.

Tauriņa spārnu vēziens

– Ejam meklēt brokastis? – Sigrija atmet sānis folijas segu, izlien no guļammaisa un izstaipās. No meitenes uzvēdī ass sviedru aromāts. Gaišie mati, kas reiz krita uz pleciem dabiskās, skaistās cirtās, tagad kļuvuši netīri pelēcīgi. Mans līdzpaņemtais ziepju gabaliņš beidzies, un citu tā arī neesam atraduši. Varētu, protams, aizlavīties līdz pilsētai un izmēģināt laimi pamestajās mājās un tukšajos veikalos, bet tur… Nē! Nedrīkst. Pilsēta ir aizliegtā teritorija, kur valda nāve. Reiz jau mēģinājām. Pietiek. Labāk sirot tuvākajā apkārtnē, kur vēl aizvien gadās atrast pamestās mugursomas. Kas noticis ar īpašniekiem, mēs nezinām. Ķermeņu nav. Tikai somas. Ja paveicas, tajās var gadīties pa kādai konservu kārbai vai sauso makaronu paciņai.

Liedaga bolero

Viņi iet blakus viens otram un mēsliem, un elpo dziļi, lai drīkstētu nerunāt. Arī jūrai aizdusa no tā, kas vēl mutuļo sēkļos. Naktī ārdījusies līdz priedēm kāpās, katrs bēguma vilnis smiltīs atstājis pelēku līkloča līniju. Tāpat kā katrs vārds, ko šāvām viens otram pierē, viņa nepasaka. Izlietu ūdeni nesasmelsi, – kāpēc to neatgādināja piektdiena? Pirmdiena bezpajumtnieka izskatā nodurtu galvu brien pretī pa jūraszālēm un šūpo metāla detektoru pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi! Zina, ka vētra kopā ar mēsliem izmet arī zeltu.

Barons

Šorīt puisis ir lieliskā noskaņojumā. Viņam ir jauna lasāmviela. Papīrs viegli kutina pirkstgalus, reizē nomierinot un kārdinot ar informāciju, ko slēpj viegli apburzītās lapas.

– Cūka kasās, zirņos ies!

Pusmūža sieviete aizdomīgi paskatās un atmet ar roku. Pagaidi, pamēģināšu citu lappusi.

– Kāda bite, tāds medus. – Viņš laipni uzsmaida meitenei ar agresīvi zaļu somiņu.

– Sveiki!

Pēc viņas kādu laiku neviens nenāk. Jauneklis šķirsta jauniedoto grāmatiņu, pilnu ar frāzēm, ko līdz galam nevar atšķetināt. Varbūt jāpameklē kas loģiskāks.

– Kas grib tīru ūdeni, tam arī jāmeklē tīrs dzeramais trauks. – Nu re, te uzreiz viss skaidrs. Tīrs ūdens – tīrs trauks. Tātad jāmeklē likumsakarības, hmm

 

Dibinām Lasītāju klubiņu

Cienītie grāmatu mīļotāji!

Beidzot arī Tukumā būs iespēja sanākt kopā un apspriest izlasīto, jo TLA dibina “Lasītāju klubu”.

Tikšanās notiks vienreiz mēnesī TLA telpās Tukumā, Tidaholmas ielā 3.

Pirmā tikšanās jau decembrī. Lai vienotos par vēlamo laiku, interesentus lūdzam pieteikties, rakstot: [email protected] vai zvanot Ingrīdai Zaķei: 26068154.

Veļu laika un patriotu mēneša maratons

– 27. oktobrī biedrībai “Tukuma Literātu apvienība” 11 gadi. Atzīmējām to ar radošu sarunu un drosmīgu plānu piesātinātām pusdienām kafejnīcā.

– Dzejniece un pedagoģe Baiba Talce 18. oktobrī dzejas darbnīcā tikās ar Jelgavas novada Sesavas skolas skolēniem.

Baiba Talce ar Sesavas skolēniem

– Tukumniece Sarma Upesleja 29. oktobrī viesojās pie lasītājiem Sēlijas pusē. Vispirms viņas dzeja un dziesmas skanēja Sēlpils Tautas namā, pievakarē – Staburagā. Sēlija ir S.Upeslejas bērnības un sapņu zeme.

– Rakstnieks Guntis Tālers īsā laikā paguvis piedalīties četros literāros pasākumos. Pirmais – sarunu cikla “Durvis” atklāšana Rīgas Centrālās bibliotēkas Iļģuciema filiālbibliotēkā 27. oktobrī. Jau drīz pēc tam – 31. oktobrī sekoja apgāda “Zvaigzne ABC” organizētais “Latviešu spoku stāstu vakars”, kur G.Tālers kopā ar literatūrzinātnieci Bārbalu Simsoni iepazīstināja interesentus ar latviešu rakstnieku sniegumu šausmu literatūras žanrā.

Apgāda “Zvaigzne ABC” organizētais “Latviešu spoku stāstu vakars”. No kreisās: Guntis Tālers, Valmieras Drāmas teātra aktieris Kārlis Dzintars Zahovskis, literatūrzinātniece un redaktore Bārbala Simsone un “Zvaigzne CAFE” namatēvs Niks Ivzāns
Bārbala Simsone iepazīstina ar Gunta Tālera jaunāko grāmatu “Nemierīgās dvēseles”

4. novembrī G.Tālers kāpa uz Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas rīkoto “Rīgas Grāmatu svētku” skatuves Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, prezentējot sevi un savus darbus iepazīšanās sarunā “Rotaļas Stiksas dzelmē”. Bet 5.novembrī ceļš veda uz Džūkstes pasaku muzeju, lai piedalītos “Spoku stāstu vakarā”, ko organizēja folkloras pētnieks Guntis Pakalns.

– 1. novembrī Kandavas bibliotēkas Lasītāju klubiņā aizritēja tikšanās ar rakstnieci un tulkotāju Ingrīdu Zaķi.

Ingrīda Zaķe pēc tikšanās Kandavas Lasītāju klubā

Atskats un citi attēli te

– Pārsteidzošu uzaicinājumu saņēmusi Guna Roze. 18. novembrī ar priekšlasījumu par vēsturisko faktu un romānu “101. kilometrs” viņa piedalīsies akadēmiskās Konkordijas “Valdemārija” valsts svētku pasākumā, bet 24. novembrī plkst. 17.00 tiksies ar lasītājiem Saldus novada Zirņu pagasta bibliotēkā.

– Projekts “Tukuma prozas fermentācija” saņēma 100% atbalstu VKKF projektu konkursā. Un beidzot – konkursa 10-gadē – tam ir savs logo. Tā autore Lolita Kalniņa-Ozoliņa.

“Tukuma prozas fermentācijas” logo pirmizrāde. KONKURSS

Beidzot – pēc 10 gadiem – konkursam “Tukuma prozas fermentācija” ir savs logo. Autore – Lolita Kalniņa-Ozoliņa
KONKURSS tiem, kam piemīt tēlainā domāšana:
KO SASKATĀT ŠAJĀ ZĪMĒJUMĀ, KĀDAS ASOCIĀCIJAS RODAS?
Tam, kurš būs vistuvāk mūsu versijai, vai pat to pārspēs, balvā jebkura TLA autoru grāmata.
Atbildes līdz 20. novembrim sūtīt: [email protected]
Konkursā nepiedalās TLA biedri un logo autore.

Veļu laika stāsti

Ir rudens un veļu laiks, kad pasauli sāk pārņemt tumsa un pāri laukiem slīd miglas veidoti, dīvaini tēli. Ļoti piemērots laiks, kad vēlā vakara stundā iedegt sveci un paņemt no plaukta kādu grāmatu, kuru lasot var izbaudīt mūžības pieskāriena radītas trīsas un atcerēties, – robeža, kas šķir “šo” un “viņu” sauli, nemaz nav tik stipra un nepārvarama. Reizēm aizsargbarjera starp divām pasaulēm sašķobās un tad…
Latviešu autors, tukumnieks Guntis Tālers grāmatā “Nemierīgās dvēseles. Veļu laika stāsti”, kas tikko iznācis apgādā “ZvaigzneABC”, apraksta savādus un šķietami pārdabiskus notikumus, kas risinās Latvijā, – gan Kurzemes dziļajos mežos un purvājos, gan tepat, Tukuma apkaimē.
Stāstu pamatā – latviešu folkloras materiāli un laikabiedru liecības. Iekļautas arī dažas epizodes no paša autora pieredzes.
Veļu laika stāsti
Guntis Tālers: – Viduslaiku ceļotāji allaž savās hronikās rakstījuši par tagadējās Latvijas teritoriju ar bijību un bailēm kā par burvju, raganu un vilkaču zemi, kas pārpilna baisu parādību. Tiešām – ja papēta senos rakstus un folkloras avotus, no pagātnes tumsības paceļas visai draudīgi tēli, kuri, ļoti iespējams, nekur nav pazuduši arī mūsu dienās, un dažus no tiem sastapsiet manā grāmatā. “Horror” žanra cienītāji noteikti pazīst fantastikas un šausmu stāstu rakstnieku Hovardu Lavkraftu un viņa izdomāto, Ktulhu tumšo mitoloģiju. Taču tā ir simtprocentīga autora fantāzija. Toties pie mums, Latvijā neko izdomāt nevajag. Tautas folklorā rodams papilnam biedējošu personāžu – jodi, ēni, vilkači, sumpurņi, veļi, vadātāji, nirdas, maikatas, mītiskās mātes, meža gari… Un ir tādas vēsturiskās leģendas, kuras izlasot, šermuļi noskrien pār kauliem, cik tur patiesi un dabiski viss aprakstīts, gluži kā stāstītājs pats būtu baigo notikumu aculiecinieks. Vien atliek visu šo bagātīgo materiālu pienācīgi literāri apstrādāt. “Nemierīgās dvēseles” ir tikai pirmais mēģinājums. Ceru, ka nākamgad varēšu piedāvāt vēl ko līdzīgu.”
Guntis Tālers ar jauno grāmatu “Zvaigzne” grāmatnīcā Tukumā
Krājuma titulstāstā atkal satiksim romānā “Pēdējais klients” jau iepazītos varoņus – detektīvus Zinti, Mariju un Nelsonu. Uzņemoties kāda pazuduša vīrieša meklējumus, viņi nonāks mazapdzīvotā, nomaļā Kurzemes pagastā, kur aci pret aci sadursies ar kaut ko bīstamu un draudīgu, kas gadu desmitiem snaudis purvājos.

Fragments no stāsta “Nemierīgās dvēseles”

Kad viņi beidzot tika laukā no meža, bija jau pilnīgi tumšs. Grantētais ceļa segums blāvi vīdēja naktī.
– Vai šis ir tas pats ceļš? – Marija vaicāja. – Neredzu mašīnu.
Tiesa, stāvvietu un fiatiņu nemanīja.
– Mēs droši vien novirzījāmies, – pieļāva Zintis un ieslēdza telefona lukturīti.
– Pareizāk gan būtu teikt “es novirzījos”, nevis “mēs”, – Marija aizrādīja.
Zintis kaut ko noburkšķēja.
– Nu jau, neapvainojies! – Viņa iesmējās un arī izvilka telefonu. – Uz pretējo purva malu mēs nekādi nevarējām aiziet, tātad ceļš ir tas pats. Atliek tikai viens jautājums: uz kuru pusi tagad griezties? Pa labi vai pa kreisi?
– Pa kreisi, – Zintis attrauca un apņēmīgi sāka soļot. – Šurp braucot, es pamanīju aizlauztu priedi ceļa labajā pusē. Lūk, kur tā ir! – Viņš pazibināja ar lukturīti.
– Lai būtu! Vēl vienu reizi dodu tev iespēju iet pirmajam, – Marija atsaucās. – Pagaidi, ne tik ātri, lūdzu!
Zintis piebremzēja. Marija piesteidzās klāt un ieķērās viņam elkonī.
– Tā, un tagad ved mani, bruņiniek…
– Kas tad nu? Sabijies? Pirmīt par mani smējies, bet izrādās, ka pašai ļipa trīc…
– Nē, es diezgan slikti redzu tumsā, – kolēģe taisnojās.
– Tu mānies, es pēc balss jūtu, – Zintis turpināja ķircināties. – Mānies, mānies! Patiesībā tu domā, ka Šrāge izlīdis no purva un slapstās pa krūmiem!
– Ak nē, lūdzu! – Marija vēl stingrāk iekrampējās viņam rokā. – Jā, man ir tāda sajūta, ka neesam te vieni… Piedod! Esmu bailīga, maza sieviete…
Priekšā parādījās blāvs plankums. Marijas automašīna.
Abi reizē atviegloti nopūtās.
Un tad izdzirdēja grants čirkstēšanu.
Zintis apsviedās, gaismodams ar lukturīti. Ceļš bija tukšs.
– Kāda stirna droši vien skrēja pāri, – viņš pieķēra sevi runājam pusbalsī. – Slēdz vaļā mašīnu, un laižam vakariņās, esmu pilnīgā badā.
Marija izvilka tālvadības pulti, un noskanēja signāls. Viņa atvēra durvis, lai iekāptu, bet tad nejauši paraudzījās tīreļa virzienā.
– Ai, skaties! – viņa iepīkstējās kā izbiedēta pele.
Mežā mirgoja uguntiņas. Divi kvēlojoši, sarkani punktiņi, līdzīgi gailošiem cigarešu galiem. Attālumu bija grūti noteikt. Nē, tie nevīdēja pie paša ceļa, bet tālāk, dziļāk biezoknī.
– Kas tur ir? – Zintis uzsauca.
Atbildes nebija, bet uguntiņas rāmi turpināja spīguļot. Gluži kā nezināmas būtnes acis.
– Viss! Lec iekšā! – Marija iesaucās un iedarbināja motoru.
Zintis paklausīja, Marija apgrieza auto un iespieda gāzes pedāli grīdā. Fiatiņš kā protestējot ieķērcās, bet paklausīja un aizlidoja pa naksnīgo meža ceļu.
– Kas tas tāds bija? – viņa vaicāja, balsij drebot.
– Droši vien kāds dzīvnieks, – Zintis nedroši atteica.
– Kāds?
– Nemāku teikt, – viņš godīgi atzina.
– Zvēriem acis parasti spīd zaļā krāsā, vai ne?
– Jā, – kolēģis piekrita. – Varbūt nebija zvērs. Varbūt tur kāds smēķēja…
– Tu taču pats redzēji. Divas gaismiņas. Divi cilvēki? Sinhrono nakts smēķētāju klubiņš?
Zintis ieķiķinājās. Arī Marija pievienojās, līdz abi sāka vai locīties smieklos, izlādējot pēdējās stundas bailes un stresu. Viņai pat nācās apstāties, lai neiestūrētu grāvī.
– Labi, braucam beidzot ēst, – Zintis sacīja, slaucīdams asaras. – Citādi tie meža mošķi mūs panāks un mēs paši kļūsim par vakariņām…

TLA zelta rudens laika aktualitātes

– 16. septembrī Jelgavā notika ikgadējā dzejas krājuma “Zemgales vācelīte 2022” atvēršana. Starp 35 autoriem kopkrājumā publicējušās un atvēršanas pasākumā piedalījās arī TLA dzejdares Baiba Talce, Ilga Bindre un Ingrīda Zaķe.
Ilga Bindre (vidū)
– 25. septembrī Jelgavas pilsētas bibliotēkā notika dzejnieces Baibas Talces pasākums “No sapņa augstienes līdz Dzejas grīvai”.
Baiba Talce
– Žurnāla “Patiesā Dzīve” 18. numurā rubrikā “kultūra” publicēta Gunas Rozes eseja “Kā puteklis cilvēks skrien laikam pa priekšu”.
– Guna Roze no 20. septembra līdz 20 oktobrim strādā Latvijas Rakstnieku savienības rakstnieku namā Dubultos. Cita starpā tur paveikts Saldus novada kopkrājuma literārā redaktora darbs.
– 1. oktobrī mākslinieces Tairas Haļapinas 100 gadu jubilejai veltītās izstādes atklāšanas pasākumā ar atmiņu stāstiem un lasījumiem piedalījās Ilga Liepiņa un
Gvido Drage.
Guntis Tālers “Nemierīgās dvēseles”