Video afišu skaties te
Šī gada konkursam 10 autori iesūtīja 12 darbus. Viens no tiem nebija ievērojis Nolikuma nosacījumus, tāpēc žūrija izvērtēšanai saņēma 11 darbus un vērtēja tos anonīmi – nezinot, kas ir autori. No 11 darbiem žūrija izvēlējās 6 noslēguma pasākuma lasījumiem.
Autori nezina, vai viņa darbs iekļuvis finālā, bet slēgtā balsojumā jau ir izvēlējušies vienu, kas saņems “Autoru balvu” un 50 Eiro prēmiju, bet… vēl nezina, kurš tas ir.
Žūrija ir izvēlējusies stāstu, kas iegūs galveno – Žūrijas balvu – un 100 Eiro prēmiju. Bet neviens, izņemot žūriju, nezina, kurš tas ir.
Klausītāju balvu un 50 Eiro prēmiju piešķirs auditorija noslēguma pasākuma laikā. Nevienam nav ne jausmas, kurš darbs tas būs.
Tapēc
NĀC! KLAUSIES!! NOBALSO!!!
MAZI FRAGMENTI NO 11 KONKURSA DARBIEM
(iesniegšanas secībā. Autori lai paliek intrigai)
Mildu maiss
Brienu pa nožuvušo pļavu un pasveicinu Burkšķi. Mirdzošo godību šis zaudējis, toties no kroņa sidrabainā pavedienā karājas zirneklītis. Tāds līgani klusējošs rudens distribūtors. Toties Burkšķis pēkšņi atbild ar skaļu brum-brum-brum. Kas tie par jokiem? Ieklausos – nē, skaņa nāk no manas mājas – itin kā tur cūkkartupeļus bleķa toverī bērtu. Metu platu soli. Sētsvidū ekskavators rūc un garu kaklu snaiksta kā tāds brieža mutants. No metāla zvēra izlien gnoms un rupji lamājas. To punduri es pazīstu kopš vidusskolas, tas ir Gunvaldis jeb Hunnis, un lamājas viņš tāpat kā tolaik – mātes vārdiem. Nokāšot puķūdeni izdodas saprast, ka es esot pasūtījis meliorācijas tehniku, bet neliekoties zinis aizdauzījies sēņot. Neko neesmu sūtījis!
Zvaigznes dzimšana
Iestājoties deju un tusiņu laikam, meitenes nekur negāja bez manis. Vajadzēja uzticamu personu, kas pieskata somiņas un jakas. Stundu pēc balles sākuma jau sēdēju zāles stūrī, iekrauta lietussargos, brillēs, somās un apģērbos kā ziemošanai sagatavota palma. Nevilšus gadījās piesaistīt citu apmeklētāju uzmanību. Klubā vienlaicīgi notika arī mājražotāju tirgus, un cilvēki klīda pa visām telpām. Manis sargāto priekšmetu klāsts daudziem iepatikās, izskanēja piedāvājumi tos iegādāties. Mirkli svārstījusies, sāku iekasēt priekšapmaksu par izvēlētajiem modeļiem. Apsolīju pasūtījumus izsniegt pēc nedēļas, nosaucot adresi, kur dzīvoja tobrīd visvairāk pielūdzēju ieskautā draudzene.
Tikšanās ar veco Sirkantu
Par spīti nelāgajam laikam vīri tērpušies viegli, gluži kā īsai vasaras izjādei. Garnizona komendanta pēkšņā pavēle pārsteigusi viņus nesagatavotus. Vēl tikko bezrūpīgi dzīrojuši Tukemas pils kambaros, nu viņi sēž seglos un drebinoties raugās tumšajā, spokaini šņācošajā koku jūrā. Skaidri redzams, neviens nealkst doties iekšā šai drūmajā un naidīgajā vidē, kur mājo vilki, lāči un, kā mēdz runāt vietējie, dažas vēl bīstamākas radības. Kāda velna pēc! Kas gan lēcies šim Tukemas pilskungam? Naktī, kad ārā plosās tumsas spēki un salti vēji, viņš pavēl saviem bruņiniekiem pamest pili un doties mežos, lai vaņģotu šo Sirkantu, vecu, nevarīgu večuku! Un kas tur liels, ja šis apsūdzēts par visādām ķecerībām un burvestībām? Vai kādam gabals nokristu, ja veco kraķi atvestu kādā labvēlīgākā laikā, nevis aukstumā un vētrā, nakts tumsai iestājoties?
Ko bērns grib?
Martiņa, vai tev sāp? vai auksti? konfekti? gulēt? podiņu? lelli? Māsiņa sadusmojas un caur asarām norunā pārmetošu monologu, kurā izteiksmīgi ,,runā” viņas poza, žesti, intonācijas un visas sakāpinātās emocijas. Vārdos un teikumos ietverts, tas varētu skanēt apmēram tā: ,,Kas ar jums te notiek? Kāda muša jums visiem iekodusi, ka tincināt mani un prašņājat visādas muļķības, bet nedodat man to, ko es gribu? Es taču skaidri pateicu, ko es gribu, tad dodiet man to! Dodiet taču beidzot, es ļoti, ļoti gribu!” To pateikusi, meitiņa sāk gauži raudāt, nokrīt uz grīdas, saraujas kamoliņā kā tāds mazs tārpiņš un turpmākā saziņā neielaižas.
Neīstie
Cik burvīgi skan šis vārds – mammu! Lai kas pēc tam nāktu – lūgums nopirkt čipsus, iedot planšeti, laist pie draudzenes ciemoties – šis mīļais, murrājošais «mammu» ir slieksnis, vārti, durvis uz noslēpumaino stūrīti manā sirdī. Šim vārdam ir vara. Vara pār mani. Visam, kas bijis pirms Samantas, tagad vairs nav nekādas nozīmes. Nu nav nemaz tik grūti atteikties no pierastās šampanieša glāzes viesībās, kad ieraugi šausmas meitas acīs: mammu, tu arī dzer? Bērnam jau neieskaidrosi, cik tas ir nevainīgi. Viņam pilnas glāzes saistās ar tām sekojošiem tračiem, kautiņiem, no biksēm izvilktas siksnas ar sprādzi, ar kuru sitieni ir – ai, cik sāpīgi…
Kaķis Rižiks
Kad mani centieni būt riebīgam nevaiņagojās un tiku izlaists pa durvīm rasā vai piena baltuma sniegā, es nolēmu ķerties pie nākamās fāzes – iezīmēšana. Sēdēju nevainīgu skatienu pie nama durvīm, un centos ar savu rudo stāvu kā trīcoša, pēdējā, žēlīgā rudens lapa piemājas kokā, iesildīt cilvēku sirdis, lai laiž, tak istabā pie silta mūrīša sāniem. Izdevās. Laikam, “mur, mur” iedarbojas kā atslēgas vārds uz cilvēka sirds ceļu. Tiku ielaists istabā – sen bija laiks, jā, bet aizmirsu pačurāt, ko nu? Te skaisti, ādas zābaki, spīd kā mani bumbulīši runču laikā! Ehh, nu, kas par to, laidīšu turpat uz viņiem, lai vairāk spīd!
Piektais cēliens
Varu un daru – tāds bija Trešā cēliena saturs un forma. Rūpes un darbi, raizes un kreņķi, nebeidzami pienākumi, mēreni panākumi, sasodīts, kur paliek ienākumi?! Bet vieglumu gribas, un bezrūpību, skaistus tērpus, balli ar šampanieti! Tiklīdz uzlido virs mākoņiem, tā drīz attopies smagi uz zemes. Mirklis aizmiršanās, dīka diena spirgtā vējā zem gaiša saulessarga (tā pati nez sapņos vai īstenībā?), kad steigšus atpakaļ – pie aizaugušām vagām, putekļu aizvilktiem logiem, bērnu putrām un niķiem, katliem, netīrās veļas un rindām pēc pārtikas. Atroti piedurknes, tu esi stipra un gudra! Tu esi.
Aizliegtā dzīve jeb Inglišmens Latvijā
Herloks Šolmss ievēro visu. Braucot vilcienā, viņa skatiens nevis bezmērķīgi klīst līdzi garāmslīdošajām ainavām, bet gan ieinteresēti vēro vilcienā sēdošos, pievēršot uzmanību katrai detaļai. Laiku īsinot, viņš izklaidējas, nosakot, kas ir kas un no kurienes nāk. Braucēju nav daudz. Lūk, blakus ejā sēdošā vīra kurpes ir notrieptas ar dzeltenām smiltīm. Tātad viņš ir no Smiltenes. Uz pretim sēdošā vīra biksēm pielipusi sīka apses lapiņa. Tātad viņš nāk no Apšuciema. Tikko pieturā iekāpušā vīra vatenis aplipis ar koka skaidām. Skaidrs, viņš ir no Kokneses. Stūrī sēdošais puisis, kurš visu laiku kaut ko ēd – te ābolu, te čipšus, protams, ir no Ēdoles. Viss ir skaidrāks par skaidru.
Tauriņa spārnu vēziens
– Ejam meklēt brokastis? – Sigrija atmet sānis folijas segu, izlien no guļammaisa un izstaipās. No meitenes uzvēdī ass sviedru aromāts. Gaišie mati, kas reiz krita uz pleciem dabiskās, skaistās cirtās, tagad kļuvuši netīri pelēcīgi. Mans līdzpaņemtais ziepju gabaliņš beidzies, un citu tā arī neesam atraduši. Varētu, protams, aizlavīties līdz pilsētai un izmēģināt laimi pamestajās mājās un tukšajos veikalos, bet tur… Nē! Nedrīkst. Pilsēta ir aizliegtā teritorija, kur valda nāve. Reiz jau mēģinājām. Pietiek. Labāk sirot tuvākajā apkārtnē, kur vēl aizvien gadās atrast pamestās mugursomas. Kas noticis ar īpašniekiem, mēs nezinām. Ķermeņu nav. Tikai somas. Ja paveicas, tajās var gadīties pa kādai konservu kārbai vai sauso makaronu paciņai.
Liedaga bolero
Viņi iet blakus viens otram un mēsliem, un elpo dziļi, lai drīkstētu nerunāt. Arī jūrai aizdusa no tā, kas vēl mutuļo sēkļos. Naktī ārdījusies līdz priedēm kāpās, katrs bēguma vilnis smiltīs atstājis pelēku līkloča līniju. Tāpat kā katrs vārds, ko šāvām viens otram pierē, viņa nepasaka. Izlietu ūdeni nesasmelsi, – kāpēc to neatgādināja piektdiena? Pirmdiena bezpajumtnieka izskatā nodurtu galvu brien pretī pa jūraszālēm un šūpo metāla detektoru pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi! Zina, ka vētra kopā ar mēsliem izmet arī zeltu.
Barons
Šorīt puisis ir lieliskā noskaņojumā. Viņam ir jauna lasāmviela. Papīrs viegli kutina pirkstgalus, reizē nomierinot un kārdinot ar informāciju, ko slēpj viegli apburzītās lapas.
– Cūka kasās, zirņos ies!
Pusmūža sieviete aizdomīgi paskatās un atmet ar roku. Pagaidi, pamēģināšu citu lappusi.
– Kāda bite, tāds medus. – Viņš laipni uzsmaida meitenei ar agresīvi zaļu somiņu.
– Sveiki!
Pēc viņas kādu laiku neviens nenāk. Jauneklis šķirsta jauniedoto grāmatiņu, pilnu ar frāzēm, ko līdz galam nevar atšķetināt. Varbūt jāpameklē kas loģiskāks.
– Kas grib tīru ūdeni, tam arī jāmeklē tīrs dzeramais trauks. – Nu re, te uzreiz viss skaidrs. Tīrs ūdens – tīrs trauks. Tātad jāmeklē likumsakarības, hmm…
