Anna un Elmāram Augustam Rumbām

gadu pēc abu aiziešanas Taisaulē
 
mūsu vārdi
kā brīvie debesu putni
katrs ar savu vēju
apkārt lidinās
sačiepstas saķērcas samēļojas
mūsu vārdi –
liet-vārdi pievārdi mīļ-vārdiņi
ne(visai) lietīgie arī
katram vēl īpaši privatizētie
tie no kurienes nākuši?
 
Elmār August Rumba – kur tu
sev tādu vārdu ņēmi?
-skaidrs kur – iesmejas liepās Anna Rumba
stārķis viņu ar visu vārdu no Āfrikas atnesa
tikai tur tas skanēja Ru-Ru
kā hipopotama rukšķi
visi vārdi […]

No ragainiem putniem

no ragainiem putniem
pie mums ligzdo ūpis
un naudas pūķis jeb vilce
kurš naktīs
itin bieži redzēts
virs mūsu brīvības ielām
vienradzis neskaitās
kaut arī aerobuss
pārējie
mēs visi abu dzimumu
Zemes Mātes ragneši velni
ar to lepojamies
es piemēram
visiem saviem ragiem
pelēkos skumīgos novakaros
cimdiņus adu
no suņu vilnas
un ceru ka tas arī skaitās
 

Skolotājai

Pūres skolotājas Beatrises Krūnas piemiņai
 
no rīta
kad zvana modinātājs
nevienam pat prātā nenāk
ka tur zvana laiks
 
rīta stundā
kam zelts mutē
kā pirmai mīlestībai
mēs atkal nezinam
ka iemīlējies
ir mūsu laiks
 
vēlā pēcpusdienā
satiekot veco skolotāju
tepat uz stūra
tirgojot puķītes
un rūgtās tējas
bēniņos noskan klikšķis –
varbūt ka tas
ir laiks?
 
kad vakara saule
rietot izklikšķina
pēdējās sekundes
no mūsu apziņas ārā
laiks iztek un pazūd
nāk nakts
tik pat noslēpumaina
kā mīlestība –
Visuma lielais zvans

Piena Zvaigzne

– Govs tu tāda! – brēca Saša, pēdējiem spēkiem mēģinot noturēt ķēdi ar mietu, ko spītīgais dzīvnieks rāva prom pa ganībām. Protams, ka govs, govs pilnā godībā – ragi, četras kājas, četri pupi, aste gaisā, dunduru mākonis apkārt spindz. Govs vārdā Zvaigzne – jo pati gandrīz pilnīgi melna, pierē nes baltu zvaigzni. Govs Zvaigzne vēl […]

Vārdi

katra diena
arī tās melnās
bezvārdu lūgšana ir
katra diena
sevišķi melnās
vārdiem lādētas tiek
lādējam kuģus
saka vecaistēvs
vārdu dūmus pūšot burās
bura baltā
bura melnā
katra savam buramvārdam
ar balt-melniem vārdiem
Dievs dien-nakti pielādē
kapteinis – vecaistēvs
kapteinis uz Viņa kuģiem
gan lūdzējs aiz-devējs
gan soģis at-prasītājs

Laika kristāli

jā ir nē
un melns ir balts
bet un nav saiklis
varbūt kvants
bet – bet kā sirdspuksts strādā
tiklab kapracis
kam pierē zvaigzne
un kas
mums šovakar būs brokastīs?
jo mīlestība
joviāli nāve
četrās karaļvalstīs at-
kār-
tojas
 

Kaija

izgāztuvi
ķērcošs mākonis
debesīs uzrauj
virs Rīgas
vientuļa kaija
tiklab virs manas sirds
pār domtelpas pakaušiem
kaijas nolemtība
lido kā drons
aiz tās kāpas
kur nekuriene sākas
slēpjos no sevis es
no tā oļa
kas kaijas ola
izšķilsies rītausma
tas jūras olis
kas nav kaijas ola
naktī būs pūķa acs
uz kaiju apķēzīta
vientuļa jūrakmens
nakšņo vienīgā
norasojušas
nakts logu rūtis
zem […]

Rīga – mana mīla

Bet Pūrē mākoņmaiss pārplīsis, un saule izlīgojusi pretī slapjā gurnautā. Un es priecājos, ka mani „kaķa lāsti” debesīs nekāpj. Es taču mīlu to Rīgu! Tāpēc, ka tāpēc. Rīga ir mana mīla. Rīga ir… Rīga ir Aleksandra.

Mirkļa vēsture

Laiks nepakļaujas cilvēkam, lai gan tieši cilvēks var mirkli tvert un to ar vēsturi piepildīt, vajag tikai pareizajā laikā pareizo pogu nospiest. Tas izklausās tik gaisīgi viegli – hlops! un gaismas brīdis rokā. Tomēr ir kāds āķis – pareizā pozīcija jāizvēlas. Bet pozīciju nosaka laika un laikmeta izpratne, pieredze, emocijas, jeb, mazliet poetizējot – tava […]

uguns urķis

uguns urķis
kāsītis bokums
plīts riņķi caurdūris
trāpa vellam acī
nemirkšķināma tā vella acs
dzīļu okolārs (elle
paliek tur augšā)
atvars kritene uguns akacis
krīvs
no speltes oglīti izrauš
iemet pīpē un aizkūpina
(lokomotīves dūmu gredzenus pūš)
krīvulis
iesprausts vella acī tamajā
uzkarst līdz baltkvēlei
magacitlam atliek
kvarca stiklā to iekausēt
un Vidus-zemē
var iestāties apgaismība
kaut gan vecā Kača
bij gribējusi
vien sirpi iztrīt
no pelnu mēness riņķa –
ne pielikt, ne atņemt…