krūmiem aizauguši
reiz skanīgie saulrieta krasti
un zilie sili
neatbalso vilciena svilpi
man nokrīt kafijtasīte
un klusējot saplīst
kaut kas traks!
esmu atbalsi pazaudējis
varbūt pat balsi?
KU – KŪ …
(tas varēja dze – pulkstenis būt?)
un pie Dievmātes ikonas
(ja man tāda būtu!)
skat – uguntiņa
lampadkā knapi līpinās
atdodiet atbalsi!
jūs letiņi leiši afro – arābi
U – HŪŪ … nav
nav ūpju šamajā silā
tagad es varu kliegt un runāt
tikai […]

viss sākas ar pūšanu
nē
burbuļmulda
visupirms vajadzīgs
vajadzīga noti:
DO – zemā melnā purva sakāve
RE – reminescence par gribēšanu
MI – aug asniņš bāls
FA – fagoti izkliedz sāpi
SOL – pumpuri sprāgst
LA – lalina ziedlapas
verās vaļā drīksna
SI – super duper!
meinstrīms!
No nekā
(Buda
tas apskaidrotais)

krūmiem aizauguši
reiz skanīgie saulrieta krasti
un zilie sili
neatbalso vilciena svilpi
man nokrīt kafijtasīte
un klusējot saplīst
kaut kas traks!
esmu atbalsi pazaudējis
varbūt pat balsi?
KU – KŪ …
(tas varēja dze – pulkstenis būt?)
un pie Dievmātes ikonas
(ja man tāda būtu!)
skat – uguntiņa
lampadkā knapi līpinās
atdodiet atbalsi!
jūs letiņi leiši afro – arābi
U – HŪŪ … nav
nav ūpju šamajā silā
tagad es varu kliegt un runāt
tikai […]

gadu pēc abu aiziešanas Taisaulē
 
mūsu vārdi
kā brīvie debesu putni
katrs ar savu vēju
apkārt lidinās
sačiepstas saķērcas samēļojas
mūsu vārdi –
liet-vārdi pievārdi mīļ-vārdiņi
ne(visai) lietīgie arī
katram vēl īpaši privatizētie
tie no kurienes nākuši?
 
Elmār August Rumba – kur tu
sev tādu vārdu ņēmi?
-skaidrs kur – iesmejas liepās Anna Rumba
stārķis viņu ar visu vārdu no Āfrikas atnesa
tikai tur tas skanēja Ru-Ru
kā hipopotama rukšķi
visi vārdi […]

no ragainiem putniem
pie mums ligzdo ūpis
un naudas pūķis jeb vilce
kurš naktīs
itin bieži redzēts
virs mūsu brīvības ielām
vienradzis neskaitās
kaut arī aerobuss
pārējie
mēs visi abu dzimumu
Zemes Mātes ragneši velni
ar to lepojamies
es piemēram
visiem saviem ragiem
pelēkos skumīgos novakaros
cimdiņus adu
no suņu vilnas
un ceru ka tas arī skaitās
 

Pūres skolotājas Beatrises Krūnas piemiņai
 
no rīta
kad zvana modinātājs
nevienam pat prātā nenāk
ka tur zvana laiks
 
rīta stundā
kam zelts mutē
kā pirmai mīlestībai
mēs atkal nezinam
ka iemīlējies
ir mūsu laiks
 
vēlā pēcpusdienā
satiekot veco skolotāju
tepat uz stūra
tirgojot puķītes
un rūgtās tējas
bēniņos noskan klikšķis –
varbūt ka tas
ir laiks?
 
kad vakara saule
rietot izklikšķina
pēdējās sekundes
no mūsu apziņas ārā
laiks iztek un pazūd
nāk nakts
tik pat noslēpumaina
kā mīlestība –
Visuma lielais zvans