Stāsts – 2. vietas ieguvējs konkursā “Tukuma prozas fermentācija 2022 – Sakāmi vārdi”
Rītā dzerts, vakarā kārts
Gvido Drage
MILDU MAISS
Nometu grāmatu un nodzēšu gaismu. Romāns dažreiz līdzinās vientuļnieka sapnim. Nu, vientulības arī man pietiek, tāpēc savus sapņus turu piesietus, lai neatļaujas pārāk daudz. Vislabāk pirms iemigšanas dot sapnim darbuzdevumu. Ne vienmēr izdodas, taču vērts pamēģināt. Jāieliek punkts apziņas tumsā un jāpaplašina līdz bildei.
Kas te man tagad no tā punkta izlupinās? – Šoseja. Plata. Krustojums – Ādaži… Kreisajā pusē betona kupols. Restorāns!… Vellos, kādreiz te laidām forši!
Ja kas, mani sauc Olafs. Toreiz ar palamu Lafa. Senču dotais vārds tevi programmējot dzīvei? Suņa murgi. Nav ko jātic sūdainiem māņiem. Ar labu nakti.
Mostos sēnīgā… nē, sēņainā juškā. Aizpagājušā naktī kārtīgi nolija, mož bekas arī būs pamodušās. Un tā juška nav nekāds jušķis vai dūmvada šīberis, ko nelaikā aizšaujot, var, paldies dievam, nepamosties. Es, protams, gribēju teikt – velnam par prieku nepārkrustījies. Priekšnojauta ir nākamības kurlmēmais viesis.
Ne kafiju dzēris, ne maizes rikā kodis uz mežu prom. Jāiet pāri rasotai, smagā veldrē sagulušai pļavai. Bridiens pretī rudenim. Rasas pilieni kā dimantiņi mētā dzirkstis (fu kāds nodrāzts štamps). Lauka vidū suņaburkšķa stādaigs kā sargzaldāts. Galā tam ziedkronis cakains, tajā zirnekļa tīkls rasains dzirkstī. – Burkšķi, tu tiec par ķeizaru iecelts, reiz tev kronis jau ir. Iepurinu trīs lāses mutē – oho! – stiprāks par vodku.
Nu, skaisti, bet kā ar sēnēm? Ir gan! Reku pretī nāk apšu beka – baltu, stingru kātu, oranžu, tvirtu galviņu. Gatavais lingams. Mīļākais izmērs. Pannai. Šņikt, nost. Tālāk vēl vesela ģimene. Savācu kurvī, eimu tālāk. Egļu vērī – jess! – bar-ravika. Cepure tumša kā egles ēna, takšu pēc razmēra japāņu tējas namiņa lielumā. Nez, Japānā egles aug? Nav laika gudrot – šņikt šņakt. Blakām mazs un vēl mazāks. Kurvis drīz vien pilns. Un smags.
Medību karstumā izmetu vēl pāris loku – vairāk nav. Vai tev nepietiek? Kurš to lērumu tīrīs? Kurš ceps? Slāju mājup un domāju – man vakariņām par daudz, jāpiezvana kādam. Vai kādai. Ritinu kontaktu sarakstu – tam nē, tā negribēs, paliek… Lilita – veca brūte – kā teica viens ekrāna džeks. Bet proties jel kaunu, kāda brūte? Sieva, kauč bijusī. Tava vienīgā bērna, tavas meitas Aelitas māte, Šķīrušies esam jau stipri sen un pa labam, pa retam sazvanāmies. Mož labāk nekontaktēties? Bet sēnes viņai trakoti garšo. Meita gan mani vairs neatzīst. Aelita – mana tālā zvaigzne…
Lila atbild uz sitiena – kāds prieks, Olafī! – simts gadu, ko dari… Ko, baravikas? Braucu skriešiem!
Brienu pa nožuvušo pļavu un pasveicinu Burkšķi. Mirdzošo godību šis zaudējis, toties no kroņa sidrabainā pavedienā karājas zirneklītis. Tāds līgani klusējošs rudens distribūtors. Toties Burkšķis pēkšņi atbild ar skaļu brum-brum-brum. Kas tie par jokiem? Ieklausos – nē, skaņa nāk no manas mājas – itin kā tur cūkkartupeļus bleķa toverī bērtu. Metu platu soli. Sētsvidū ekskavators rūc un garu kaklu snaiksta kā tāds brieža mutants. No metāla zvēra izlien gnoms un rupji lamājas. To punduri es pazīstu kopš vidusskolas, tas ir Gunvaldis jeb Hunnis, un lamājas viņš tāpat kā tolaik – mātes vārdiem. Nokāšot puķūdeni izdodas saprast, ka es esot pasūtījis meliorācijas tehniku, bet neliekoties zinis aizdauzījies sēņot. Neko neesmu sūtījis! Tikai reiz starp citu pasūdzējos pagastvecim, ka mežizstrādes kaimiņi manu teritoriju izvešanai izmantoja, taču pameta nesakoptu. Amatvīrs būs izdarījis spiedienu.
Lai apklusinātu Hunni, uzaicinu uz vēlo brokastu kafiju. Stingri ņemot – agro pēcpusdienas tēju (five o clok). Šis pieprasa viskiju. Progresē, maita. Viskija nav. Toties ir samogons, kārtīgas stakans (tulkojum googlē). Sākam jau atcerēties vecos laikus. Atkārtot stakanu? Nē, darbs tomēr jāpadara. Nāc rādīt, Lafā. Ekskavatora kausam cērtoties pirmajā dangā, ierodas Lilita.
Tā. Jau klāt. Ir, ir sēnes, baravikas arī. Reku ņem. Piedod, citam kam nav laika – pati redzi. Bet kā tu uz mana šaurā ceļa apgriezīsies? Pagalmu nobloķējis šitas prēriju jātnieks ar savu treileri. (Vellos, es simts gadus netikšu no tā sievišķa vaļā!) – Ko mēs te rokam? Vai tad neredzi?… Te mani vells aiz mēles parāva: – nē, redzi, te mans vecaistēvs, streļķis, krieviem 40-tajā gadā ienākot, ādas maišeli ar ulmaņlaiku mildām, pieclatniekiem, noracis. Zem vecās ābeles… Nu gan Lilita skatās manī platām aiz-apvārkšņa acīm.
Ja godīgi – tajā brīdī Hunnis ar savu dzelzi uzdzina man pēkšņu niknumu – kāda velna pēc viņš te kārstās? Vajadzīgs man tāds sūdains grāvis, kad blakus Lita vēl tīri smuka un tvirta. Nu, nekas, kā uznāca melnais, tā arī pārgāja. No otras puses skatot – tāds Gunvaldis varbūt izrādījās likteņa pirksts – nav ko divreiz vienā upē- vecā brūtē kāpt. Jo izskatījās ka Lita gatava noticēt arī ziliem marsiešiem, lai tikai man tuvāk tiktu. Viņa mākot ar svārstu apraktu mantu atrast. Kā tad, vai tu ar Taro kārtīm vēl zīlē? (ragana gatavā). Īstajā vietā ekskavatorists pa vidu kliedz, lai nākot darbu tālāk rādīt. – Pardon, mīļā sirds, man jāskrien. Tūlīt tavu auto apgriezīšu, pati vēl iebuksēsi… Vai, mājas vīns, paldies! Žēl ka neiznāk pasēdēt, bijušo atcerēties. Sveicini savu Kasparu, īsteno brūveri. (Malacis ka toreiz man tevi atkantēji – bet to es neteicu skaļi.) Un skatījos kā Lilitas autiņš nīgri kā nepabarots zirgs prom aizkratījās.
Speru dažus tik pat negribīgus soļus līdz grāvim: – Pietiek! – saku tam velna Hunnim, – Lien ārā no sava racējcirceņa, ejam iedzert.
Pamodos nakts vidū, tumsas spēka stundā. Modos pilns sapņa vizošās tumsas, kurā man tika skaidri norādīta vieta dārzā zem vecās ābeles, un bargā balsī neverbāli pavēlēts: – Roc te! Te es tās mildas apraku.
Nakts gaiša, man lāpsta rokās, roku kā put. Drīz vien dūriens izveļ melnu maišeli. Tur iekšā nepārprotami šķind vecs sudrabs. Caļu maisu plecos, došos mājup naudu skaitīt. Taču jo soli speru, jo smagāks top maiss… Beidzot tik nepanesami smags ka saplacina mani pret cieto zemi. Zāles stiebri izaug apkārt kā mežs.
Tādam izplātam man izaug sešas kājas. Maiss guļ uz muguras pieaudzis, bet nu jau šķiet ceļams. Jā – sešas atsperīgas kājas nes labāk par divām. Tāda transformācija varbūt ir vardarbīgs cilvēktiesību pārkāpums, tomēr nejūtos slikti. Atrastais depozīts silda apziņu un karsē miesu, kamdēļ sagribas iedzert. Paskatos apkārt. Pa tādu milzīgu, zaļu banāna lakstu lejup rit dzidra lāse. Palsa gaismiņa apkārt snaikstās, saule lec, rasa krīt. Tas lakstaugs laikam ir tikai dārza gārsa, tak labi noderējis kondensāta uzkrāšanai. Man atliek vien muti paplest – klunkš! Labs padzēriens. Tik labs, ka žāva drīz vien klāt.
Otrreiz mostos kad saule spīd zilā debesī. Izstaipos, pašūpojos – tāds pat seškājis vien esmu. Man ir hitīna bruņas, bet tas agrāk šķindošais maiss sācis klunkšķēt. Patiesi – tur iekšā skalojas. Kas notika? Galva no karstuma dulna. Starp lāpstiņām iedur – itin kā ērces žokļi iecirstos. Dzelonis urbjas cauri mugurkaulam barības vadā iekšā. Biezs klunkšķis nokrīt lejā. Drīz vien atraugu uzsit – nafta!? Kurš ko tādu varēja gaidīt!
Bet paga. Gremošanas process sācies. Iekšā rūgst, izdalās gāzes, kāpj spiediens. Aizdedzes dzirksts no indukcijas. Ierūcas dzinējs! Vēl tikai jāpieregulē taktsmērs cilindros. Griezes moments caur transmisiju nonāk gaitas mehānismā. Spēks rodas kaulos. Labi. Kas tālāk? Nu – pa izvadkanāliem no manis balts šķidrums sūcas. Ātri cietē pavediens. Un ritinās ritinās, es tajā jau karājos, šūpojos. Vai ku forši! Zeme tur lejā zaļa un apaļa kā milzīga zirnis. Cik nu tāds zirnis milzīgs var būt? Mierīgi pagūšu savā tīmeklī ietīt un iepakot. Ripojam! Vēl jau visādi Līča kari un cita jautrība priekšā. Tinam pinam – tīmekļa stihija.
Es pagaidām mierīgi šūpojos pavedienā no suņuburkšķa un skatos kā tas (otrs es?) meža zābakos garām brien. Apstājas. Skatās. Ko lūri? Šālē tālāk savās dillēs, nedomā mani aiztikt. Šis tā kā sniedzas. Man viņš jāapsteidz. Viena mana kājroka pagriež aizdedzes atslēgu – dobji ierūcas dzinējs – brum-brun-brum. Skaņa vilnī pāri laukam. Tas pie zaļā auga saslej ragus, atraujas no manis un vāžo prom. He-he! Tā tev vajag. No likteņa neizbēgsi. Pasvilpju nedzirdami. Vējš atskrien, norauj mani no burkšķa – lidojam. Stihija pāri pasaulei. Nez kāpēc tīmekli sauc par alternatīvo dabu?
Kas par stulbu sapni! Nākamajā rītā paģiras. Pat ne paģiras – tāda savāda juška. Ieklausos sevī – nekā īpaša, jūtos galīgi iztukšots. Bet tas jau pie lietas piederas. Taču ne tas vien – no ārpuses… troksnis? Kā tad, pie durvīm klauvē. Velns parāvis kas tur varētu būt? Gan jau Hunnis grib paģiras lāpīt. Neiešu atvērt.
Dauzās atkal. Cik var! Būs laikam jāatver. Bikses kājās man ir? Velkos. Cenšos neskatīties uz dzīru galdu ķēķī un pieķēzīto grīdu. Kalendārs pie sienas tāds papluinīts. Kas šodien par dienu. Slēdzu vaļā – ko vajag?… Jessiņ! Mana ņiprā pīrāgu kaimiņiene pārī ar Hunni. To es nebiju gaidījis. Šī rikšo apkārt seksuāli norūpējusies bēgot no vientulības – skaidrs. Bet šamējam tak sieva mājās… jāklis tāds. Ko blenžat stulbi? Kāpēc ieslēdzos? Zvanus neceļu? Kas jums par daļu? Uz durvīm uzraksts? Kāds, ellē, uzraksts?
Hunnis apgriež mani apkārt, tā ka skatiens mans, kur tu liksies, ārdurvju vērtnē iedures. Tur drukātiem burtiem (lai rokrakstu nepazītu) ar kokogli rakstīts: MĪLU LITU.
Tā. Ak šitā gan? Ha!
Ha-ha! Vella sievišķis, es jums pateikš! Bet ko ta jūs nodomājāt – ka es to pats? Un ko ta vēl? Ka ieslēdzies, ka neatzvanu… Šitā jūs domājāt. Nu, tad ejam skatīt – vai es kur nekarājos? Laipni lūgtu! Madam! Mesjē!
Nu tak izstaigāja visas istabas kā gaisā pasisti mūjābeles, pacentās pat man neuzkrītoši pieskarties – vai esmu īsts. Kafeju dzersiet? Nē. Svaigā gaisā labāk, dārzā zem ābeles. (Ziemsvētku naktī vajagot ābeles ar biksēm klapēt – bagāta raža būšot.) Vecajā ābelē karājas āboli lieli un smagi kā sārti lukturi, un būkšķot krīt zemē. Ņemiet, mīļie, ņemiet. Paldies ka mani atcerējāties. Ja kas – vēlo jau kūts un pagrabs neapskatīti palika. Nevajag? Kā teiksiet. Arivaderči Roma!
Uzskatīsim ka meliorācijas darbi manā sētā beigušies.