***

gliemežvākā
ko Tu izraki
no jūrmalas kāpas
balss kāda
dzied dziesmu bez vārdiem
pārnākot mājās
mēģinu to atkārtot
Tavas auss gliemežnīcā
gribu tai balsij
vārdus dot
man neizdodas
ar dimanta gredzenu
Tu saulrieta stiklu švīkā
tad celies un saki –
varbūt kādreiz
Ķesterciemā
vai Palm Bīčā…

***

Kā apsūbējis sudrabs
Veļu laiks
šķir krēslas stundas klusumu no dienas,
sirds ļaujas viņa valgai burvībai,
vērpj sveces liesmā atmiņpilnas dienas.
Savs gājums katram,
katram dzīves stāsts,
kā sidrabotas lāses
mūžos krājies,
bet kopumā tā mūsu
Latvija –
ar viņu sirdī latvis āvis kājas.
Par viņu karalaukos saļimis,
nu akmenī kalts lepno vīru gājums.
Caur […]

Haiku konkursa “Vēstule Japānas imperatoram” uzvarētāju darbi

Sarma Upesleja
Svešā valodā
Divi tērzē zem ķiršiem
Skūpstās kā visi
***
Skan vālodzes balss
Skaidra vakara debess
Sausa vasara
***
Mazā ligzdiņā
Putniņš bērniņus baro
Lokus met vanags
***
Pērnās lapas
Vējš trenkā pa peronu
Rūsē pārmijas
***
Izšauta lode
Aizspindz pār druvu
Asins lās graudos
 
Manitu
Vēstule Japānas imperatoram
Jūsu Majestāte, lūdzu, uzklausiet stāstu par manu zemi, – iepazīstiet mūs un pasakiet, kādas būs mūsu dienas, jo Jūs esat vistuvāk mūsu rītiem:
 
Pie Jums saullēkti.
Gara ēna […]

Vēstule Japānas imperatoram

Andris Jansons
Piezīmes par Imperatoru

/Gvido Drages motīvs/

Nāk viņš
maigais Imperators
ar puķi pogcaurumā
ar slotu zobena
makstī
valda viņš
pār putniem gaisā
un radioviļņiem
telpā
vairāk sajūt
nekā
nosaka kurai
būs rozes
un kurai
kreimenes
jo sirdsdāmu jau
bezgala
tāpat putnu un
radioviļņu
tikai slota ķēnišķā
viena
viens pogcaurums
un valdīšana
dalīta uz
pusēm ar pār-

#westayforukraine

Baiba Talce
Kaut kas ir sajucis aiz vēja slīpa,
kas nemitīgi triec tev sejā sniegu:
smags ledusvāks pār Zemes laiku stāv,
un cilvēki vairs nevar gulēt miegu.
Vārds rīklē sprūst, kūst, spalvas galā notrīs,
kaut esmu tikai viņam – klusētājam
tais šāviņos, kur ziema izdegs drīz,
tai kurlumā, kam cauri tāls vēl  gājums
to  stepju bezgalībā, […]

Mūzas neklusē, ieročiem dārdot. 24.februāris – 24.marts

Sarma Upesleja
Debess,
gājputnus apturi,
kas mājup uz Ukrainu lido –
tur ligzdām nav vietas,
kur saimnieko lādiņu spiets!
Tur bērniem nav smaidu,
kur gruveši māju vietā,
logu ailās kur melni
vēji
spēlēties iet.
Turp nelidojiet!

***
Ne mākoņos slēpjas Saule,
nedz Mēness,
nedz Pērkona rati debesīs zibeņus šķiļ –
divos kara laukos uz Mātes Zemes
naida sēkla […]

Trausls laiks

Trauslais izzūd no pieskāriena kā gājputns tālumā zūd, tāpēc pamazām ieaugu piekrastes smiltīs, kur zemi jūt. Otrs krasts, zaļbaltā aizkarā ieslēpts, neko man nepasacīs, klusēs, noslēpuma sari ietērptai skaistulei – nākotnei skatoties acīs. Tāpēc nakts un ziemas guļā liksimies plūdumā, ļaujoties Celtnieka gaumei. Tāpēc es paceļu gara zobenu un no visa spēka  iecērtu dvēseles straumē.
**
Laika […]

Pēc salnas nakts

Pēc salnas nakts  top  kļavām sārtas buras –
nav sapņu kuģis  jūrā jāmeklē,
bet jāpaspēj, kamēr to kvēle turas,
pirms vējš nav norēvējis  zēģeles,
ir jāpaspēj liet glāzēs rudens vīnu,
uz lapu klāja tango izdejot
ar  krāsu virpuli zem burām  vīties,
pēc kursa zvaigžņu kartā lūkojot.
 
Un tas nekas, ka vēji pluinīs kļavu,
ka rīta acīs zvaigznes izdzisīs –
mēs būsi svinējuši sapni savu,
uz ziemu […]

Tik ilgi būt

Tik ilgi te būt, kamēr zemi jūt.
Tik tālu aust, cik saule aust.
Aust tādā krāsā, kādas mātē un māsā,
Rakstu cieši kopā kā bites stropā,
tik vienīgi vienu kā rīta dienu.
Kad nezināmie atnāks stelles aiznest,
mums audekls jau būs kā zeme un kā zvaigznes.

Atbalss

krūmiem aizauguši
reiz skanīgie saulrieta krasti
un zilie sili
neatbalso vilciena svilpi
man nokrīt kafijtasīte
un klusējot saplīst
kaut kas traks!
esmu atbalsi pazaudējis
varbūt pat balsi?
KU – KŪ …
(tas varēja dze – pulkstenis būt?)
un pie Dievmātes ikonas
(ja man tāda būtu!)
skat – uguntiņa
lampadkā knapi līpinās
atdodiet atbalsi!
jūs letiņi leiši afro – arābi
U – HŪŪ … nav
nav ūpju šamajā silā
tagad es varu kliegt un runāt
tikai […]