Dzeja

Trauslais izzūd no pieskāriena kā gājputns tālumā zūd, tāpēc pamazām ieaugu piekrastes smiltīs, kur zemi jūt. Otrs krasts, zaļbaltā aizkarā ieslēpts, neko man nepasacīs, klusēs, noslēpuma sari ietērptai skaistulei – nākotnei skatoties acīs. Tāpēc nakts un ziemas guļā liksimies plūdumā, ļaujoties Celtnieka gaumei. Tāpēc es paceļu gara zobenu un no visa spēka  iecērtu dvēseles straumē.
**
Laika […]

Pēc salnas nakts  top  kļavām sārtas buras –
nav sapņu kuģis  jūrā jāmeklē,
bet jāpaspēj, kamēr to kvēle turas,
pirms vējš nav norēvējis  zēģeles,
ir jāpaspēj liet glāzēs rudens vīnu,
uz lapu klāja tango izdejot
ar  krāsu virpuli zem burām  vīties,
pēc kursa zvaigžņu kartā lūkojot.
 
Un tas nekas, ka vēji pluinīs kļavu,
ka rīta acīs zvaigznes izdzisīs –
mēs būsi svinējuši sapni savu,
uz ziemu […]

Tik ilgi te būt, kamēr zemi jūt.
Tik tālu aust, cik saule aust.
Aust tādā krāsā, kādas mātē un māsā,
Rakstu cieši kopā kā bites stropā,
tik vienīgi vienu kā rīta dienu.
Kad nezināmie atnāks stelles aiznest,
mums audekls jau būs kā zeme un kā zvaigznes.

krūmiem aizauguši
reiz skanīgie saulrieta krasti
un zilie sili
neatbalso vilciena svilpi
man nokrīt kafijtasīte
un klusējot saplīst
kaut kas traks!
esmu atbalsi pazaudējis
varbūt pat balsi?
KU – KŪ …
(tas varēja dze – pulkstenis būt?)
un pie Dievmātes ikonas
(ja man tāda būtu!)
skat – uguntiņa
lampadkā knapi līpinās
atdodiet atbalsi!
jūs letiņi leiši afro – arābi
U – HŪŪ … nav
nav ūpju šamajā silā
tagad es varu kliegt un runāt
tikai […]

viss sākas ar pūšanu
nē
burbuļmulda
visupirms vajadzīgs
vajadzīga noti:
DO – zemā melnā purva sakāve
RE – reminescence par gribēšanu
MI – aug asniņš bāls
FA – fagoti izkliedz sāpi
SOL – pumpuri sprāgst
LA – lalina ziedlapas
verās vaļā drīksna
SI – super duper!
meinstrīms!
No nekā
(Buda
tas apskaidrotais)

Reiz tavās acīs ieskatījos
un ieraudzīju to, kas AIZ –
aiz Laika, notikumiem seniem,
kālab ar spārniem esi laists,
lai gaitu savu piepildītu –
viss viens –
vai esi saprastais,
vai lidojuma brīvā gribā
ceļ aizvien augstāk tevi gaiss.
Tu saki – spārni jāizpleš
un jāmetas no ligzdas ārā,
bet man it viss šķiet baiss un svešs,
vēl pazaudēšos pūļa  barā…
Tu saki – katram pirmo reiz
ir jāuzticas […]

krūmiem aizauguši
reiz skanīgie saulrieta krasti
un zilie sili
neatbalso vilciena svilpi
man nokrīt kafijtasīte
un klusējot saplīst
kaut kas traks!
esmu atbalsi pazaudējis
varbūt pat balsi?
KU – KŪ …
(tas varēja dze – pulkstenis būt?)
un pie Dievmātes ikonas
(ja man tāda būtu!)
skat – uguntiņa
lampadkā knapi līpinās
atdodiet atbalsi!
jūs letiņi leiši afro – arābi
U – HŪŪ … nav
nav ūpju šamajā silā
tagad es varu kliegt un runāt
tikai […]

gadu pēc abu aiziešanas Taisaulē
 
mūsu vārdi
kā brīvie debesu putni
katrs ar savu vēju
apkārt lidinās
sačiepstas saķērcas samēļojas
mūsu vārdi –
liet-vārdi pievārdi mīļ-vārdiņi
ne(visai) lietīgie arī
katram vēl īpaši privatizētie
tie no kurienes nākuši?
 
Elmār August Rumba – kur tu
sev tādu vārdu ņēmi?
-skaidrs kur – iesmejas liepās Anna Rumba
stārķis viņu ar visu vārdu no Āfrikas atnesa
tikai tur tas skanēja Ru-Ru
kā hipopotama rukšķi
visi vārdi […]

Pavasari gaidot
 
Tā smagi pavasaris
Ar grūtībām
Caur cīņu nāk.
Ar ziemas viltībām
Drosmīgi sadzīvot māk.
Jau ievu zaļums zaros vīd,
Bērzs savu brīdi gaida.
Kad atjaunotne nāks,
Dvēsele gavilēt sāks
Pēc garas ilgošanās
 
Vecajām mājām
 
Un tā diena aiz dienas
rimti rit,
Pēc sāpīgām naktīm
nāk cerīgs rīts.
Viss ierasts un zināms,
un mīļš itin viss,
To paturēt gribas
vēl šodien un rīt.
Te nav dārgu lietu
un spožuma smalkā,
Vien sienas vecās
un ziedi baltie.
Tā pasaulē […]

no ragainiem putniem
pie mums ligzdo ūpis
un naudas pūķis jeb vilce
kurš naktīs
itin bieži redzēts
virs mūsu brīvības ielām
vienradzis neskaitās
kaut arī aerobuss
pārējie
mēs visi abu dzimumu
Zemes Mātes ragneši velni
ar to lepojamies
es piemēram
visiem saviem ragiem
pelēkos skumīgos novakaros
cimdiņus adu
no suņu vilnas
un ceru ka tas arī skaitās