Dzeja

gadu pēc abu aiziešanas Taisaulē
 
mūsu vārdi
kā brīvie debesu putni
katrs ar savu vēju
apkārt lidinās
sačiepstas saķērcas samēļojas
mūsu vārdi –
liet-vārdi pievārdi mīļ-vārdiņi
ne(visai) lietīgie arī
katram vēl īpaši privatizētie
tie no kurienes nākuši?
 
Elmār August Rumba – kur tu
sev tādu vārdu ņēmi?
-skaidrs kur – iesmejas liepās Anna Rumba
stārķis viņu ar visu vārdu no Āfrikas atnesa
tikai tur tas skanēja Ru-Ru
kā hipopotama rukšķi
visi vārdi […]

Pavasari gaidot
 
Tā smagi pavasaris
Ar grūtībām
Caur cīņu nāk.
Ar ziemas viltībām
Drosmīgi sadzīvot māk.
Jau ievu zaļums zaros vīd,
Bērzs savu brīdi gaida.
Kad atjaunotne nāks,
Dvēsele gavilēt sāks
Pēc garas ilgošanās
 
Vecajām mājām
 
Un tā diena aiz dienas
rimti rit,
Pēc sāpīgām naktīm
nāk cerīgs rīts.
Viss ierasts un zināms,
un mīļš itin viss,
To paturēt gribas
vēl šodien un rīt.
Te nav dārgu lietu
un spožuma smalkā,
Vien sienas vecās
un ziedi baltie.
Tā pasaulē […]

no ragainiem putniem
pie mums ligzdo ūpis
un naudas pūķis jeb vilce
kurš naktīs
itin bieži redzēts
virs mūsu brīvības ielām
vienradzis neskaitās
kaut arī aerobuss
pārējie
mēs visi abu dzimumu
Zemes Mātes ragneši velni
ar to lepojamies
es piemēram
visiem saviem ragiem
pelēkos skumīgos novakaros
cimdiņus adu
no suņu vilnas
un ceru ka tas arī skaitās
 

Pūres skolotājas Beatrises Krūnas piemiņai
 
no rīta
kad zvana modinātājs
nevienam pat prātā nenāk
ka tur zvana laiks
 
rīta stundā
kam zelts mutē
kā pirmai mīlestībai
mēs atkal nezinam
ka iemīlējies
ir mūsu laiks
 
vēlā pēcpusdienā
satiekot veco skolotāju
tepat uz stūra
tirgojot puķītes
un rūgtās tējas
bēniņos noskan klikšķis –
varbūt ka tas
ir laiks?
 
kad vakara saule
rietot izklikšķina
pēdējās sekundes
no mūsu apziņas ārā
laiks iztek un pazūd
nāk nakts
tik pat noslēpumaina
kā mīlestība –
Visuma lielais zvans

katra diena
arī tās melnās
bezvārdu lūgšana ir
katra diena
sevišķi melnās
vārdiem lādētas tiek
lādējam kuģus
saka vecaistēvs
vārdu dūmus pūšot burās
bura baltā
bura melnā
katra savam buramvārdam
ar balt-melniem vārdiem
Dievs dien-nakti pielādē
kapteinis – vecaistēvs
kapteinis uz Viņa kuģiem
gan lūdzējs aiz-devējs
gan soģis at-prasītājs

jā ir nē
un melns ir balts
bet un nav saiklis
varbūt kvants
bet – bet kā sirdspuksts strādā
tiklab kapracis
kam pierē zvaigzne
un kas
mums šovakar būs brokastīs?
jo mīlestība
joviāli nāve
četrās karaļvalstīs at-
kār-
tojas
 

izgāztuvi
ķērcošs mākonis
debesīs uzrauj
virs Rīgas
vientuļa kaija
tiklab virs manas sirds
pār domtelpas pakaušiem
kaijas nolemtība
lido kā drons
aiz tās kāpas
kur nekuriene sākas
slēpjos no sevis es
no tā oļa
kas kaijas ola
izšķilsies rītausma
tas jūras olis
kas nav kaijas ola
naktī būs pūķa acs
uz kaiju apķēzīta
vientuļa jūrakmens
nakšņo vienīgā
norasojušas
nakts logu rūtis
zem […]

Labi pasēdēt starp diviem kaķiem. Melnais ir ļoti pieglaudīgs, vienmēr lien klēpī sildīties un bučoties. Baltais – ļoti neatkarīgs, vienmēr grib konkurēt ar pašu lielāko pilsētas suni un uzskata, ka saimniece dzīvo pie viņa. Viņa jau arī neko no tā nezina. Kamēr viņa iziet pēc cigaretēm, melnais ir ar mieru atvērt man durvis – baltais […]

Tik ļoti pieklājīgas tādas sarunas –
nekas.
Tik ļoti piesolīti visi rīti
kā akmentiņi jūras salasīti
un viļņu balsīs sarunājas,
kad pārnes mājās.
Un ķīnietis no senas gravīras.
atpakaļ pagriezies, meklē,
kur pazudis kas.
To nevar nosaukt, ne atdabūt
vien tajā būt:
ar jaunām drēbēm ar jaunām kurpēm,
bet pastalniekos.
Es vairs nevienu nesatieku,
bet […]

Aigars Brics
 
Tu atkal mani ārstē.
Manas brūces ātrāk dzīst,
kad tavos glāstos gulstos
kā lazaretē – karavīrs.
Šī brīve – cīņa spraiga.
Liktens ne vienmēr veiksmi sniedz.
Tu vienmēr mani gaidi –
mans patvērums un miers,
vēl ciešāk pie tevis es kļaujos
tavai burvībai pieskarties ļaujos,
un kronē mūs mīla ar smalkām trīsām –
vien laimīgie sajust tās var.