Baiba Talce
Kaut kas ir sajucis aiz vēja slīpa,
kas nemitīgi triec tev sejā sniegu:
smags ledusvāks pār Zemes laiku stāv,
un cilvēki vairs nevar gulēt miegu.
Vārds rīklē sprūst, kūst, spalvas galā notrīs,
kaut esmu tikai viņam – klusētājam
tais šāviņos, kur ziema izdegs drīz,
tai kurlumā, kam cauri tāls vēl  gājums
to  stepju bezgalībā, […]