Marta beigās pēc sešu mēnešu kandidāta laika “Tukuma Literātu apvienībā” uzņēmām divus jaunus biedrus – Gunu Misāni un Nauri Gekišu. Iepazīsimies!

GUNA MISĀNE

Esmu mūžīgais students, jo patīk mācīties, gūt jaunas pieredzes. Līdz šim esmu ieguvusi augstāko izglītību pedagoģijā, strādājusi dažādās skolās, šajā jomā strādāju arī šobrīd. Dzīves gaitā pēc vajadzības izpaužos arī citās iegūtajās izglītībās – ik pa laikam esmu daiļdārzniece, floriste, dabas vides estētikas un silto smilšu metodikas speciāliste. Nodibināju un vadu biedrību “RaDoTava”, kas īsteno pasākumus mūsu ģimenes spēka un radošuma vietā Viesatu pagasta “Auros” un citur. Savā apcerīgajā vecumā esmu atradusi savu izpausmi dzejā, sajūtu gleznojumos, radošu pasākumu, nodarbību veidošanā un vadīšanā. Izdotas trīs dzejoļu grāmatas, notikušas divdesmit gleznojumu izstādes dažādos novados. Šobrīd izstāde skatāma Tukuma kultūras namā.

NAURIS GEKIŠS

Esmu dzimis Jūrmalā, 1988. gadā. Absolvējis Slokas pamatskolu, Jūrmalas 1.ģimnāziju, LU Vēstures un filozofijas fakultāti. Pievērsties literārajai daiļradei mani 6. klasē rosināja latviešu valodas un literatūras skolotāja Māra Cukura. Tolaik rakstīju gan dzeju, gan pasakas un stāstus par dzīvniekiem. Skolotāja tos sūtīja uz konkursiem, kur ieguvu pirmās vietas Jūrmalas mērogā un atzinības Latvijas mērogā. Pēc neveiksmīgas operācijas 2013. gadā dzeja man kļuva par veidu, kā morāli pārvarēt slimību. Draugiem sociālajos tīklos iepatikās mani dzejoļi un viņi rosināja izdot pirmās grāmatas. Sekoja aicinājumi uz dzejas lasījumiem un dalību kopkrājumos. Jau kļuvis par neoficiālu pienākumu rakstīt apsveikumus un piemiņas dzejoļus radiem, draugiem, darbabiedriem.

JAUNOS KOLĒĢUS IZJAUTĀ TUKUMA LITERĀTI

Kādas ir jūsu attiecības ar Mūzu? Gaidāt, kad tā atnāks un vedīs sev līdzi, vai  bruģējat paši savu taku literatūrā?

Guna: – Ieklausos sevī un ļaujos radošās plūsmas impulsiem, vēstījumiem. Līdz šim tie mani nav pievīluši. Pēdoju pati savu ceļu, bez īpaši iecerēta galamērķa.

Nauris: – Es ne no viena neko negaidu, pats bruģēju sev ceļu, kā varu un protu. Iedvesma ir svarīga, un ir bijuši periodi, kad dzejoļi man paši nāk prātā pat vairāki dienā, bet ir periodi, kad pats no sevis prātā nenāk nekas. Kopš sāku izdot pirmās grāmatas, man jau ir kļuvis par neoficiālu pienākumu rakstīt apsveikumus un piemiņas dzejoļus radiem, draugiem, darbabiedriem, tos es rakstu arī tad, kad iedvesmas nav. Vienkārši izdomāju, ko vēlos pateikt un ielieku to dzejā. Pats no sevis vesels dzejolis gatavā veidā neienāk prātā nekad, es mēdzu pierakstīt mobilajā telefonā rindiņas, kas man ienāk prātā, tad pēc tam tās apstrādāju un mēģinu no
tām kaut ko izveidot. Parasti ienāk prātā tikai divas, trīs rindiņas, pārējais tad ir jāpiedomā klāt, lai no tā iznāktu dzejolis. Visvairāk iedvesmu gūstu no dabas, pat skatoties pa istabas, vilciena vai autobusa logu, vēl mani ļoti ierosina dzejai instrumentālā, klasiskā mūzika, kuru klausoties, man top daudzi dzejoļi. Leonardo da Vinči teicis, ka dzeja ir kā glezna, kas radīta ar vārdiem, tad nu es arī cenšos ar vārdiem uzburt pēc iespējas skaistāku un tēlaināku ainu. Agrāk daudz izdabāju citiem, tagad rakstu tā, kā patīk pašam un secinu, kā tā top visskaistākie dzejoļi, kurus arī novērtē visvairāk lasītāju. Reizēm izlaižu caur sevi arī negatīvo, piemēram, kad redzu televīzijā vai lasu internetā sižetus par karu, nabadzību vai izmirstošo provinci, kur cilvēkiem kļūst arvien grūtāk dzīvot, nespēju par to nerakstīt, pēc tam savas izjūtas ‘’norakstu’’ dzejas vārsmās, bet tās nav skaistas, drīzāk skarbas un asas.

Vai esat mācījušies dzeju vai dzejas rakstīšanu?

Guna: – Pateicība manai pirmajai latviešu valodas skolotājai Strežai Kokneses vidusskolā par valodas pamatu, skanējuma izjūtu. Jaunībā mazliet konsultējos pie dzejnieces Laimas Līvenas, bet īpaši mācījusies neesmu. Dzeju baudu un lasu, labprāt runāju. Priecājos, ja ir cilvēki, kuri dara un jūt līdzīgi. 

Nauris: – Nē, pagaidām vēl neesmu apmeklējis nekādus dzejas kursus, bet bieži esmu domājis par to. Kad strādāju vai studēju, mani atturēja laika trūkums, kad ilgāku laiku biju bez darba, tad atkal finansiālie aspekti. Lasītāji un dzejas draugi, kuriem esmu ieminējies par domu iet kādos dzejas kursos, man ir teikuši: ‘’Un ko tu no tā iegūsi? Vai tu domā, ka tāpēc tu rakstīsi labāk vai skaistāk? Daudzi godalgotie, kas visādus kursus beiguši, raksta tā, ka neko nevar saprast vai brīžiem pretīgi lasīt. Es negribētu, lai tu aizej pa to pašu ceļu.’’ 

Tā nu es joprojām par kursiem tikai domāju. Citi man ir stāstījuši, ka viens otrs pēc dzejas kursiem vispār esot pārstājis rakstīt, bet citi nav bijuši apmierināti un sauc to par ‘’ampelēšanos.’’ Zināšanas jau nevienam par ļaunu vēl nav nākušas, bet par ‘’ampelēšanos’’ gan negribētos naudu izdot, un pazaudēt savu dzejas dāvanu vai kļūt saviem lasītājiem svešam, neizprotamam vai pat pretīgam – to nu es gribētu vēl mazāk.

Nauri, vai ir kas tāds, par ko tu nekad nerakstītu dzeju?

Nauris: – Man šķiet, ka tās ir fizioloģiskās tēmas… esmu internetā lasījis dzejniekus, kuri apdzied tualetes vai raksta par vajadzību kārtošanu sniegā. Es domāju, ka šī varētu būt viena tāda tēma, par kuru es noteikti negribētu rakstīt.

Esi cieši saistīta ar mākslu. Kā tu izdomā, vai konkrēto ideju pārvērst gleznā vai dzejolī? Vai esi kādreiz gleznojusi savu dzeju?

Guna: – Dažreiz tā ir sava veida mistērija, kurā brīdī vārdi, sajūtas ieplūst vēstījumu gleznā un kurā dodas no tās laukā, lai pārtaptu par rindiņām manas grāmatas lappusē. Citreiz uzreiz ir skaidrs iemiesošanās materiāls. Ar nodomu neesmu dzeju gleznojusi.

No kurienes iedvesma tik spēcīgam darbu vizuālajam dizainam, kādu gadās reti redzēt?

Guna: – Laikam no manas iekšējā estētiskā redzējuma – krāsu, līniju, formu izjūtas.  Arī Lielais Scenārists atsūta iedvesmai skicītes.

Kurš ir tas brīdis vai rādītājs, kad radošs cilvēks pats sevi var dēvēt par rakstnieku, dzejnieku, mākslinieku utt?

Guna: – Katram savs. Man pašai nav būtiski sevi dēvēt par dzejnieci utt. Esmu radoša būtne, kurai būtiski izpaust sevi dzejā, gleznojumos, pasākumu radīšanā, vides rotāšanā, mājvietas gaisotnes uzturēšanā utt. Kā citi mani dēvē, tā ir viņu brīva izvēle.

Nauris: – Es domāju, ka ikviens var sevi saukt, kā viņam patīk, tas jau neko nemaina, nevienam nekaitē, bet arī neko nedod. Svarīgi, lai būtu apkārtējā sabiedrība, savs līdzcilvēku loks, kas arī tevi tā sauc, kuriem patīk un ir svarīgi tas, ko tu raksti, dziedi, glezno vai komponē. Ja šāds cilvēku loks tev ir, tad šajā lokā tu esi tas, par ko viņi tevi ir pasludinājuši. Pēc definīcijas, manuprāt, dzejnieks ir tas, kurš rada (sacer) dzeju. Mūsu senču vidū bija ļoti daudzi talantīgi dzejnieki, kurus neviens par dzejniekiem nesauca un kuri savas vārsmas pat nepierakstīja, jo nemaz neprata ne lasīt, ne rakstīt, bet viņi radīja tautasdziesmas, ar kurām mēs lepojamies.

Guna, kā vari paveikt tik daudz dažādās jomās? Tā ir stingra pašdisciplīna vai citi paņēmieni un noslēpumi? 

Guna: – Daudz vai maz paveikts, grūti pateikt, to lai spriež citi. Noslēpuma būtība varbūt ir sadarbībā ar Lielo Scenāristu (tā man tīk Dieviņu uzrunāt) un uzticēšanās radošuma avotam sevī. Protams, arī plānošana un darba spējas. Dažreiz gan pati brīnos – kā varēju?

Līdz cik gadiem, tavuprāt, cilvēks ir jauns? Vai sevi uzskati par jaunu cilvēku? 

Nauris: – Savulaik RPIVA mūs mācīja, ka cilvēks ir bioloģiski jauns līdz 30 gadu vecumam. Protams, visi indivīdi nenoveco vienādi strauji, to nosaka gan ģenētika, gan dzīvesveids, klimats un citi faktori. Man ir 37 gadi, un es uzskatu sevi par pusmūža cilvēku. Bet bioloģiskais vecums neliedz nevienam sevi uzskatīt par jaunu kaut vai līdz mūža galam, ja viņš tā jūtas.

Vai nenobiedēja uzreiz pēc uzņemšanas TLA skaļās debates dzejnieku starpā? Jo tā būs arī turpmāk!

Nauris: – Nē, nenobiedēja. Es neteikšu, ka man tās patīk un ļoti negribētos, lai debates pārvēršas par tādu kā ‘’Solovjova vakara šovu,’’ kur visi kliedz viens uz otru, neklausīdamies, ko cits viņiem saka, bet cilvēki jau ir dažādi, katram savs temperaments un uzvedības paradumi, dažam varbūt arī pārāk daudz dvēselē sakrājies un gribas to beidzot izkliegt. Ne man ir tiesības tāpēc kādu nosodīt, ne arī gaidīt, lai pielāgojas man. Savas pārdomas par pēdējā sapulcē dzirdēto, kuras diemžēl nevarēju izteikt uz vietas, es pēc tam uzrakstīju Gunai un Baibai e-pastos, un mēs tās sarakstēs savstarpēji izrunājām.

Kā jūs domājat, kāpēc civilizācija nevar iztikt bez kariem? Vai par to vajag runāt dzejai? Vai tu to vari?

Guna: – Cilvēces attīstība ik pa laikam nonāk garīgo vērtību degradācijas fāzē. Tas arī izraisa karus, zemiskuma izpausmes utt. Dzejā par to vajag runāt, bet katram dzejniekam atbilstoši savai būtībai un pasaules redzējumam. Cits skarbi un patiesi kā no frontes līnijas, cits atgādinot cilvēkiem par piemirsto, novārtā atstāto garīgo vērtību vertikāli, par cilvēcības Gaismas pils augšāmcelšanu. Es cenšos no sirds uz sirdi cilvēkos stiprināt cilvēcības vektoru.

Nauris: – Manuprāt, uz šo jautājumu [red. “Kā jūs domājat, kāpēc civilizācija nevar iztikt bez kariem?”] atbild bioloģija. Cilvēks ir bioloģiska būtne. Visas dzīvās radības savā starpā cīnās, konkurē, lai varētu izdzīvot un nodrošināt labāku, drošāku, pārtikušāku dzīves telpu saviem pēcnācējiem. Konkurē savā starpā ne tikai indivīdi, bet arī to grupas: ciltis, bandas, tautas, valstis, reliģijas vai dažādas to konfesijas, dažādas ideoloģijas un politiskās partijas, biznesa kompānijas utt. Nekur no tā nevar izbēgt, un kādu dienu tas mūs droši vien iznīcinās. Ir bijušas dažādas ideoloģijas un reliģijas, kas mēģinājušas izskaust karus. Agrīnie kristieši un budisti to gribēja, noliedzot vardarbību, bet dzīvē tas nestrādā, ja vardarbību nenoliedz visi, bet tikai viena grupa. Tad tos, kuri vardarbību noliedz, pašus iznīcina tie, kuriem tā patīk, bet tie, kas grib izdzīvot, pēc tam paši spiesti savu mācību sagrozīt, lai tomēr vardarbību attaisnotu.  Komunisti savulaik solīja pilnībā izskaust karus, kad būs notikusi vispasaules revolūcija. Faktiski tas nozīmē: ‘’Kari beigsies tad, kad mēs būsim iekarojuši visu pasauli un visus pārējos iznīcinājuši vai nospieduši uz ceļiem.’’ Atgādina Remarka romānā ‘’Ēnas paradīzē’’ lasīto anekdoti: ‘’Hitlers vēlas mieru, bet kāpēc neviens viņu nesaprot, ka miers būs tad, kad viņš būs uzvarējis.’’

Es domāju, ka dzejā vajag runāt par visu, kas cilvēkiem, sabiedrībai ir svarīgi, bet es vairs neticu, ka dzejnieki spēs cilvēkus atturēt no kara. Harijam Heisleram ir tāds dzejolis: ‘’Meitēns guļ,’’ rakstīts kaut kad 50.vai 60.gados. Tur viņš piemin sava laika karus Korejā, Vjetnamā, Alžīrā, Grieķijā un saka: ‘’Klusāk žvadzinie ieročus kungi! Meitēns guļ!’’ Šodien uz auditoriju tāds dzejolis droši vien vairs neiedarbotos, bet drīzāk izraisītu smieklus un neizpratni, sak: ‘’Sak, kas viņš dumjš vai? Kuram tur interesē viņa guļošā meitiņa, vismazāk jau nu tiem, kas karo…’’

Bet Heislers visā nopietnībā rakstīja: ‘’Mūsu paaudzei karši ir jāizskauž.’’ Man šķiet, ka Ojārs Vācietis ‘’Einšteiniānā’’ rakstīja ko līdzīgu. Šodien varam tikai brīnīties: ‘’Dzīvoja valstī, kas gandrīz visu laiku jaucās karos vai karoja, bet rakstīja par kara izskaušanu.’’ Nevaram vairs pajautāt tā laika dzejniekiem, kam viņi īstenībā ticēja, ko patiesībā domāja, bet šodien neviens laikam vairs netic tādām ilūzijām, ka karš varētu nebūt vai ka dzejnieki ar savām vārsmām varētu atturēt politiķus un karavadoņus no karošanas.  Tas ir skumīgi, bet tāda ir dzīve.