Trausls laiks

Trauslais izzūd no pieskāriena kā gājputns tālumā zūd, tāpēc pamazām ieaugu piekrastes smiltīs, kur zemi jūt. Otrs krasts, zaļbaltā aizkarā ieslēpts, neko man nepasacīs, klusēs, noslēpuma sari ietērptai skaistulei – nākotnei skatoties acīs. Tāpēc nakts un ziemas guļā liksimies plūdumā, ļaujoties Celtnieka gaumei. Tāpēc es paceļu gara zobenu un no visa spēka  iecērtu dvēseles straumē.

**

Laika upes ūdenī lūstošā

rudenīgs mēness pūlas saglabāt savu seju,

kur Visuma sarma atstājusi savas zīmes

kā saule cietā mālā.

Kad tevi, noslēgto, man atnes vējš,

bet atslēdz nakts mēmā piekrišana,

mazgājoties rasā,

kad visu saprotam no neizprastā,

tāpat kā saprot jau ikviens,

pat maziņš stāds:

pie Lētas ūdeņiem, kur Aīds pārceļ,

no jauna pulcējoties, tālāk,

mīlestībā ejot,

bez mums jau viss ir samaksāts.

**

Lai arī ko tev dievi dod, tu nevari mani atkārtot. Ieiesim pavasarī, lai mūsu esība pakalnos pakāpjas, pastāv virs rapšu dzeltenā laika! Kad saule virs galvas un rapšu dzēlums zem kājām plaiksī.  Paraugās upē, iekļaujas pieneņu siltumā, tāpēc steigai un bailēm savām mēs liksim apsēsties piekalnes pusē un acis pievērt. Ceriņu caurspīdīgs maijs, ticis līdz mēnessirpim, stāvēs rāms un paēdis pusnakts pierē. Cerētais izzudīs sapnī kā mirklis starp nebūt un būt, tā tauriņi izdejos  tavu seju, lai jūti, ka esi vēl dzīvs šī laikmeta karos, kur pavēļu burbuļi plīst un nekad neaizlido debesīs. Kur devēji nejēdz: pēc veca reglamenta nav jēgas no jauna tās dot…Jo neko tik mainīgā gadu simtā nav iespējams atkārtot. Un lai arī ko tev dievi dotu, tu mani neatkārtotu…

**

Papagailis izplūcis sev spalvas.

Es nezinu, kur visiem mums bij galvas,

kad redzējām, ko papagailis dara.

Bet nu vairs nestāv mūsu visu varā ko mainīt.

Es pa logu noraugos,

un blakusmājā runā jau par to,

kas notiekot?

Tik skaisti noformētās debesīs

tik neglīts papagailis aizlido…