Šis Rolandas Bulas stāsts uzvarēja konkursā “Tukuma prozas fermentācija 2021 – Zem sirds līnijas”, iegūstot divas balvas – Žūrijas un Klausītāju.
Bez piecpadsmit minūtēm septiņi. Brokastis vīra vecaimātei Broņai pienākas septiņos, tikai trešais pasaules karš vai ģimenes locekļa noteikta, iepriekš zināma vajadzība var ko mainīt. Rīta rutīnā Sabrinai daudz steigas. Ātra duša, kafija, sieriņš un tomātiņš pašai, putra un kakao bērniem un Broņai. Daniels un Marta Anna sabužināti celties, dvīņi bez ierunām tīra zobus un stīvē mugurā mammas noliktās drēbes. Kad viņi apsēžas pie galda appētīt brokastis, Sabrina uz paplātes saliek Broņas traukus. Deserta pokālā putra, divas sviestmaizes ar mazsālītu lasi, Broņas iemīļotā jogurta trauciņš un kakao. Broņai viss jāpienes klāt. Kopš Kristaps un Sabrina ievācās dzīvot pie vīra vecāsmātes, viņa jau otro gadu savārgusi, pa istabu vien. Ir tak vecums – astoņdesmit četri. Labi, ka Broņa pati iet uz tualeti un ik vakaru dušojas. Šo māju vecmamma ir uzdāvinājusi Kristapam apmaiņā par uztura līgumu. Dzīve lauku ciematā, pusstundas braucienā no Rīgas – vidēji iztikušai ģimenei varen izdevīgi. Tas, kas citiem sapnis par spīti hipotekāro kredītu verdzībai, Sabrinai un Kristapam ticis kā dāvana. Šis rīts gan var izvērsties par naglu jaunā auto riepā. Sabrinai ir priekšnojauta, kas nāk no rūgtas pieredzes.
– Labrīt, vecomāt! Šodien prosas putra, labs B vitamīna avots.
– Labrīt, Sabrīnīt! Vai tad jau septiņi? – Broņa pamodusies gulēja un masēja rokas. Fonā televīzijas diktors tikko bezemociju balstiņā paziņoja: – Seši un četrdesmit piecas.
– Šorīt jāizbrauc ātrāk. Darīšanas, – atbildēja Sabrina un tūlīt nožēloja savu neapdomību. Vajadzēja samelot kaut ko par bezmiegu un agrāku celšanos.
– Ak tā? Nu ja jāsteidzas, tad jāsteidzas. Piespraud man segu gar sāniem, kājām vēsi.
Sabrina nopūtās pie sevis un liecās sabakstīt segu. Kad tika līdz ceļiem, ar acs kaktiņu pamanīja kustību – Broņa uzmanīgi pārcēla pāri paplātes malai jogurtu un maizīšu šķīvi. Tad vēl uzmanīgāk nolika plaukstu blakus paplātei un sāka to bīdīt uz galda malu. Acumirklī sapratusi tālāko notikumu gaitu, Sabrina gribēja uzkliegt. Taču tad izceltos vēl lielāka jezga. Ak! Tad lai!
Broņas roka uzstājīgi bīdīja paplātīti pāri galdiņa malai. Sabrina beidza gultas sakārtošanu. Blīkš! Diētiskās prosas graudu armija okupēja paklājiņa bārkšu džungļus, kakao krūze paripoja zem gultas, atstādama lielu rūskrāsas peļķi.
– Vai, meit, kā man tas gadījās! Atvaino, tās rokas vecas, pavisam neklausa! – Broņas vaimanas bija korektas, pieklājīgas, ne pārāk skaļas un izklausījās gandrīz patiesas.
– Nekas, nekas. Saslaucīšu, – stoiski, pat laipni atsaucās Sabrina un pacēla prosaino paklājiņu.
Tā! Paklājiņš aizvākts, peļķe saslaucīta, pilna kakao krūze uz galda. Prosas vairs nav, bet šorīt Broņai, kā noprotams, nav putras noskaņojums. Brokastu kārumi – maizītes un jogurts taču paliek. Pietiks! Nav laika bozties! Prom!
Lasis priecēja – svaigs un maigs. Dzīves lielāko daļu reti ēsta delikatese, garša nebija apnikusi. Nu varēja ķerties klāt jogurtam. Šis – ar sēklām Broņislavai ļoti garšoja. Dvīņiem tāpat. Varēja gadīties, ka no rīta Sabra atklāj – iepriekšējā vakarā krājumi iznašķoti. Tad Broņislavai nācās iztikt ar cepumiem, kas skrāpēja jūtīgās smaganas, bet garšoja pēc “nekā”. Paēdusi viņa atkal atlaidās gultā. Ko lai pasāk garlaicīgā dzīves novakara kārtējā dienā? Sāpēt it kā nekas nesāpēja, iemesla lasīt veselības žurnālus nebija. Šajā laikā televizorā senioriem rādīja pat trīs seriālus, bet tas stulbums, kas tur valdīja, Broņislavu tracināja. Visu mūžu, vēl pensijas gados viņa strādāja par grāmatvedi. Atmiņa un prāts kā pulkstenis. Arī tagad – Broņislava min krustvārdu mīklas un šad tad lasa detektīvus. Tikai ierosa to darīt sarūk ar katru mēnesi. Nē! Ne televizoru, ne grāmatu, ne krusteni!
Celties nebija ne mazākās vajadzības. Darba dienās uz ielas nekas ievērības cienīgs nenotiek. Kam darbs, tie jau ceļā, visi tagad ar auto vien, žvīks žvāks – prom un atpakaļ, pie loga sēdot nepaspēt saskatīt, kas šoferītis, kas pasažieri. Viena vienīga ciemata nomales garlaicība. Viss jau iepriekš zināms. Astoņos un piecās minūtēs Mirdzas dēls skries rīta krosu, astoņos piecpadsmit Vilis vedīs pastaigā suni, deviņos aizsoļos Arāju pāris, kaitinoši zibinot tās skandināvu kūjas. Brīvdienās kustība lielāka, tad Broņislava sēdēja pie loga stundām, pētīja ielu ar mazdēla atdāvināto binokli. Te – no otrā stāva visu varēja labi pārredzēt. Apakšstāvā skatam traucēja dzīvžoga tūjas. Sākumā ar to tālumskati Broņislava no tiesas gribēja pētīt putnus. Apkārt meži un purvi, dārzā bieži ielidoja pa kādam brīnumam, ne tikai pierastie strazdi un žagatas. Ar laiku Broņislava atskārta, ka binoklis lieliski paplašina dzīves robežas ārpus šīs visnotaļ jaukās, bet bezgala apnikušās istabas, kuras tapetēs viņa sen zina katras rudzupuķu rindas ziedu kopskaitu.
Domas aizmaldījās pie Sabras. Ātri gan viņa to šmuci savāca. Saimnieciska. Mazdēls tāpat kā dēls – sievu izvēlēties prot. Nekas. Kad Sabrai būs Broņislavas gadi, tad sapratīs.
Septembra saulei atlika iemirdzēties aizkaru organzā, un uzradās ziņkāre. Broņislava tomēr izrausās no gultas. Varbūt pļaviņā viņpus ielai atkal ganīsies stirnas?
Sākumā Broņislava nevarēja saprast. Neticēja acīm. Samiedza, atvēra. Nē, tas tiešām tur bija! Dīvāniņš. Pretējā ielas pusē, netālu no laternas staba uz trotuāra gozējās koši sarkans dīvāniņš. Ja tagad istabā ienāktu zirgs un cilvēka balsī paprasītu aizdot piecīti auzām, Broņislava izbrīnītos mazāk.
Dīvāniņš zem klajas debess… Re, arī dzīves devītajā gadu desmitā vari sagaidīt kaut ko jaunu.
Binoklis ļāva appētīt nenodilušo un tīro samta auduma pārvilkumu un sirdsveida atzveltni. Dīvāns pēc visa spriežot nebija izvelkams, tāds vairāk iederētos viesistabā. Bet kā tas tur uzradies? Vai kreisās puses jaunie kaimiņi izlikuši? Rīdzinieki, tie tā paraduši – izliek vecās mantas pie miskastēm un izkarina uz balkoniem izmazgātās bumbierenes.
Ozola zaros kaut kas nozibēja. Vāvere. Šogad zīļu un kastaņu gads. Citu reizi Broņislava sarosītos un sāktu izsekot vāveres gaitas, bet tagad tas nešķita svarīgi. Viņa mazliet nožēloja savu rīta nīgrumu. Būtu piesvempusies ātrāk, varbūt būtu pamanījusi, kā uzradās dīvāniņš.
Deviņos no centra puses nāca Rozālijas mazmazmeita. Vai tik nesāk klaiņot? Rozālijas mazmeita ar jau sestā klasē sāka neiet uz stundām, un viņas mamma nebija labāka. Meitēns apstājās pie dīvāniņa. Brīdi padomāja, apsēdās, izņēma grāmatu no mugursomas, sāka lasīt. Nosēdēja līdz desmitiem, tad aizgāja atpakaļ uz centru.
Desmitos desmit no ielas gala nāca nepazīstams puisis, garš un vingrs, matu ērkulis kā Dūmiņiem, tiem vienmēr tās stārķu ligzdas uz galvām. Puisis appētīja dīvāniņu, apgāja apkārt, apsēdās, atgāza galvu un minūtes desmit pētīja debesis – tur uz rietumiem slīdēja dzērvju kāsis. Paskatījies pulkstenī, garais pielēca kājās un aši aizsoļoja uz centru. No labās puses kaimiņu sētas izlīda smalkais meinkūnkaķis. Gudrinieks! Palūrēja uz abām pusēm, teciņiem pājoza pāri ielai uz dīvāniņu. Iekārtojās stūrītī un sāka kažoka uzkopšanas procedūras.
Resnā Vika – ielas gala kaimiņiene meinkūnu aizbaidīja vienpadsmitos un piecās. Beidzot tikusi pensijā, nu atgāzās dīvānā tā, it kā tā ērtībā grasītos pavadīt visu atlikušo dzīvi.
Divpadsmitos pie mājas parādījās Sabras pelēkais volvo. Pusdienas parasti bija variācijas par vakariņu tēmu. Vakar – frikadeļu zupa, tad sagaidāms to pašu dārzeņu sautējums un kotletes. Gribējās ēst. Prosas porcijas brokastu sāta sajūtai mazliet pietrūka gan.
Kad Broņa paslavēja kotlešu sulīgumu, Sabrinas acis ieplētās izbrīnā. Mjā, pēdējā laikā savstarpējie komplimenti šajā mājā tika atstāti novārtā.
– Sabrīnīt, nezini, kas to dīvānu uz ielas nolicis?
– Nezinu, vecomam. Smieklīgi, vai ne.
– Es ar binokli pētīju. Pavisam labs dīvāns izmests.
– Varbūt kāds vakar vēlu vedis mēbeles, kaut kas sagājis greizi, izkrāvuši. Gan savāks.
Sabra pasmaidīja. Kad mazvedekla smaida, viņa neizskatās pēc cietuma komendantes. Pulkstens vienos Sabra aizbrauca, Broņislava ieņēma posteni pie loga. Šajā laikā viņa parasti gāja diendusā, bet cik tad var!
Nebija ilgi jāgaida. Sarkans autiņš nobremzēja tieši pie dīvāniņa, izrausās Zeltiņienes mazmeita. Sāka ņirbināties ar mobilo telefonu. Nepagāja ne desmit minūtes, līdz radās liela rosība. Vēl divi auto, divi skūteri, pēc tam trīs ar velosipēdiem. Fotosesija ne pa jokam. Jauniešu braucamrīki tarkšķēja turp un atpakaļ, Broņislava vēlīgi smīnēja. Atcerējās, kā jaunībā brauca uz Jūrmalas ballēm. Kāds kuram braucamais, ar tādu kūlās. Piecdesmitie vēl paliesi gadi, tad arī mopēds bija gana labs. Broņislavas vīrs to parasti iestūma viena paziņas zemes gabalā. Drošībai cauri braucamā rāmim izvēra ķēdi, pieslēdza ar priekškaramo atslēgu pie koka un gāja dancot, cerot, ka atpakaļceļā nebūs lietus.
Pēc jauniešu fotodzīrēm dīvāniņu apbrīnoja tie, kam vēlā pēcpusdiena pastaigu laiks. Ikvienam tur vajadzēja pasēdēt: suņu staidzinātājiem, bērnu pieskatītājiem, no darba nācējiem un prom gājējiem. Cilvēki pratās. Pasēdēja brīdi, pamanījuši nācēju, cēlās un gāja tālāk.
Kad vakarā uz ielas parādījās mazvedeklas volvo, Broņislava satraucās. Vai striktā Sabra attapsies bērnus aizvest pie dīvāniņa? Pratās, pratās gan. Dvīņi te skraidīja, te sēdēja blakus mammai, labu brīdi. Marta Anna kaut ko pamanīja, izskrēja uz ceļa un māja ar roku. Tas bija Kristapa auto. Tad uz dīvāniņa sēdēja visi četri.
***
Mazdēls katru vakaru uz īsu brīdi ienāca pie Broņislavas.
– Kā iet, vecomam?
– Kā stumj, tā iet. Nekā seksīga, mazdēliņ, nekā. Ar binokli skatījos dīvāniņa seriālu.
– O, tas dīvāniņš ir super. Nezin, kas to nolicis, bet paldies viņam.
Kristaps pajokoja – varot iedot kladi, lai vecmamma pierakstot ienaidnieka tanku un citu kaujas vienību pārvietošanos. Viņa būšot kara spiegs ar nakts redzamības binokli.
Broņislava mazliet tā kā apvainojās, bet tikai mazliet. Viņa neuzkrītoši atgādināja par saviem gadiem un to, ka jau sen neiziet no istabas.
– Vecomam, bet tu pavingroji šodien? – tā atļāvās pajautāt mazdēls.
– Šodien nē. Rīt.
Atbildi Kristaps noklusēja. Labi, ka tomēr uzsmaidīja atvadām.
Pēc vakariņām Broņislava apsēdās pie loga ķemmēt matus. Šovakar televīzijā rādīja “Kvēlo mīlu”. Redzēta reizes četras, bet tās citas filmas vēl vairāk. Mijkrēslī kaimiņos sarējās suņi. Šķita, ka uz ielas kaut kas notiek. Laternas gaisma plēnēja pavisma blāvi. Roka pati pasniedzās pēc binokļa.
Uz sirdsdīvāniņa bija iekārtojies pārītis. Kā jau tagad pieņemts, abi tumšās drēbēs, vien plikie ceļi modīgi sagieztajos džinsos balsnīja kā āfrikāņu zobi. Žēl, bet pusis un meitene izrādījās sveši. Meiča šim sēdēja uz ceļiem, abi kaut ko bubināja, maigojās un ik pa laikam skūpstījās.
Pie durvīm klauvēja. Sabra un dvīņi nāca novelēt labu nakti.
– Vai kaut ko vēlies, vecomam? – jautāja mazvedekla, ģērbusies tumšsarkanā zīda pidžamā. Sabras augumam piestāvētu arī parašūts, – mazliet skaudīgi nodomāja Broņislava un centās tikt ātrāk vaļā no labasnakts vēlētājiem. Tad viņa mērķtiecīgi pievērsās āra notikumiem.
***
Pagāja četras dienas.
– Griķi šorīt izdevās ļoti irdeni. Ceru – jums patiks, – Sabrina teica paverot durvis. Pulkstens bija seši četrdesmit piecas, šorīt atkal brokastis nācās pasniegt ātrāk, jo pa ceļam jāpaņem darba biedrene. Sabrina ļoti cerēja, ka šo rītu Broņa nesabojās.
Gulta izrādījās tukša. Dīvaini! Kur ir Broņa? Tualete brīva, dušas telpā klusums. Kas noticis? Neziņa sabiedēja. Nesapratnē Sabrina piegāja pie loga. Un tad viņa ieraudzīja. Pāri ielai uz dīvāniņa sēdēja Broņislava. Pašā vidū zem atzveltnes sirds līnijas, trausliņa un maza, ietinusies rudens mētelī, bet pārlikusi vienu kāju pāri otrai tā, ka pat no šejienes labi redzami nekad nevilktie jaunie rudens zābaki.
Sabrina paņēma uz palodzes stāvošo binokli. Re – Broņislavai beidzot laimes pilna seja. Vecmamma tā kā smīnēja, bet patiesībā tas bija smaids.
Dīvāniņu beidzot savāca to pašu pēcpudien. Sabrinai izrādījās taisnība – jaunajiem kaimiņiem busā mantas sagāzušās, kārtojot dīvānu izlikuši, aizmirsuši, tikai tagad atkal garām braucot atjēgušies. Broņislava to visu uzzināja tieši no tiem kaimiņiem, blakus stāvot.