Maija Laugale
Konkursā “Tukuma prozas fermentācija 2021 – Zem sirdslīnijas stāsts ieguva Autoru balvu
Vai atceraties, kā bērnībā zīmējāt sirsniņas? Ne tās, kurām rūpīgi sekojāt līdzi, lai viena mala nesanāk lielāka par otru vai lai apakša izveido spicu smailīti, nevis ielocītu spilventiņu. Es runāju par tām, kuras tika skricelētas, vilktas un visbeidzot dāsni aizpildītas pāri nevēlamam burtam, nesanākušam taurenītim vai traipam, ko kāds uzšvīkājis uz tavas lapas. Pavisam neplānoti iznākusi lapa pilna sirsnības. Vai varbūt vēlāk pēc neveiksmīgas mīlestības esat aizmālējuši sava ex iniciāļus, kas, melnā tintē iegravēti, lepni gulēja uz jūsu pleca, ar treknu sirdi? Pat ja tu esi zaudētājos, mīlestība vienmēr uzvar. Vismaz tā būtu jāskaidro citiem.
Lai arī cik godāts un pielūgts ir šis simbols, vai tas tomēr neskaitāmas reizes nav lietots kā plāksteris? Kā tāds plāksteris, par kuru nevienam neuzrodas jautājumi, universāla uzlīme, zem kuras slēpjas mazās neveiksmes, kļūdas, kauns? Ja kaut kas nesanāk – pārtaisi par sirsniņu, tās taču ir tik mīlīgas! Kamēr tas neaiziet par tālu.
Es atceros savu pirmo sirsniņu. Vai vismaz kas varēja būt viena no pirmajām. Es biju pamanījusies pavisam nemanāmi no darba galda nocelt mammas zilo pildspalvu – to, ar kuru viņa kaut ko pieraksta kabatas lieluma blociņā, kad runā pa telefonu. Es arī tik ļoti vēlējos kādreiz tik aizņemti runāt klausulē un vienlaicīgi veikt pierakstus. Man līnijas nesanāca tik gludas, pildspalva neturējās pirkstos, tomēr sirds apveidi uz manas kreisās rokas bija saskatāmi. Jutos ļoti apmierināta, jo man sanāca gaiši brūno dzimumzīmīti dabūt gandrīz centrā. Viss, ko atceros pēc tam, bija patīkams pārsteigums mammas sejā, un kārtējā skricelēšana mazajā blociņā, bet šoreiz telefona klausulē viņa nosauca manu vārdu. Jau brīdi vēlāk telpā pilnā ar zīmējumiem mamma turēja manu roku, bet man nemaz nebija bail. Mana amatieriskā zilā sirsniņa tika nokrāsota melna un vienmēr būs ar mani. Es vēlējos būt tāda pati kā mamma, noklāta ar sirsniņām.
Ercena dāma. Tā mammu dēvēja tie, kuri nezināja viņas vārdu, bet zināja par viņu. Šādu vārdu es dzirdēju čukstus, skaļi vai smiekliem pavadītu reizēs, kad paklausīgi soļoju blakus mammai un drīz vien arī kad pastaigājos pa ielām viena. Klīst runas, ka viņa sen atpakaļ atraidījusi kādu aizrautīgu kāršu spēlmani un tur iesauka dzimusi. Tas man nebija svarīgi. Varbūt pat tas padarīja viņu vēl īpašāku.
Mana mīļākā aktivitāte bija tie vakari, kad mamma man stāstīja par savām sirdīm. Parasti mātes savus bērnus mīl ar visu savu sirdi, bet manējā teica, ka mīl mani ar visām savām sirdīm. Un tās viņai bija kāds… miljons. Un tad viņa pastāstīja, kā viņa mani mīl ar katru sirsniņu. Tā es zināju, ka viņa ir vislabākā mamma pasaulē. “Ar šo te es tevi mīlu, kad tu rītos maisi tēju, bet ar šo te, redzi, uz mana rādītājpirksta, es mīlu pieskarties šeit, pie tava mazā deguntiņa.” Līdz man vienu vasaru parādījās vasaras raibumi. Es vairs neko nedzirdēju par viņas sirsniņu, kas mīl manu degungalu. Man, protams, tas izskatījās savādāk nekā mammas – pavisam parasts, bez mazajām sirsniņām. Varbūt viņa man arī atļautu tādas dabūt un tad es varētu izskatīties tieši tāda pati kā mamma. Tas prasīja tieši vienu telefona zvanu un drīz vien viņa atkal ar mirdzošām acīm čubināja katru manas sejas kvadrātcentimetru, un mēs abas bijām laimīgas.
Viņa mani bieži pētīja. Bet vēl vairāk par mani viņa pētīja sevi. Kas ir gluži saprotami, jo arī es no sevis nevarētu nolaist acis, ja manu ādu klātu tik daudz gravējumi. Mamma man stāstīja, kā agrāk viņa zīmējusi sirdis pati ar pildspalvām, flomāsteriem, acu zīmuļiem, jebko, kas bija pieejams. Dušas viņai bijušas lielākās ienaidnieces. Izvairīties līdz pēdējam, tāda ir bijusi mammas nostāja. Līdz viņas vecāki, noguruši no piezīmēm dienasgrāmatā par personīgās higiēnas neievērošanu, nolīga viņas vecāko māsu dušas sardzē. Viņa neņēma kukuļus. Patiesībā, viņa nekad nebija savas mazās māsas pusē. Pat ne tad, kad vietējie sētas bērni mammu regulāri laistījuši ar ūdeni, jo mazie plankumiņi, dzimumzīmītes uz viņas ādas varēja būt kāds nāvējošs vīruss un nogalināt viņus visus. Laika gaitā izkopusi stratēģiju, mamma prata veikli manevrēt starp ūdens strūklām, pazaudējot tikai dažas no sirsniņām, kuras ar ietrenētām rokas kustībām nebija problēmu uzreiz atdzīvināt. Nebija arī grūti atrast bijušo sirds atdusas vietu, jo sirdis vienmēr piesedza kādu dzimumzīmi, izsitumu, vai, gadiem ejot, arī pumpas, strijas, ieaugušus matiņus, rētas. Neviens cits šīs apkaunojošās zīmes nedrīkstēja redzēt. Viņa pati šauri samiedza acis, kamēr sirds līnija nebija puslīdz pabeigta.
Neatlaidīgi apgleznojot savu ķermeni, mamma 16 gadu vecumā beidzot dabūjusi savu pirmo melno, tintes pielieto sirdi, īsi pēc iepazīšanās ar manu tēvu. Viņš ir bijis vienīgais cilvēks, kas mammu sapratis un, vēl jo vairāk, iepazīstinājis ar tetovēšanas pasauli. Viņš viņai deva to, ko ne viņas ģimene, ne tā dēvētie draugi nevarēja – beznosacījuma mīlestību un pieņemšanu. Kā arī nenosodīja viņas diezgan apšaubāmos lēmumus aiztetovēt dzimumzīmes vai citus izsitumus. Cik varu atminēties, es nekad nebiju redzējusi nevienu pašu ādas nepilnību uz mammas dabiski bālās ādas. Tikai piemīlīgas sirsniņas. Viņa man likās ideāla.
Parasti uz jautājumiem vai piezīmēm par un ap maniem un mammas tetovējumiem dodu vienas un tās pašas atbildes, jo jautājumi ir vieni un tie paši: “Kāpēc tev ir tik daudz sirsniņas, pat uz sejas? Kura bija vissāpīgākā vieta? Tu zināji, ka nedabūsi normālu darbu?” un visbeidzot: “Vai, cik drosmīgi! Es gan vecumdienās negribētu sakrunkojušās sirdis uz sava ķermeņa.” Kad tu esi pieradis pie šāda veida uzmanības, tad tas ir arī tas, ko tu sagaidi no apkārtējiem.
Bet viņš mani samulsināja. Puisis, ar ko bieži kopā gaidīju autobusu uz mājām. Varbūt atbildes uz šiem jautājumiem jau bija dzirdējis no citiem, jo ne reizi nebiju dzirdējusi viņu pieminam manus tetovējumus.
“Es vēlētos redzēt, kas ir zem tajām sirsniņām,” tā vienkārši un godīgi viņš to izteica, it kā pilnīgi pašsaprotami, ka tur kaut kam jābūt, kaut kam redzēšanas vērtam. “Bet ja ir pārāk sāpīgi par to runāt…” Varbūt viņš sagaidīja kādu baigo noslēpumu. Patiesībā viss bija pavisam vienkārši. Tas bija kas īpašs, kas saistīja mani ar mammu. “Ja es varētu, es nekad nevilktu nost savu hūdiju. Žēl, ka tava mamma nevar arī man palīdzēt to visu noslēpt,” nodūris acis, viņš nostiepa savu džemperi cik zemu vien var, uz brīdi atklājot vēdera aprises.
Vai es tiešām visu šo laiku glabāju noslēpumus? Vai arī tā bija mana mamma, kas nepārtraukti spēlēja paslēpes? Sākot no tās dienas, vakaros vērojot sevi pie spoguļa, sāku iztēloties, kāda es izskatītos, ja man nebūtu šī sirsniņa, tā sirsniņa, vai pat neviena. Līdz līnijas, kas likās tik dievišķi skaistas, vairs tādas nebija. Vismaz vairs ne uz manas ādas. Vai tad manas dzimumzīmes un sīkie plankumiņi jau nebija tie paši tetovējumi? Tikai šos mana āda pati sev piešķīrusi, pati sev izvēlējusies. Sirdis man likās svešu noslēpumu pilnas, un es vairs nebiju tik maza, lai nepārtraukti spēlētu paslēpes. Varbūt bija laiks pārtraukt spēlēt arī mammai.
“Mammu, varbūt nu jau pietiks,” jau tikusi skaidrībā par savu nostāju kādu dienu nedroši viņu uzrunāju kārtējās spoguļošanās sesijas vidū, kas parasti notika tieši pirms došanās ārpus mājas. Pamanīju arī mazo punktiņu, kas bija kritis viņas vērtējošā acu skatiena nežēlastībā. Bet acis aši pārleca uz manu spoguļattēlu un seja atmaiga.
“Es nezinu, par ko tu runā,” viņa piesedza kaklu ar saviem rudens lapu krāsas matiem. “Vai jau izmācījies skolai?” Lai arī agrāk temata maiņas viņu vienmēr izglāba, es beidzot biju salikusi puzles gabaliņus kopā un iznākums man nepavisam nepatika.
“Varbūt lai šoreiz paliek?”
“Kas paliek?”
“Neviens tāpat neko nepamanīs starp visām pārējām sirsniņām. Es pat knapi varu ieraudzīt no šejienes.”
“Tu stāvi pārāk tālu,” mamma nevērīgi izspļāva pirms izaicinoši salts skatiens atdūrās pret spoguļa stiklu. “Nē, nenāc tuvāk. Es jau pabeidzu, mēs varam iet.”
Lai kā arī es censtos viņu piedabūt atvērties un beidzot sākt ar mani runāt par lietām, kas spēlēja tik ļoti acīmredzamu lomu mūsu abu dzīvēs, man nācās atdurties pret gadu desmitiem celtu akmens sienu. Viena lieta gan bija mainījusies – spiediens man taisīt jaunus tetovējumus bija pagaisis. Varbūt tāpēc, ka vairs neizjutu tik lielu vēlmi mammai izpatikt. Es vairs nevēlējos būt tāda pati kā mamma, ja tas nozīmē regulāri meklēt sevī vainas. Es vēlējos būt es.
Es sāku pati runāt telefona klausulē un ar otru roku veikt pierakstus. Ar vāju cerību pa retai reizei paskatījos mammas virzienā un paprasīju, vai šoreiz nosaukt viņas vārdu, bet atbilde vienmēr bija noraidoša. Uz manis sirdis palika mazāk, bet raizes par mammu tikai auga. Es nedzīvoju zem akmens un zināju par riskiem, kas nāk ar dzimumzīmju notetovēšanu. Es domāju, ka mana mamma arī to visu zināja. Bet Ercena dāma bija viņas pašas radītā identitāte, drošā pasaule, kuras nojaukšana nozīmētu atvadas no patvēruma un citas vietas, kur dzīvot, viņai nebija.
Es nezinu, vai jebkad varēšu saprast, cik ļoti cilvēkam ir jātiek sāpinātam, lai labprātīgi kļūtu par Ercena dāmu – mazpilsētas leģendu, kādam varoni, kādam apsmiekla objektu, kādam citam spoku stāstu tumšos novakaros. Un tāda arī viņa paliks – leģendāra, jo kas radīja Ercena dāmu, arī viņu man atņēma. Viņas mīļotās sirdis, nevainīgie veidojumi, maskēja ko nāvējošu. Un viņa to nepamanīja līdz pēdējam, jo kā gan tu varētu pamanīt savu dzimumzīmju deformāciju, kad tās visas ir noklātas ar skaistiem “plāksteriem”. Viņas pagātnes dēmoni, rūpes tā arī nesaņēmuši, izlauzās un uzvarēja.
Pagājuši jau vairāki gadi kopš mammas vairs nav, bet viņas vārds vēl dzīvo. Pēdējais nostāsts, ko no savas mazpilsētas māņticīgākajiem iedzīvotājiem dzirdēju, bija, ka “Ercena dāma klīstot pa pilsētas bibliotēkas tālākajām ejām. Ja tev palaimēsies, no ēkas iznāksi ar tik tikko pamanāmu sirds līniju ap to vietu uz ādas, no kuras visvairāk vēlētos atbrīvoties.” Mana meita gan tam netic. Viņai nemaz nepatīk sirsniņas.