Pieminot Sarmu Upesleju, atļaušos neievērot ierasto sērīgi apcerīgo toni, bet pastāstīšu mazu, gaišu atgadījumu mūsu abu attiecībās. Sarmai, tāpat kā man, patika sēņot. Vairākus pēdējos gadus viņa brauca uz manu mežu sēņot un gavilēdama lasīja baravikas. Pagājušās sausās vasaras dēļ sēņu raža bija nožēlojama, tā ka pat man, pieredzējušam meža vecim, maz ko izdevās salasīt. Tikai vienreiz mans grozs izrādījās baraviku pilns. Jau mājup nākot attapu ka neesmu Sarmu paaicinājis, kā apsolījis. Mudīgi zvanu, – jā, viņa brauks tūlīt un skriešiem, ja ne lasīt, vismaz uzcept sanāks. Un pēc kādas stundas viņa jau ierullē manā sētā un priecājas kā bērns par skaistajām sēnēm.
Pa tam ābeļdārzā notiek mazie meliorācijas darbi – no mednieku kolektīva par teritorijas izmantošanu dabūtais ekskavators tīra grāvi. Dabiski ka Sarma pajautā – ko man tur rok? Jautrā prātā papūšu ka zem vecās ābeles mans vectēvs savulaik, krieviem ienākot, noracis maisu ar sudraba pieclatniekiem – mildām. Sarma redz ka es muldu, taču joka pēc izliekas ticot, uzprasās paskatīties un nopietni stāsta kā ar svārstiņu var apslēptu mantu atrast. Tas izklausījās tik pārliecinoši, ka es patiesi noticēju viņas šamanes spējām.
Kāpēc es šo stāstu? Man ļoti patīk sirdsgudri cilvēki. Un sirds dzejnieki arī patīk. Ļoti reti šīs kvalitātes piemīt vienam cilvēkam. Sarmas gadījumā abi talanti bija viņas būtība. Un dāsni viņa ar tiem dalījās gan savā dzīvē, gan dzejā. Tāpēc es aicinu nevis sērot par Sarmas aiziešanu, bet novēlēt viņai laimīgu ceļu. Esmu pārliecināts ka Dievs, kas tik pat labi Lielā Daba arī ir, rūpīgi sarga Sarmas jau daudzas dzīvas pieredzējušo dvēseli ceļā uz Gaismu. Ar Dievu, Sarma!
