Stāsts – Autoru balvas ieguvējs konkursā “Tukuma prozas fermentācija 2022 – Sakāmi vārdi”
Rītā dzerts, vakarā kārts
Guntis Tālers
TIKŠANĀS AR VECO SIRKANTU
Livonija, 1488.gads
Mazais jātnieku pulciņš apstājas mežmalā.
Četri zirgi nemierīgi mīņājas un klana galvas, elpai kūpot.
Pa debesjumu trakā ātrumā joņo draudīgi mākoņi. Tā vien šķiet, tūliņ no tiem lejup sāks krist virpuļojošas, baltas pārslas. Un nebūtu nekāds brīnums. Pērn un aizpērn Visu Svēto dienas priekšvakarā zemi jau klājis sniegs, vien šogad tas aizkavējies.
Ordeņa brālis Ulberts no Rīgenas, galvenais šajā grupiņā, pārlaiž kritisku aci pārējiem trim biedriem.
Par spīti nelāgajam laikam vīri tērpušies viegli, gluži kā īsai vasaras izjādei. Garnizona komendanta pēkšņā pavēle pārsteigusi viņus nesagatavotus. Vēl tikko bezrūpīgi dzīrojuši Tukemas pils kambaros, nu viņi sēž seglos un drebinoties raugās tumšajā, spokaini šņācošajā koku jūrā. Skaidri redzams, neviens nealkst doties iekšā šai drūmajā un naidīgajā vidē, kur mājo vilki, lāči un, kā mēdz runāt vietējie, dažas vēl bīstamākas radības.
Kāda velna pēc! Kas gan lēcies šim Tukemas pilskungam? Naktī, kad ārā plosās tumsas spēki un salti vēji, viņš pavēl saviem bruņiniekiem pamest pili un doties mežos, lai vaņģotu šo Sirkantu, vecu, nevarīgu večuku! Un kas tur liels, ja šis apsūdzēts par visādām ķecerībām un burvestībām? Vai kādam gabals nokristu, ja veco kraķi atvestu kādā labvēlīgākā laikā, nevis aukstumā un vētrā, nakts tumsai iestājoties?
Bet rīkojums paliek rīkojums.
– Ko stāvam? – Ulberts pavēlnieciski uzkliedz pavadonim. – Ceļa nezini, vai?
Ķeiris, vietējais pavadonis, stāv, kūkumu uzmetis un no ordeņa brāļu uzsauciena vēl vairāk sagumst, it kā rīkstes cirtienu dabūjis. Sāk pazemīgi kaut ko vervelēt savā mēlē.
– Ko šis tur muld? – Ulberts vaicā Otomāram no Neuenburgas, kurš vienīgais no viņiem kaut cik sajēdz šo vietējo bauru buldurēšanu.
– Esot bīstami šovakar, – Otomārs atsaucas, cenšoties pārkliegt vēja svilpošanu. – Saka, nevajagot iet.
– Kā tad! – Ulberts nicīgi nosmej. – Šausmīgi nobijos, gandrīz bruņas pietaisīju. Pasaki tam sūdbambelim, ja tūliņ nevedīs mūs uz īsto taku, pakārsim pie pirmā zara tepat mežmalā.
Par “sūdbambeli” nosauktais vēl vairāk uzrauj plecus un raitā solī sāk cilpot uz priekšu.
– Nu lūk, – Ulberts norūc un paskubina zirgu. – Vienmēr šiem vajag visādi izlocīties un iztaisīties. Bez piedraudēšanas nemaz vairs pie klausīšanas nav piedabūjami.
Viņš nīgri raugās Ķeira mugurā. No prasta maisveidīga auduma darināts krekls garām piedurknēm un tādas pat bikses, kuru staras beidzas krietni virs potītēm. Viss apnēsāts, skrandains, salāpīts. Brīnums, kā šim nesalst. Nemaz nedrebinās, soļo tik, uz savas kūjas pa reizei atspiežoties. Nūja tāda jokaina – krietna vīra garumā, saliektu galu kā āķim.
Ulberts sarauc pieri. Kaut kas nepatīk viņam pie šī vīra. No kurienes tāds uzradies? Būs jāpavaicā pils sargiem, kad atgriezīsies. Vai maz ir uzticams? Pēc skata tāds pazemīgs, muguru liec, kad ar kungiem runā, bet… Skat, kādi muskuļi! Ulberta vērīgā kareivja acs tūliņ redz un prot novērtēt spēcīgo augumu, kas slēpjas zem pieticīgā, skrandainā ietērpa. Un kustības, – līganas, plūstošas kā dzīvniekam. Nevis kā dažam labam pļēguram no viņam padotajiem brāļiem, – viņa dusmīgais skatiens paveras atpakaļ uz Teribaldu no Šlokenas, kas manāmi grīļojas seglos. Dieva sodība, ne bruņinieks.
Viņi iejāj mežā.
No iesākuma mežs kā mežs. Iemīdīts ceļš, gana plats, lai varētu samainīties divi pajūgi. Bet jau drīz Ķeiris griežas nost pa labi, uz kādas šaurākas takas, un viņiem neatliek nekas cits kā sekot. Tam jau pavadonis domāts, lai rādītu pareizo virzienu. Un bez šī putrasgalvas palīdzības viņi veco Sirkantu neatradīs. Jo neviens nezina, kur tas grēka pagale mitinās. Dieva zaimotājs, pesteļotājs un burvis viņš esot, pavisam velna varā pārdevies. Spējot nevien krusu piesaukt un visādas slimības saviem nelabvēļiem uzsūtīt, bet arī visādiem tumsas radījumiem pavēlēt. Vietvara uz pūšļotājiem gan līdz šim pievērusi acis, bet tik neganta bezdievība tomēr neesot paciešama, tāpēc vajagot šo Sirkantu steigšus iekalt važās. Un tad kāds velns pilskungu sāk dīdīt tieši šovakar, jo rītā, lūk, lieli kungi no Rīgas nākšot uz Tukemas pili, vajagot veco burvi savažotu viņiem atrādīt un tiesai nodot. Laikam jau pilskungs tādā kārtā cerē uz ordeņa mestra labvēlību.
Viņi turpina sekot Ķeirim, kura platā mugura aizvien grūtāk saskatāma biezējošā krēslā.
Drīz kļūst manāmi tumšāks, vējš pamazām norimst, līdz koku galotnes pārstāj šalkt, un iestājas klusums, ko iztraucē vien zirgu pakavu dunoņa uz takas. Nu top vēl nemīlīgāk kā pirmīt, stiprā vēja laikā. Šķiet, pa labi un kreisi sāk skanēt dīvaini trokšņi, tādas kā attālas balsis, kā smiekli, un vienubrīd Ulbertam pat parēgojas smagu soļu skaņa, it kā tepat blakus slātu kāds milzis, cilādams kājas ozola stumbru resnumā.
Bet Ķeiris tik steidz uz priekšu, un viņi seko. Nekas cits jau neatliek.
Negaidot viņi nonāk pie šķēršļa. Tāds kā grāvis, kā paplata tērce. Stāvi krasti un melns, dubļains ūdens. Ulberts aptur zirgu un grib sākt strostēt pavadoni. Bet tas izrīkojas pavisam negaidīti, – pastiepjas ar savu garo kūju, apmet līko galu ap pretējā krastā augoša koka zaru un pārlido grāvim kā putns.
– Saki, lai meklē pārejas vietu! – Komandē Ulberts. – Es savu zirgu tajā bedrē iekšā nedzīšu. Nevar zināt, cik tur dziļš.
– Esot jāiet pa kreisi, – pārtulko Otomārs. – Viņš parādīšot.
– Kā tad, – nošņāc Ulberts. – Parādīs viņš.
Tomēr pagriež zirgu un lēnos soļos jāj gar tumšo grāvi, līdz kraujie krasti kļūst lēzenāki, ūdens šķērslis – aizvien šaurāks, pārvēršas par sīku dubļainu tērcīti un pazūd pavisam. Aha! Turpat jau arī Ķeiris pretējā malā. Nez kāpēc tuvāk gan nenāk. Stāv pa gabalu un māj ar roku. Varbūt tas nemaz nav viņš? Augums gan līdzīgs pa gabalu, bet – kas šos baurus atšķirs, turklāt vēl tik biezā krēslā.
Nošļakst dubļi zem pakaviem. Ulberts izgrūž dažus sulīgus lāstus un izlec no segliem. Skrandainis būs ievilinājis viņus purvā. Jāiet pa priekšu, uzmanīgi ar kāju ceļu taustot.
Nē, nav tik traki. Jēls ir, bet izbrienams. Viņš šļakstinās uz priekšu, zirgu pie apaušiem stingri turēdams. Tā, viņi ir otrā pusē.
Ulberts pagriežas, lai redzētu, kā klājas pārējiem brāļiem. Divi nāk, tāpat kā viņš, kājniekos, savus kumeļus drošinādami. Bet trešais?
– Kur, nolādēts, palicis Teribalds? – Ulberts ieaurojas.
Pārējie satrūkstas un sāk skatīties atpakaļ.
–Tikko vēl bija! – atsaucas brālis Zigfrīds no Mergeras. – Sākām brist pāri, šis palika iepakaļ…
–Saki tam baurim, lai pagaida, – Ulberts uzsauc Otomāram.
– Pazudis viņš. Neredzu vairs.
– Ko? – Ulberts apsviežas. – Uzkalniņā, kur pirmīt vēl vīdēja pavadoņa stāvs, vairs neviena nav, tikai lazdu puduri starp slaikiem priežu stumbriem, kas grimst aizvien dziļākā tumsā. – Labi, – viņš pieņem lēmumu. – Ar to žūpu Teribaldu tiksim galā vēlāk. Taka mums zināma, bauru smerdelis vairs nav vajadzīgs. Tukemas pils tuvumā vairs lai kāju nesper. Ja satikšu, pats personīgi iekšas izlaidīšu!
Ulberts apņēmīgi dodas pa grāvja otru krastu atpakaļ. Drīz vien atradis pamestās takas turpinājumu, viņš uzlec zirgā un slaidā riksī dodas uz priekšu.
Paliek gaišāks. Biezā padebešu sega retojas. Cauri skrejošo mākoņu skrandām pazib Mēness nedzīvi bālā gaisma.
Mežs top aizvien skrajāks, līdz izbeidzas pavisam. Viņi attopas pļavā, kuras vidū slejas milzīgs, žuburains ozols. Taka ved pa mežmalu, aplīk pļavai, bet necik tālu tikušiem viņiem vēlreiz jāapstājas. Atkal ceļā šķērslis. Nē, šoreiz tas nav dabas veidots, bet gan … Jā, tur nekustīgi guļ cilvēks, viņa gaišais apmetnis blāv jau pa gabalu. Pamirdz bruņas. Vai tiešām tas būtu viens no…
Ulberts nolec no zirga un steidz pie gulošā, bet pēc pāris soļiem, saprotot, ko redz savā priekšā, sastingst kā nolēmēts.
– Kas noticis? Kas tur guļ? – sauc pārējie.
– Tas ir brālis Teribalds, – Ulberts atsaka, jūtot nelabumu kāpjam kaklā. – Viss, kas no viņa palicis, – viņš piebilst.
–Tas nevar būt! Viņš taču palika aiz mums! Ko tie ar viņu izdarījuši… – Zigfrīdam aizraujas elpa.
Pienāk arī Otomārs. Ieraudzījis gabalos saraustīto ordeņa brāļa ķermeni, viņš pastreipuļo gabaliņu tālāk un, nokritis ceļos, ļauj kuņģim atbrīvoties no vīna un cepeša atliekām.
– Beidz rīstīties un celies, – uzrūc Ulberts. – Mums ciemiņi.
No biezokņa iznirst un tuvojas trīs ēnas. Pirmais nācējs tik tikko atpazīstams. No padevīgi saliektās muguras ne vēsts. Plati, spēcīgi pleci, stalta gaita, gana nūja rokā kā valdnieka zizlis. Acis dzalkstī kā meža zvēram. Aiz viņa nedaudz soļu attālumā vēl divi tādi paši, nūjām bruņoti bauri.
Ulberts izvelk zobenu.
– Saki tiem suņiem, lai nomet nūjas un krīt ceļos, – viņš vēršas pie Otomāra.
Ķeiris smejas.
– Tu gribi manu nūju? – viņš skaidrā vācu mēlē vaicā. – Tūliņ dabūsi!
Acumirklī Ulberts jūt tādu triecienu, ka tik tikko spēj noturēties kājās. Zizlis nu pārvērties par bīstamu ieroci, kas zib tik ātri, ka ar aci pat ne izsekot. Ķeiris atkal izdara strauju kustību. Roka notirpst no negantā belziena, zobens izkrīt. Vēl viens sitiens – tieši sejā. Dzirkstis gar acīm. Ķivere aizlido. Tad gluži kā spēcīga roka viņu sagrābj aiz skausta. Tas ir nūjas līkais gals. Sagrābj un norauj pie zemes, nospiež apkaunojošā pozā uzvarētāja priekšā. Cīņa ilgusi tikai pāris mirkļu. Turpat blakus guļ arī Otomārs. Vien Zigfrīds nav pievarēts un meistarīgi vicina zobenu, līdz no krūmāja aizmugurē izlec tumšs radījums un uzklūp ordeņa brālim kā viesulis. Vilks? Nevar būt! Pat neraugoties uz to, ka pats tikko cietis apkaunojošu sakāvi un tup nicināmā baura priekšā uz ceļiem kā vergs, Ulberts kopā ar trakām dusmām vienlaikus jūt dziļu izbrīnu. Jā, viņš dzirdējis nostāstus par zemniekiem, kas kopā ar ordeņa bruņniekiem varonīgi cīnījušies kaujas laukā, ar nūjām apsitot veselus pretinieku karapulkus. Agrāk par tādām pasakām un sievu pļāpām Ulberts bija vien pasmējies. Zemnieks ar nūju pret bruņinieku! Bet nu pats tup sava naidnieka priekšā, vienkārša koka gabala pieveikts.
Un vilki!
Viņš sajūt aso zvēra smaku un dzird nokrakšķam nabaga Zigfrīda kaulus. Brāļa izmisīgais kliedziens pārtrūkst un pārvēršas burbuļojošā gārdzienā, kad zvērs pārplēš varonīgā cīnītāja rīkli.
Viss beidzies. Arī pār Otomāra nekustīgo augumu noliecies milzu vilka siluets. Klausoties pretīgajās zvēru mielasta skaņās, tiem plosot vēl trīsošās miesas, UIberts gaida, kad pienāks viņa kārta.
Bet nē. Tvēriens ap skaustu atlaižas.
Vai tiešām viņš tiks apžēlots? Šie mežoņi izmantos viņu kā ķīlnieku? Lai necer uz pateicību! Ja viņš paliks dzīvs, līdzko atsvabināsies, sasauks ordeņa brāļus un tad… lai Dievs žēlīgs katram, ko viņi šai mežos atradīs!
Ķeiris smaida.
– Ko gribi no manis? – Ulberts piesmacis vaicā.
Vilki paceļ galvas un atiež asiņainos ilkņus, bet Ķeiris izgrūž dīvainu šņācienu, un zvēri atkal pievēršas savai baisajai maltītei.
Ulbertam viss notiekošais šķiet kā nelāgs sapnis. Vēl tikko viņi, spēcīgi, pašapzinīgi vīri, braši dzīroja pilī, baudīja vīnu, bārstīja rupjus jokus un sprieda, ka derētu šonakt pameņģēties ar pils kalponēm. Bet nakts pat vēl nav pienākusi, kad pašiem lemts kļūt par izpriecu šai sātaniskajā orģijā…
– Es neko no tevis negribu, kundziņ, – Ķeiris turpina smaidīt. – Pats taču atnāci! Kādu satikt gribēji. Kunga griba ir likums. Tūliņ arī satiksi.
Un viņš paraugās uz lielā ozola pusi.
Ulberts seko viņa skatienam un sastingst šausmās. Ak Jēzu, kas tas tāds! Mīļais Dievs, svētā Marija, jel sargiet mani!
Viņu tagad neviens netur, varētu celties un bēgt vai ņemt zobenu un cīnīties, bet nāves bailes kalpo daudz labāk par visstiprākajām važām, un Ulberts paliek tāpat uz ceļiem, noraugoties kā viņam tuvojas… Kas? Radījums no elles? Tik baiss, ka to aprakstīt vārdos viņš nekad nespētu, pat ja izkļūtu no šejienes dzīvs.
– Kungs, esi man žēlīgs, – viņš vēl pagūst nodomāt, pirms neradība atvēzē nagaino ķetnu. Un tad ar vieglu pārsteigumu redz apkārt novirpuļojam krūmājus un zemniekus ar nūjām rokās, redz pats savu, uz ceļiem sēdošo ķermeni un Mēness spožo gaismu cauri milzu ozola zariem. Vēl mirklis, un pasauli pārņem zaļgana migla, kas pārvēršas ledainā, necaurredzamā tumsā, kur nav vairs ne baiļu, ne skaņu, ne sāpju, nekā.
Ulberta īsā tikšanās ar veco Sirkantu ir beigusies.