Stāsts ieguva žūrijas Atzinību konkursā “Tukuma prozas fermentācija 2022 – Sakāmi vārdi”
Ar pliku roku ezi neķer
Ingrīda Zaķe
NEĪSTIE
– Mammu!
Cik burvīgi skan šis vārds – mammu! Lai kas pēc tam nāktu – lūgums nopirkt čipsus, iedot planšeti, laist pie draudzenes ciemoties – šis mīļais, murrājošais «mammu» ir slieksnis, vārti, durvis uz noslēpumaino stūrīti manā sirdī. Šim vārdam ir vara. Vara pār mani.
Visam, kas bijis pirms Samantas, tagad vairs nav nekādas nozīmes. Nu nav nemaz tik grūti atteikties no pierastās šampanieša glāzes viesībās, kad ieraugi šausmas meitas acīs: mammu, tu arī dzer? Bērnam jau neieskaidrosi, cik tas ir nevainīgi. Viņam pilnas glāzes saistās ar tām sekojošiem tračiem, kautiņiem, no biksēm izvilktas siksnas ar sprādzi, ar kuru sitieni ir – ai, cik sāpīgi…
Kā bērns var tik sīki atcerēties to, kas pārdzīvots piecu gadu vecumā! «Un tad viņi mani sūtīja lasīt končikus. Un tukšās pudeles. Nē, bērnu namā bija labāk. Vienīgi viena lielā meitene man nepatika, viņa iesprostoja mani kastē un nelaida ārā. Es ar galvu dauzīju pret kastes vāku, lai mani sadzirdētu. Un tad atnāca audzinātāja un mani pažēloja.»
Tātad «punča mammu» arī viņa atceras… Murgs kaut kāds. Bet turpmāk viss būs citādi! Nu tev esmu es, manu meitiņ! Mēs esam viena otrai. Jo īpaši tagad, kad Salvis tik ilgi būs prom. Kad viņš atbrauks nākamreiz, meita būs krietni izaugusi.
Darbabiedrenes sāk ņurdēt. – Elfij, jums nevajadzēja ņemt tik lielu bērnu. Viņā taču viss pamats sagrauts, kā tu uz tāda uzbūvēsi skaistu māju? Ar gadiem būs tikai trakāk un trakāk.
Bet man tagad ir sava privātā dzīve. Mana meita.
***
Niks guļ gultā uz kailā matrača un grauž sausos roltonus no paciņas. Varēja jau arī apliet ar karstu ūdeni un sanāktu vakariņas, bet tad jāiet virtuvē, kur šie dzīro. Kopš Samanta prom, vairs nav, ko izrīkot. Jā, drusku jau skumīgi bez viņas. Tik jocīgs bija māšuks ar to savu krāšanu. Lika centu pie centa tajā audžumātei nospertajā zeķē.
– Ko tu ar to naudu darīsi?
– Kad izaugšu liela, nopirkšu sev mammu. Tādu mammu, kas nedzer un nepīpē kā mūsu tagadējā. Tādu, kas mani žēlos un aizstāvēs, kā tā audzinātāja bērnu namā.
– Stulba esi? Mammas nevar nopirkt.
– Bet es nopirkšu, redzēsi!
Kad Samantu paņēma, viņa atdeva smago sīknaudas bumbuli Nikam: – Ņem, man vairs nevajag. Re, kā es dabūju mammu! Turpini krāt, varbūt tu arī dabūsi!
Jā, kā tad… briesmīgi man vajag… Labāk krāšu telefonam. Tagad kā tāds lohs, visiem klasē ir, man nav. Daudz jau gan nebija to vietu, kur dabūt kaut ko zeķei. Pusdienu nauda, dažas pie pieturām vai veikalos atrastas zemē nomestas monētas. Kāds ģērbtuvē vaļā atstāts maks vai kaut kas aizmirsts virsjaku kabatās. Visbiežāk jau ienākumu avots bija jaunie automāti, kur varēja nodot pudeles. Sen jau apzināti tie punkti, kur pret čekiem var dabūt skaidru naudu.
It kā jau bumbulis brieda un pildījās, bet tad pēkšņi uznāk kāre pēc saldējuma vai burgera un – sāc no jauna…
Bet telefonu vajag. Ļoti vajag. Labi, ka vismaz bibliotēkā ir internets, var pačatot, paspēlēt spēles. Viens no datoriem brīvs, un Niks iekārtojas stūrī, nu var rakņāties pa gugli. Ē, kas te, kā es to agrāk nebiju pamanījis? Interesanti…
***
Inspektors Auziņš sadrūvējies sāk notikuma vietas apskati. Upuris – apmēram trīspadsmit gadu vecs pusaudzis smagā stāvoklī tikko aizvests uz slimnīcu. Pārsista galva, daudz zaudētu asiņu, jo trāpīts pa deniņiem. Nozieguma iemesls, iespējams, ir pusaudžu razborkas, bet varbūt laupīšana, jo puisis ģērbies dārgu zīmolu džinsās un virsjakā, arī apavi pēdējā modeļa ADIDAS, tātad no turīgas ģimenes. Kabatās neatrada nedz maku, nedz telefonu, varbūt paņemti, bet varbūt arī nav nemaz bijuši.
Vardarbības ierocis pagaidām neskaidrs. Kaut kas vairāk kļūs zināms pēc ekspertīzes. Tuvākajā apkārtnē nemana nevienu aizdomīgu priekšmetu, ar kuru varētu būt izdarīts noziegums. Vieta nomaļa, pilsētas parka nostūris, aizaudzis ar krūmājiem un brikšņiem, tomēr manīts, ka to iecienījuši skolēni no tuvējās mācību iestādes, kas nāk šeit pa kluso uzvilkt dūmu vai paandelēties ar kaut ko nelegālu.
***
Elfija iziet uz balkona. Astotā stāva augstums biedē. Bet gribas svaigu gaisu pēc vakariņu gatavošanas virtuvē. Viņa uzmanīgi palūkojas lejup pa kreisi uz blakus esošo piecstāvu māju. Tās jumts ir krietni zemāks. Un – ak kungs! – tur lēkā bērni! Nē, ne bērni, tie jau ir pusaudži. Kādi četri, pieci. Gandrīz visi tērpti tumšās drēbēs, ar kapucēm. Pēkšņi viņa sastingst. Vienai no lēkājošajiem mugurā rozā vestīte, tāda pazīstama. Viņa ieskatās ciešāk. Vai tas varētu būt? Samanta… Tur ir viņas Samanta…
Nesagaidījusi liftu, viņa aizelsdamās noskrien lejā un metas uz blakus māju. Piecstāvu mājās nav lifta. Kāpiens uz augšu. Ātrāk, ātrāk! Pretī smiedamies un čalodami kā lavīna no kalna brāžas kapučainie. Šaurajās trepēs saskaras ķermeņi. Arī rozā vestīte kopējā straumē paskrien garām. Pēdējā brīdī Elfija saķer viņu aiz rokas.
– Mammu? Tu? Ko tu te dari?
– Un ko TU te dari! Vai tu prātu esi zaudējusi! Lēkāt pa jumtiem! Tu taču varēji nokrist!
Kāds savāds, nepazīstams skatiens uzņirdz pretī. Kāda nepatīkama grimase… Tādu viņa agrāk nav redzējusi. Un acis! Tās lūkojas viņā nikni un dzalstīgi.
– Nu un tad? Varbūt es tieši gribēju nokrist!
– Kas tad tas nu bija! No kurienes tev tādas domas! Kāpēc?!
– Tāpēc, ka mēs esam neīstie! Man klasē teica, ka mēs nemaz neesam īsti bērni, mēs ar Niku. Mēs esam pieņemtie! Un tas neskaitās!
Elfija šokā atslīgst uz trepēm… neīstie... Kā lai tagad runā ar šo bērnu, kā lai paskaidro… kā lai dzīvo tālāk…
Kur gan ir spirāles sākums? Vai tev jābūt jaukai, pretīmnākošai pret meitu, tad viņa būs laba pret tevi, vai otrādi? Vai jāpiedod pilnīgi viss, lai tikai tu būtu labā un saprotošā? Bet kur ir garantija, ka tā ir pareizi? Ar pliku roku ezi neņemsi… Sadursies tā, ka sāpēs ilgi un briesmīgi.
Ko es esmu darījusi nepareizi? Visu laiku taču bija labi! Nopirku skrejriteni, ar ko Samanta nu katru rītu brauc uz skolu to puskilometru. Meitene ļoti priecīga un ar draugiem apmeklē vietējo rajona skeitparku. Varbūt neļaut vairs šādus izbraucienus? Bet kā tu aizliegsi augam augt… kā tu aizliegsi puķei plaukt…
– Mammu, ejam mājās. Man auksti.
Tikai šoreiz vēl! Tikai šo vienu reizīti! Un vairs nekad, nekad mēs nestrīdēsimies!
***
Policijas iecirknī savā kabinetā Auziņš cilā dokumentus. Ziņas no slimnīcas labas, zēns atkopjas, bet diemžēl neko daudz pastāstīt par uzbrucēju nevar, jo sitiens izdarīts no mugurpuses un viņš varmāku nav redzējis. Neviena liecinieka nav, puika bijis viens, ejot mājās no nodarbībām, paralēli skatījies telefonā, te pēkšņi sajutis sitienu pa galvu. Viss. Tā jau viņi var arī zem vilciena paskriet, šie mūsdienu moderno tehnoloģiju vergi, Auziņš nopūšas. Tad izsauc pie sevis Nepilngadīgo lietu inspektori. – Natālij, piekautā zēna vecāki ziņo, ka viņam bijis telefons, kurš pazudis. Tātad varmāka paņēmis. Bet labā ziņa ir tāda, ka telefons tiek lietots. Pēc telefona ģeolokācijas datiem izdevies noskaidrot pašreizējā īpašnieka atrašanās vietu. Norādītajā adresē dzīvo Bērziņu ģimene, kuriem pagaidu audzināšanā ir pieņemts tāds Nikolass Prusaks. Tavs kontingents?
– Kā tad. Bēdu brālis. Nekādi nevaru atrast kontaktu ar viņu. Kopš māsu izņēma no ģimenes, par īstu ezi palicis. Bet mācās normāli un arī neviena pārkāpuma līdz šim nav bijis. Vismaz no skolas nav ziņojuši.
– Nu tad aizteci pie viņa, izzondē kas un kā. Audžuvecāki jau būs manījuši, ja viņam parādījies telefons. Ja jūti ko aizdomīgu, zvani, ņemsim ciet.
***
– Samanta! Ko tas nozīmē! Man zvanīja no skolas, ka tu esot sakāvusies! Tu to dari speciāli? Speciāli izlēmi mani kaitināt? Jeb tev trūkst manas uzmanības? Kāpēc man tevis dēļ jākaunas?
– A tu ko domāji? Klasē tevi apsaukā par dzeguzi. Svešu putniņu ligzdā paņēmusi. Un man vajadzēja stāvēt malā un ļaut, lai ņirgājas par manu māti!
Elfija nezina, priecāties vai bēdāties. Pēdējā laikā valstī sākuši runāt par pusaudžu agresīvu uzvedību, par vardarbību skolās. Tiek pat gatavots likumprojekts par šādu bērnu izslēgšanu no mācību iestādes. Un tālāk? Ko ar šādiem bērniem darīt tālāk, ja pat speciālisti – pedagogi, psihologi atsakās ar viņiem strādāt? Pakrūti sažņaudz spazmas, tādas pašas kā stāvot uz balkona astotajā stāvā. Baiļu spazmas.
– Mammu, Niks bija atnācis. Viņš grib, lai tu viņu arī paņem. Paņemsi? Nu, lūdzu! Tad mēs visi būsim kopā.
– Meitiņ, tas nav tik vienkārši. Par to var lemt tikai bāriņtiesa. Tur visādi dokumenti jākārto, visādas pārbaudes, izmeklēšanas. Labi, parunāšu ar tēti.
Zvans uz Angliju. – Salvi, tu man esi ļoti vajadzīgs! Brauc mājās!
– Mīļā, tu taču zini, ka man līgums uz pusgadu. Es nekādi netieku. Kā jums tur iet, kā Samanta?
– Samanta… labi… viss kārtībā.
– Sveicini!
***
Bāc, roltoni beigušies… Niks paņem no plaukta atplēstu «Whiskas» paciņu, atlaižas gultā un, grauzdams krāsainos kubiciņus, skatās telefonā «TikToku.» Pārsvarā skuķi, grozās un šķobās, aktrises atradušās… Jāpārslēdz labāk uz Jūtūbes šortiem. Jēe, scary... fun!
Jautro mūziku pārtrauc blīkšķis pa durvīm, tās ar troksni atsprāgst vaļā.
– Tu, mūdzi! Kur tu ņēmi telefonu! Tu esot kāvies, puiku pieklapējis! Ar ko tu viņam iesiti? Ar akmeni? Atzīsties!
Niks drebošām rokām paslēpj telefonu aiz muguras. – Esmu vainīgs…
– Ko man ar to tavu vainu darīt? Bāzt pakaļā?
– Bērziņas kundze, mierīgi, mierīgi, atžirgstiet. Šādā degradētā vidē, kur vecāki lieto alkoholu, problēmbērns ar uzvedības grūtībām vairs nedrīkstēs uzturēties. Bāriņtiesa lems par audžuģimenes statusa atņemšanu jums, gaidiet paziņojumu. Nikolas, tu nāksi man līdzi. Tu tiec aizturēts sakarā ar aizdomām par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Apģērbies un savāc nepieciešamāko.
Niks noliecas, lai aizšņorētu kedas, un neuzkrītoši ar kāju pagrūž dziļāk pagultē asiņaino monētu bumbuli.
***
Tā, vakariņām viss gatavs. Virtuvē kārdinoši smaržo pēc piparkūkām, pīrāgiem un vaniļas. Drīz jau arī Salvim jābūt klāt, lidmašīna jau droši vien nolaidusies.
– Samanta, es eju uz balkona pēc egles. Izņem, lūdzu, rotājumus. Bufetes augšējā atvilknē. Aizsniegsi?
– Niks pados, viņš garāks.
Vējš sapūtis sniegu uz eglītes. Tā mirdz sudrabaini balta. Savādi, pirmoreiz Elfijai augstums vairs nešķita biedējošs. Jo viņa pat nepaskatās lejup.