Uzrakstām gleznu

Augustā literātu tikšanās reizē ļāvāmies radošai spontanitātei – apcerējām mūsu pašu Aigara Brica gleznas. Gleznošanu Aigars apgūst Ingemāras Treijas gleznošanas studijā, lai pats ilustrētu savu topošu dzejoļu krājumu.

 

Sarma Upesleja Āksts

Sarma Upesleja

Klauna monologs

Tikai nenāc par tuvu –
redzi,
cik nerāts un krāsains smaids
plaucis, bet nedzirkst,
ris vārdi no kabatām ārā,
smalkiem zvaniņiem skanot
tieši tev ausīs, ne garām,
tieši debesu krāsā!
Tikai tuvāk, vien tuvāk nenāc –
pirms projām dodies,
draiski atvadām pamāj roku,,
mans smaids tev aizlidos līdzi –
mans vairogs,
lai neredzi acis
tuvāk!

StāvkrastsGuna Roze

Guna Roze

Laimes akmentiņš

Zemgaliete izkāpa no mašīnas un veikli šķērsoja krasta valni. Devos līdzi, bet paliku augšā. Viņa stāvēja tik tuvu ūdensmalai, ka katrs nākamais vilnis varētu pieliet kurpes. Pacēla akmentiņu, kādu brīdi to apbrīnoja, tad atskatījās, pasmaidīja, un abām rokām pastiepa oli pret šauro aili rieta debesīs, kur saule kā tautumeita pa dejas ceļu tecēja no viena mākoņa pie nākamā.

– Ja atrod cauru akmeni, jāskatās pa to uz sauli un jāiedomājas vēlēšanās, – viņa, piemiegusi acis grozīja pirkstos jūras miesas gabaliņu. – Tā man nemainās jau gadiem, tikai, kolīdz atrodu tādu akmeni, debesis apmācas. Tagad atkal tur, augšā, viss kā pie cilvēkiem: mākoņi dzenas cits citam pakaļ, lai aizsegtu sauli. Būtu kaut viens, kurš grib palikt līdzās.

Marija AnmaneZiemas ainava

Marija Anmane

Mājiņa uz vistas kājiņas

Jūs neredzat kājiņu?! Tā ir ieputināta februāra kupenās. Ragana sēž tajā mājiņā, gaismu neiedegusi: lai no ārpuses neviens pat nenojauš, ka viņa gaida nejauši iemaldāmies savas Vakariņas…

Tāpēc es joprojām esmu ārpusē nevis mājiņā. Par spīti aukstumam, vakara mijkrēslī,- baidīdamās pieklauvēt un atvērt durvis.

A. Brica gleznaDzejniece Anna Jurševica

Anna Jurševica

Kad saule slīd uz rietu
Kāds mani sauc …
Tā bija Tava balss?
Vai tās tik spārnu vēdas,
Un vakarvējš ar mani sarunājas.

Gvido DrageAigara Brica glezna

Gvido Drage

Kosmosa melnais caurums patiesībā ir balta patiesība par Neko, kur Lielais Tukšais Nekas krāsās rotaļājas – pats sevi vēl neieraudzījis, jau izbrīnīts.

Ziedonis

Rolanda Bula

Debesjums bija piepildīts ar maigu un neticami vieglu gaišzilu šifonu, kurš vakara saules staros palēnām sāka vizmot visās perlamutra nokrāsās. Lielais paugurs šovasar apdziedējis zemsedzes rētas – ziemā kailcirtē nogāzto koku celmi savu kaunu piesedza ar avenājiem un sīkajiem pameža krūmeļiem, kas bija spējuši sakuplot vienas vasaras laikā. Uz mirkli viss apstājās – vējš, debesis, jūlija nobriedusī zāle un mazais ezeriņš ielejā.  Tad ūdens virsma ilgi novirmojās no kādas niedru dzītas vēja dvesmas, un gaisā sāka celties teju vai caurspīdīgs, bet tomēr acij izšķirams ūdens miglas garainis, kas tiecās augšup uz paugura pusi. Garainis sāka ieņemt tādus kā mākoņa apveidus, brīdi likās, – tam veidojas divas kājas un ovāls rumpis, kā tādam mākoņbērnam, kas piedzimis no mākoņolas niedru ligzdā un ceļas gaisā pie mātes un tēva debesīs. Varbūt tieši tā arī dzimst mākoņi? No ieleju ezeriem, kalnu upēm un noru rasas. Bet mākoņtēls neprātoja, lai arī tam nez no kurienes uzburba galva ar tādu kā punu kreisajā pusē, ko varēja iedomāt par koķetu cepuri vai gliemezi, kas rāpo pa ķirbi. Nu jau krietni izaugusī garaiņvīra bālganā dūmaka uz brīdi apstājās it kā nožēlā, jo līdz vizošajām perlamutra daudzkrāsu debesīm tam tomēr vēl bija nesasniedzami tālu. Daudz augstāk par tām divām sēklas priedēm paugura virsotnē, kas vientuļas un sēras vēroja tālos mežus aiz lielā aizpaugura līdzenuma. Tad milzīgais miglas tēls sabiezēja līdz skaidri samanāmām aprisēm, kas iestiepās starp abām sēklas priedēm. Mākoņvīrs līgani slīdēja uz augšu gar slaidajiem stumbru mastiem, līdz tika pie pirmajiem zariem. Tas nebija ticami, bet tas bija acīmredzami  – miglas tēls garajās priedēs stāvēja kā uz milzu ķekatkājām, labā pēda uz pirmā zara, kreisā uz nākamā. Mākoņvīrs sāka lēni kāpt, zaru pa zaram, nu jau galva skāra to rozīgo svītru, kas pirmā iekrāsoja vakara debesu akvareli, kur nekad nav uzmācīga košuma – viss ir tikai pustoņos un maigās kā spalvas krāsu dvesmās. Lielais miglas gars gandrīz paslīdēja uz nākamā zara pakāpiena – no labās pēdas nokrita balta putu zolīte, tā pārvērtās par dūmakainu putnu un aizlaidās atpakaļ uz ielejas ezeru. Bet mākoņvīrs jau stāvēja tieši uz stingrājām priežu galotnēm un, atspērīgi palēcies, nu tika iekšā debesīs. Viņa aprises tur bija vēl labu brīdi skaidri saskatāms, līdz viņš pazuda debess zilzaļsārtajā lāsmojumā. Novīdēja oranžs un sarkans, lielais tēls it kā pavīpsnāja un pamāja zeltaino lentu, kas izrisa no makoņa slepenās kabatas. Viņš pamazām aizgāja debesīs dziļāk, tik zeltainā lenta vēl kādu laika sprīdi norādīja uz tiem sudrabainajiem vāliem, aiz kuriem viņš pazuda pavisam.

Sveicam Rolandi Bulu

Romānu konkursa uzvarētāji

Ceturtdien, 9. augustā, izdevniecība “Latvijas Mediji” uz tikšanos bija uzaicinājusi Romānu konkursa laureātus.

Izdevniecības direktore Evija Veide apsveica visus godalgoto romānu autorus. Pirmā vieta šogad piešķirta netika, otro vietu ieguva rakstnieces Ingunas Dimantes romāns “Paslēptā dzīve”.

Dalītu trešo vietu žūrija lēma piešķirt Rolandas Bulas romānam “Laika standarts” un Andras Rušmanes romānam “Vienpatnieki”.

Savukārt balvu par spilgtāko debiju un līdz šim “Lata romāna” konkursā neskarta tematiskā loka prasmīgu izvērsumu romānā “Istabas biotops” saņēma Ligita Paegle, kuru Tukuma literāti zina no Kurzemes prozas lasījumiem.

Jau no 2019. gada janvāra šī gada Romānu konkursa laureāti nonāks pie lasītājiem.Un vēl viens jaunums – “Lata romāns” maina nosaukumu – tagad lasītājus priecēs “Vakara romāns”

vairāk attēlu te

 

Laiks Pekstiņstāstiem !

Jāņa Baltvilka "Zīlītēs"

Vai mēs visi zinām, kas ir zaķakaķi, kaķuzirņi, kurmjukārkli, gružrupuči, kāostbutes, vilkozoli? Un vēl – vai zinām, kā audzēt konfektes un naudu? Kur atrodas Latvijas salu arhipelāgs? Laikam jau ne…

Ha! Iedomājieties: to visu un vēl daudz daudz vairāk zināja biologs un dzejnieks, bērnu grāmatu autors Jānis Baltvilks, kuram šomēnes svinam nu jau 74. dzimšanas dienu. Varam iedomāties, kā viņš, ierasti basās kājas kūļādams, kārtējo reizi sēdēs uz balta mākoņa maliņas un ar smaidu (Viņam bija tik sirsnīgas smaidu krunciņas acu kaktiņos) noskatīsies uz visiem, kas šosvētdien pulcēsies viņa dzimtajās mājās Smārdes pagasta „Zīlītēs”.

Uz brīdi kļuvusi nopietna, par gaidāmo  pasākumu stāsta Jāņa Baltvilka māsasmeita, “ZĪlīšu” namamāte Inese Vismane:

– Mēs, radi un draugi, nu jau trešo gadu vasarās pulcējamies, lai svinētu Jāņa dzimšanas dienu. Uzturot mājas un dārza patīkamo auru, nemanot vien draugu pulciņš kļūst aizvien kuplāks, svinamdienas – aizvien interesantākas. Šogad biedrība „Baltā Vilka takas” uzvarēja VKKF projektu konkursā, ieguva līdzekļus, un tagad varam darboties vērienīgāk – sadarbojoties ar pašvaldību un biedrību, turpināsim attīstīt „Putnu kalna” iekārtošanu un citas idejas. Rīkosim arī dažādus pasākumus brīvā dabā.

„Pekstiņstāstu” vakarēšana ir mums visiem kaut kas pavisam jauns. Savu piedalīšanos jau apstiprinājuši Tukuma Literātu apvienības vārda meistari: haiku autors Gvido Drage, dzejnieks un mūziķis Andris Jansons, rakstniece Guna Roze, kā arī šo rindu autore. Vēlmi piedalīties pasākumā izteikuši arī Latvijas Ornitologu biedrības ļaudis – viņiem pie mums iepatikās jau pavasara talkā. Gaidīsim arī bērnu grāmatu izdevēju, dzejnieci Inesi Zanderi un citus viesus. Ceram arī uz apmeklētāju aktīvu iesaistīšanos notiekošajā.

Pasākumā paredzēti dialogi ar autoriem, atmiņu stāstījumi un… arī klātesošo personiskie pekstiņstāsti. Gan jau arī citiem, ne tikai Jānim Baltvilkam ir gadījies redzēt, kā zaķakaķis kāpj kokos un ņaud, kā maijvaržvabole maija vakaros dūkdama lido pa gaisu, ielec dīķī un kurkst, bet ežgata tipina  izslietām adatā, pukšķina, ielaižas ceriņkrūmā un liek vaļā žadzināt…

Gaidām „Zīlītēs”! Pekstiņu stāstīšana un klausīšanās sāksies, kad dienas svelme sāks pierimt – pulksten 16.00.

 

 

Muzeju nakts pasaku maratons

…Un to Dullo Dauku, kas manī mīt, negribu palaist es vaļā

Irīna Pumpure

Kad saņēmu TLA piedāvājumu piedalīties Muzeju nakts pasaku un šūpuļdziesmu sacerēšanas maratonā kopā ar Jaunmoku pils apmeklētājiem, nopriecājos, bet pat nenojautu, kas mani sagaida.

Pilī, tās priekšā un  parkā notiekošo tikai dzirdēju un ar acs kaktiņu redzēju no saulainajā pils parkā iekārtotās improvizētās rakstnieka darbistabas ar rakstāmgaldu, senu rakstāmmašīnu un jaunizdotajām latviešu autoru bērnu grāmatām. Taču vairāku  stundu garumā man bija fantastiska iespēja – satikties ar savu bērnību. Ar to bērnu manī, kas reiz sapņoja par nakti grāmatu veikalā, kad būtu iespēja izlasīt un izšķirstīt visas grāmatas, bet neuzdrošinās pat sapņot, ka kādreiz pats varētu kļūt par grāmatas autoru.

Irīna Pumpure

Jaunmokās ikvienam bija iespēja kopā ar īstiem dzejniekiem un rakstniekiem sacerēt pašiem savu pasaku par tēmu “Šūpulis”. Un mēs – bērni – satikāmies. “Lielie bērni” piesardzīgi, no malas vērojot un atbalstot savu atvašu uzdrīkstēšanos, pamazām atraisījās arī paši. Nāca bērnības un skolas dienu draugi un nu jau viņu bērni, kas čalodami un sacenšoties, mēģināja uzrakstīt pasaku, velkot lielus, drukātus, nesen apgūtus burtus. Maza meitenīte no Saldus novada, kuras tētis medību trofeju izstādē nopelnīja godalgu, ar mammas palīdzību zīmēja “šūpulīti” – stārķa ligzdu ar sešām olām, un uz rakstāmmašīnas mēģināja atrast sava vārdiņa burtus. Trešklasniecei no Ogres novada nepietika ar vienu pasaku; mirkli aizskrējusi pie ģimenes, viņa atgriezās un bija gatava dalīties savās lieliskajās fantāzijās. Bērniem bija unikāla iespēja – pats Gvido Drage palīdzēja apgūt rakstīšanu uz “datora bez ekrāna, bet ar printeri”, par ko mazajiem bija lieli brīnumi.

Drukmašīna  Rakstāmmašīna

Protams, ka skolas bērniem ir jau zināma pieredze sacerējuma par tēmu rakstīšanā, bet dvēsele… Tā vai nu ir, vai tās nav. Tāpēc, kad lasīju divu mūsu Tukuma meiteņu uzrakstīto, prieks, skumjas, asaras un milzīgs lepnums par mūsu bērniem kāpa pāri visiem vaļņiem. Man nebija konfekšu, bet bija savas grāmatas, un es priecājos, ka man ir ko uzdāvināt bērniem, kuri man uzticējās un darīja mani ļoti laimīgu. Vakara noslēgumā, kad kopā ar rakstošajiem TLA senbiedriem un pils apmeklētājiem bijām lasījuši pasakas arī no pils terases, improvizētajā darbistabā pārlasījām bērnu sacerētās un mums glabāšanā uzticētās pasakas, secinājums bija viens: mums ir ļoti radoša un brīnišķīga jaunatne. Viņus tika jāmīl, jāiedrošina un ļoti jāatbalsta. Un mēs noteikti vēl tiksimies!

Brīvais mikrofons

P.S. Šīs lieliskā dienas iespaidā pie manis  atnāca jaunākā šūpuļdziesmiņa manam dažus mēnešus vecajam mazdēļiņam.

Gvido Dragem trešais haiku krājums

Vienkārši zeme

Priecājamies līdz ar Gvido Dragi. Nupat, 18.maijā, iznāca viņa trešais haiku krājums “Vienkārši zeme”.

Vienkārši zeme

Neplānota prezentācija izvērtās jau nākamajā dienā – Muzeju nakts laikā Jaunmoku pilī.

Gvido Drage Jaunmokās

Arī šīs grāmatas, tāpat kā autora pirmo divu haiku krājumu (“Divlodziņu acumirklis” un “Ūdens pulkstenis”) izdevējs ir SIA “N.I.M.S”

Tukumnieku koki Rakstnieku parkā

Rakstnieku parks

Latvijas simtgades gadā trīs Tukuma rakstnieki – Rolanda Bula, Guna Roze, Vilis Seleckis – atsaucās aicinājumam iestādīt kokus Rakstnieku parkā Amatas novada Spāres muižā, tāpēc 10. maijā devās turp. Pasākumu organizēja vietējie entuziasti ar Mārīti Rukmani priekšgalā, atbalstīja vietējā pašvaldība.

 Vilis Seleckis – kārkls:

Vilis Seleckis Latiņa - kārkls

– Kā labi zināms, Vidzeme ar savām ielejām, nokalnītēm, upītēm, mežiem un ziedošām pļavām ir viens no dabas daiļākajiem meistardarbiem. Īpaši spoži par to var pārliecināties, ciemojoties tādā brīnumjaukā vietā kā Spāres muiža Amatas novadā. Atjaunotās muižas ēkas ieskauj parks ar simtgadīgiem ozoliem, liepām, gobām. To vidū acis priecē dīķa zilais spogulis. Visa apkārtne – plašais parks, celiņi, zālāji – ir čaklu roku aprūpēti un liecina par vietējo ļaužu izcilo prasmi savu apkārtni turēt lieliskā kārtībā.

1930. gada 4.maijā šajā dabas dāsni apveltītajā vietā sāka veidoties Rakstnieku parks. Toreiz Spārē ciemojās Aleksandrs Čaks, Pāvels Vīlips, Jānis Plaudis, Jānis Grots un vēl vairāki citi dzejnieki un rakstnieki, kas gleznainajā nogāzītē iestādīja pirmos kociņus – ozolus un liepas. Vairums no tiem labi iesakņojās un ir izauguši par vareniem spēkaiņiem.

2014. gadā, pateicoties Mārītes Rukmanes un Spāres internātskolas pedagogu iniciatīvai, iestādīja liepu par godu Melānijai Vanagai, kas dzimusi Spāres apkārtnē. 2016. gadā parku papildināja citi pazīstami Latvijas literāti. Šā gada 10. maijā parks tika papildināts ar daudziem jauniem kociņiem. Turpinot 4. maija svētkus, te ciemojās vairāki rakstnieki un dzejnieki – Velta Kaltiņa, Roalds Dobrovenskis, Māra Cielēna, Ilze Binde, Lija Brīdaka, Knuts Skujenieks, Māra Svīre, Arnolds Auziņš, Egils Šņore, Ausma Cimdiņa un arī mēs – Tukuma Literātu apvienības pārstāvji.

Kociņu stādīšanā piedalījās vietējās skolas audzēkņi – katram rakstniekam bija vairāki braši palīgi. Ciemiņu vērtējumam un priekam bija izstādīti Spāres internātskolas talantīgo audzēkņu mākslas darbi un rokdarbi. Visus priecēja kokles dzidrās skaņas un vietējo dziedoņu skandētās dziesmas ar klātesošo dzejnieku dzejas vārdiem. Parka atjaunotāji varēja baudīt medus maizi, spēkus stiprināt ar garšīgu zupu. Tas bija jauks pasākums vēsturiskā vietā, saulainā dienā. Bija lieliska iespēja tikties, iepazīties, padiskutēt ar kolēģiem, priecājoties par viņu lasītajiem sacējumiem un paustajām domām. Atliek vien cerēt, ka mūsu stādītie kociņi kuplos un zaļos tikpat ilgi kā tie ozoli un liepas, kas Rakstnieku parkā stādīti pirms 88 gadiem.

Guna Roze – apse:

Apse Guna Roze

– Iestādīt koku – tas ir īpašs un simbolisks akts. Iestādīt koku Rakstnieku parkā – ekskluzīva iespēja, kas nozīmē gluži vai maģisku saikni nevien ar lasītājiem, bet arī ar spalvas brāļiem pirms un pēc mums, kurus dzīvē nekad nesatiksim. Tāpēc martā saņemtajam piedāvājumam stādīt kokus Rakstnieku parkā atsaucāmies bez pārdomām.

Bijām domājuši: atbrauksim, iestādīsim, dosimies mājās. Nebijām gatavi tik vērienīgam pasākumam, tik lielai uzmanībai un tik spēcīgām emocijām. Organizatori bija parūpējušies par visu un vēl vairāk. Jauks bija jau brauciens no Rīgas uz Spāri skolēnu autobusā, tikai skolēnu vietā šoreiz braucēji bija latviešu literāti – lielākoties jau sirmām galvām,- vēl viens apliecinājums literātu jutīgumam, vēlmei savā ziņā iesakņoties mūžībā kopā ar līdzīgajiem.

Organizatoru uzmanība izpaudās nevien katram rakstniekam veltot īpašus tekstus, bet arī izvēloties stādāmā koka sugu – divu vienādu nebija. Un izrādās – trāpīgi, jo ikviens bija sajūsmā tieši par savējo: Lija Brīdaka par ievu sārtām lapām un rozā ziediem, Arnolds Auziņš lepojās, ka stāda īvi, kas ir ļoti reta suga, Rolanda Bula smaidot atkārtoja: “Jā, vilkābele! Tas ir mans koks!” Manējais bija apse, par ko esmu bezgala laimīga, jo apses tēlam romānā “101.kilometrs” piešķīru ne vien simbolisku, bet pravietisku nozīmi.

Piedzīvoju divus emocionāli neaizmirstamus pieskārienus: iespēju beidzot parunāt ar savu mīļāko dzīvu esošo dzejnieku Knutu Skujenieku (tā bija no tām sarunām, kas neizvējos starp tūkstošiem citu) un Spāres internātskolas bērnu darbu izstāde, arī pašu bērnu klātbūtne pasākumā. Spārē mācās bērni ar īpašām vajadzībām no visas Latvijas. Raugoties viņu ar mīlestību radītajos darbos, radās pārdomas par škietamību. Par vizuāli veselajiem, kas pārdevušies dažādiem pasaulīgiem kārdinātājiem, aizmirstot par dvēseli, un par šiem bērniem, kas neapzinās materiālās pasaules līmeni, bet kuriem ir tik skaistas un tīras dvēseles. Bērnu darbus varēja iegādāties par ziedojumiem. Izvēlējos divus – kā atgādinājumu par šķietamību.

Knuts Skujenieks

Šādas tikšanās reizes vienmēr ir kā jauna sākums. Šoreiz, baudot garšīgo soļanku līdzās ar  Raiņa un Aspazijas mājas vadītāju Gaidu Jablovsku, norunājām, ka Tukuma dzejniekiem Dzejas dienās šai īpašajā vietā būs pašiem savi – Tukuma dzejas lasījumi.

 Rolanda Bula – vilkābele:

Rolanda Bula Lijas Brīdakas stādītā ieva

– Diena Spārē bija svelmējoša. Kad pirmās runas un pirmie koki bija sadarīti, bērnu rokdarbi apskatīti, visi sasēdās klausīties tos, kas vēl nebija izteikušies. Es vilkābeli biju jau iestādījusi, fragmentu no Ralfa Kokina „Kurzemes vilkaču nostāstiem” nolasījusi, – tagad varēju pavērot visu no malas.

Skatos – mums atvēlētajos solos īsti brīvu vietiņu nemaz neredzu. Bet pāris metru tālāk zem Čaka ozola paēnā uz segas nosēdināti trīs pusaudži no Spāres speciālās internātskolas – bērni ar īpašām vajadzībām. Apsēdos viņiem blakus. Manā priekšā pavērās solu rinda ar sabraukušo literātu mugurām, iesāņis pasākuma vadītāju galds, bet tālāk pretim vērās spārenieku, skolotāju un bērnu sejas. Runāja Knuts Skujenieks, Lija Brīdaka, Arnolds Auziņš un citi mūsu literatūras seniori, taču viņu domas – skaidras un jēgpilnas. Un man blakus – pilnīgs klusums. Ļoti uzmanīgs un vērīgs klusums, kurā nebija dzirdamas pat elpas. Es domāju par to, ko saredz, sadzird un sajūt mani blakus sēdētāji lielā koka ēnā. Vēros uz priekšu, sānis, uz augšu. Ko redzu es, ko redz šie pusaudži?

Pasauli var skatīt no dažādiem skatu punktiem, katrs mēs tajā saredzam kaut ko citu,- nav taču nekādas vienas pareizās pasaules. No tās vienas taisnības un pareizības reizēm pat kari izceļas. Skaņas kaut kur aizplūda, es pavēros tur, kur skatījās bērni. Balti mākoņi tusnīja augstu virs meža, no skolas alejas vasara lēnām nāca pāri nokalnam uz leju. Tā bija diena, kad es ieklausījos klusumā aiz skaļuma.

Paldies Spārei par šo dienu, paldies par rūpēm par bērniem!

Edvīna Raupa ieraksts Rakstnieku parka grāmatā
Rakstnieku parkam

Tukums Londonas Grāmatu tirgū

Londonas Grāmatu tirgus

Gadskārtējā Londonas grāmatu tirgus (London Book Fair 2018) vārds Latvijā skanēja skaļi un tālu jau pirms paša tirgus, kas notika aprīļa sākumā. Kā ne, ja  2018. gadā, kad Baltijas valstis svin valstu simtgades, Latvija, Igaunija un Lietuva bija Londonas grāmatu tirgus goda viesu valstu statusā.

Latvijā ir daudz rakstnieku un dzejnieku, starp tiem daudz arī ļoti talantīgu, taču iespēja piedalīties nozīmīgajā pasākumā tika dota tikai pieciem, kurus izvēlējās īpaša komisija. Pārējiem atlika turēt īkšķus, lai Latvijas autorus pamana un novērtē, kā talantīgus un īpašus. Varbūt pateicoties goda valstu statusam, varbūt nostrādāja sauklis “I am introvert” (esmu introverts), bet Latvija pasaules rakstniecības tirgū patiešām nepalika nepamanīta, un tas arī bija galvenais uzdevums.

 Muhamedam jāiet pie kalna

Piederu tiem, kas netic Laimes lācim, bet paļaujas uz sevi: “Dievs man deva, Dievs man deva, Dievs rokā neiedeva, ja es pati nekustēj’ ” Lai cik ģeniālu darbu rakstnieks būtu uzrakstījis, tas nenonāks pie lasītājiem, ja autors to neparādīs izdevējam. Nebūs tā, ka vienā baltā dienā Veiksme kādas slavenas izdevniecības vadītāja izskatā pieklauvēs pie cilvēka X durvīm, lai pajautātu: “Vai tu gadījumā neesi uzrakstījis kaut ko brīnišķīgu?”

Ja vienas durvis ir atvērušās (grāmata izdota latviešu valodā),  paveras veselas trīs iespējas: 1) cerēt, ka kādudien saņemsi e-pastu no slavena ārzemju izdevēja, kurš gribēs tulkot un izdot tieši tavu darbu (sazin, kā viņš par to uzzinājis!), 2) ticēt, ka par tava darba tulkojumu parūpēsies Latvijas Rakstnieku savienība, platforma Latvian Literature vai kāds tavas literatūras apdullināts fans, kuram nekā cita nav ko darīt, vai arī… 3) atzīt, ka neesi vēl izaudzis līdz tam līmenim vai nekul to krējumu, kas nodrošina vārdu un slavu gandrīz automātiski, tāpēc pašam klauvēt pie nākamajām durvīm. Jo, ja kalns nenāk pie Muhameda, Muhamedam jāiet pie kalna. Un šajā izvēlē nav nekā apkaunojoša, jo kā gan ārzemju izdevējs var uzzināt par tavu darbu, ja tas nav iekļauts, piemēram, Londonas Grāmatu tirgus Latvijas katalogā? Turklāt nevar izslēgt iespēju, ka ārzemju izdevējs izvēlētos tieši to darbu, kurš šajā katalogā NAV iekļauts.

Pasaulē laimi meklēt

Manu romānu “101. kilometrs” angliski iztulkoja Austrālijas latviete Zigrīda Francis jau drīz pēc grāmatas iznākšanas. Viņa – man svešs cilvēks – e-pastā uzrakstīja, ka no visām 2015.gada nogalē sapirktajām latviešu grāmatām (tur bija gan “Svina garša”, gan “Mātes piens” un citi godalgoti romāni) tulkošanai izvēlējās tieši “101. kilometru”, jo par visiem citiem vēstures faktiem un par PSRS ideoloģiju pasaule jau zina, bet šo faktu nezina. “Bet tas IR jāzina!” – Zigrīdas kundze sacīja. Romāns ir iztulkots, bet… ko dod tulkojums, ja nav izdevēja?

Kādubrīd pavīdēja cerība, ka arī ar “101. kilometru” strādās Latvian Literature, un ka romāns var iekļūt cerību pilnajā katalogā, tomēr tā nenotika. No divām iespējām: dusmoties uz memoranduma komisiju vai meklēt citu ceļu pie angļu izdevēja, Izvēlējos otro – ignorēt savulaik populāro reklāmas saukli “Ja tevis nav šeit, tevis nav vispār!” un pati klauvēt pie izdevēju durvīm. Laba iespēja (jo visi ir vienuviet), protams, ir Londonas grāmatu tirgus, tāpēc nolēmu – došos pasaulē laimi meklēt!  Neslēpšu, ka galvenais iemesls bija “101. kilometrs”, taču tikpat svarīgi man bija savām acīm redzēt un savu prātu apjaust, “ko šis zvērs ziemā ēd”. Arī kā “Tukuma Literātu apvienības” vadītājai, jo mums ir ko piedāvāt!

Bailēm lielas acis

Māņticības dēļ neatklāšu savus “mājas darbus”, plānu A, plānu B un plānu palaidnīgo, bet te nu es stāvu – pasaules grāmatu mekas vestibilā, gatava atdot pēdējo naudu (55 mārciņas jeb aptuveni 60 Eiro), lai iekļūtu paviljonā. Un šajā brīdī mani pārņēma neizskaidrojama panika. Nobijos no izteiktās biznesa atmosfēras; no daudzajām info centra lēdijām vienādos zilos formas tērpos; no savām tikai puslīdz normālajām angļu valodas zināšanām; no iespējamās neizdošanās, no nezināmā milzu angāra aiz lēdijām, un galu galā – pati no sevis. Un es aizlaidos, lai gan biju taču devusies uz Londonu tieši Grāmatu tirgus dēļ.

Vakarā Feisbukā pamanīju, ka Grāmatu tirgū bijušas visas Ventspils Rakstnieku mājas foršās saimnieces un mēģināju ar viņam sazināties. Sak’: pie rociņas drošāk! Iedomājos: varbūt pat Latvijas delegācija var man izkārtot caurlaidi, jo tie 60 Eiro nudien man bija pēdējā nauda. Un attaisnojās teiciens: “Klauvē, un tev tiks atvērts!” Rakstnieku mājas dāmas sazinājās ar delegācijas vadību, un man patiešām noorganizēja caurlaidi kā Latvijas Rakstnieku savienības biedrei. Šo priecīgo ziņu saņēmu, stāvot tieši pie rakstnieka Džordža Orvela mājas durvīm Notinhilā. Nākamajā dienā spēru soli tālāk – iekšā milzu paviljonā.

Tur – iekšā

Grāmatu tirgus paviljons

Tā arī ir, kā man stāstīja – Londonas grāmatu tirgus itin nemaz nelīdzinās Latvijas grāmatu tirgum Ķīpsalā. Vispirms – tur nepārdod grāmatas. Tas ir kā intensīvs biznesa centrs vairākos stāvos, kur izdevējs vēlas atrast autorus un autoru pārstāvji – izdevējus. Milzīgs paviljons – milzonīga platība. Vajag labu laika sprīdi, lai saprastu, kā te navigēt. Raugoties no augstākā līmeņa, izskatās, ka esmu nokļuvusi milzu kafejnīcā, kur pie neskaitāmiem mazgaldiņiem sarunājas cilvēki, kas cits citu nomaina. Pie katra galdiņa divi, ļoti reti – trīs runātāji. Kafijas tases vietā – mapīte, dators vai piezīmju grāmatiņa.  Vietas pie galdiņiem pacietīgi gaida citi, kas savas 15 minūtes rezervējuši jau sen, varbūt pat pirms gada. Nopietni apsvēruši, ko sacīs, kā piedāvās, ko atbildēs, ja pavaicās to un šo… Atbraukuši ar laika rezervi, lai nenokavētu savas 15 minūtes. Un tur pa vidu es ar savam mapītēm, plānu A un plānu B.

Viens no plāniem (varbūt D) bija šāds: ja manīšu, ka TĀS izdevniecības stendā ir brīvs sarunu galdiņš (tātad kāds nav ieradies), mēģināšu izmantot izdevību. Jā, ir! Apsēžos. Pie manis pienāk glīts jauns vīrietis (stenda saimnieks) un pieklājīgi jautā, vai esmu žurnāliste no Vācijas? Saku, ka neesmu vis, un ka šī nav mana vieta; gribēju tikai apsēsties un pašķirstīt materiālus. Vīrietis jauki atsmaidīja (tikpat jauki, kā formālie “lai Tev jauka diena!” e-pastos), es devos tālāk un klusībā ironizēju, ka laikam tik tiešām izskatos pēc žurnālistes.

Pārsteidza, ka ļoti daudz ārzemju izdevēju izdod dzeju, un ka kaut kur aiz Latvijas robežām dzeju arī labprāt pērk, atšķirībā no Latvijas grāmatu tirgus. Pārsteidza, cik populāra ir dokumentālā proza – autobiogrāfijas, notikumu apraksti utml. Pārsteidza, ka tā arī “neuzskrēju virsū” Latvijas stendam, lai gan teorētiski tas bija neiespējami – galu galā 600 kvadrātmetri visām Baltijas valstīm ir ievērojama platība, turklāt goda valstu reklāma patiešām bija visur.

Māņticības dēļ neatklāšu, kā man veicās. Teiksim tā – labi. Tas noteikti bija tā vērts! Arī tāpēc, ka nu man ir Gadatirgus katalogs, bet tieši informācija taču mūsdienās ir visvērtīgākais kapitāls. Un galvenais – es tur biju! Pārvarēju savas bailes un kompleksus un lieliski tiku galā. Laikam neesmu no introvertajām 😉

Pēteris Cīmanis – In Memoriam

Pēteris Cīmanis

Samtaini sanēja smiltis,
jūra šalca kā piekususi –
tai brīdī Dvēsele Tava
uz Gaismu bij aizlidojusi.

/Sarma Upesleja/

2018. gada 8.aprīļa rītā Aizsaules ceļos devies Pēteris Cīmanis – literāts, dzejnieks, aizrautīgs kultūras cilvēks un TLA biedrs.

Pēteris Cīmanis dzimis 1930.gada 24.novembrī – zilo ezeru zemē Latgalē, ierēdņu ģimenē. Viņš bija jaunākais no četriem ģimenes bērniem. Kara laikā visa ģimene tika pārvietota uz Kurzemi.

Pēc pieciem armijas dienestā nokalpotiem gadiem, atgriežoties Kurzemē, viņš satika talsinieci Viju – nodibinājās patiesi laimīga, ar diviem gudriem, sirsnīgiem un labiem bērniem svētīta ģimene. Citādi nemaz nevarēja būt: Pēteris allaž bijis strādīgs, godīgs, uzticīgs vīrs un rūpīgs, gādīgs tēvs. Laimīgā laulībā pavadīti 62 gadi.

Pētera dzīvē visa mūža garumā sirdslieta allaž bijusi kultūra. Iesākumā tas bija saistīts ar Talsu Tautas teātri, kur viņam uzticēja galvenās mīlētāju lomas. Kad ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā, viņš turpināja teātra gaitas gan kā aktieris, gan režisors. Darba pēdējais posms bija Latvijas Valsts Televīzijā, kur Pēteris bija gan fotogrāfs, gan režisors, gan raidījumu redaktors.

Kad darba gaitas nomainīja pelnītās atpūtas posms, ģimene daļēji pārcēlās uz dzīvi  pie iemīļotās dzintara jūras,- atgriezās Kurzemē. Pētera Cīmaņa dzīvē sakās literāta posms: izpaudās un krāšņi uzplauka viņa dzejnieka talants. Pēteris darbojās Tukuma Literātu apvienībā, ap sevi pulcināja arī Engures puses literātus, un viņa vadībā darbojās dzejas un literatūras cienītāju pulciņš.

Pēteri Cīmani allaž esam pazinuši kā darbīgu, dzīvi mīlošu,  atsaucīgu, kultūru mīlošu cilvēku. Savu dzīves nogali Pēteris piepildīja dziedot un dzejojot.