Ir rudens un veļu laiks, kad pasauli sāk pārņemt tumsa un pāri laukiem slīd miglas veidoti, dīvaini tēli. Ļoti piemērots laiks, kad vēlā vakara stundā iedegt sveci un paņemt no plaukta kādu grāmatu, kuru lasot var izbaudīt mūžības pieskāriena radītas trīsas un atcerēties, – robeža, kas šķir “šo” un “viņu” sauli, nemaz nav tik stipra un nepārvarama. Reizēm aizsargbarjera starp divām pasaulēm sašķobās un tad…
Latviešu autors, tukumnieks Guntis Tālers grāmatā “Nemierīgās dvēseles. Veļu laika stāsti”, kas tikko iznācis apgādā “ZvaigzneABC”, apraksta savādus un šķietami pārdabiskus notikumus, kas risinās Latvijā, – gan Kurzemes dziļajos mežos un purvājos, gan tepat, Tukuma apkaimē.
Stāstu pamatā – latviešu folkloras materiāli un laikabiedru liecības. Iekļautas arī dažas epizodes no paša autora pieredzes.
Guntis Tālers: – Viduslaiku ceļotāji allaž savās hronikās rakstījuši par tagadējās Latvijas teritoriju ar bijību un bailēm kā par burvju, raganu un vilkaču zemi, kas pārpilna baisu parādību. Tiešām – ja papēta senos rakstus un folkloras avotus, no pagātnes tumsības paceļas visai draudīgi tēli, kuri, ļoti iespējams, nekur nav pazuduši arī mūsu dienās, un dažus no tiem sastapsiet manā grāmatā. “Horror” žanra cienītāji noteikti pazīst fantastikas un šausmu stāstu rakstnieku Hovardu Lavkraftu un viņa izdomāto, Ktulhu tumšo mitoloģiju. Taču tā ir simtprocentīga autora fantāzija. Toties pie mums, Latvijā neko izdomāt nevajag. Tautas folklorā rodams papilnam biedējošu personāžu – jodi, ēni, vilkači, sumpurņi, veļi, vadātāji, nirdas, maikatas, mītiskās mātes, meža gari… Un ir tādas vēsturiskās leģendas, kuras izlasot, šermuļi noskrien pār kauliem, cik tur patiesi un dabiski viss aprakstīts, gluži kā stāstītājs pats būtu baigo notikumu aculiecinieks. Vien atliek visu šo bagātīgo materiālu pienācīgi literāri apstrādāt. “Nemierīgās dvēseles” ir tikai pirmais mēģinājums. Ceru, ka nākamgad varēšu piedāvāt vēl ko līdzīgu.”
Krājuma titulstāstā atkal satiksim romānā “Pēdējais klients” jau iepazītos varoņus – detektīvus Zinti, Mariju un Nelsonu. Uzņemoties kāda pazuduša vīrieša meklējumus, viņi nonāks mazapdzīvotā, nomaļā Kurzemes pagastā, kur aci pret aci sadursies ar kaut ko bīstamu un draudīgu, kas gadu desmitiem snaudis purvājos.
Fragments no stāsta “Nemierīgās dvēseles”
Kad viņi beidzot tika laukā no meža, bija jau pilnīgi tumšs. Grantētais ceļa segums blāvi vīdēja naktī.
– Vai šis ir tas pats ceļš? – Marija vaicāja. – Neredzu mašīnu.
Tiesa, stāvvietu un fiatiņu nemanīja.
– Mēs droši vien novirzījāmies, – pieļāva Zintis un ieslēdza telefona lukturīti.
– Pareizāk gan būtu teikt “es novirzījos”, nevis “mēs”, – Marija aizrādīja.
Zintis kaut ko noburkšķēja.
– Nu jau, neapvainojies! – Viņa iesmējās un arī izvilka telefonu. – Uz pretējo purva malu mēs nekādi nevarējām aiziet, tātad ceļš ir tas pats. Atliek tikai viens jautājums: uz kuru pusi tagad griezties? Pa labi vai pa kreisi?
– Pa kreisi, – Zintis attrauca un apņēmīgi sāka soļot. – Šurp braucot, es pamanīju aizlauztu priedi ceļa labajā pusē. Lūk, kur tā ir! – Viņš pazibināja ar lukturīti.
– Lai būtu! Vēl vienu reizi dodu tev iespēju iet pirmajam, – Marija atsaucās. – Pagaidi, ne tik ātri, lūdzu!
Zintis piebremzēja. Marija piesteidzās klāt un ieķērās viņam elkonī.
– Tā, un tagad ved mani, bruņiniek…
– Kas tad nu? Sabijies? Pirmīt par mani smējies, bet izrādās, ka pašai ļipa trīc…
– Nē, es diezgan slikti redzu tumsā, – kolēģe taisnojās.
– Tu mānies, es pēc balss jūtu, – Zintis turpināja ķircināties. – Mānies, mānies! Patiesībā tu domā, ka Šrāge izlīdis no purva un slapstās pa krūmiem!
– Ak nē, lūdzu! – Marija vēl stingrāk iekrampējās viņam rokā. – Jā, man ir tāda sajūta, ka neesam te vieni… Piedod! Esmu bailīga, maza sieviete…
Priekšā parādījās blāvs plankums. Marijas automašīna.
Abi reizē atviegloti nopūtās.
Un tad izdzirdēja grants čirkstēšanu.
Zintis apsviedās, gaismodams ar lukturīti. Ceļš bija tukšs.
– Kāda stirna droši vien skrēja pāri, – viņš pieķēra sevi runājam pusbalsī. – Slēdz vaļā mašīnu, un laižam vakariņās, esmu pilnīgā badā.
Marija izvilka tālvadības pulti, un noskanēja signāls. Viņa atvēra durvis, lai iekāptu, bet tad nejauši paraudzījās tīreļa virzienā.
– Ai, skaties! – viņa iepīkstējās kā izbiedēta pele.
Mežā mirgoja uguntiņas. Divi kvēlojoši, sarkani punktiņi, līdzīgi gailošiem cigarešu galiem. Attālumu bija grūti noteikt. Nē, tie nevīdēja pie paša ceļa, bet tālāk, dziļāk biezoknī.
– Kas tur ir? – Zintis uzsauca.
Atbildes nebija, bet uguntiņas rāmi turpināja spīguļot. Gluži kā nezināmas būtnes acis.
– Viss! Lec iekšā! – Marija iesaucās un iedarbināja motoru.
Zintis paklausīja, Marija apgrieza auto un iespieda gāzes pedāli grīdā. Fiatiņš kā protestējot ieķērcās, bet paklausīja un aizlidoja pa naksnīgo meža ceļu.
– Kas tas tāds bija? – viņa vaicāja, balsij drebot.
– Droši vien kāds dzīvnieks, – Zintis nedroši atteica.
– Kāds?
– Nemāku teikt, – viņš godīgi atzina.
– Zvēriem acis parasti spīd zaļā krāsā, vai ne?
– Jā, – kolēģis piekrita. – Varbūt nebija zvērs. Varbūt tur kāds smēķēja…
– Tu taču pats redzēji. Divas gaismiņas. Divi cilvēki? Sinhrono nakts smēķētāju klubiņš?
Zintis ieķiķinājās. Arī Marija pievienojās, līdz abi sāka vai locīties smieklos, izlādējot pēdējās stundas bailes un stresu. Viņai pat nācās apstāties, lai neiestūrētu grāvī.
– Labi, braucam beidzot ēst, – Zintis sacīja, slaucīdams asaras. – Citādi tie meža mošķi mūs panāks un mēs paši kļūsim par vakariņām…