KANDAVĀ plkst 14.00 ar Lasītāju klubiņa dalībniekiem (patiesību sakot – dalībniecēm) tikās GUNA ROZE un INĀRA BEZMERE. Afiša gan solīja Gvido Dragi, bet talantīgais rakstnieks slimības dēļ nevarēja ierasties, tāpēc viņa vietā uz Kandavu skaisti pavasarīgajā dienā devās Ināra Bezmere.

Iepazīstinot auditoriju ar literātēm, bibliotekāre minēja, ka tikšanās notiek 16. martā – Leģionāru piemiņas dienā, tāpēc saruna gluži neviļus iesākās nevis par literatūru, bet par Latviju, neatkarību un drosmes jēdzienu.

Guna Roze atzinās, ka uz Kandavu devās pa taisno no Lestenes memoriāla, kur nolika ziedus tiem, kas, nebaidoties no tolaik pastāvošās varas vienīgā soda veida par šādu pārliecību – nāvessoda, palika uzticīgi idejai par brīvu Latviju. Viņa dalījās izjūtās, ka Ukrainas kara kontekstā uzraksts pie Lestenes kapiem “Man saulīte norietēja, tēvu zemi sargājot”, iedarbojas ar simtkāršu spēku. Un ka līdzās leģionāru, tāpat mežabrāļu drosmei mūsdienu “drosme” atsakoties no “Lielā Kristapa” balvas, tā izrādōt cīņu par viendzimuma pāru laulībām, izskatās kā zaimošana. “Izpratne par drosmi mūsdienās ir deformējusies,” secināja Guna.

Oficiālo sarunu ievadīja TLA jubilejas gada pieteikums. Guna ar neslēptu lepnumu pāršķirstīja apvienības vēstures lappuses. Kā nē, ja Tukuma apvienība ir senākā literātu apvienība Latvijā, kas savā ilgajā pastāvēšanas laikā nav pārtraukusi darbību.

Pastāstījām arī par Tukuma ceļu UNESCO Radošo pilsētu tīklā, lai iegūtu Literatūras pilsētas statusu; par mūsu priekšrocībām, salīdzinot ar citām iespējamām Latvijas kandidātpilsētām. Vienojāmies, ka turēsim īkšķus par izdošanos!

Bibliotēka bija izvietojusi Gunas Rozes grāmatas, tāpēc nebija grūti uzsākt sarunu par rakstniecību. Guna jokoja, ka viņas proza “ķer laiku” – vēsturiskajam romānam “101. kilometrs” sekoja darbs par vienu dienu Latvijas 100-gades vasarā – “Sadursme”, bet tagad bija strādā pie antiutopiska romāna, kura darbība notiek ap 2070. gadu.

Guna nolasīja fragmentu no topošā romāna, pēc kura publikā atskanēja secinājums: “Labi, ka mēs tos laikus nepiedzīvosim”.

Kad aiz loga jau virpuļoja īsts putenis, kas pavasari pēķšņi pārvārta ziemā, ar savu rakstīšanas pieredzi iepazīstijāja INĀRA BEZMERE. Viņa atzina, ka jēdziens “literārā patiesība” viņai ir svešs, jo neprot izdomāt stāstus,- viņa raksta par to, ko pati ir piedzīvojusi. Ināra arī aicināja ikvienu pierakstīt piedzīvoto. Kaut vai tāpēc, ka notikumi – pat koši un aizraujoši – mēdz ātri izbalēt no atmiņas, bet, ja tie ir pierakstīti, paliek kā piemiņa nākamajām paaudzēm.

Ināra nolasīja kuriozu pilnu atmiņu stāstu par to, kā viņa, būdama studente Liepājas universitātē, kopē ar kopmītņu istabas biedrēm 1974. gadā devās uz dzejnieces Mirdzas Ķempes bērēm Rīgā. Klausītājas atzina, ka stāstā bija tik atpazīstama tā laika studentu dzīve un sociālistiskās iekārtas vide, ka gluži vai teleportēja klausītājas viņu jaunībā.

Noslēgumā Guna Roze, atsaucoties uz tradīciju Tukuma Grāmatu klubā, sarīkoja mini ekspresviktorīnu ar jautājumiem, kuru atbildes bija izskanējušas sarunā. Uzvarētāja Zaiga Grantiņa balvā saņēma Gunas Rozes grāmatu “Sadursme”.

Kad viešņas bija apdāvinātas ar ziediem un Kandavas unikālo ozolzīļu kafiju skaisti izšūtā maisiņā, Lasītāju klubiņa dalībnieces viešņas cienāja ar pašu sagādātiem gardumiem un šķiroties sacīja – bijis tik interesanti, ka gribētos klausīties vēl un vēl.

Iespaidos dalās Ingrīda Zaķe:

“Ierodamies mazliet pirms norunātā laika un jau pie ārdurvīm mūs sagaida priecīgs pārsteigums: skaisti izdekorēta ieeja ar pavasara ziediem un pūpolu zariem. Var redzēt, ka kultūras namam ir vai nu ļoti talantīgs algots interjera dizainers vai vienkārši darbinieki ar ļoti labu gaumi un mīlestību uz skaisto. Arī foajē jūtamies gaidīti, jo pie pašām durvīm mūsu afiša, pie kuras tūlīt nofotografējamies.

Bibliotēkas telpās mūs sagaida ļoti sirsnīgas un laipnas darbinieces – bibliotēkas vadītāja Baiba Rorbaha ar savu palīdzi. Kamēr atģērbjamies un izvietojam grāmatas, jau ierodas apmeklētājas. Tikmēr direktore skaidro, cik mēs esam populāri: mans „Jūras valsis” atrodas pie lasītāja, tāpēc labi, ka paņēmu savu eksemplāru līdzi, bet Gunta grāmatas direktorei ar zvanīšanu un lūgšanos bijis jāatprasa no lasītājiem, lai varētu izvietot šajā tikšanās reizē. Es jokojot jautāju: „Vai atdeva puslasītas?”, nē, paspējuši izlasīt un atdot. Tā kā manam kungam Laimonim Zaķim arī šodien izmāca grāmata par īrisiem, direktore izstāda arī to. Apmeklētājām liela interese arī par Laimoņa darba veikumu.

Precīzi norunātajā laikā direktore iepazīstina ar mums un dod vārdu Guntim. Es tikmēr varu vērot publiku. Saskaitu, ka kopā ar mums un bibliotēkas darbiniecēm esam 12 cilvēki. Tik nelielas provinces bibliotēkai tas nav maz.

GUNTIS TĀLERS ir ļoti labi gatavojies un sāk savu izsmeļošo stāstījumu, izmantojot arī literāro almanahu „Kungs Tukums”. Viņa stāstījumu augsti novērtē Laimonis, kurš, lai gan pats ir izbijis tukumnieks, daudzus faktus no vēstures, kā arī iepriekšējo laiku literātus, nav zinājis. Guntim tiek uzdoti daudz jautājumu un viņš labprāt stāsta par detektīvu rakstīšanas procesu, par saviem biogrāfiskiem faktiem, par Tukuma vēsturi un ģeogrāfiju un daudz ko citu.

Tad vārds tiek dots man. Nolasu fragmentu no „Šugerbuša” par zvejnieku Arvīdu, ko veltu speciāli Engurei. Pēc tikšanās dzirdu, ka kāda kundze vēlas paņemt tieši šo manu grāmatu, diemžēl bibliotēka vēl nav to iepirkusi, bet sola drīzumā iepirkt.

Pilnīgi negaidot publikā mani sagaida priecīgs pārsteigums,- mani noklausīties un apsveikt ieradusies bijusī darba kolēģe – tulkotāja Vilja no Luksemburgas laikiem, kad kopīgi strādājām Eiropas Parlamentā. Nebiju viņu satikusi kopš 2006. gada. Uzdāvinu viņai savu grāmatu „Vairāk nekā miljonārs”, kur esmu aprakstījusi mūsu kopīgās darba gaitas tolaik.

Guntim ir sava „pielūdzēja”, kura uzdāvina viņam dāvanu, bet nevienam nesaka, kas jaukajā paciņā iekšā.

Kad atbildēts uz daudzajiem jautājumiem, mums pasniedz ziedus un dāvanas. Kad esam kopīgi nofotografējušies ar bibliotekārēm un aktīvākajām lasītājām, tiekam aicināti pie bagātīgi klāta kafijas galda, kur mielojamies ar Engures izslavētās konditorijas „Kukul” gardumiem.