Gredzens ar dārgakmeni

Guntara Tennes grāmatas Gredzens ar dārgakmeni atvēršanas pasākums Talsu muzejā notika 26. janvārī. Autors uz Talsiem pārcēlies no Ventspils, kļūstot par muzeja darbinieku, turklāt interese par vēsturi viņam saglabājas nemainīga jau daudzus gadus, ļaujot plašās zināšanas izmantot arī literatūras jomā.

Guntars Tenne
Guntara Tennes grāmatas “Gredzens ar dārgakmeni” vāks

Šī ir Guntara Tennes trešā grāmata. 215 lappuses biezā romāna (izdevniecība Lauku Avīze, sērija Lata romāns, 2016. gads) darbība notiek 14. gadsimta sākumā Piltenes apmetnē, laikā, kad to centās iekarot litvinu (leišu) sirotāji. Protams, pils un apmetnes iemītnieki turas pretī visiem spēkiem, un viņu centieni vainagojas panākumiem – noposta tikai nenocietināto miesta daļu, kas ir vēsturisks fakts.

Lasītājs tiek iepazīstināts ar visiem apkārtnes iedzīvotāju slāņiem: tirgotājiem, ordeņa kalpiem, garīdzniekiem, amatniekiem un zvejniekiem, detalizēti aprakstot viņu apģērbu, dzīvesveidu un darba rīkus, kā arī attiecīgā perioda politisko kontekstu. Lielākā daļa personāžu radušies autora fantāzijā, taču starp tiem sastopami arī reāli dzīvojuši cilvēki. Protams, neiztiek bez romantiskās stīgas, liekot bagātā Hansa Hāzenfūsa meitai Elizabetei izvēlēties starp diviem pielūdzējiem, kuri viņas dēļ gatavi arī dzīvību nežēlot…

Talsu muzeja senatnīgās telpas un veco koka mēbeļu smarža šāda vēstures elpas skarta rakstu darba iepazīstināšanai ar lasītājiem bija nenovērtējams ieguvums, turklāt rakstnieks parādīja arī agrāko laiku sadzīves priekšmetus, kartes un cietokšņa plānu, stāstīdams gan dokumentāli apstiprinātus, gan teiksmu sadaļai atbilstīgus notikumus. Grāmata tapusi vairāku gadu laikā, tātad ieguldīts pamatīgs darbs. Romāna fragmenti izskanēja autora un “darbojošos personu” balsīs, labi papildinot iepriekš dzirdēto vēsturisko fonu.

Neapšaubot autora vēstures zināšanas, man kā piekasīgai lasītājai radās vairākas iebildes pret romāna varoņu attēlojumu un sižeta virzību. Efektīgāk būtu tēlus atklāt pamazām, caur darbību un attieksmi pret pārējiem, nevis uzskaitīt viņu īpašības kā vidusskolas raksturojumā, līdzko tie parādījušies grāmatā. Pats sudraba gredzens – romāna “titulvaronis” – maina savus īpašniekus, neļaujot īsti izsekot līdzi to motivācijai un vajadzībai. Tekstā iezagušies (vai palikuši “neizķerti”) mazliet dīvaini vārdu salikumi kā “senie senči”, “divasmeņu zobens”, kā arī 14. gs. vienkāršu ļaužu vidū diez vai lietotie vārdi: “iniciāļi”, “pretendents”, “interese” un citi.

Vispārliecinošāk, manuprāt, atveidots pils aplenkums un tā aizstāvēšanas epizodes, tāpat varoņu sacensības un sava labuma gūšanas alkas, kas tik raksturīgas visos vēstures periodos.

Aleksandrs Čaks. Domās par tevi

Grāmata un divi kompaktdiski – paklausies

Man patīk laiks, kad braucu mašīnā viena. Tukums – Rīga vai tālāk. Tad parasti paņemu līdzi kādu CD, kuru vēlams baudīt divatnē ar sevi, un vēlams sēdēt un klausīties, nedarot neko citu. Braukšana tam der lieliski!

CD vāks
CD vāks

Sestdienas braucienā paņēmu līdzi CD Aleksandrs Čaks. Domās par Tevi (dubultnieks). Dēls uzdāvināja Ziemassvētkos, un šis bija mans pirmklausījums. Pirms tam par šo projektu zināju tikai no intervijām ar aktieriem un citas informācijas presē.

Tā ir grāmata plus tās audioversija vienos vākos. Pirmajā CD Čaka dzeju lasa Vilis Daudziņš, otrajā skan dziesmas ar Čaka vārdiem.

Vienreizīgi!!! Kā skābeklis garam, sirdij, dvēselei! Sāku ar dziesmām. Tas, kā Čaku izprot (komponē un nodzied) Artis Robežnieks (1.-8.), ir ovāciju vērts! Tik bijīgi atdod godu Čakam, lai nedominētu Robežnieks, bet tai pašā laikā… to paveic tieši viņš! Tas liecina ne vien par aktiera profesionālismu, bet arī par cilvēciskajām īpašībām. Citu komponistu dziesmas (Pēteris Plakidis, Imants Kalniņš un slavenais Nezināmais), tostarp tautā mīlētākās – Nezināmā autora Miglā asaro logs un Liepas satumst – dzied Artūrs Skrastiņš. Atzīšos, pazibēja kluss prieks, ka te nu Robežnieks ir pārāks par Dailes teātra skatuves prīmu, un tur neko nevar padarīt, jo… Robežnieks vienkārši ir labāks! Smeķīgi un asprātīgi brīnišķīgā ebreju akcentā pats savu dziesmu Marijas iela nodzied Uldis Stabulnieks, bet divas Artura Maskata dziesmas – Ivars Kalniņš.

Pēc tam baudīju Čaka nepārspējamo mīlas dzeju spožā JRT aktiera Viļa Daudziņa lasījumā. Viņa talants ir pasaules mēroga vērts, šaubu nav! Bet tas, kā viņš runā Čaku!!!… Nu, jā, Daudziņš taču leģendāro dzejnieku ir atveidojis arī uz skatuves un TV versijā. Ne velti tieši viņš ir pirmais Čaka piemiņas zīmes laureāts. Klausoties Čaka dzeju Daudziņa daudzveidīgajā lasījumā, biju nosista un celta vienlaikus. Bez elpas un bezsvara stāvoklī… Man nav ko piebilst. Ne velti šis projekts esot izstrādāts kā puišu veltījums sievietēm – kā atzīšanās mīlestībā.

Esmu laimīga, ka savulaik ir sanācis daudz strādāt gan ar Vili Daudziņu, gan Arti Robežnieku, kurš ierunāja dzeju arī TLA radītajā Kurzemes Mākslas un dzejas dienām veltītajā filmā Pretī. Šoreiz izmantoju izdevību un pateicu PALDIES abiem skatuves māksliniekiem par perfekto darbu pie CD Domās par tevi.

Gūtās emocijas mani rosināja attīstīt TLA rudenī pavīdējušo ideju par Čaka akciju Tukumā. Šis ir dzejnieka 115 jubilejas gads, un ideja pelnījusi, lai kļūtu par īstenību, tātad tā tam būs būt! Un tur noteikti skanēs dzeja un dziesmas no šīs audio grāmatas.

Meitenes ar… eņģeļa tetovējumu

Par Viļa Selecka romānu “Meitenes ar eņģeļa tetovējumu”

grāmatas vāks
Grāmatas “Meitenes ar eņģeļa tetovējumu” vāks

Vilis Seleckis ir mūsu novadnieks, kurš par sevi teicis:  “Vēsturnieks pēc izglītības, literāts pēc aicinājuma.” Skolotājs, skolas direktors, žurnālists. Bijis aktīvs tautfrontietis, deputāts parlamentā, kas atjaunoja Latvijas valsti. Nu jau vairāku grāmatu autors.

Viļa Selecka jaunais trilleris „Meitenes ar eņģeļa tetovējumu” patiks tiem, kas trilleros ciena loģiku un stāstu, kas šķiet ticams. Tiem, kam patīk vienā pēcpusdienā nepievarāmas grāmatas. Var izlasīt vienā garā naktī (pati pārliecinājos), bet ne pāris stundās.

Par ko ir stāsts? Žurnālists Šaicāns zaudē tiesas prāvā, kurā no viņa tiek piedzīti zaudējumi 40 000 latu apmērā par četru „goda” vīru cieņas aizskaršanu. Šos četrus: saeimas deputātu, pazīstamu mākslas fotogrāfu, mācītāju un veiksmīgu uzņēmēju Šaicāns apvainojis pedofīlijā. Šaicāns pēc tiesas sēdes ir gatavs padoties, bet negaidīti saņem dīvainu e-vēstuli ar piedāvājumu par visas sadzīves problēmas atrisinošu cenu nopirkt viņa ineterneta portālu. Galvenajam varonim tiek arī piedāvāts turpināt iesākto žurnālistisko izmeklēšanu, vākt materiālus un uzrakstīt grāmatu. Vēstuli parakstījis fonda „Dzīvības koks” pārstāvis.

Jūs jau sapratāt, ka piedāvājums tika pieņemts.

Novadniekiem patiks atpazīstamie nosaukumi – Plieņciems, Engure, Rīgas ielas. Spraigumu uztur īsās nodaļas. Humora nav pārpārēm, bet kur ir, tur sulīgs. „Guļ kā uzpūsta govs āboliņa laukā.” Vai šis: „Par ko es tev maksāju trīs ministra algas!” Tā izsakās kāds bandītisks tips. Potenciālajiem lasītājiem jāzina, ka grāmatā ir arī daudz skarbu epizožu. Būs nianses par pērkamiem tiesnešiem un negodīgiem policistiem. Bet arī par gudriem un neuzpērkamiem būs. Un, protams, skaists mīlas stāsts piedevām. Ar happy end.

Vietumis sižeta pavērsieni ir uzminami, ja ir lasīts Stīga Lārsona fenomenālais darbs „Meitene ar pūķa tetovējumu.” Taču autors pats jau romāna virsrakstā šo dažbrīža līdzību ir akceptējis. Es kā lasītāja pārāk neprotestēju, jo trilleru niša pašlaik Latvijas literatūrā ir pavisam niecīgi un ne īpaši veiksmīgi aizņemta. Tāpēc gaumīgais Viļa Selecka romāns, kas atbilst visiem trillera žanra kritērijiem, minētajā nišā iederas godam.

 

antiŠveika dēkas I Pasaules karā

Par Gunta Bereļa romānu “Vārdiem nebija vietas

Vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija. XX gadsimts izdotās grāmatas atšķiras ar skaudrumu, klātbūtnes sajūtu, spilgtiem tēliem un izteiksmes līdzekļiem, kā mēģinot pretstāvēt neskaitāmiem gludiem, vispārinošiem, nereti tendencioziem darbiem, kas lasīti agrāk un noteikti tiks sarakstīti vēl.

Gunta Bereļa romāns Vārdiem nebija vietas nevainojami iekļaujas gan sērijas kopainā, gan paša rakstnieka un publicista literārajā izpausmē. Aivars Eipurs Latvijas Avīzes pielikumā Kultūrzīmes atzina, ka jaunais romāns ir labākais, ko Berelis līdz šim sarakstījis (pavisam Berelim ir 7 grāmatas). Autors vairākkārt nominēts literatūras balvām, saņemtas radošās stipendijas.

Ja G. Berelis jau radošās darbības sākumā sevi pozicionēja kā latviešu literatūras un kritikas blekmetālistu, tad jaunajā grāmatā uzplaucēti paši melnākie vārdi. Tiem vieta atrodas, lai arī virsraksts it kā apgalvo pretējo. Vēstījuma centrā likts jauns vīrietis Rūdolfs Tušs, kurš ir mēms nevis slimības vai traumas dēļ, bet no valodas lietošanas atteicies labprātīgi. Pamanījis, ka nerunājot vieglāk izvairīties no jebkādas atbildības, viņš izmanto vienīgi žestus un neartikulētas skaņas. Tādā veidā pakāpeniski, bet pārliecinoši parādīta cilvēka, kurš piedalījies 1905. gada grautiņos, līksmojis piromāna kaislē, loderējis no viena līgumdarba pie cita līdz sākas I pasaules kara notikumi, totāla degradācija. Jo bez valodas var tikt apmierināti vien primitīvie instinkti – ēst, gulēt, kopoties, ko Tušs diezgan ilgi un veiksmīgi sev nodrošina. Notikumi zīmēti trekniem triepieniem, kur krāsu vietā asinis, dubļi, sperma.

Atceroties Regīnas Ezeras Zooloģiskās noveles, saskatāma zināma līdzība ar zvēru, taču Bereļa nevaronis vairāk regresē iekšēji, nevis vizuāli. No vērotāja un kumosa kampēja viņš pārtop slepkavā, laupītājā, izvarotājā, visbeidzot līķa apgānītājā, līdz tiek nobeigts tikpat nejēdzīgi, kā dzīvojis.

Neviļus gribas salīdzināt Tušu ar Umberto Eko romāna Prāgas kapsēta centrālo tēlu. Tas ir intelektuālis, naudas viltotājs, sprāgstvielu meistars un tolaiku pīārists, kamēr neizglītotajam Tušam jāaprobežojas ar zemākās kārtas nelietībām. Eko radītais monstrs izplata ļaunumu, organizē un balsta, Tušs pats ir ļaunums (nevis standarta urla, kā viņu recenzijā nodēvējusi Dace Rukšāne).

Visbeidzot, trešā paralēle: Jaroslava Hašeka nemirstīgais Šveiks. Lasītāji notic, ka cauri karam var iziet ar smīniņu un pofigismu, tēlojot pajoliņu. Ka var sapņot par alus kausu, maršējot zem lodēm, pasmieties par gaišzilu priekšniecību, un kauju starplaikos uzdziedāt. Bereļa Tušs ir antiŠveiks. Manuprāt, daudz ticamāks. Jo karā uzvarētāju nav.

Gunta Šnipke

Šī Facebook izlasītā liepājnieces Guntas Šnipkes triloģija satrieca lupatās. Gunta neapšaubāmi ir izcils talants, bet ne tik bieži gadās lasīt literāru darbu, kur ar vienkāršiem vārdiem – lieki nemežģījot lasītāja smadzenes – izdodas pateikt tik daudz un trāpīt tik tieši!!!…

Divkārša sajūsma par visbanālāko atskaņu meistarīgu izmantošanu /mājas-kājas-jājas/, ko citkārt var minēt kā slikto piemēru. Un banālais, bezgaumīgais pēkšņi kļūst par ģeniālo. Lepojos, ka Guntu pazīstu!

I
Laiku apturēt pavisam
viegli
neieslēgt lielo gaismu un
noņemt brilles

II
Maigākie asmeņi glumākās kājas
siļķu kažoki piedāvājas
divi sunīši meklē mājas
pretgrumubu krēmi klājas
dvīņi ar jaunavām jājas
divi sunīši meklē mājas
nozog polšu un pieļurbājas
nosit to sievišķi
lai tak reiz miers
izlamājas
divi sunīši meklē mājas
stājas
kursos kustībās partijās
lai tak reiz darbība
izlamājas
deklarē demonstrē demaršē
stājas
divi sunīši meklē mājas
kašājas kašājas kašājas
saož gan tik tās
pamestās kājiņas vājiņas
vājas
izredzes teitan
ar gudriem purniņiem
bez šķidrām kleitām
divi sunīši meklē mājas
visapkārt s…u kalni
pati rīga ūdenī
notek

III
Kā strausi nenosmok
glabājot galvas smiltīs
māte google noteikti zina
noteikti zina māte
bet negribas sūtīt uz miskasti
dzejoli
par šo jautājumu

23/11/2016

Vai Bogene ir dzīva?

Latvijas 20.gs. vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” pirms nepilna gada sagaidīts arī sērijas iniciatores Gundegas Repšes romāns. „Bogene” vēsta par 1940.-41.gadu. Lūk, manas domas par romānu.

Bogene

Vārda meistara titula cienīgs autores priekšvārds; sevi cienošs un pašpietiekams. Zinām, jau zinām – vārds ir instruments… Jā, mazliet sarkasma ir manās gaidās. Seko otrs priekšvārds/iesākums iz Augustīna „Atzīšanās.” Caur Dievu? Tad par ko būs stāsts? Par Dievu vai lielvarām un tautu. Kas ir Dievs? Augstākā vara pretim lielvarai? Vai pār visu kopā? Lasu: cilvēka atmiņa tiek salīdzināta ar laukiem, dobumainām alām. Sajūtu: alegorijas atbilstošas, bet ne optimistiskas.

Un tad sākas stāsts. Ar „kā sausa sūna lietū,” (ak,     Repšei „Īkstītē” bija vēl tas ģeniālais-„mana māte ir gara un slaida kā salijusi egle”), tad „pilsoniskie valši,” „skumjām ir neveiksmes smaka” utt. Un mēness. Šo romānu izlasīt ir kā vienatnē pacietīgi noiet garum garu ceļu pilnmēness naktī. Un mēness visu laiku nāk līdzi, vienā vai otrā pusē ceļam, tieši virs galvas, vai iesāņis. Var pētīt zvaigznes, var ceļmalas, vai mežu, ja tas ir. Tad pavērst seju un sabīties. Jo mēness nāk tev līdzi! Tieši tev! Ne jau mēnestiņš čigāniņš, sidraba mēnestiņš vai vēl kāds alegoriskais ikvakara brīnumiņš. Repšes romānā tas ir „apaļais sātans ar savu pilnvaigu viepli”, asinsarkans un aukstasinīgs tēls, nakts pavadonis. Naktī notiek visi melnie darbi. Par mīlēšanos, bērnu radīšanu aizmirstiet! Mēness un bezmiegs 1940.-41. moka tautu.

Vai šis ir stāsts par lepnajām kurzemnieku dzimtām? Kādam Gundegas Repšes ļoti nemīlētam latviešu rakstniekam bija biezs romāns par Zītariem. Pašas plānais ir par Losteriem un citiem. Berta Pēterpilī skolojusies, un Bogene jau vairs nav blusu pilnu aizkrāsns deķu siltuma gariņš,- Bogenei kā 20.gs. mājas garam, ir sviests un pīrāgi mājās, skaistas kleitas un klavieres. Lesteru dzimta savus bērnus skolo,- Spinozu un Heini lasījuši. Lai bērni labāk dzīvotu – tāds ir mūžīgais ģimenes (arī dzimtas, kopienas, bet vai tautas?) mērķis. Labāk, varbūt arī – brīvāk. Māte Berta labi spēlē klavieres. Ar pirkstiem, zem kuriem var dzīt adatas.

Vai Bertu, Loti (un Doroteju, Bitīti un Mirguli) lielvara salauž? Jā, salauž. Iebāž mutē sprūdu un salauž. Un kur ir vīrieši? Ko nozīmē pēdējā laika romāni: Noras Ikstenas „Mātes pienā,” Gundegas Repšes „Bogenē”? Zināmā mērā arī Laimas Kotas „Mierielas vilkmē.”  VĪRIETIS tajos paliek otrā plānā vai nobāzts vēl tālāk aizkulisēs. VĪRIETIS lielvaras apstākļos nespēj nosargāt, izglābt sievieti, ģimeni, Rīgu, dzimteni. Tas ir rakstnieču gala secinājums par 20. un nu jau 21.gs? Kā apsūdzība un nožēla reizē?

Repšes romāns ir par 1940. – 41. gadiem, kad iznīcināja, salauza inteliģenci, uzņēmēju un zemnieku izcilāko daļu, un lielvaras pirmais uzdevums bija paveikts. Sekoja 1949., kad vajadzēja tautu sadzīt kolhozos. Pēc tam jau bija iesēta sēkla pazemotajā zemē, sēkla šodien bieži dzirdētajam „nebija jau tie padomju laiki nemaz tik slikti.” Man bail no lielvaras glorificēšanas. Man bail, ka lēnām kļūstam „pūlis, ko nupat vēl dēvēja par tautu” (184.lpp). Sērijas mērķis un uzdevumi ir lasīti interneta vietnēs. Bet kādi ir secinājumi un priekšlikumi mums – 21.gadsimtam? Lielvara gāzta, pamazām tā izplēn no atmiņas, jo izaugusi jauna paaudze, kas dzimusi deviņdesmitajos. Tikpat smagi, cik smaga ir lielvara, ir arī romānā savietotie padomju varu slavinošie Jāņa Sudrabkalna dzejoļi. Tie lasās tik celmaini, kā mežā pēc lielas vētras. Samocīti bez gala. Rodas spēcīga neizpratnes un netīksmes emocija. Meli, meli, meli ir visa tā Sudrabkalna dzeja! Pat fiziski sajūtams, cik smagi dzejniekiem tie nākuši.

Repšes romāns nav sasteigts, bet apjoms ir neliels. „Bogene” episki vēsta par dzimtas cilvēku likteņiem vien 1940.- 41.gadā. Tomēr lasot, brīžiem rodas sajūta, ka kaut kas stāstījumā pārtrūkst. Iespējams, tāpēc, ka romāns īsināts (kā teikusi pati G.Repše – ap 200 uzrakstīto lapu galu galā romānā nav ietvertas). Un tomēr – lappušu skaita ziņā plānais romāns ļoti tieši izgaismo to nospiedošo melu un tirānijas megavaru, kas nospieda tautu uz ceļiem, izvaroja un aizbāza muti uz ilgiem laikiem. Tēli nav zīmēti ar sīksīkām detaļām, jo galvenais ir laiks un cilvēks tajā. Šis romāns ir apbrīnojami nedidaktisks, jo detaļas un tādu “nieku” kā domāšana atstāj mums pašiem. Tikai pāris vietās autore savu naidu izteic vārdos (184.lpp.) Kāda vairs nozīme vai Lote, Berta, Bitīte un Margulīte izdzīvoja; vai Dorotejas vēstule sasniedza mērķi? Romāna kompozīcija (nez vai tā bija sākotnēji plānots), ietverot tikai nelielu laika posmu dzimtas dzīvē, ir izrādījies veiksmīgs paņēmiens.

 

 

TLA gada notikumu TOP 5

Atskatoties uz aizgājušo – ugunīgā Pērtiķa – gadu, uzdrošināmies sacīt, ka tas bijis labvēlīga pavērsiena gads tiem, kas pirms tam ilgi, pacietīgi un uzcītīgi strādājuši. Reizēm pat bez materiāla un morāla novērtējuma, taču ar gandarījumu par izdarīto un ar pārliecību par tuvojošos evolūciju. To Pērtiķis ļāva piedzīvot arī “Tukuma Literātu apvienībai”. Sauksim tās par uzvarām.

 Galvenā uzvara jeb TOP 1 – latviešu literatūra apsteidz tulkoto

Par lielu pārsteigumu grāmatniekiem un bibliotekāriem, par spīti skeptiķiem un nelabvēļiem, pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē latviešu rakstnieku grāmatas ir pieprasītākas nekā tulkotā literatūra. Tās izpērk grāmatnīcās un neiegulst bibliotēku plauktos. Turklāt kopš seniem laikiem populārākā lasāmviela nav vis ezoterika vai padomi labākai dzīvei, bet tieši daiļliteratūra. Pēc Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes locekles Renātes Punkas teiktā, tas ir skaidrojams ar jaunu, interesantu rakstnieku parādīšanos vai arī to, ka mūsdienu rakstnieki ir radījuši jaunus, labus literāros darbus, kas ir aktuāli dažāda vecuma paaudzēm. Atkārtotus metienus piedzīvojušas arī TLA literātu grāmatas. Lēšam, ka 2016.gadā pārdoti apmēram 7000 mūsu autoru grāmatu eksemplāru. Ilgas Liepiņas, Gunas Rozes, Rolandas Bulas romāni ir ļoti pieprasīti arī bibliotēkās visā Latvijā. Atliek cerēt, ka arī dzejas ielā drīz būs svētki!

Otrā uzvara jeb TOP 2 – piepildās drosmīgas ambīcijas

TLA pirmo reizi ar savu stendu piedalījās nozares galvenajā gadskārtējā notikumā – izstādē “Latvijas Grāmata 2016” un uzreiz bija pamanītākais stends visā Ķīpsalas kompleksā. Bet sākās viss ar ikgadējiem izstādes apmeklējumiem grāmatmīļu statusā. Tad sekoja Gvido Drages haiku autorstunda izstādes programmā un Imanta Liepiņa grāmatas atvēršanas svētki, līdz 2015. gadā Ilga Liepiņa kopā ar citiem TLA kolēģiem apstaigājot izstādi, skaļi noteica: “Mēs arī varam nākt ar savu stendu! Un mums ir ko rādīt!” Tobrīd tā likās utopija, bet jau pēc gada – realitāte.

Trešā uzvara jeb TOP 3 – pašiem sava mājaslapa

Par to gribas teikt: viss labais nāk ar gaidīšanu. Skaidrs, ka dzīvojot vakardienā, šodien buksēsi uz vietas, tāpēc mājaslapa mūsu plānos bija jau pirms gada, taču ne vienmēr viss atkarīgs tikai no pašu gribas. Turklāt ar gribu vien nepietiek, ir jādara! Gada beigās sasparojāmies paši, sasparojās arī lapas tehniskās puses un dizaina autors, un skat! – vecā gada pēdējās dienās tla.lv sāka savu dzīvi interneta pasaulē. Jau tagad saņemam komplimentus par lakoniski gaumīgo dizainu un bagātīgo saturu, ko apsolāmies nemitīgi papildināt.

Ceturtā uzvara jeb TOP 4 – īstenoti jauni, unikāli projekti

Līdzās jau ierastajiem literārajiem pasākumiem, aizvadītajā gadā TLA realizēja vairākus oriģinālus projektus un piedalījās vērienīgos pasākumos. Pavasarī kopā ar Tukuma muzeju noslēdzām akciju Atrodi dzeju gleznā. Drīz pēc tam sekoja emocionāli aizkustinošais skolēnu radošo darbu konkurss Pelēkie brāļi un ar to saistītie pasākumi, kas noslēdzās Latvijas dzimšanas dienā Mālkalnā un Āžu kalnā. Jūlijā trīs mūsu dzejnieki – Baiba Talce, Gvido Drage un Sarma Upesleja – kuplināja Jaunmoku pils 115 gadu jubilejas Dārza svētku programmu. Septembrī Kurzemes Dzejas dienu programmā Liepājā notika Andra Jansona liriska koncertprogramma, bet Slampes kultūras pilī, atklājot Tukuma Mākslinieku grupas kopīgo izstādi, tikās „trīs mūzas” – māksla, Literatūra un Mūzika. Tas bija kas jauns un pārsteidzošs, un publikai patika. Tamlīdzīgos pasākumos esam gatavi piedalīties arī turpmāk. Novembrī sadarbībā ar Tukuma un Lazdu bibliotēkām noslēdzās rakstniekam Kārlim Ķezberam veltītais literāro pasaku konkurss. Visa gada garumā dažādās vietās Tukuma novadā notika mūsu literātu autorstundas, kas turpināsies arī šogad.

Piektā uzvara jeb TOP 5 – personiskie panākumi un ceļi pasaulē

Katra atsevišķa literāta personīgie sasniegumi mūs visus kopā padara stiprākus un apvienību – zināmu tālu ārpus Tukuma robežām. Vilim Seleckim 2016.gadā iznāca divas prozas grāmatas, bet Sarmai Upeslejai – Tukuma Katrīnai veltīta poēma. Ilgas Bindres dzeja iekļauta kopkrājumā Zemgales vācelīte, bet Aigars Brics, Sarma Upesleja un Aivis Briesma publicēti Liepājas literārajā žurnālā Helikons. Elmāram Augustam Rumbam plašā draugu lokā un piedaloties arī Tukuma muzejam, nosvinējām 85 gadu jubileju.

Marija Anmane gadu apmeklējusi Latvijas Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas Prozas sekcijas nodarbības, saņēma RS Prozas diplomu. Guna Roze uzņemta Rakstnieku Savienības rindās. Ar stāstījumu par 101.kilometru viņa piedalījās barikāžu 25. gadadienas pasākumā Londonā, bija saldenieku dzejas kopkrājuma Saldus saulesstīga literārā konsultante un saņēma AKKA/LAA autora stipendiju. Tukumnieku uzsāktā Dzejas dienu akcija Sirds uz perona jau kļuvusi par ilggadēju tradīciju un iziet aizvien plašāk pasaulē. Pērn šis projekts trešo reizi ieguva VKKF finansējumu.

Par gluži vai nedalāmiem jēdzieniem kļuvuši Ukrainas traģēdija un mūsu apvienības biedrs Imants Liepiņš. Viņš ir viens no retajiem latviešu autoriem, kas vairākkārt bijis Ukrainā, dokumentējis ukraiņu cīņas par savu brīvību un neatkarību, ar aculiecinieka skatienu ļaujot arī mums ieraudzīt, kā notiek aneksija 21.gadsimtā. Pērn Imants kļuva par Latvijas Žurnālistu savienības valdes locekli un grāmatas Zaldātu zābakos redaktoru.

Ilga Liepiņa un Rolanda Bula savus romānus iesniegušas Latvijas Avīzes izsludinātajā konkursā un patlaban gaida rezultātus. Rolanda Bula divus gadus pēc kārtas plūca uzvaras laurus Tukuma Prozas lasījumos. Viņas romāns Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās turpinājumos bija publicēts avīzē Kas Jauns un izdots elektroniskā versijā. Ilgas Liepiņas un Gunas Rozes stāsti iekļauti Ventspils Rakstnieku mājas 10 gadu jubilejai veltītajā kopkrājumā. Šī grāmata tulkota arī angliski, to lasa rakstnieki no visas pasaules, tātad – iepazīst arī mūs.

Vai gribam gribēt?

Sniegs uz priedes skujām un zilas debesis

Ak, kā man šoreiz gribas… apsnigt! Tā – pavisam vienkārši. Uz brīdi pabūt mājas siltumā un klusumā, ko iztraucēt mēdz vienīgi augšstāva kaimiņa ieilgušie „ziemsvētki” vai kārtējās reliģiskās sektas trubadūri ar savām jaunākās literatūras nastiņām padusē. Baltu puteņa valsi pēkšņi sagribas tajā distancē starp mani un televizora ekrānu, kur gandrīz katrs runātājs nevis skaidrību ievieš, bet smadzenes skalo. Viss, šķiet, notiek bez manas līdzdalības: par valdības vadītāja kandidatūru gādā Vējonis, par bēgļiem (kas nereti izrādās – nemaz nav bēgļi) lemj Brisele, par energo tarifiem – visvisādi kantori, kas lieliski prot samudžināt savu pakalpojumu izmaksu aprēķinu formulas… Kur visā šajā situācijā ir mana, mūsu – skatītāju un klausītāju, savas valsts pilsoņu, iedzīvotāju un maksātāju – vieta?! Ja tā padomā, tad patiešām šobrīd vislabprātāk gribētos  atrasties mežā – klusumā, mierā, ar baltu un tīru sniedziņu uz mices un pleciem. Ar bezdomu stāvokli prātā. Jo islāms tik un tā ir neizprotams; Ķelne un Stokholma – tālu, un mums neviens neuzbrūk; valdība ( Protams, ar nosacījumu, ka tā IR un STRĀDĀ!) un spēka struktūras, neapšaubāmi, visu zina labāk…

Nešausminoties par mūsu – tautas, sociālās vides – neaizsargātību; nevaimanājot par medicīnas pakalpojumu sarežģīto pieejamību un augstajām izmaksām; barikāžu atceres sakarā nežēlojoties par to, cik labi gribējām un cik šķērsi daudz kas sanācis; godīgi pildot savus pienākumus un nerādot ar pirkstu uz tiem, kas shēmo, strādā vienīgi pašlabumam un kratās vaļā no jebkuras atbildības par savu darbu ļaunajām sekām, mūs reizumis tomēr neatstāj tāda kā iekšējā tukšuma sajūta. Ik pa laikam pieviļ pat smalki izstrādātā un it kā veiksmīgi aprobētā iekšējā „Domā pozitīvi!” programma. Ne saukts, ne lūgts, dvēselē iezogas rūgtums – brīdī, kad svecītes Ziemsvētku eglītē iededzam vien tie, kas te, dzimtenē, palikuši… (Nez, kā viņiem tur – svešumā? Cerams, ka vairāk priecājas un mazāk skumst – gan svētkos, gan ikdienā…) Tāpat kā Jaungadā, kad prominenču uzrunās dominē labklājības un pārticības vēlējumi, lai gan vairāk par dvēseli, sirds gaismu, morāli un ētiku, izglītību un zinātni vajadzētu. Vairojot cerību, ka šeit un šajos apstākļos iespējams sevi baltu turēt, ka ikviens tiksim saprasts, par labiem darbiem un godīgumu pienācīgi novērtēts. Ikdienā. Bez aptaujām. Savējo – kolēģu, draugu un neformālo apvienību domubiedru lokā. Bez dižiem sumināšanas pasākumiem.

Ar pacietību vien, izrādās, nepietiek! Pozitīvas izmaiņas sabiedrībā varam gaidīt vien tad, ja savus bērnus un mazbērnus par godīgiem un gaišiem cilvēkiem audzināsim. Ja mācēsim par sevi un savu valsti pastāvēt. Ja patiesi vēlēsimies kļūt bagātāki ne vien pārticība un labklājībā, bet arī garīgumā. Tieši tajā – vispirmām kārtām. Lai dvēsele „neraud uz iekšu”, kad mēs no augšas uz leju noraugāmies bezpajumtniekos un bēgļos, māksliniekos un vecos cilvēkos, trūcīgajos un nedziedināmi slimajos. Kad līdzcilvēkus pēc ieņemamā amata un banku kontiem vērtējam. Kad valdošie un vadošie, no augšas uz leju raugoties, patiesībā neredz neko – ne valsti, ne tautu. Tik augstu sevi pacēluši…

Gara gaisma pār tautu – nešaubīgi un nenovēršami! – nāk  gluži tāpat, kā Saules gaisma aizvien no jauna nāk pār Zemi. Mēs varam to vienkārši gaidīt. Bet varam arī tai panākt pretī, vairojot to līdzcilvēkos – savos mīļajos, savā tautā un pasaulē (Ak, kā mēs reizēm „negribam gribēt” kaut ko darīt sevis pašu labā…)!

Rituāli vējā

Trešdienas vakara laika ziņas brīdināja par lietu, sniegu, vēju, slidenām ielām un ārkārtas stāvokli uz apledojušajiem ceļiem. Un – lūk, lūk!- ceturtdienas rīts jau sākās ar haosu nekoptajās Rīgas ielās…

Kamēr Tukumā un novadā viss nosacīti mierīgi, malkojot rīta kafiju, ielūkojos latviskās dzīvesziņas gadagrāmatā. Izrādās – šodien tajā ieteikti rituāli vējā! Un vējš – kaut neliels, ar minimālām brāzmām – tomēr ir. Tātad – ko gan „tā-ā-du” varētu pasākt? Pus pa jokam, protams.

Sākas jauns gads. Jaunu darbu, pārdrošu ieceru un gaisā parautu sapņu laiks…

No pieredzes zinu, ka ne visu var un pat ne visu vajag piepildīt, iegūt un īstenot. Un tomēr – ir lietas, ko joprojām gribas: no dienas dienā, no gada gadā.

Ejot cauri pilsētai – savam visnotaļ jaukajam Tukumam, izmantoju agrā rīta burvību – tukšo ielu dāvāto iespēju runāt skaļi. Es gribu, lai man nekad nav jākaunas ne par vienu no mūsu valsts „100 gudrajām galvām” Rīgā un mazāko skaitu- savā pašvaldībā. Es gribu, lai devīze, kas vienmēr redzama ministru prezidenta kabinetā pie sienas, domās un centienos allaž būtu acu priekšā un prātā, lai tā visiem tautas kalpiem būtu galvenais kritērijs darbos, kas tautas labā darāmi. Es gribu, lai Temīdai Latvijā kāds noņem acu apsēju! Lai viņa redz, kas, taisnu tiesu spriežot, reizēm tiek likts svaru kausos. Es gribu justies droša par savu dzīvību savā valstī, pilsētā, ielā un pagalmā – lai tad, kad vēršos pēc palīdzības, tuvumā gadās vismaz viens atsaucīgs, saprotošs un palīdzēt gatavs līdzpilsonis! Es gribu iespējami ilgāk būt – vismaz nosacīti – vesela, un lai tad, kad vajadzīga mediķu palīdzība, samaksa par pakalpojumu ir adekvāta. Es gribu, lai, sekojot plašsaziņas līdzekļu informācijai, ik pa laikam nav sāpīgi jākonstatē, ka daudziem jo daudziem šajā dzīvē klājas aizvien sliktāk: daudzi no viņiem to nebūt nav pelnījuši…

Es gribu būt laimīga! Jūs arī? Tad dariet tāpat kā es: izejiet vējā, pasakiet to skaļi – visiem vējiem, visām zvaigznēm, vienvienīgajam Mēnesim un bezgalīgajām debesīm. Pēc tam – ejam katrs savās ikdienas gaitās un darbos, gatavi piepildīt viskarstākās vēlmes un pārdrošākos sapņus. Tas tikai iesākumā šķiet neiespējami.