Latvijas 20.gs. vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” pirms nepilna gada sagaidīts arī sērijas iniciatores Gundegas Repšes romāns. „Bogene” vēsta par 1940.-41.gadu. Lūk, manas domas par romānu.
Vārda meistara titula cienīgs autores priekšvārds; sevi cienošs un pašpietiekams. Zinām, jau zinām – vārds ir instruments… Jā, mazliet sarkasma ir manās gaidās. Seko otrs priekšvārds/iesākums iz Augustīna „Atzīšanās.” Caur Dievu? Tad par ko būs stāsts? Par Dievu vai lielvarām un tautu. Kas ir Dievs? Augstākā vara pretim lielvarai? Vai pār visu kopā? Lasu: cilvēka atmiņa tiek salīdzināta ar laukiem, dobumainām alām. Sajūtu: alegorijas atbilstošas, bet ne optimistiskas.
Un tad sākas stāsts. Ar „kā sausa sūna lietū,” (ak, Repšei „Īkstītē” bija vēl tas ģeniālais-„mana māte ir gara un slaida kā salijusi egle”), tad „pilsoniskie valši,” „skumjām ir neveiksmes smaka” utt. Un mēness. Šo romānu izlasīt ir kā vienatnē pacietīgi noiet garum garu ceļu pilnmēness naktī. Un mēness visu laiku nāk līdzi, vienā vai otrā pusē ceļam, tieši virs galvas, vai iesāņis. Var pētīt zvaigznes, var ceļmalas, vai mežu, ja tas ir. Tad pavērst seju un sabīties. Jo mēness nāk tev līdzi! Tieši tev! Ne jau mēnestiņš čigāniņš, sidraba mēnestiņš vai vēl kāds alegoriskais ikvakara brīnumiņš. Repšes romānā tas ir „apaļais sātans ar savu pilnvaigu viepli”, asinsarkans un aukstasinīgs tēls, nakts pavadonis. Naktī notiek visi melnie darbi. Par mīlēšanos, bērnu radīšanu aizmirstiet! Mēness un bezmiegs 1940.-41. moka tautu.
Vai šis ir stāsts par lepnajām kurzemnieku dzimtām? Kādam Gundegas Repšes ļoti nemīlētam latviešu rakstniekam bija biezs romāns par Zītariem. Pašas plānais ir par Losteriem un citiem. Berta Pēterpilī skolojusies, un Bogene jau vairs nav blusu pilnu aizkrāsns deķu siltuma gariņš,- Bogenei kā 20.gs. mājas garam, ir sviests un pīrāgi mājās, skaistas kleitas un klavieres. Lesteru dzimta savus bērnus skolo,- Spinozu un Heini lasījuši. Lai bērni labāk dzīvotu – tāds ir mūžīgais ģimenes (arī dzimtas, kopienas, bet vai tautas?) mērķis. Labāk, varbūt arī – brīvāk. Māte Berta labi spēlē klavieres. Ar pirkstiem, zem kuriem var dzīt adatas.
Vai Bertu, Loti (un Doroteju, Bitīti un Mirguli) lielvara salauž? Jā, salauž. Iebāž mutē sprūdu un salauž. Un kur ir vīrieši? Ko nozīmē pēdējā laika romāni: Noras Ikstenas „Mātes pienā,” Gundegas Repšes „Bogenē”? Zināmā mērā arī Laimas Kotas „Mierielas vilkmē.” VĪRIETIS tajos paliek otrā plānā vai nobāzts vēl tālāk aizkulisēs. VĪRIETIS lielvaras apstākļos nespēj nosargāt, izglābt sievieti, ģimeni, Rīgu, dzimteni. Tas ir rakstnieču gala secinājums par 20. un nu jau 21.gs? Kā apsūdzība un nožēla reizē?
Repšes romāns ir par 1940. – 41. gadiem, kad iznīcināja, salauza inteliģenci, uzņēmēju un zemnieku izcilāko daļu, un lielvaras pirmais uzdevums bija paveikts. Sekoja 1949., kad vajadzēja tautu sadzīt kolhozos. Pēc tam jau bija iesēta sēkla pazemotajā zemē, sēkla šodien bieži dzirdētajam „nebija jau tie padomju laiki nemaz tik slikti.” Man bail no lielvaras glorificēšanas. Man bail, ka lēnām kļūstam „pūlis, ko nupat vēl dēvēja par tautu” (184.lpp). Sērijas mērķis un uzdevumi ir lasīti interneta vietnēs. Bet kādi ir secinājumi un priekšlikumi mums – 21.gadsimtam? Lielvara gāzta, pamazām tā izplēn no atmiņas, jo izaugusi jauna paaudze, kas dzimusi deviņdesmitajos. Tikpat smagi, cik smaga ir lielvara, ir arī romānā savietotie padomju varu slavinošie Jāņa Sudrabkalna dzejoļi. Tie lasās tik celmaini, kā mežā pēc lielas vētras. Samocīti bez gala. Rodas spēcīga neizpratnes un netīksmes emocija. Meli, meli, meli ir visa tā Sudrabkalna dzeja! Pat fiziski sajūtams, cik smagi dzejniekiem tie nākuši.
Repšes romāns nav sasteigts, bet apjoms ir neliels. „Bogene” episki vēsta par dzimtas cilvēku likteņiem vien 1940.- 41.gadā. Tomēr lasot, brīžiem rodas sajūta, ka kaut kas stāstījumā pārtrūkst. Iespējams, tāpēc, ka romāns īsināts (kā teikusi pati G.Repše – ap 200 uzrakstīto lapu galu galā romānā nav ietvertas). Un tomēr – lappušu skaita ziņā plānais romāns ļoti tieši izgaismo to nospiedošo melu un tirānijas megavaru, kas nospieda tautu uz ceļiem, izvaroja un aizbāza muti uz ilgiem laikiem. Tēli nav zīmēti ar sīksīkām detaļām, jo galvenais ir laiks un cilvēks tajā. Šis romāns ir apbrīnojami nedidaktisks, jo detaļas un tādu “nieku” kā domāšana atstāj mums pašiem. Tikai pāris vietās autore savu naidu izteic vārdos (184.lpp.) Kāda vairs nozīme vai Lote, Berta, Bitīte un Margulīte izdzīvoja; vai Dorotejas vēstule sasniedza mērķi? Romāna kompozīcija (nez vai tā bija sākotnēji plānots), ietverot tikai nelielu laika posmu dzimtas dzīvē, ir izrādījies veiksmīgs paņēmiens.
