Guntara Tennes grāmatas Gredzens ar dārgakmeni atvēršanas pasākums Talsu muzejā notika 26. janvārī. Autors uz Talsiem pārcēlies no Ventspils, kļūstot par muzeja darbinieku, turklāt interese par vēsturi viņam saglabājas nemainīga jau daudzus gadus, ļaujot plašās zināšanas izmantot arī literatūras jomā.
Šī ir Guntara Tennes trešā grāmata. 215 lappuses biezā romāna (izdevniecība Lauku Avīze, sērija Lata romāns, 2016. gads) darbība notiek 14. gadsimta sākumā Piltenes apmetnē, laikā, kad to centās iekarot litvinu (leišu) sirotāji. Protams, pils un apmetnes iemītnieki turas pretī visiem spēkiem, un viņu centieni vainagojas panākumiem – noposta tikai nenocietināto miesta daļu, kas ir vēsturisks fakts.
Lasītājs tiek iepazīstināts ar visiem apkārtnes iedzīvotāju slāņiem: tirgotājiem, ordeņa kalpiem, garīdzniekiem, amatniekiem un zvejniekiem, detalizēti aprakstot viņu apģērbu, dzīvesveidu un darba rīkus, kā arī attiecīgā perioda politisko kontekstu. Lielākā daļa personāžu radušies autora fantāzijā, taču starp tiem sastopami arī reāli dzīvojuši cilvēki. Protams, neiztiek bez romantiskās stīgas, liekot bagātā Hansa Hāzenfūsa meitai Elizabetei izvēlēties starp diviem pielūdzējiem, kuri viņas dēļ gatavi arī dzīvību nežēlot…
Talsu muzeja senatnīgās telpas un veco koka mēbeļu smarža šāda vēstures elpas skarta rakstu darba iepazīstināšanai ar lasītājiem bija nenovērtējams ieguvums, turklāt rakstnieks parādīja arī agrāko laiku sadzīves priekšmetus, kartes un cietokšņa plānu, stāstīdams gan dokumentāli apstiprinātus, gan teiksmu sadaļai atbilstīgus notikumus. Grāmata tapusi vairāku gadu laikā, tātad ieguldīts pamatīgs darbs. Romāna fragmenti izskanēja autora un “darbojošos personu” balsīs, labi papildinot iepriekš dzirdēto vēsturisko fonu.
Neapšaubot autora vēstures zināšanas, man kā piekasīgai lasītājai radās vairākas iebildes pret romāna varoņu attēlojumu un sižeta virzību. Efektīgāk būtu tēlus atklāt pamazām, caur darbību un attieksmi pret pārējiem, nevis uzskaitīt viņu īpašības kā vidusskolas raksturojumā, līdzko tie parādījušies grāmatā. Pats sudraba gredzens – romāna “titulvaronis” – maina savus īpašniekus, neļaujot īsti izsekot līdzi to motivācijai un vajadzībai. Tekstā iezagušies (vai palikuši “neizķerti”) mazliet dīvaini vārdu salikumi kā “senie senči”, “divasmeņu zobens”, kā arī 14. gs. vienkāršu ļaužu vidū diez vai lietotie vārdi: “iniciāļi”, “pretendents”, “interese” un citi.
Vispārliecinošāk, manuprāt, atveidots pils aplenkums un tā aizstāvēšanas epizodes, tāpat varoņu sacensības un sava labuma gūšanas alkas, kas tik raksturīgas visos vēstures periodos.