Aigars Brics

Cilvēks ir kā pļavas puķīte – visi to mīl un visi to bradā, – tā reiz teicis svētais Siluans. Pļavas no pļavām, un cik to līmeņu, dievs vien zin’: smalkāki, rupjāki, pārziedējuši un pašā plaukumā. Ziedēt gribas visiem, bet kas ir tie bradātāji? Tu vēlies, lai tikai aplej, taču lietus mākonis var kļūt par krusas nēsātāju. Krusteniski krusa kapā, bradā, vēlāk sola izkust un mīlēt. Pļavas puķīte – trausla, tīra dabas daļiņa – aug, kur kritusi sēkla, pati neprot migrēt, vienīgi tās bērni pakļauti vēja gribai. Nezinu, kā labāk: tevi mīl dzimtenē vai svešatnē? Bet, ja bradā, tad labāk te – savējie, jo, sajūtot līdzās savas dzimtas ziedēšanu, gūsti spēku atkal iztaisnoties un turpināt saules ritmu.

Baiba Talce

„Talants nav laime, talants ir krusts”, teica dzejnieks Gvido Drage, a la Redžinalds Grikmanis Tukuma dzejnieku kopā sanākšanas reizē. Un, sēžot gadiem tik tuvo, jau sirmo vīriešu ielokā un runājot par likteni, es domāju, ka Lieldienās daudzi jauši vai nejauši atkal ielūkosies Kristus sejā, bet, cik daudz starp ļaudīm ir to, kas spēj ielūkoties dzejnieka sejā un viņu saprast? Jo dzejnieks ir daudzpakāpju simbols tam vārdam, kas iesākumā. Viņš ir fantāzijas rīks, kas mūsu sistematizētās domas izmet Visumā trīs vai četrās dimensijās. Un viņš raksta nevis tāpēc, lai viņu pirktu, izlasītu un izpīpētu kā cigaretes, bet tāpēc, lai pierakstītu pilnu to dzīves telpu, to Lielās Bibliotēkas plauktu, kuru viņam piešķīris Dievs.

Borhess savā Bābeles bibliotēkas stāstā jau pirms 40 gadiem pareģoja, ka dzejnieki nākotnē nerakstīs lasītājam, bet vārdam: „Un lūdza Jahvi apturēt mirkli, kamēr viņš uzrakstīs… Un lodes apstājās gaisā.” Jo dzejniekam būt kontaktā ar radītāju nozīmē saprast, kāpēc Viņš viņu radījis. Jo dzejnieka valoda ir daudz sarežģītāka par dabu vai tās esību. Tāpēc daudzi no cilvēkiem vairs nesaprot ne filozofiju, ne dzeju. Jo neparko sarežģīti un ne-viegli negrib dzīvot. Bet dzejniekam vārds ir abpusgriezīgs, bīstams nazis, kam viena puse ir glābējs skalpelis, otra – apdraudošs tuvcīņas ierocis. Tas teātris, kas turpinās ļaužu attiecībās un sabiedrībā, visos laikos ir baidījies no dzejnieka spēka un patiesības. Vai varbūt no tā, ka dzejnieks vienmēr stāv sabiedrībai aiz muguras un uzrauga, lai tā nedzīvotu tikai tiešajā nozīmē, nezaudētu daudznozīmību. Un kur nu vēl tehnoloģiju cilvēkam, kurš caur datoru iebrūk neaptveramos informācijas plašumos, bet tai pat laikā top aizvien aprobežotāks.

Ar rakstītā vārda brāļiem bibliotēkas klusumā paceļot vīna glāzi, tu saproti, cik labi, ja blakus ir kāds, kuram ticēt, kurš neļauj nekādiem valsts kolektīvās muldēšanas paradoksiem atraut tevi no Dieva dotās būtības. Parasts cilvēks par paradoksiem nezina nekā, un tāpēc daudz labāk tiek galā ar savu dzīvi, nekā domu zirnekļa tīklos iepinies dzejnieks. Un arī aiz tā iemesla neskatās dzejniekam sejā, jo baidās tur ieraudzīt būtību. Bezdarbniece dzejniece saka: meklējot darbu, viņa nevienam darba devējam nedrīkst pat pieminēt, ka ir dzejniece – ko?! Tos taču nevar ņemt, Dievs pasargi, viņi visi tak ir ar putniem! Un viņam ir vienalga – tāpat visus divtūkstoš gadus līdz šim – vai dzejnieks ir šodien ēdis, vai nav.

Bet dzejnieks izdzīvo par spīti, jo viņam ir sava pašvērtība – viņš ir vērtīgs pats sev, vēl dažiem cilvēkiem un Radītājam, jo, notverot tēla momentbūtību, saņem dāvanu no dzīves, kad izjūtas atdod to, ko apziņa nespēj dot. Un tas ir mierinājums, ko mēs sniedzam paši sev. Tāpēc nezaudēsim just spēju, par spīti visam, jo lielas jūtas ir atmiņas gudrā daļa, kur sakāvi cietušie ir vajadzīgi. Tāpēc, ka neviens nevar atbildēt uz to, ko vēl nezina. Vismazāk jau dzejnieki.

Marijas Anmanes, Baibas Talces, Rolandas Bulas, Gunas Rozes un Ilgas Liepiņas pārdomas pēc 11. februārī redzētās Bernanda Pomeransa drāmas Ziloņcilvēks Liepājas teātrī.

Marija Anmane

Normalitātes pētniecība

Jāteic, ka, braucot uz izrādi Ziloņcilvēks Liepājas teātri, tikai aptuveni nojautu, „uz ko esmu parakstījusies”. Nevienu režisores Lauras Grozas – Ķiberes izrādi vēl nebiju redzējusi; par šo Bernarda Pomeranca lugu neko nezināju; pat slaveno Linča filmu ar tādu pat nosaukumu nebiju noskatījusies…

Izrādes sākums gana dinamisks: netīros, stīvinātos kostīmos, dažādos laikmeta stilizācijas kostīmos tērptie tēli, putekļu mākoņus saceļot, krīt visi pēc kārtas krīt ārā no tādiem kā bezdurvju skapjiem, kā kurpju kastēm, kā vertikāli apgāztām atvilktnēm… Krīt, lai tūdaļ celtos un sāktu savu tēla dzīvi uz skatuves… Trešajā rindā sēžot, putekļ ir visapkārt – tie ir tik reāli, ka noticu arī tam, ka no vienīgā slēgtā skapja iznākušais (izvilktais?) Ziļoņcilvēks drausmīgi smirdot. Sak, smaka vienkārši vēl nav atviļņojusi līdz trešajai rindai….

Paldies Dievam, par Ziloņcilvēku atbildību uzņemas ķirurgs Trīvss – viņš tiek nomazgāts, pārģērbts, sakopts, un skatītāji izrādi var vērot, iesākumā neizejot no savas komforta zonas. … Un tad pakāpeniski  atklājas, ka Ziloņcilvēka atbaidošais fiziskais veidols  ir bijis vienkārši forma, kas slēpj normālu cilvēku, labāku, gudrāku par sabiedrību, kura maksā, lai paskatītos uz viņa defektiem.

Egona Dombrovska darbu Merika (tāds, izrādās, ir Ziloņcilvēka vārds!) lomā citādi kā par varoņdarbu nosaukt nevar. Nez, vai publikā atrastos kaut viens cilvēks, kas spētu sašķiebt seju un ķermeni tā, kā to dara viņš, noturēt šādu stāvokli ilgāk par minūti (patiesībā – visu izrādi!) un vēl runāt tā, lai var saprast sacīto. Egonam un Merikam saplūstot, veidojas dinamisks tēls – tā ir un vienlaikus arī nav marionete. Tas ir Mākslinieks, kurš eksponē savu ķermeni, jo neko citu darīt nespēj.. Un – sabiedrībā netrūkst cilvēku, kas gatavi braukt, nākt, uzlūkot šo būtni. Tā ir sabiedrības ilgotā laimīgā iespēja – neko no sevis nezaudējot, redzēt dīvaini, tīksmināties par savu žēlsirdību, augstsirdīgi sniedzot viņam dāvanas. (Nez, cik ir to, ka šādos brīžos pateicas Dievam un Liktenim par to, ka paši nav šādā veidā piemeklēti?)

Socializācijas procesā pakāpeniski atklājas, ka Ziloņcilvēka atbaidošais fiziskais veidols ir bijis vienkārši forma, kas slēpj normālu cilvēku, – labāku, gudrāku par sabiedrību, kura maksā, lai paskatītos uz viņa defektiem. Izrādei turpinoties, Trīvss savās labi iecerētajās rūpēs salauž Ziloņcilvēka likteni. Gluži nejauši. Labu vien gribēdams.

Dzirdot, kā Trīvss māca Merikam „laimīga cilvēka noteikumus”, ārsta balsī pārliecību par to noderīgumu grūti saklausīt: šis ir process, kurā tiek veidoti jauni rāmji jaunai komforta zonai – gan Ziloņcilvēkam, gan sabiedrībai, kas nonāk saskarsmē ar viņu. Izņēmums šajā nosacītībām pilnajā pasaulē ir Ineses Kučinskas atveidotā aktrise Kendala: viņa pirmā sajūt dvēseļu radniecību, apjauš Ziloņcilvēka intelektuālās spējas un dvēseles tīrību – pretstatā saviem iekšējiem sārņiem un uzspēlētajam teatrālismam. Saskarsme ir tik negaidīti spēcīga, ka… izsit abus no komforta zonas. Ja godīgi, tad mani – skatītāju – arī!

Mājupceļš ir pietiekami garš, lai turpinātu izrādes inspirēto „normalitātes pētniecību”. Tagad jau – sevī… Izrāde ir tik spēcīga, ka arī es uz brīdi sajūtos izsista no savas komforta zonas. Vispirms jau – mēģinot atbildēt uz sev pašai uzdoto jautājumu: cik manā radu, draugu, kolēģu un paziņu lokā ir tādu cilvēku, kuriem es droši un bez bažām varētu ieteikt noskatīties šo izrādi? Cik no viņiem pēc tam pasacītu paldies par to, ka bijusi šāda iespēja – ielūkoties sevī, domāt, analizēt, mākslas un dzīves sintēzi izjust ar sirdi un pieņemt ar prātu? Vienam pietiek ar „rēcamgabaliem”, citam vajag „raudamgabalu”, vēl kādam – komēdiju – „vieglajā valodā” uzrakstītu un uzvestu ar tādu bezdomu saudzību, lai „publikai patīk” – lai tās vispārpieņemtajai komforta zonai ne puteklītis nenobirst, ne plaisiņa neiemetas (Jo – viņi, teic: „dzīve jau tāpat ir pietiekami drūma”…)

Jā, un vēl: vai es cilvēkus ap sevi reāli pazīstu tik labi, ka viņus izprotu, ja pati savu „normālības pakāpi” ne vienmēr apzinos?

Baiba Talce

Ja tāda ir žēlsirdība…

Šovu laikmetā esam aizmirsuši, ka māksla, piedāvājot kvalitatīvu citu dzīves pieredzi, palīdz ieraudzīt un saskatīt to, ko nepiedāvā apkārtējā dzīve – kādu emocionālo pieredzi visā tās bagātībā līdztekus tam, kā zinātne mums piedāvā racionālo pieredzi. Dzīvojot līdzi mākslas darba tēliem vai varoņiem, piemērojot sev viņu emocijas, kas var būt pilnīgi ārpus manas dzīves, es pats mainos no sava līdz šim nepazītā pārdzīvojuma.  Tādu patiesi varēja saņemt Liepājas teātra Lauras Grozas izrādē Ziloņcilvēks.

Līdz šim – ne par tādu vēsturisku faktu, ne autoru nebiju dzirdējusi. Tādu scenogrāfijas, detaļu, tērpu, montāžas un mūzikas saskaņu nebiju redzējusi kopš izrādes Brands (1975.gada Dailes teātra iestudējums).

Mani sajūsmināja gan Egona Dombrovska, gan Ineses Kučiskas, gan Gata Malika spēle.

Parodijas ir mūsu sociālo un bieži vien liekulīgo (zinot, ka tāpat mainīt neko nevaram, izņemot atvēlot kādu ziedojumu) parodiju atspoguļojums un pusfrīkiskie, lellēm līdzīgo tēlu skeleti – mūsdienu sabiedrības skeleti, no kuriem daudzi vairs nelīdzinās dzīviem, dvēseliskiem cilvēkiem, bet viens pēc otra izkrīt no varas un tirgus uzstādītajiem skapjiem un lādēm. Tā ir pārnestās nozīmes tēlu kvintesence, kas attēlo pasaules neaptveramo nežēlību attiecībā pret normālo un citādo, par ko cilvēki nemitīgi runā, bet praksē no tā absolūti baidās, jo reti kurš TO pazīst un vēl retāks spēj pieņemt savā tuvumā.

Režisore ir sabiedrībai uzdevusi ārkārtas jautājumu: „Ja tāda ir žēlsirdība, kas tad ir sods?” un vai mēs paši spējam izpildīt šos žēlsirdības noteikumus, kādus piedāvājam šiem, taču Dieva laistiem, cilvēkiem? Andrejam Tarkovskim Ivana bērnībā bija aina, kur mazs zēns no sapņa pamostas karā. Noskatoties Ziloņcilvēka izrādi, varbūt daudziem tas būs tikpat smags modinājums, atgādinājums atcerēties vērtības, par kuru eksistenci ir dzirdējis, bet nekad nav tās saistījis ar sevi vai uzskatījis par vērā ņemamām.

Rolanda Bula

Ziloņcilvēks mums blakus

Izrāde, pēc kuras neprasās pēc tiem „bla, bla, bla”, sak, drāmas materiāls ļoti labs, režija izcila un tērpi izdevušies, un aktieri rāda augstu meistarību, un scenogrāfija arī, ziniet, – labi, labi… Šoreiz ir tā, ka ir par ko un gribas runāt atraisīto domu līmenī.

Izrādes vēstījums ir par sabiedrības, tātad – mūsu – attieksmi pret citādajiem; par tiem, kuri vizuāli un mentāli no mums atšķiras. Ja vien pieņemam, ka ar mums pašiem viss ir kārtībā. Mēs taču tā domājam – ar mums viss IR kārtībā. Esam fiziski, garīgi veseli. Bet tādi kroplīgi, fiziski ierobežoti cilvēki, kā lugas galvenais varonis Džons Meriks, ir tik atšķirīgi, ka izraisa briesmīgu interesi, neizpratni, kādam pat nosodījumu, bet daudzi izliekas, ka viņi neko neredz. Mēs paslepus, daudzreiz ar riebumu blenžam uz invalīdiem, kuri traucē mūsu skaistajai dzīves ainiņai. Gribēju putniņus parkā pavērot, bet re če nu! – kāda māte izvedusi pastaigā ar Dauna sindromu sirgstošu bērnu. Labāk uz to pusi neskatīties.

Feisbuks pārpildīts ar falsificētas laimes pilniem foto: es un jūra, mans seksīgais ķermenis un jaunais peldkostīms, manas tikko veiksmīgi tetovētās uzacis un to lieliskais fons. Vai esat sociālajos tīklos redzējuši tādus foto: mēs un mūsu bērniņš invalīdu ratiņos, es un mana māte vai tēvs – pansionātā gulošie?

No laika, kad Džona Merika skaistā māte 19.gadsimta beigās izjuta kaunu sava dēla dēļ, nekas daudz nav mainījies. Humānisma idejas bija arī tolaik, pastāvēja pirms un pastāv pēc tam. Idejas gan virpuļo tur, kaut kur augšā – debesīs. Mums te lejā jāsaprot, kur ir robeža starp žēlsirdību un vardarbību, vai viss, ko varam darīt, ir ik pa laikam ziedot kādu naudiņu Ziemassvētkos, Lieldienās un vēl šad tad, kad mūs sasniedz kāds sauciens pēc palīdzības. Tas, protams, ir milzīgs cilvēku labās gribas apliecinājums, bieži vien pretējs atbildīgo iestāžu rutinētajai attieksmei. Un tomēr – vai nav pienācis laiks iespēt vairāk. Mēs varētu aicināt ziloņcilvēkus ārā. Uz ielām un parkos. Mēs varētu neizlikties, ka viņu nav, neatpirkties tikai ar indulgencēm – ar ziedojumu un skaistiem, asaras raisošiem TV raidījumiem. Jo pagaidām mēs ļoti iederamies izrādē redzamajās ainas, kad Meriks kļuvis populārs un viņu apciemo visādas prominences, dāvinot glītas mantas, kuras Meriks nespēj lietot savu fizisko trūkumu dēļ.

Guna Roze

Svētīgā vardarbība

Par šo izrādi daudz biju dzirdējusi un lasījusi. Nebija šaubu, ka tam jābūt izcilam darbam. Gribējās redzēt arī titullomas atveidotāja Egona Dombrovska brīnumveikumu, – par šo lomu viņš saņēma 2015/2016 Spēlmaņu nakts balvu Gada aktieris. Tomēr nebiju gatava tik milzīgam pārdzīvojumam! Visas pārējās cilvēciskās vājības un problēmiņas pēkšņi šķiet sīkas,- pagalam neiederīgas literatūrā un pat ne draudzeņu pļāpās.

Pēcāk izlasu, ka režisore gribējusi, lai skatītājs (lai būtu informēts) pirms tam ir redzējis Deivida Linča 1980. gadā uzņemto filmu Ziloņcilvēks. Biju redzējusi. Bet Laura Groza ir izdarījusi vairāk – pārspējusi Linču. Lai arī šādam materiālam kino ir priekšrocības, Groza veiksmīgi izmantojusi teātra dzīvās klātbūtnes efektu – skatītāji neviļus attopas, ka ir tas pūlis 19.gs tirgus laukumā vai cirkā; atnākuši, lai trīs stundas blenztu uz Ziloņcilvēku. Bet spogulis tiek vērsts pret pašiem lūriķiem… Tikai šodien – divas dienas pēc izrādes – apjaušu, ka ne jau es esmu nenormāla, jo hiperemocionāla (izrādes laikā par to biju pārliecināta), bet ka par mana fiziskā un garīgā ķermeņa uzšķēršanu ir atbildīga pirmkārt režisore, otrkārt – visa trupa. Izrāde ir retu retais gadījums, kad redzētais pārspēj gaidīto.

Atceļā savu pārdzīvojumu nodēvēju par emocionālo vardarbību pret skatītāju, ja vien vardarbība var būt svētīga. Te prātā nāk citāts no visiem zināmas krievu filmas, kur ārsts saka: “Lai izārstētu, reizēm nākas darīt sāpes.” Jo skaidrs ir viens – mūsu sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām (ak, šis delikātais apzīmējums!) ir nesalīdzināmi slimāka par pašiem Ziloņcilvēkiem. Un, ja šī izrāde sabiedrību var padarīt labāku, ar to vien visas trupas esamība uz šīs Zemes ir attaisnota.

Ilga Liepiņa

Vārdiem atkal nav vietas

Ziloņcilvēks u. c. problēmcilvēki Liepājas teātrī tiek rādīti ļoti gaumīgi, iecietīgi, labākajās humānisma tradīcijās. Būtu pieticis ar krietni mazāk putekļu, jo konkrētā problēma, lai gan uz skatuves parādīta 19. gadsimta beigu ietvarā, mūsu dienās ne vien nav atrisināta, bet kļūst ar katru paaudzi aktuālāka un grūtāk atšķetināma.

Ko ar TĀDIEM iesākt?… Šaura laipa, uz kuras sabiedrība cenšas noturēties. Jo zina, cik dziļas aizas ir abās pusēs: viena, kurā spartieši meta kroplus bērnus, vēlāk inkvizīcija – “sātana izdzimumus”, apakšā pakurot uguni, un it nesen uz “zinātniskiem pamatiem” (eigēnika!), pieslēdzot gāzes cauruli. Otrā pusē – tik vispārēja cilvēkmīlestība, kas draud pašus degradēt kā sugu.

Daudz jautājumu, maz atbilžu.

Redzot, ar kādu intensitāti aktieri strādā ķermeniski, iešāvās prātā: izrāde lieliski “nolasītos” arī bez teksta! Atskaitot dažus garos monologus II cēlienā, viss skaidri saprotams no tēlu kustībām, pozām, ritma un tempa.