111 vārdos

Aigars Brics

Cilvēks ir kā pļavas puķīte – visi to mīl un visi to bradā, – tā reiz teicis svētais Siluans. Pļavas no pļavām, un cik to līmeņu, dievs vien zin’: smalkāki, rupjāki, pārziedējuši un pašā plaukumā. Ziedēt gribas visiem, bet kas ir tie bradātāji? Tu vēlies, lai tikai aplej, taču lietus mākonis var kļūt par krusas nēsātāju. Krusteniski krusa kapā, bradā, vēlāk sola izkust un mīlēt. Pļavas puķīte – trausla, tīra dabas daļiņa – aug, kur kritusi sēkla, pati neprot migrēt, vienīgi tās bērni pakļauti vēja gribai. Nezinu, kā labāk: tevi mīl dzimtenē vai svešatnē? Bet, ja bradā, tad labāk te – savējie, jo, sajūtot līdzās savas dzimtas ziedēšanu, gūsti spēku atkal iztaisnoties un turpināt saules ritmu.