“Sākums sākumam”
Guna Roze par savām februāra izjūtām žurnālā “36,6′ C”
2016.g. februārī
Februāris ir mirklis PIRMS. Tāda kā sašūmējusies spriedze pirms kārtējā starta šāviena. Pirms pavasara, gadskārtējās piedzimšanas. Durvis uz jaunu sākumu, jauna cikla dzemdību kontrakcijas. Februāris ir provokators, divpadsmit mēnešu karognesējs. Re, kāpēc Austrumu gads sākas tieši februārī! Viss pareizi – kad tad vēl?! Šogad Jaunais gads sāksies 8.februārī.
“Sals laukā tāds, ka zirgiem salīp nāsis, jau atrikšojot tepat no Upītēm vai Postēm. Tie, kas savus pajūgus atstāj pie pienotavas, zem zirgu kājām pakaisa labi daudz salmu, bet kūpošās muguras apklāj ar deķiem – tajos pēc tam ietīs bērnus, pirms sēdinās kamanās.”
Februāris kopš bērnības man asociējas ar balto. Balti piesniguši ceļi uz skolu, līdz autobusam vien jābrien divi kilometri. Ja bija dikti auksts un putenis dikti vandījās, paps no rītiem uz pieturu veda ar zirgu. Kamanās. Balts gar acīm griezās, un zirgs augstu cilāja kājas. Pēcpusdienā nākot mājās, vēroju zirga pēdas: nu kā var tā izcilāt katru soli tik dziļā sniegā? Mēģināju pati, ātri vien piekusu un filcīši vilka garas svītras sniegā. Vēlāk, redz, šīs atmiņas esmu ievilkusi baltās lapās savā romānā “101.kilometrs”.
Neviena cilvēciska, nedz arī mītiska vai reliģijas glorificēta būtne nav varenāka, likumsakarīgāka un skaistāka par Dabu. Pēc šīs filozofijas gads ir gluži kā cilvēka dzīves ritums no piedzimšanas līdz atmatai, ja šis vārds liekas pieņemamākais miera apzīmējums pirms nākamā sākuma. Februāris ir sākums sākumam – dvēseles puteņu laiks.
Man patīk Pētera Kļavas skaidrojums, ka miesa ir kā trauks, dvēsele – tas gaiss, kas traukā. Ja trauks saplīst (miesa devusies atmatā), gaiss, kas piepildīja trauku, taču paliek. Pēc manām izjūtām gads beidzas novembrī. Tad seko divu mēnešu atmata jeb meditācija pirms kārtējās iemiesošanās koku lapās, zālē, putnu ligzdās, zvēru migās. Arī cilvēkam ik pa laikam vajadzīgs miers meditācijai. Kad tā beigusies, sākas trakā šūmēšanās spriedze, izlaušanās sākums. Daba izkārtojusi, ka tāda kulminācija nevar ieilgt – gluži kā šķavas vai augstākās baudas kliedziens. Droši vien ne bez dziļākas jēgas tieši februāris ir gada īsākais sprīdis, lai nieka 28 dienās (šogad gan veselās 29) izprastu savus dvēseles un miesas puteņus, tad nofiksētu pašspēkus un galvenais – gribu – piedalīties atkal jaunā skrējienā nebeidzamajā dzīvības aplī. Jo, pat, ja tu izstāsies, citi turpinās skriet.
Varbūt tāpēc Ūdensvīri ir tādi radoši nemiernieki un brīvību mīloši taisnības cīnītāji, ka piedzimuši laikā, kad sveču maģijas hipnotiskais miers un puteņu jampadracis mēģina sadzīvot vienulaik. Kad vārti vēl ciet, bet otrpus jau jaušama pumpuru knosīšanās un gājputnu ilgas pēc vecajām ligzdām, zinot, ka sekos saldā pārošanās, atbildīgais mazuļu zemspārna vadāšanas laiks (tam paies visa vasara). Pēc tam neizbēgami būs rudens – ražas vētīšana. Ja nebūs, ko vētīt, gaidāma skarba ziema jeb sūra skola, meditējot kā nesekmīgam otrgadniekam. Re, man pēkšņi pielēca, kāpēc mūsu senči skolas gadus mērīja ziemās: pirmziemnieks, otrziemnieks…
Neslēpju savu vecumu, jo katrs nākamais gads ir kā vēl viena ziema skolā, kā vēl viens lats brieduma kontā, kāpēc lai no tā kaunētos? Šajā februārī man paliks 51. Nešaubīgi jūtu sevī Ūdensvīru. Pazīstu to nemieru, vēlmi lauzt ledu un kustināt ūdeņus dīķī. Tie, kas padomju laikos skolojušies, labi atceras jēdzienus ”oktobrēns” un “dekabrists”. Februāristi būtu pirmie, ko pieliktu pie sienas, jo viņi ir dumpinieki. “Revolucionārs” par Ūdensvīriem vēsta horoskops. Jā, bet bez puteņošanas nevar sākties ne jauns gads, ne jauni laiki pasaules vēsturē.
Nezinu, kā citi februāristi, bet es meditēju, bļitkojot, lejot sveces vai pārkārtojot savu sveču kolekciju. Kā, ne – februāris taču ir arī Sveču mēnesis. Mana kaislība sākās Atmodas laikā, kad Latvijā parādījās sveces, ko bija žēl nodedzināt, jo mākslas darbus taču neiznīcina. Drīz plauktā bija jau piecas, sešas, septiņas sveces. Tagad manā kolekcijā ir pāri 300 unikāliem eksemplāriem no visām pasaules malām. Dažām ir vairāk gadu nekā man, daudzām tikai dakts nodod, ka tā ir svece. Svečošana labi iederas meditācijā. Sveces man mājās deg gandrīz visu atmatas laiku. Krāsas izvēlos pēc tā brīža dvēseles noskaņojuma, rakstot šo, dega piena balta. Sveces izgatavot sāku tieši pirms gada savā 50.tajā jubilejā, kurai par godu biju sarīkojusi sveču ballīti. Pirmo izlējām visi kopā,- katrs pāris pa krāsainai kārtai. Tagad man tā vairs nav tikai liešana, bet īsts radīšanas rituāls,- kaut kas starp gleznotāja, audēja un skulptora darbu. Bļitkošana ir daudz nesenāks stāsts, vien kādi seši gadi. Labākais loms – pusotrkilogramīga līdaka.
Februāris ir labs arī rakstīšanai. Sevišķi tad, ja ir sniegs – balts kā balta lapa, kas prasās pierakstāma. Četrās iepriekšējās ziemās nomēroju 30 gadus un 101 kilometru, rakstot romānu, šoziem atpūšos no maratona, virpinu prātā stāstus. Nupat ienāca prātā aizmetnis jaunam stāstam. Viņi bija iemīlējušies viens otrā, bet nevarēja būt kopā. Kāpēc? Nezinu, vēl neesmu uzrakstījusi. Kādu laiku ievērojuši tabu, reiz – un tas iegadījās tieši 29.februārī – viņi tomēr vēra aizliegtās durvis. Bauda bija salda, mieles rūgtas. Pēc kā tieši garšoja mieles? Vēl neesmu uzrakstījusi. Viņi nolēma, ka tiksies tikai 29. februāros – dienā, kuras it kā nav, it kā neskaitās… Es nezinu, kā un cik ilgi tas turpinājās, būs jāuzraksta! Varbūt jau šomēnes – ekskluzīvajā 29.februārī.
Man nepatīk Valentīndiena. Jo kāda šai dienai vēsture? Kādam priesterim (Valentīnam, protams) 14.februārī izpildīja nāves sodu, jo viņš slepus salaulāja pārīšus. Nu netīk man tas mocekļu kults! Kāda gan enerģētika var būt bildinājumam vai pirmajam “es mīlu tevi”, ja tas teikts, īpaši gaidot kāda nāves soda gadadienu?! Mīlestības svētkiem katram pārim jābūt ļoti, ļoti personiskiem. Jo tad, kad jūtas ir īstas, svarīgie vārdi sprūk pār lūpām spontāni. Un tā diena kļūst par pāra Mīlestības svētkiem gadu no gada. Jūsu, tikai jūsu datums. Tikai ar jūsu tradīcijām atzīmējama diena. Mīlestība taču nav kolektīva lieta! Šie mākslīgie svētki padara visus vienādus kā inkubatora vistas, kas spēj uzknābt vienīgi to, kas pabērts priekšā. Un uzmest lūpu, ja viņš vai viņa nepabēra to, kas bija gaidīts.
Šo rakstot, apjautu arī, kāpēc man gluži vai vienaldzīgi ir Ziemassvētki un Jaunais gads, kamēr dzimšanas diena šķiet būtisks atskaites punkts. Jo esmu taču februārists. Mēs dzimtā reiz bijām vesela februāristu rota: vectēvs, mamma, es, brālis. Spēks. Man patīk dzimšanas dienas. Patīk rakstīt Kristāla vēlēšanās un atvērt iepriekšējā gada aploksni, lai izlasītu, vai viss piepildījies. Parasti jau ir. Reizēm pat skaļi iesmejos: Vai tiešām es to uzrakstīju? Tas taču nekādi nevarēja notikt! Bet notika. Varbūt tāpēc, ka mana dzimšanas diena teju sakrīt ar īstā Jaunā gada iestāšanos – dubults spēks. Ar katru gadu mazāk vēlos materiālas lietas. Tā vietā arvien biežāk saņemos pateikt nē darba piedāvājumiem, un nospriežu, ka par nenopelnīto naudu nopērku sev veselus nervus un brīvo laiku kopā ar mīļajiem. Jo grozies kā gribi – attiecības ir svarīgākā dzīves līnija visus divpadsmit mēnešus gadu no gada.
Bildes paraksts:
Rakstniece Guna Roze iepriekšējās četras ziemas rakstīja romānu “101. kilometrs – padomju kauna zona”. Dzimusi februārī, šo mēnesi atzīst par īsto laiku, lai rakstītu un meditētu, lejot sveces un bļitkojot.