Katrīna Elaine
Jūra paņēma mani, mētāja viļņos, un es ļāvos. Klausījos kā jūras balss dūca līdzi vējiem, kā viļņi šņāca putojošām mutēm, kā ūdens čukstēja man ausīs. Skatījos melnās debess atplestajā mutē. Mēmā debess mani jau gaidīja, kamēr es vēl dziedāju vētras balsī.
Neviens mani nespieda iebrist jūrā. Neviens suns man nedzinās pakaļ, tikai klusums žņaudza rīkli, līdz es cēlos un gāju vētrā.
Neviens mani nedzirdēja izejam. Tu viesistabā trieci ar draugiem, zviedzi un kliedzi. Es centos pateikt, ka vairs nevaru. Mazais brēca caurām naktīm. Mēģināju atrast skaņas un vārdus, lai aprakstītu nogurumu, bet es nespēju, neatradu. Apmaldījos klusumā, neko neteicu, un aizgāju ārā, vētrā.
Skatījos uz tevi pa logu. Tu biji vārdu un skaņu pilns. Stāstīji aizgūtnēm, vārdi smēlās mutē, šķita, tu noslīktu, ja neļautu tiem gāzties ārā straumēm. Tu biji visur, tu biji redzējis visu. Es nebiju nekur. Mana miera osta, tā tu mani dēvēji. Tu biji kuģis, kurš atceras par ostu, kad ir izplosījies pa visām jūrām. Es zinu, ka tu piestāji arī citās miera ostās. Bet tas nebija sāpīgākais. Tu mani nedzirdēji. Varbūt tā bija mana vaina.
Es biju labi apmācīta klusuma mākslā. Laba meitene. Klusa un laipna. Labās meitenes kļūst par slikto zēnu miera ostām. Tu biji vissliktākais. Visskaļākais. Tava balss skanēja tālu, es klausījos, un klausījos, cik dobji tavi sirdspuksti dunēja zem manis, kad mīlējāmies. Skaļa sirds, bet tukša.
Tavi vārdi bija skaņas bez svara. Draugi tev sekoja kā apmāti. Katra dzeršana bija performance. Māksla uzburt vārdu pilis, kamēr šņabis dūca tev aknās. Es redzēju, bet klusēju.
Kad piedzima tavs dēls, viņš piekliedza visu slimnīcu. Tā tik ir rīkle, māsiņas smējās. Bet es zināju, ka tas nekad nebūs mans dēls. Tas bija tavs dēls, tieši tāds pats kā tu – prasīgs, nemierīgs, negausīgs. Tāpat kā tu, viņš sajauca manas domas, apklusināja manus vārdus, līdz es nespēju iebilst, nespēju sadzirdēt sevi, un apklusu. Nebija vērts cīnīties par balsi, kuru neviens negribēja dzirdēt.
Tu nebiji klāt dzemdībās, nedz arī pēc tam. Tu nāci un gāji, kad tev patika. Es dažreiz raudāju balsī, lai dzirdētu, ka man tā vēl ir. Tavs dēls vienmēr mani pārkliedza. Tāpat kā tu. Pārkliedzi, nomāci mani, kamēr es aizmirsu savu balsi.
“Uztaisi kaut ko labu vakariņām, ja? Man daži čomi atnāks, vakarā hokejs,” tu teici, skatoties uz laika ziņu reportieres kājām. Viņas labi nostādītā balss pavēstīja, ka vakarā gaidāma vētra. Sevišķi bīstama piejūras rajonos. Tu klausījies viņas balsī, un tavas acis mīlējās ar viņu manu acu priekšā. Es neteicu ne vārda. Tavs dēls brēca atspēries.
“Nu tač’ ej pie sīkā! Ko stāvi? Ko skaties?”
Es gribēju, bet nevarēju pateikt ne vārda. Pelnu pelēka, teju mirusi dzirkstele, gruzdēju zem tavas uguns.
“Kas ir? Mēma esi vai? Sīkais bļauj!”
Aizslīdēju tava dēla balsī. Pabaroju, nomazgāju, aijāju, aijāju līdz nelabumam, kamēr mazā balstiņa griezās man ausīs.
“Nu kas tur ir? Apklusini tak to sīko!”
Es aijāju straujāk. Tavs dēls arī bija kuģis. Viņam vajadzēja vētru, lai atrastu mieru ostā. Viņš aizmiga. Es devos uz virtuvi.
Tev nekad nebija gana labi. Tavi draugi vēlās iekšā, kā šņabja pilnas klimpas, dvakoja spirtu un riebīgas piezīmes. Tu smējies līdzi, un piemetināji, nu ja, meitene apvēlusies. Jau mēnesis kā izspieda sīko, bet joprojām pēc grūsnas govs.
Mana dvēsele kauca kā nopērts suns. Ne skaņa nenāca no rīkles. Tu ar draugiem aizvēlies pielūgt televizorā mirdzošos hokeja dievus. Netīrām mutēm ēdāt maizi, zviedzāt, kliedzāt, piesaucāt māti, plātījāties rokām, kā milzīgs daudzgalvains nezvērs.
Atnes to, atnes šo, es skrēju kā vēja nesta dzirkstele. Tad tavs dēls pamodās, un viņa balss pārspēja televizoru. Tu auroji pāri visam, kas tā par māti, ka pat sīko nespēj apklusināt. Tūlīt būs izšķirošais moments pirms pauzes.
Es izšķīdu troksnī. Aizslīdēju prom pie mazā. Tavs dēls šūpojās mēmajos viļņos. Man nebija dziesmas, lai viņu mierinātu. Mana balss bija salauzta, pazudusi. Sāļas asaras rijot, es aijāju tavu dēlu, kamēr vēja vijoles laukā dziedāja par vētras tuvumu.
Egles vaidēja savas sāpes, bet es klusēju.
Kad mazais beidzot iemiga pārguris, istabā ielauzās nodzertu balsu koris. Tavējā pāri visam. Līdz sāpēm melodiska, es mīlēju to līdz naidam, par spīti visam. Ja vien tu ieklausītos. Ja vien tu dzirdētu mani.
Es zināju, ka šņabja akords kļūs arvien griezīgāks. Pārtraukums beigsies, un jūs aurosiet. Tavs dēls pamodīsies un pārkliegs jūs visus. Tu kliegsi uz mani, slikto māti.
Nogurums vēlās man pāri vētras dzīta viļņa spēkā. Vajadzēja tikt prom. Atrast to, kas nekad nav bijis mans. Varbūt vētra aizdos man balsi. Varbūt egles iemācīs dziedāt līdzi to sāpēm.
Stāvēju durvīs un mēmi lūdzu tavu uzmanību. Nevarēju pateikt ne vārda. Asaru kamols slāpēja manu elpu. Tu nedzirdētu, pat ja es raudātu jūras spēkā. Es biju miera osta, un tu neredzēji manī neko citu.
Devos prom bez atvadu vārdiem, ārā pa durvīm maija mijkrēslī. Vientuļas egles un piejūras priežu sili dziedāja vētras valodā, kad es skrēju tiem cauri vēja plosītām drēbēm, izmirkusi slapja. Kājas žļurkstēja brienot piemirkušās pļavās. Katrs zieds dziedāja vētrai līdzi.
Es skrēju cauri kapsētai, klupdama pret kapu apmalītēm. Mirušie dziedāja smilts dziesmu, vīru koris malduguns svecītēm rokās gāja mani pavadīt pēdējā gaitā. Simtiem balsu, tēvu tēvi dziedāja manī, balsīm dūcot kā mūžsenām ērģelēm. Es dungoju savu bēru dziesmu, bet vētra mani pārkliedza.
Kājas pašas atrada ceļu. Ciema ielas klusēja, pievērušas logu siltās acis. Cauri ciemam, cauri priežu rindām, es attapos pie jūras. Kā tā skanēja! Vētra deva tai balsi. Vētras spēks dzina vilni pēc viļņa kā akordus, arvien kāpinot tempu un skaļumu.
Sīka, izmirkusi un mēma es stāvēju jūras balss apņemta. Tumsas klajums viļņoja pie kājām, kliedza man virsū. Es stāvēju pasaules un dzīves malā. Tālāk nebija kur skriet. Es kliedzu viļņiem pretī, bet nevarēju tos pārkliegt. Man nebija tāda balss, lai pārkliegtu jūru.
Tad es sapratu. Nav jāiet pret vētru. Egles vaidēja līdz ar vētru. Viļņi dziedāja vētras spēkā. Iebridu jūrā, un dziedāju tiem līdzi. Es ļāvos viļņiem un atdevos tumsai, dziedot vētras balsī.
Aukstums dzēla līdz kaulam, dedzināja ādu, svilināja dvēseli. Viļņi sita mani. Es degu zilās liesmās, bet mana balss skanēja pāri vētrai.
Kas tā bija par balsi! Viļņi šņāca, apraka mani putās, bet manu balsi tie nekad vairs neapraks. Vētra norims uz rīta pusi. Nelabā balsī brēks agrīnie suņu staidzinātāji redzot sievietes līķi šūpojamies sīkajos rīta vilnīšos. Pavisam rāmi un klusi.
Trīs saujas smilšu neapraks manu balsi. Tu stāvēsi kapa malā mēms, ar brēcošu zīdaini rokās. Atdosi mazo savai mammai, kuģosi uz nākamo miera ostu, un aizmirsīsi mani.
Neviens neatņems to, ko es atradu. Mana balss ir vētra. Jūra to neaizmirsīs.
