Kā mani no iepirkšanās gribēja atradināt

Kā jebkura sieviete – un vispār – kā jebkurš cilvēks! – reizēm mēdzu iepirkties. Ar ikdienišķo pārtikas sagādi problēmu nav: lielveikalā sakrauj groziņā visu, ko vajag, mazliet no tā, ko gribas un pārējo – ko atceries, un dodies pie kases. Tur jaunas un žiglas meitenes ar tradicionālo deviņklašu izglītību ātri pārbauda kodus, sarēķina summu – atliek tikai samaksāt. Jā, un vēl – pirkumus nedrīkst aizmirst slīdošās lentes galā. Taču arī te nav problēmu: ar kaut kādu sesto, septīto vai devīto redzi kasierītes gandrīz vienmēr pamana un atgādina, ja kaut kas palicis iepirkumu maisiņā neielikts. Tiktāl viss, latviski sakot, ir OK.

Gluži citādi tas mēdz būt citos veikalos. Un te nu jāteic, izpaužas kaut kāda dīvaina likumsakarība: jo „smalkāks” veikals, jo… vīzdegunīgāka pārdevēja! Piemērus? Bet, lūdzu! Savajadzējās man dziju – ficīti mohēras vēsi zilzaļos toņos. Pagrozījusies gar plauktiem un pati neko piemērotu neatradusi, devos pie pārdevējas, kura absolūti tukšajā veikalā acīm redzami garlaikoti vērās pa ogu. Izvilku no somiņas paraugam līdzpaņemto pavedienu. Pārdevēja, uzmetusi aci manam nožēlojamajam pavediena galiņam, paraustīja plecus:

-Tas nav pirkts pie mums!

Tonis bija tāds, ka neviļus sajuos vainīga:

-Nav gan… Mūsu pilsētā vismaz četros veikalos dziju tirgo… Un citur arī, protams.

Uzmetusi otro skatienu manam zilzaļajam paraudziņam, pārdevēja otrreiz paraustīja plecus: -Mums tādas dzijas nav! Un vispār.., – viņa sašķobīja lūpas, – kā var nopirkt tādas krāsas dziju?! Un ko no tādas vispār var adīt?!

Pagriezos un devos prom. Pārdevēja atkal palika viena tukšajā veikalā un no jauna pievērsās ainavai aiz loga.

Ko tur liegties, nav vērts, kā teicis Aleksandrs Čaks – arī es reizēm ieeju kādā veikalā vienkārši tāpat: aizlaikus iedomājusies par radu jubilejām, par tuvojošamies  Ziemsvētkiem vai kādu citu notikumu, kad noteikti vajadzēs dāvaniņas.  Tādās reizēs man allaž ir nauda maciņā, bankas karte – somiņā…

Tā nu reiz  attapos kādā veikalā pie aizslēgtas vitrīnas, kur glītās rindiņās gozējās dažādu formu un lielumu smaržu flakoni. No pieredzes zinu, ka smaržas, kas pirktas ārzemēs, smaržo pavisam citādi, nekā tās pašas firmas un tāda paša nosaukuma, kas nopērkamas mūsu veikalos. Nezinu tam izskaidrojuma, ja nu vienīgi – ražotājs mūs augstprātīgi ierindojis „trešās pasaules valstu” grupā… Eh, kas būs – būs! Nolemju riskēt: ja smaržas patiks, nopirkšu mazmeitai dzimšanas dienas dāvanai. Pārdevēja visu laiku uzmanīgi seko katram manam solim, katram galvas pagriezienam, acu un roku kustībām. Sapriecājos: viņa izskatījās ieinteresēta! Tāpēc iedrošinājos palūgt, lai atslēdz vitrīnu iedod apskatīt, lūk, tur to melno, daudzšķautnaino flakoniņu. Pārdevējas glītajā, prasmīgi meikapotajā sejā uzacis strauji pacēlās gandrīz līdz matu zonai – tik pārsteigta viņa bija! Pārsteigta biju arī es: pārsteigta par viņas pārsteigumu. Abpusējais pārsteigums neturpinājās ilgi: savilkusi lūpas manierīgā urskulīti, garkājainā būtne mani vēlreiz nopētīja no galvas līdz kājām – kā tādu sīkkukaini zoologa kolekcijā, un salti noskaldīja:

-Jūs to nevarat atļauties!

Savu neapstrīdamo viedokli izteikusi, viņa ne par milimetru nepavirzījās uz vitrīnas pusi…

Jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta. No veikala izgāju ar tik lielu pazemojuma sajūtu, ar tik dziļu sava niecīguma apziņu, ka nelīdzēja ne tā nauda, kas maciņā, ne tie iekrājumi, kas bankā. Visu mūžu ar visdažādākajiem cilvēkiem strādājušai, man pat prātā nevarēja ienākt, ka pazemot ir tik viegli un vienkārši, bet pazemotam justies – tik sarežģīti un smagi!

Par trešo „audzinošo” gadījumu varētu arī pasmieties… Kā katrai sievietei, arī man sagribējās kaut ko jaunu mugurā velkamu. Un tādā brīdī reizēm pat nav svarīgi, vai tā būs rotaslieta, parasts džemperītis ikdienas sajūtu atsvaidzināšanai vai grezna blūze. Pie pēdējā gatavo apģērbu statīva tad nu apstājāmies vienlaikus  – gan es, gan pārdevēja:

-Kā varu palīdzēt? Ko jums piedāvāt?

Tradicionālie jautājumi, uz kuriem nebūtu pieklājīgi neatbildēt, tāpēc Izteicu savas vēlmes, nosaucu izmēru, ierunājos par aptuveno modeli, krāsu un cenu, un pārdevēja, dažus apģērba gabalus atlasījusi, metāla pakaramajiem priecīgi šķindot, devās man pa priekšu – uz pielaikošana kabīni.

Pirmā blūze nederēja. Otrās krāsa mani vērta vismaz desmit gadus vecāku (Kura sieviete ko tādu varētu gribēt?!) Trešajā… es pati sev nepatiku.

Pārdevēja bija nenogurdināmi laipna – pienesa un pa aizkrau spraugu padeva man aizvien jaunas un jaunas blūzes. Turpināju laikošanu. Nekas nederēja! Kad, satraukusies, nosvīdusi, izspūrusi un  izbesījusies, atdevu atpakaļ arī pēdējo, pārdevēja bija dziļā neizpratnē. Viņā ierunājās īsta sava darba profesionāle:

-Tā nevar būt! Neviena dāma no mūsu veikala neaiziet, neko nenopirkusi! Kas pat vainu?!

Palūgusi atļauju ielūkoties laikošanas kabīnē, viņa palika pāris soļu attālumā no manis, tad – nedaudz atkāpās, piemiedza acis, apgāja man apkārt, pētot auguma aprises. Rezumējot savus vērojumus, viņa beigās ar tādu kā nožēlu konstatēja:

-Nu, jā… Jums ir… krūtis! Te nu es neko nevarēšu palīdzēt.

Iedomājieties: ne veikalu pārdevējas, ne apģērbu konstruktori, ne audumu ražotāji, ne šuvēji – neviens nav vainīgs. Vainīgas izrādās… manas krūtis! Krūtis, ar kurām es zināmā mērā pat lepojos. Manas krūtis, par kurām ik pa laikam kāds vīrietis bijis vienkārši sajūsmā…

Kamēr līdzjūtīgā un bezgala pretimnākošā pārdevēja, lai atvieglotu man iepirkšanos, nav ieteikusi plastisko ķirurģiju krūšu samazināšanai, sparīgi devos ārā arī no šī veikala, neaizmirsdama sev atgādināt: krūtis – uz priekšu!

Veikalu durvis tagad veru ar zināmu piesardzības devu: nekad nevar zināt, kurā no tiem kāds pārdevējs būs nepamierināts. Un ir vienalga – ar šo dienu vai visu pasauli, ar laika apstākļiem, ar garajām darba stundām vai savu algu.