Latvāņu maršs

luga 2 cēlienos

Darbojas:

Teobalds – tikko pensijā, mitinās dārza mājiņā

Klavas tante – Lielā Tēvijas Kara veterāne, dārziņu kooperatīva prāts, gods un sirdsapziņa

Rēzija – dizainere, floriste, multimāksliniece

Leontīne – pirmspensijas vecuma, tirgo, krāj, izīrē

Rita – pusmūžā, strādājusi ārzemēs

1.cēliens

1.aina

Dārziņu kooperatīva rajons. Soliņš, dobes, žogs, dārza mājiņas stūris vai fasāde. Afiša, kas vēsta par kooperatīva biedru sapulci. Putnubiedēklis, ģērbts apakšbiksēs, rūtainā kreklā, galvā vasaras cepure.

Klusi atvēris durvis, no mājiņas izlien Teobalds, treniņbiksēs un bārdains, padusē drēbju sainis. Viņš novelk Biedēklim rūtaino kreklu un cepuri, vietā uzvelkot pidžamu, kas bija viņam līdzi, un ar iegūto apģērbu atgriežas būdā, pa logu izkarot plakātu “Ēdu no 12- 14. Ja ir ko”.

Uznāk Leontīne, apkrāvusies tukšiem groziem, rokā drēbju maisiņš. Noskata Biedēkli, savelk neapmierinātu seju, novelk tam pidžamu, izņem no maisiņa uzvalku, saģērbj Biedēkli uz to labāko, iepriekšējās drēbes savāc. Noauj kurpes, sameklē darba cimdus, aiziet sava dārziņa virzienā.

Saulespuķu sēklas graužot, ierodas Klavas tante, šortos, puķainā blūzē, rokā dakšas vai lejkanna, pār plecu pārmesta žakete. Viņa atslej darba rīkus pret Biedēkli, pati uzvelk žaketi, kam piespraustas dažādas medaļas un Goda zīmes, azotē sameklē papīru un rakstāmo, saglauž matus, sasit kopā papēžus.

Klavas tante (auro, rokas salikusi tūtā): Uzmanību, uzmanību! Visiem kooperatīva “Brašais stāds” biedriem nekavējoties ierasties uz sapulci!

Leontīne (neredzama): Vēl divas minutes – paskaties pulkstenī. Druvā minūte dārga.

Klavas tante: Kamēr tu atvilksies… Un jūs, pārējie, arī!

Rēzija (no sava dārza, otrā pusē): Ko jūs teicāt, Klavas tant?

Klavas tante (norūc): Katram ielūgums atsevišķi jāizsūta… (aiziet Rēzijas balss virzienā)

Atkal no būdas izlien Teobalds, tagad ģērbies rūtainajā kreklā un cepurītē, veikli izģērbj Biedēkli, atstājot vien apakšbiksēs, un atgriežas, uzvalku paņemot līdzi.

Klavas tante (atpakaļ, vēl kareivīgāka): Un visi pārējie arī – laukā no saviem midzeņiem!

Rēzija (mākslinieciskā, dārza darbiem pilnīgi nepiemērotā apģērbā): Vēlreiz labrīt, Klavdija Iļjiņična! Veiksmīgu dienu un panākumus sabiedriskajā darbā.

Klavas tante: Nepieglaimojies. Dārzu izravēji?

Rēzija: Šo to sakārtoju. Pienenes bija noziedējušas, pūkas skaisti aizlidoja pa vējam, plikos stublājus nācās noplūkt. Toties drīz ziedēs usnes – pumpuriem jau lillā galiņi!

Klavas tante (novaidas): Skaisti pa vējam… aptaurētā! Nevar tev iestāstīt, ka nezāles jāiznīdē, lai nevairojas. Tāpat kā tas… (norāda uz Teobalda būdu) Uz sapulci, dienaszagli, es teicu! (piedauza ar kapli pie mājiņas loga)

Teobalds (atver logu, izkaras līdz pusei ārā): Zdravije želajem. Būdams bezzemnieks, es jūsu simpozijā piedalīšos kā neatkarīgais novērotājs. Eksperts.

Klavas tante: Jūs arī esat uz dienas kārtības. (taurē) Leontīn, pasteidzies!

Leontīne (uznāk, rokas ar zemi, piedurknes atlocītas): Klāj vaļā, feldfēbeli, laika maz. Autobuss pēc stundas; man lociņi jāsagriež, salātiņi…

Klavas tante (nožvadzina medaļas): Sapulci skaitu par atklātu. Dārziņu kooperatīva “Brašais stāds” kopsapulcē jārisina trīs problēmas, kas samilzušas tieši pēdējā laikā…

Leontīne: Atkal nomas maksu pielikuši? Trīs reizes!?

Klavas tante: Nē, ir svarīgākas lietas. Es gribu pievērst jūsu uzmanību: A – personai, kura bez deklarēšanās ieperinājusies uz ārzemēm aizbraukušās Ritas mājiņā, B – Rēzijas sistemātiski un noziedzīgi nekoptajai zemes platībai, C – putnu biedēkļa neestētiskajam noformējumam.

Teobalds: Es jums, Iļjiņična, jau aizvakar paskaidroju, ka minēto kvadratūru izmantošu tikai līdz rudenim, jo dzīvoklī notiek remontdarbi.

Klavas tante: Ko tad jūs sēžat te, nevis remontējat?! Vīrs kā konteiners, no kuras vietas jums rokas aug?

Teobalds: Dzīvoklī radiatorus maina, ventilāciju – tur speciālisti strādā.

Leontīne: Pareizi, mūsu dienās remontus taisa meistari. Lai cilvēks dzīvo, nedzer taču. Mūsu darbarīkus pie viena pieskatīs, lai visādi saules brāļi neizvazā…

Klavas tante: Nebiju domājusi, ka tu aizstāvi bezpajumtniekus. Nu, uz tavu atbildību – līdz pirmajam pazudušajam gurķim!

Rēzija: Klavas tant, manas dobes nemaz tik aizaugušas nav! Tos suņuburkšķus man vajag izstādei, centrālajai kompozīcijai, nātres savukārt paredzētas vitamīnu tējai…

Leontīne: Bet no usnēm savērpsi vilnu segai! Nē, ja domā slinkot, “Brašajā stādā” tev dzīves nebūs. Pareizi, Klavdija Iļjiņična?

Klavas tante: Tieši tā. Ierosinu izteikt Rēzijai aizrādījumu. Un dot trīs dienas laika. Kārtības ieviešanai.

Leontīne: Savas Kolorādo vaboles viņa arī varētu iznīdēt!

Rēzija: Viņas taču ir dabas sastāvdaļa; kā mazas zebriņas, melni strīpainas, tikai kājiņas sešas…

Klavas tante: Kolorādo? Es nemaz nezināju! Par tām – stingrais rājiens.

Teobalds: Ar ierakstu dobē no lejkannas. Biedre Klavdija, kā atrisināsim trešo konferences punktu? Putnubiedēklis, jūs teicāt, nav gluži kā no modes skates. Viņa galvenais uzdevums taču ir biedēt, nevis izraisīt simpātijas?

Klavas tante: Bet nepiedienīgais apģērbs? Tas izraisa neveselīgas fantāzijas, nevis kalpo par atdarināšanas cienīgu paraugu!

Teobalds: Biedēkļa noformēšanai ierosinu uzaicināt stilistu. Kādu no tiem, kas ģērbj mūsu grupas Eirovīzijai. Strazdi būs gar zemi. Kritīs lejā svilpdami.

Leontīne: Paši tiksim galā. Klavdija, vai tev nav saglabājusies nelaiķa vīra uniforma?

Klavas tante: Ar to mugurā viņš uzkāpa debesīs. Šefību par putnu biedēkli varētu uzņemties Rēzija. Viņa ģērbjas tikpat atbaidoši, un čerešņas kaut kā jānosargā.

Rēzija: Tad jūs man anulēsiet to rājienu? Apsolu biedēklim uzpīt jauku cepuri no dadžu lapām, vamzim būs pieskaņotas pogaļas, kas harmonēs ar galvassegu…

Klavas tante: Tikai tādā gadījumā, ja apsolies deportēt vaboles.

Teobalds: Cienījamās dāmas, ar jūsu atļauju es pametīšu mītiņa epicentru. Man jāaizbrauc uz pastu pēc pensijas.

Leontīne: Jā, visi pie darba! Arī tu, Rēzij.

Klavas tante sāk aizpildīt sanāksmes protokolu, Rēzija noņem Biedēklim mērus, Leontīne pārvelk zeķes, uzpūš sev pretodu līdzekli. Pēc brītiņa no būdeles izlien Teobalds, ģērbies iepriekš Biedēklim novilktajā uzvalkā, aiziet. Leontīne, noskatījusies viņam pakaļ, vico uz savu nogabalu.

Klavas tante (Rēzijai): Redzi, visi tek kā skudriņas. Ņem taču kapli, piesaki nezālēm karu!

Rēzija: Jā, Klavas tant. Tūliņ izraušu visas usnes, un tajā vietā iestādīšu jaunu, neparastu augu. Es kādā pamestā sētā izraku stādiņu. (rāda) Tam būs spēcīgs stublājs, milzīgas lapas, un zieds tik liels kā lietussargs – floristikai vienkārši ideāls!

Klavas tante (paskatās, atkāpjas, pārmet krustu): Dievs žēlīgais! Tas taču latvānis! Klusais slepkava, dārzu bieds, zemkopja nelaime. Uz ātrāko tiec no tā vaļā! Pretējā gadījumā tevi izslēgs no kooperatīva.

Rēzija nokar galvu, Klavas tante kareivīgi savicina kapli un aiziet, vairākkārt atskatīdamās.

Klavas tante (no attāluma): Neaizmirsti, ka visam pāri tavs partijas uzdevums sapost putnu biedēkli!

Rēzija nopūšas, izņem stādu no melnā plēves maisiņa, izgriež maisam divus caurumus, uzbāž galvā Biedēklim kā bendes masku. Noraisa kleitas jostu, uzmet cilpu, pakar tajā latvāņa stādu un ieliek Biedēklim rokā. Galvu nokārusi, aiziet sava dārziņa virzienā.

Atgriežas Klavas tante, ierauga kompozīciju, sasit rokas.

No sava nogabala nāk Leontīne, pilniem groziem gurķu, kartupeļu, zaļumu, utt.

Leontīne: Kas tā par eksekūciju?

Klavas tante: Rēzija gribēja mūs aplaist ar latvāņiem. Lai nu karājas, kamēr izžūst.

Leontīne: Pareizi, mēs te raujamies melnās miesās, kamēr preilene dzīvojas tikpat kā pa mākoņiem. Viņa pat dilli nav izaudzējusi. Paklau, priekšniec, kā tad būs ar tukšo sotku? (norāda uz platību aiz mājiņas)

Klavas tante: Iepriekšējā nomniece par šo gadu ir samaksājusi. Atpakaļ no ārzemēm diez vai brauks. Rudenī jāliek sludinājums, ka gabalu var dabūt.

Leontīne: Priekšniec, mans pleķītis taisni blakus, varētu salaist kopā… Zemeņu stīgas jau lien taisni uz to pusi, stādiņš taču jūt, kur tam būtu vislabāk…

Klavas tante: Kā ar to bomzi? Arī būs jāmet ārā.

Leontīne: Ko nu es tur zinu, man jau nav teikšanas. Mīļā, man laiks uz autobusu! (prom)

Klavas tante apsēžas, kabatā sameklē saulespuķu sēklas, grauž un skatās uz Biedēkli. Tad izvelk no somas vecu armijas cepuri vai pat ausaini, uzliek tam galvā maisiņa vietā, rokās ieliek kapli kā šauteni, bet latvāņa stādu, apkārt skatīdamās, aiznes Leontīnes dārza virzienā.

Klavas tante (pie sevis): Stādiņš taču jūt, kur tam būtu vislabāk…

2.aina

Piebraucošas mašīnas troksnis, apstāšanās, durvju aizciršana.

Uznāk Rita, kā no ceļa, līdzi riteņsoma un lieli saiņi. Kritiski noskata būdu, ienes bagāžu, pēc brīža iznāk, novilkusi virsjaku.

Klavas tante (atsteidzas): Es tā nodomāju, kas te ar takšiem braukā… Izrādās, mūsu Ritočka! Kāds prieks! Mēs jau baidījāmies, ka tu uz neatgriešanos…

Rita: Sveicināta, Klavas tant. Jā, esmu atpakaļ. Plāni mainījās.

Klavas tante: Pareizi, meitiņ. Ārzemēs varbūt piena un medus upes tek, bet Dzimtene mums tikai viena. To pamest uz visiem laikiem, nozīmē nodot i tēvu, i māti. Nav laimes svešumā!

Rita: Toties ir nauda. Un pieredze. Apnika man vergot tiem…

Klavas tante: …satrunējušajiem kapitālistiem, pareizi! Sūc darbaļaužu asinis, kā sūkuši gadsimtiem ilgi. Man arī jāpieliek visi spēki, lai te kārtību uzturētu. Rēzija pa gaisu vien plivinās, strādāt negrib, un nejēdz arī. Leontīne kļuvusi par gatavo rausēju, spekulanteni – nebūs dzīva, iekams beidzamo redīsu uz tirgu neaizvedīs, katrs gurķis šai saskaitīts un nomērīts, pirms dobē aizmeties. Pat tavu zemes gabaliņu jau uzkārojusi, lai dievs žēlīgs. Un būdiņā viens tēvainis ietaisījies,- it kā uz remonta laiku. Kluss un tīrīgs, bet vienalga nav mierīgs prāts. Tagad, ar tavu atgriešanos, viss pats no sevis nokārtojies! Kā nu gāja tai aizjūrā? Vājiņa esi kļuvusi, Rituša!

Rita: Rāvos siltumnīcās, pie tomātiem, pastinakiem un Briseles kāpostiem. Visu laiku poļu stārasts aiz muguras, un tik auro: “Tempo, tempo! Norma, standart, živa!” Un tā cauru dienu. Pat sapņos rādās – kāds kliedz, lai guļu ātrāk! Pārmet, ka nestandarta sapņi rādās.

Klavas tante: Mīļā, tagad varēsi atpūsties. Izravēsi dobīti, tēju padzersi, kartupeli aprušināsi, uz sliekšņa atlaidīsies, svaigu gaisu paelposi. Par dzīvi priecāsies!

Rita: Nu, gulēt augšpēdu vis netaisos. Man ir šādas tādas ieceres.

Klavas tante: Brīnišķīgi, ka tagad “Brašajā stādā” viss ies, kā pienākas. Te nav vietas mantrausībai, nedeklarētai dzīvošanai, bezgaumībai. (Ar sevi apmierināta, aiziet)

Rita ieiet būdā, atrauj logu, ievelk iekšā Teobalda “pusdienlaika” izkārtni, izmet šādas tādas acīmredzami viņam piederošas mantas, tad iznāk, kozdama maizes rikā, uzdzerot minerālūdeni. Apkārtni uzmanīgi vērojot, aizstaigā kaimiņdārzu virzienā.

Pēc brīža nāk atpakaļ, maizei piekožot gurķi, tad izdzird kādu nākam, iebāž gurķi Putnubiedēklim biksēs, un ieslīd dārza mājiņā.

Uznāk Rēzija, nesot no agroplēves sadiegtus apģērba gabalus: bikses un kreklu vai garu plandošu mēteli, kas domāts Putnubiedēklim. Sākumā piemēra virspusēji, kaut ko pielabo, savelk ciešāk.

Rēzija (priecīgi satraukta): Biedēkļa kungs tagad atbildīs visām morāles prasībām. Arī pašām stingrākajām. Būs reizē elegants un šausminošs. Īpaši vājā apgaismojumā.

Viņa sāk Biedēkli ietērpt, bet īsti nevar aizsniegt augšu, tālab ērtības labad izrauj balstu no zemes, nogulda zālītē un stīvē Biedēklim tērpu, uztupusies virsū. Samana biksēs noslēpto gurķi, izvelk, pabrīnās, gatavojas mest prom, tad pārdomā, un pūlas iedabūt atpakaļ Biedēkļa apakšbiksēs.

Klavas tante (uznāk un šausmās sastingst): Rēzij!!! Es zināju, ka tu esi ķerta, bet nu izrādās, arī morāli pagrimusi!

Rēzija: Ko? Es tikai izpildu jūsu norādījumus. Biedēkļa jaunais kostīms.

Klavas tante (piesteidzas, izvelk gurķi): Un šis!? Pie tam ar nokostu galu.

Rēzija: Piekrītu, izskatās vardarbīgi. Bet tas atradās biksēs, pirms es atnācu ar tikko uzšūto tērpu.

Klavas tante (pārdomā): Taisnība, tev jau gurķu nav. Izskatās pēc Leontīnes audzētā. Tātad mūsu aizdomas apstiprinājušās: Teobalds apzadzies, un laupījumu noslēpis drošā vietā. Laiks viņu patriekt no kooperatīva bez vārda runas. Mūsu rindās nav vietas saules brāļiem, garnadžiem un savtīgiem pašlabuma meklētājiem.

Rēzija: Putnubiedēkļa kostīms tātad būs labs, Klavas tant? Es to veidoju, iedvesmojoties no folkloras. Spoki un veļi, kas var būt labāks mākslas avots? Ja strazdi tomēr turpinās uzbrukt ķiršiem, varētu drēbes nopūst ar oranžo krāsu. (paceļ figūru stāvus un nostiprina vietā)

Klavas tante: Pagaidām var iztikt. Bet šo es paņemšu kā lietišķo pierādījumu. (ieliek gurķi celofāna maisiņā, tad kabatā) Un tagad – marš ravēt!

Rēzija aiziet. Klavas tante ar kāju sarauš izmestos Teobalda krāmus kaudzītē, apsēžas un svilpo maršu. Redzams, kā dārza mājiņā Rita ar pindzeli sāk kaut ko rakstīt uz Teobalda izkārtnes.

3.aina

Rita (beigusi krāsot, iznāk bez somām): Klavas tant, man jāaizbrauc uz pilsētu. Jūs taču paliekat, visu te pieskatīsiet?

Klavas tante: Brauc vien, Ritočka. Saprotu, gribas radiņus apraudzīt, samīļot, par ārzemēm visu sīki un smalki izstāstīt.

Rita (strupi): Nu, tam laiks būs vēlāk. Manas prioritātes patlaban ir vairāki inovatīvi organizatoriskas dabas jautājumi.

Rita aiziet, dzirdams aizbraucošas mašīnas troksnis.

Klavas tante: Apžēliņ, Rita arī samācījusies visādus modernus, nesaprotamus teicienus. (aiztipina sava dārziņa virzienā)

Atgriežas Teobalds – bez bārdas. Maisiņā nes maizi, konservus, kefīru. Apmulsis skatās uz savām no būdiņas izmestajām mantām, parausta durvis, bet Rita tās aizslēgusi.

Nāk arī Leontīne tukšiem groziem, ierauga Teobaldu.

Leontīne: Ak tu blēdi! Kā tu iedrīkstējies nodzīt bārdu?! Es teicu, līdz remonta beigām neķerties tai klāt! Vasara tik auksta, naktīs var sasaldēties.

Teobalds: Pastā man citādi nedeva pensiju. Es neizskatoties kā pases bildē.

Leontīne: Birokrāti, burta kalpi! Vajadzēs zvanīt uz “Bez tabu” un izstāstīt… Tu neiegaumēji tās darbinieces vārdu? Uz vizītkartes jābūt minētam.

Teobalds: Izstāstīt ko? Ka tu savu vīru uz visu vasaru esi izlikusi no mājas, ielaidusi īrniekus un kās baigo piķi? To es uzzināju, kad aizgāju uz dzīvokli noskūties.

Leontīne: Nu, remontiņš drusku aizkavēsies, taisīsim rudenī. Tev vairs uz darbu nav jāiet, tad jau vienalga, kur nakti pārlaist – smacīgā mikrorajonā vai svaigā gaisā, pie dabas.

Teobalds: Odiem sīcot un kājām pret būdas galu sitoties.

Leontīne: Man arī nav viegli visu šo laiku pie Silvijas mitināties, viņas četri kaķi ņaud kā nelabie. Silvija pati reti kad pārbrauc, jo viņai tālsatiksmes vilcienu reisi iznāk vai katru nedēļu, bet mincīši tā noilgojušies pēc cilvēciska siltuma…

Teobalds: Vai tu zini, ko tavu īrnieku sīcis izdarījis ar manu kuģu modeļu kolekciju? Salaidis vannā, pašiem lielākajiem uzvilcis melnas buras un ierīkojis pirātu floti! Bijusi arī jūras kauja, un daži modeļi kļuvuši par zemūdenēm.

Leontīne: Es kaut kur lasīju: peldlīdzekļus iesaka pa reizei izmērcēt, lai saglabātu viņu nestspēju. Vai darvot, es īsti neatceros. Bet ko lai mēs tagad darām ar tavu izskatu? No būdas tagad ārā vispār nedrīkstēsi rādīties, lai nometnes uzraugs Klavdija nepamana!

Teobalds: Kas ta man! Starp citu, izskatās, ka esmu izforņīts arī no vasarnīcas (rāda uz mantu čupu). Un durvis ir ciet.

Leontīne (palūr pa logu): Dritvai micīt! Nu gan ķeza,- Rita ir atpakaļ. Ne tev kur dzīvot, ne man vairs cerības uz aizaugušo desetīnu. Ģimenes budžets, protams, rūp tikai man vienai.

Teobalds: Lai tie īrnieki atbrīvo mūsu dzīvokli.

Leontīne: Kaut kā neērti. Drošības naudu iemaksāja, un līgums arī līdz septembrim… Vai tev grūti paciesties, četrdesmit dienas vien atlikušas.

Teobalds: Man te varbūt jāstāv plāna vidū uz vienas kājas kā tādam ērmam!? (nostājas minētajā pozā blakus Putnubiedēklim)

Leontīne (atplaukst): Tā tik ir ideja! Kā es pati neiedomājos? Velc žigli uzvalku nost, pārģērbies viņa paltrakos, neviens i nepamanīs.

Teobalds: Pat nesapņo.

Leontīne: Mīļais, tikai šo naksniņu… Jau rīt mēs kaut ko izdomāsim. Es taču par tevi rūpējos: gādāju svaigus zirnīšus, burkāniņus, pidžamu izmazgāju, uzvalku atnesu, jaunākās avīzes nopirku.

Teobalds: Avīzes gan bija nedēļu vecas, droši vien no Silvijas paņēmi. Nevajadzēja pērn mūsu pašu dārza mājiņu nojaukt!

Leontīne: Bet tā aizņēma veselus sešus kvadrātmetrus auglīgas zemes! Tagad tur aug divi duči lielisku tomātu. Ģērbies taču – tūliņ kāds atvilksies un tevi pamanīs!

Teobalds: Vismaz uzvalku ļauj atstāt mugurā. Nakts būs vēsa, odu te vesels mākonis…

Leontīne: Žaketi gan nē, spīdēs cauri. Dod, noslēpšu zem rabarberu krūma. Un pati došos aizņemties no kaimiņienes telti. Rīt uzsliesim starp dobēm, gulēsi kā…

Teobalds: …kapos. Pasteidzies, beidzamais autobuss pēc divdesmit minūtēm!

Viņš uzvelk Biedēkļa tērpu, Leontīne tā karkasu aizstiepj un noslēpj aiz Ritas būdiņas, tad žaketi iebāž tukšajā grozā un aiziet uz savu dārzu. Teobalds nostājas Biedēkļa vietā.

Uznāk Rēzija, nesot ērmīgu cepuri no papīra vai lapām. Viņa to uzliek Biedēklim, pati atkāpjas un aplūko savu veikumu.

Rēzija: Klavas tant, atnāciet uz brītiņu! Gribu jums parādīt, kā esmu paveikusi uzdoto!

4.aina

Klavas tante (atnāk, vērtējoši noskatās): Kā Somu kara snaiperis. Būtu vēl slēpes…

Rēzija: Es zināju, ka jums patiks!

Klavas tante: Izklausījās, ka Leontīne atbrauca. Jātiek skaidrībā ar to gurķi. (sauc) Leontīn!

Leontīne (atnāk): Ko tev atkal vajag? Man nav laika.

Klavas tante: Gribu informēt arī tevi, ka mūsu bomzis tiešām nozaga gurķi – Rēzija ir lieciniece – un noslēpa to Putnubiedēkļa biksēs. Lūk, šādā veidā. (grasās demonstrēt, kā)

Leontīne (aizlec priekšā): Nē, nevajag rādīt! Tas ir amorāli, kooperatīvā “Brašais stāds” vienkārši nepieļaujami!

Klavas tante: Leontīn, ir nodarīts materiālais kaitējums, un tu negribi noskaidrot patiesību!? Šodien gurķis, bet rīt varbūt nozags ko patiešām vērtīgu!

Leontīne: Kā tad, tev pazudīs kukurūzas vālīte! Vai kuziks no kvadrātligzdas.

Klavas tante: No tevis es negaidīju tādu vienaldzību!

Leontīne: Dod šurp manu gurķi. Zādzības neatkārtosies, jo turpmāk Rita pati saimniekos savā būdelē.

Rēzija: Rita atgriezusies? Viņai noteikti Biedēkļa jaunais tērps ies pie sirds. Ārzemēs tērpu dizains tiek augstu vērtēts.

Klavas tante: Jācer, ka turpmāk katrs “Brašā stāda” kvadrātmetrs tiks uzturēts priekšzīmīgā kārtībā. KATRS, Rēzij!

Leontīne: Pareizi, un mums te nav ko stāvēt. Atgriezīsimies savos ražošanas iecirkņos. (bīda Rēziju un Klavdiju katru uz savu pusi, bažīgi vērojot Teobaldu)

Rēzija (pa gabalu): Klavdija Iļjiņična, tātad slēpes vajag sagādāt?

Leontīne (Teobaldam): Tev atlicis stāvēt mazu brītiņu. Kamēr šīs aizvācas. Es nu skriešu uz autobusu. (prom)

Dzirdams, ka piebrauc mašīna. Ierodas Rita. Viņa atslēdz durvis, izņem pirmīt krāsoto plāksni, grib novietot uz palodzes, bet nesekmīgi. Pūlas iestutēt rokās Biedēklim, bet, tikko Rita aizgriežas, tas nomet uzrakstu zemē. Viņa sameklē auklu, abos galos piesien un taisās uzkārt Biedēklim kaklā. Uz dēļa rakstīts: “Ogu un sēņu uzpirkšanas punkts”.

Teobalds (pretojas): Cienītā, neuzlieciet man papildus slogu. Man šodien bija grūta diena.

Rita (sabīstas): Vai, es domāju, ka jūs neesat…īsts!

Teobalds: Piepūšamu gribējāt?

Rita: Nē, es nezināju, ka kooperatīvā tagad notiek tik pamatīga dārzu sargāšana. Uz maiņām, pareizi? Laikam katrs pa astoņām stundām. Man nebūs laika…

Teobalds: Vismaz es kā brīvprātīgais piespiedu kārtā līdz rītam.

Rita: Jums labi sanāk. Pārliecinoši. Būsiet tik laipns, paturēsiet uzrakstiņu?

Teobalds: Kālab nepiestiprināt pie būdas sienas?

Rita: Naglu nav.

Teobalds: Varu sagādāt. Āmuru arī. Un novietot, kur uzskatīsiet par vajadzīgu, ja vēlaties. Ko nozīmē ,,Ogu un sēņu uzpirkšanas punkts”?

Rita: To arī nozīmē. Cilvēki stieps man dārza un meža veltes, es fīrēšu tālāk uz bāzi, nauda ripos. Īstajā laikā esmu atgriezusies. Es pat iedomājos: jūs tāds izdarīgs cilvēks, varētu man palīdzēt ar pieņemšanu, taras izkraušanu…

Teobalds: Labprāt. Bet vispirms noformēsim izkārtni!

Viņš noģērbj balto tērpu, atslien uzrakstu pret sienu, ieiet meklēt darba rīkus. Uznāk Klavas tante, apmulsusi vēro notiekošo.

Klavas tante: Kas par sēņu punktu?

Rita: Negribu turpināt vergot, klanoties burkānam vai bietei. Man no visas apkārtnes vedīs mantu, es tik ņemšu pretī.

Klavas tante: Točku esi sadomājusi ierīkot!? To esi samācījusies savās izvirtīgajās ārzemēs! Sūksi darbaļaužu asinis, gūstot bezstrādes ienākumus. Un piegādātāji te vazāsies no rīta līdz vakaram, pāri mūsu stādījumiem, zālienam, dobēm un puķēm!

Rita: Puķes ir pilnīgi liekas, ja vien ar tām nesabīda kādu biznesu. Bet piebraucamo ceļu vajadzēs paplašināt. Sarunāju grants vedēju. Un mājiņa par mazu. Jau šodien sāksies piebūves celtniecība. Pagrabu, to nākamā mēnesī.

Klavas tante: Pasaulīt, arī tu, Rita, esi samaitājusies. Būtu labāk vergojusi kungiem.

Rita: Nekur nav tik labi kā “Brašajā stādā”!

Teobalds iznes naglas un āmuru, bet savas mantas ienes atpakaļ. Rita no būdas aizmugures izvelk Biedēkļa karkasu, nomet līdzās tērpam. Dzird piebraucam smagās mašīnas, Rita un Teobalds aizsteidzas. Caur tehnikas rūkoņu viņu kliedzieni: “Tempo, tempo! Norma, standart, živa!” Birst grants, krīt kastes.

Klavdija noplāta rokas, apģērbj Biedēkli, noliek to zemē, pati apguļas līdzās un izkārtni uzvelk sev virsū kā vāku. Dzirdama bēdīga svilpošana, kura kļūst lēnāka un klusāka…

1.cēliena beigas

Lai izlasītu visu lugu vai vienotos par tās iestudēšanu, sazinieties ar mums