Lauskis

Guntis Tālers

“Tukuma prozas fermentācija 2023. Citādas beigas” fināla darbs. Žūrijas vērtējumā ieguma 1. vietu.

Foto: Līva Rācenāja

Guntis Tālers

Sirms vecis kailā kažokā iznāca no piesarmojušā dārza un skatījās atpakaļ caur ābelēm, pie kurām pār vakara sārtumu drebēja viegli ledus spīdulīši kā tās bālās pelnu plēnes pār kvēlošām oglēm./K. Skalbe/

Vecās, apsūnojušās, lielajā aukstumā sastingušās ābeles kailiem zariem stāvēja, nežēlīgi aukstas februāra nakts priekšnojautās. Kas gan tur būtu tāds, uz ko vecim tik cieši skatīties? Vai gan aiz tumšajiem stumbriem slēptos kas neredzams?

Runcis apstājas uz celiņa, kas ved no istabas uz kūti un klausās, pacēlis kāju. Astes galiņu nervozi raustīdams, lūkojas dīvainajā veča stāvā.

Tas ir liela auguma vīrs. Pustumsā balo izģindusi, mironīga seja un gara, sirma bārdu. Zem apsarmojušiem, spurainiem uzačiem dziļi dobuļos iegrimušie redzokļi puskrēslā atspoguļo asins sarkanumā gailošo padebesi. Nolaistajā rokā kā sastindzis rēgojas pamatīgs cirvis garā kātā un rūsganiem pleķiem notraipītu asmeni.

Runcis šo nācēju pazīst. Zina, ka tas nav nedz vientuļš budēlis, kas Meteņu priekšvakarā aizmaldījies un noklīdis no jautrā maskoto gājēju pulka, nedz mežstrādnieks, atgriežoties no smagā darbā aizvadītas dienas, nedz kalps, kas tikko nokāvis Meteņu mielastam paredzēto cūķi. Nē, nē, tas ir Vecais Lauskis, nelāgā nāvē mirušā vecā saimnieka velis, kas allaž rēgojas savos dzimtas īpašumos, bet nevis veļu laikā kā kārtīgam aizgājējam pienāktos, bet taisni tagad, pavasara gaidīšanas gadskārtu svētkos, kuros pirms dažiem gadiem aprāvusies Lauska dzīvība. Daži runā, ka nelaime notikusi tepat pie kādas apsūnojošas, paša stādītas un lolotas ābeles. Bet varbūt tomēr vecajās dzirnavās, kas jau ilgus gadus stāv pamestas, nevienam nevajadzīgas, ar gadu nastas sašķiebtu un pusē iebrukušu jumtu. Neviens īsti nezina to vietu, kur nelaimīgais saimnieks vai nu pats atņēmis sev dzīvību, vai atdevis dvēseli Dieviņam, ziemas aukstuma sastindzināts. Lai nu kā tur bija, formās tērpti kroņa ļaudis toreiz visus negadījuma apstākļus rūpīgi izmeklējuši, nevienu par tieši vainīgu atzīt nevarēja, un ar to arī lieta tika izbeigta.

Vecis, beidzis lūkoties uz ābelēm, pagriežas un smagi brien šurp, acīm nikni spīdot. Skaidrs – tad jau šonakt miera nebūs. Kūts, šķūņa un mājas pakšos atkal spalgi skanēs Lauska cirvja cirtieni, un “Melderu” sētas ļaudis cits citu mierinās, sakot, ka tā sprakšķ resnie guļbūves baļķi, lielā aukstuma dēļ plaisādami. Var jau būt, ka daži tādam skaidrojumam tic, tikai ne Runcis, kurš ar savu kaķa aci redz daudz vairāk, nekā šie aprobežotie ļaudis. Nekas, lai tas Lauska velis ārdās, cik uziet, Runcis gulēs uz siltas krāsns, murrās un stāstīs circeņiem kādu pasaku. Varbūt to pašu par kaķīša dzirnavām, ko viņš reiz sacerēja kā mierinājuma stāstu mazajam Ģiģim, lai remdētu puisēna bēdas par mammas pēkšņo nāvi. Nu senie, skumjie notikumi sāk pagaist no zēna atmiņas, Ģiģis paaudzies un kļuvis par īstu negantnieku. Runča pasakas viņu vairs neinteresē, tagad šim svarīgāk kārtīgi pieēsties un pastrādāt kārtējos nedarbus.

Govju meita nāk no kūts, nesot sev līdzi lopu un svaiga piena smaržas. Runcis viņai pa pēdām manīgi iešmauc priekšnamā, bet no turienes – lielajā istabā, kur pie galda, vakariņas gaidīdami, sēd saimes ļaudis. Domādams, ka palicis neviena nemanīts, viņš uzlec uz siltās krāsns, kur žāvējas sabristie zābaki un kāju auti, saritinās kamoliņā, aizver acis un jau grasās laist vaļā garo murrājienu, bet nekā. Pie galda sākas tracis.

– Kurš aiztika kotlešu bļodu? – gluži kā aizkaitināta vārna ieķērcas Grieča. Šis sievišķis kādreiz “Melderos” kalpoja par meitu, pildot gan audējas un vērpējas, gan virējas un vešerienes pienākumus. Bet, kad dīvainu galu ņēma vecais Lauskis, kā gadījās, kā ne – tūliņ saimnieka dēls Tenis veda Grieču pie altāra. Viss pagasts brīnījās un galvas vien grozīja. “Būtu tak ņēmis to Emīliju,” ļaudis tērgāja. “Visiem zināms, ka viņas Ģiģis ir no Teņa, un pats tak arī nenoliedz, puiku visu priekšā par savu sauc…” Bet tad Emīlija mira pēkšņā nāvē, un mazais Ģiģis ieguva Grieču par pamāti. Mīlestības starp abiem nebija pilnīgi nekādas. Jaunā saimniece viņu pacieta tikai tāpēc, ka vajadzēja ganu, un šim vismaz nebija alga jāmaksā.

– Ģiģi,tu, rijīgais kverpli, kā es te stāvu – tava pakaļa tūdaļ dabūs trūkties! – Grieča turpina ārdīties un šķiet, ka tūdaļ draudi tiks izpildīti. Kalpi smejas, izbaudīdami notiekošo kā labu joku.

– Tu ar manu dēlu tā nerunā! – uzkliedz jaunais saimnieks Tenis. Kalpi atkal dārdina smieklus.

– Kā gribēšu, tā runāšu! – atcērt Grieča. – Ko tu man padarīsi? Izmetīsi no mājas ziemas salā? Tas nu gan šajā dzimtā nebūtu nekas jauns, vai ne? Bet kas tad tevi, lubraku tādu, baros, aplāpīs un apmazgās? Utis tevi noēdīs viens un divi, kolīdz manis nebūs. Par ko gan tu savu bastardu gribi izaudzināt? Par vienu zaglīgu, rijīgu un nepateicīgu radījumu, ja?

– Es neesmu ņēmis tās kotletes, – iečinkstas trača vaininieks Ģigis. – Gan jau, ka runcis. Redzēju pie galda slapstāmies, pēc tam pamuka uz krāsns, ūsas laizīdams.

Apsūdzošs pirksts pastiepjas uz krāsnsaugšas pusi.

Runcis satrūkstas. Šito neģēlību! Ak tu mazais, rijīgais sivēns! Tā apsūdzēt savu draugu!

Viņš grib aizšmaukt un paslēpties tumšajā kambarī, kur kalpone mēdz vārīt ēdienu cūkām, bet ir par vēlu. Smagi soļi tuvojas krāsnij, nežēlīga roka sagrābj viņu aiz skausta, paceļ kā nevarīgu kaķēnu, un nu jau Runcis bezpalīdzīgi karājas saimnieka tvērienā. Pāris mirkļos tiek šķērsota saimes istaba, nočīkst ārdurvis, degunā iecērtas spīvs aukstums. Ak tu mūžs, kas par sveloņu! Ūsas gandrīz vai sastingst ragā. Bet tas ir nieks, salīdzinot ar to, kas seko tālāk. Nežēlīgs kājas spēriens Runci kā lupatu vīkšķi aiztriec pa gaisu. Viņš apmet divus kūleņus un atjēdzas sniega kupenā. Noblīkšķ nama durvis. Viss.

Runcis izkārpās no sniega, atgriežas uz taciņas, nopurinās un apsēžas. Ko tālāk? Skaidrs, ka ārā nakšņot nedrīkst. Tumšajās debesīs spulgo zvaigznes, aukstums kniebj cauri pūkainajam kažokam un tā vien šķiet, ka dibens tūdaļ piesals pie zemes. Vislabāk būtu patverties kūtī pie lopiem; tur ir silti, jauki, smaržīgi, varētu ierušināties sienā. Bet nekā – pēc pērnās vasaras nelaimes, kad pa griestu šķirbu kūtī ielauzās sesks un apslaktēja visas vistas, ik niecīgākā spraudziņa tika atrasta un cieši aizdarīta tā, ka pat zalktis nespētu ielīst.

Nāksies vien doties uz vecajām dzirnavām. Runcis zina ērtu vietiņu pagrabā, kur vēl no vecajiem laikiem palikuši daži tukši maisi, kas tīri labi noderētu omulīgai midziņai. Nebūs tik silti kā kūtī, bet toties nav jābaidās tapt kāda dumja govslopa apčurātam, kā tas reiz jau gadījies.

Runcis teciņus vien dodas uz dzirnavu pusi. Veikli iešmauc pamestajā ēkā cauri aizrestotajam lodziņam, kam Ģiģis, negantnieks, šoruden izdauzīja stikla rūti, klusītiņām šķērso tukšās telpas un nolavās pa putekļainajām kāpnēm pagrabos. Senāk te visapkārt valdīja dzīvība, jautri dūkdami griezās gaņģi, stabulēja ūdens straumes, sasaucās malēji, bet tagad dzirnavas ir klusuma, nāves un veļu valstība…

Nu kā tad. Veli piemin, velis klāt! Mironīgi bālā seja pavēršas pret nācēju, sarkanām acīm spīguļojot tumsā. Lauskis. Kāds jods viņu te atnesis?

Runcis pieplok grīdai, aste pati no sevis sāk šaudīties šurpu turp, nikns šņāciens laužas no rīkles.

– Nenāc klāt, elles mošķi! Neaiztiec mani!

Bet Lauskis stāv, pret garkāta cirvi kā pret spieķi atspiedies, un nemaz negrasās Runcim ko ļaunu darīt.

– Nu ko, Runci, tagad arī tava kārta pienākusi, – velis saka, un viņa dobjajā balsī skan žēlums un skumjas.

“Aha, laikam jau neaiztiks”, Runcis nospriež, apsēžas un sāk sapost kažoku, ar vienu aci šķielējot uz viņpasaules viesi. Tas vēl aizvien nekustas un gluži kā baisa lelle blenž Runcī, līdz atkal ierunājas.

– Tu jau zini, kamdēļ esmu te nācis.

Tas skan gandrīz kā jautājums, un Runcis noskurina galvu. Nē, viņš nezina gan.

– Kā gan tu vari nezināt? Tavā pasakā taču viss ir pateikts!

Runcis izbrīnā izbola acis. Kas tad nu? Nekā tāda viņš nav stāstījis.

– Neizliecies, vecais blēdi! – Lauskis uzsauc.- Lai nu ko tu varētu apmānīt, bet ne tumsas pasaules radību. Lieliski redzu, kas tavā kaķa prātā darās.

Runcis atkal noskurinās.

– Tā bija tikai pasaka, – viņš pretojas.

– Un kas par to? Sauc kā gribi. Un patiesībā tas stāsts bija nevis par kaķīti, bet mani. Tikai savu veco saimnieku tu ietērpi kaķa baltajā kažociņā, bet manas viņsaules ciešanas izstāstīji pasakas tēlainajā simbolu valodā.

– Manā pasakā dzirnavnieks zaudēja mantu, jo gribēja nodrošināt pūru meitām. Bet tev nav…

– Tā gan. Bet man ir dēls. Bērns ir bērns, dzimums te nav no svara! Doma taču paliek tā pati – tēvs apdāvina savus bērnus, bet par to saņem nevis pateicību un palīdzību, bet zaudē visu un nonāk kā ubags uz lielceļa. Arī man parādīja durvis, jo gribēju labu savam bērnam. Tādas netaisnības notikušas laiku laikos, un notiks, kamēr vien pastāvēs šī pasaule.

Runcis nožāvājas.

– Pats no brīva prāta mājas atdāvināji. Kamdēļ?

– Arī tas ir tavā pasakā. Pūrs meitām – tas nozīmē tēva rūpes par savu bērnu nākotni. Tieši tamdēļ. Redzēju, cik Tenis ir bezpalīdzīgs, neizlēmīgs un vājš, cerēju, ka pilntiesīga saimnieka gods viņam liks saņemties, kļūt rūpīgākam, strādīgākam…

– Ha! Un tiešām tu domāji, ka atdodot savu mantu, tu viņu darīsi par kārtīgu vīru? – Runcim uznāk šķavas. – Pats redzi, tagad nu viņš ir zem bijušās kalpones tupeles.

– Jā, es toreiz alojos, – Lauskis piekrīt. – Un pats saņēmu sodu par savu muļķību. Tik šausmīgu sodu, kādu pat ļaunākajam naidniekam nenovēlētu.

– Paga, paga! Sodu? Vai tad ne tu pats…

Velis smejas dobjus, baisus smieklus.

– Sev rokas pielikt? Tādu grēka darbu gan ne par ko sev nebūtu uzkrāvis. Kauna es nebīstos, gan jau pagasta nabagmājā kāda vietiņa būtu atradusies. Kamdēļ galu darīt? Nē, Runci, viss sanāca citādi. Kad Griečas sakūdīts, Tenis man parādīja durvis, pieļāvu milzīgu kļūdu, un strīda karstumā piedraudot uz karstām pēdām doties pie miertiesneša un atsaukt dāvinājuma aktu.

– Un tad viņš…

– Jā, tad viņš to izdarīja. Tepat dzirnavās vēl mētājas tie striķi, ar ko viņi mani sasēja un atstāja ziemas salā, lai nomirstu. Un, kad viss bija galā, abi ar Grieču noņēma pinekļus, aiznesa un nometa mani ābeļdārzā, sak, vecais dzērumā nez kur gāja, nokrita un nosala. Un pie Emīlijas nāves arī Grieča savu roku pielikusi…

Runcis līdzjūtīgi ieņaudas.

– Ja vien es prastu runāt…

– Nevajag, Runci. Kurš gan ticētu kaķa liecībai pret pārtikušiem saimniekiem? Bet nu šim stāstam pienācis gals.

– Kāds tad?

– Tāds kā tavā pasakā, mīļo kaķīt, kā tavā pasakā. Taisnajai tiesai jāuzvar vai ne?

– Nē, nē, nē, – Runcis skurina galvu. – Kas tas par galu? Ko tu taisies darīt? Es nepieminu ļaunu. Atceries? Tā kaķītis teica ķēniņam. Nepiemini arī tu.

– Hm…, – Lauskis novelk. – Bet kā tad ar taisnīgumu? Labais ķēniņš taču atdeva netaisnīgi atņemto, vai ne tā? Un melnais runcis nonāca ellē! Lieliskas beigas!

– Tur nekas vairs nav labojams. Tu esi miris un nevari atdot pats sev mājas, kuras galu galā ne jau ar varu tev atņēma, bet pats pēc likuma atdāvināji.

– Nejauc man galvu, blēdīgais ūsaini! – Lauskis sāk niknoties. – Tavā pasakā, ja tā padomā, arī viss notika pēc likuma! Vai ne? Kaķītis pats ieķīlāja savu īpašumu. Parādu piedzinēji tikai izpildīja tiesas lēmumu. Sodu vajadzēja saņemt iedomīgajām meitām, bet sodīts tika labticīgais kreditors. Netaisnīga ir tava pasaka, un dumjš ir tavs ķēniņš. Bet tagad, draudziņ, es visu izlabošu. Viss notiks pareizi un taisnīgi. Guli rāms, un nemaisies man pa kājām!

Tajā pašā mirklī Lauskis izgaist. Iestājas dziļš kapa klusums, ko pārtrauc vien salā stingstošu koku sprakšķi tālumā.

Runcis brīdi sēž un prāto, vai viss tikko redzētais un dzirdētais patiešām noticis īstenībā. Jo vairāk viņš domā, jo vairāk viņam šķiet, ka tā bijusi tikai vīzija. Tad viņš nožāvājas, ierušinās vecajos maisos, saritinās kamoliņā un drīz vien jūt, kā piezogas kārtīgs, dziļš kaķa miegs.

No “Melderu” puses atskan cilvēku kliedzieni un palīgā saucieni, bet Runcis tos vairs nedzird. Viņš guļ un sapņo par bļodiņu garda, tikko slaukta piena, par omulīgo krāsnsaugšu, tik siltu un mājīgu, kur riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi griežas rūkdami: murr …. murr …. murr…