Līgonakts, Jāņunakts

stāsts

Bezgalgarajā, spilgti apgaismotajā slimnīcas gaitenī valdīja tukšums, klusums un miers. Dežūrējošā medmāsiņa, noliekusies pār galdu, pildīja kaut kādas veidlapas, ik pa brīdim uzmetot acis turpat līdzās esošajam atvērtajam personīgajam planšetdatoram, kurā, kā varēja noprast, paralēli notika privāta sarakste. Kādu brīdi arī ekrānā valdīja tukšums, un miers. Kā nu ne – visa Rīga, visa Latvija šobrīd pulcējās ap Līgonakts ugunskuriem. Izņemot viņus abus: nupat pieminēto dežūrmāsiņu un kādu pumūža vīrieti, kurš vientulīgi sēdēja uz plastmasas krēsla šajā tukšuma un klusuma pilnajā gaitenī. Viņš bija iekārtojies tieši gaitenim pa vidu, līdzās kādām divviru durvīm, kas acīmredzot veda uz īpaši plašu telpu. Uz ceļgaliem vīrietis turēja atvērtu planšetdatoru, kurā ik pa brīdim kaut ko klabināja. Iespējams, ka vienkārši tāpat – laiku īsinot. Bet varbūt arī nē, jo klikšķi dažbrīd izklausījās tādi kā saraustīti, nervozi.

Pēkšņi vienlaikus atdzīvojās abi telpā esošie portatīvo datoru ekrāni:

-Labvakar!

-Labvakar.

-Kāpēc dirni datorā? Ir taču Līgovakars!

-Man tāds darbs. Pēc grafika iekrita dežūra.

-Neraža, vai ne?

-Ko lai dara – dzīve ir skaista, bet liktenis – cūka…

-Nelamā likteni! Ka neatriebjas. Labāk iepazīsimies, ja jau reiz esam virtuāli satikušies. Mani sauc Jānis. Un tevi?

-Esmu Līga. Šonakt.

-Un kā ikdienā, dzīvē – ārpus šīs saulgriežu nakts maģijas?

-Paliksim pie Līgas. Ārpus tā, ko tu dēvē par maģiju, rit pavisam parasta dzīve.

-Varbūt tieši šī nakts tev dota, lai sāktu neparastāku dzīvi? Padomā par to!

-Labi, es padomāšu…  Tu esi hobiju līmeņa psihoterapeits? Ja jau Līgonaktī virtuāli – svešai sievietei, par kuru nezini pilnīgi neko – māci, kā dzīvot, ko domāt.

-Nē, neesmu psihoterapeits, esmu… topošais tēvs!

-Nesapratu…

-Sēžu mazpilsētas slimnīcas gaitenī – garā tukšā, spilgti apgaismotā. Personāls ir dzemdību zālē, pie manas sievas. Palīdz nākt pasaulē mūsu bērniem. Un man ir bail, par visu, kas te, dzemdējot mazpilsētā, varētu notikt.

-O! Tad es tevi saprotu! Bet tu nesatraucies – dzemdēt mazpilsētā varbūt ir pat labāk nekā lielpilsētā: nav tās konveijera sajūtas. Un speciālisti visur aptuveni vienādi, tepat, Latvijā mācījušies un praktizējušies.

-Jā, bet nodrošinājums? Aparatūra, ierīces – personāla prasme ar to visu profesionāli un izlēmīgi rīkoties?  Medikamenti un viss pārējais – ja nu dzemdības gadās sarežģītas?

-Beidzam par to! Vairums dzemdību norit ļoti dabiski un nebūt nav sarežģītas. Gaitenī sēžot, mēs tik un tā neko nespējam palīdzēt. Par ko tu satraucies?

-Tās ir mūsu pirmās dzemdības! Sievai 42 gadi. Gaidām dvīņus… Varbūt tomēr vajadzēja braukt uz Rīgu? Būtu lielāka drošības sajūta.

-Aha! Tagad būsim mainītās lomās: es būšu psihoterapeite. Vairāk pozitīvisma, topošais tēti! Pamēģini domās sarunāties ar bērniem – uzrunā viņus vārdos, aicini ienākt šajā pasaulē. Apsoli drošību, rūpes, mīlestību – visu, ko spējat viņiem dot.

-Mēģināju. Nesanāk. Galvā pilnīga putra…

-Dzēris taču neesi?!

-Neesmu. Varbūt vajadzēja? Būtu vieglāk gaidīt.

-Mīļais Jāni! Uz vieglumu vairs neceri – tas posms tavā dzīvē ir beidzies! Tagad tu satrauksies par visu: temperatūru, gāzītēm, purkšķiem un atraudziņu. Pēc tam – par bērnudārza un skolas gaitām, par pagalma kompānijas ietekmi. Vēlāk – par studijām, mīlestības peripetijām, karjeras izaugsmi. Gaidīsi un sagaidīsi mazbērnus un mazmazbērnus… Un būsi patiesi laimīgs tieši par to, ka tev ir šīs rūpes! Bet vispirmām kārtām – apsveicu tevi vārda dienā!

-Ko?! Jau pusnakts?! Un – vēl nekā… Labi, norunāts – šito izbeidzam. Par ko runāsim, lai es te prātā nesajūku?

-Pastāsti par savu skaistāko Jāņunakti! Pats taču nosauci šo par maģisku laiku.

-Nu… labi. Lai notiek! Bija pagājis pus gads, kopš iepazināmies ar Līgu. Tas notika Ziemsvētkos…

-Viņu sauc Līga? Un – Ziemsvētki taču arī ir maģisks laiks! Interesanti. Turpini.

-Jā, visapkārt viena vienīga maģija! Taču mēs abi tālāk par dažām bučām joprojām nebijām tikuši. Es pat sāku šaubīties, vai viņai patīku… Abi it kā nebijām no tās sugas, kas mīl  tikai un vienīgi sevi… Un tā, Līgovakaru gaidīdams, nolēmu sagatavot viņai neparastu dāvanu: nakti divatā pie jūras tukšā pludmalē. Un, jā, dzeju! Noteikti jāsameklē kāds mīlestības dzejolis – lai būtu pārsteigums. Devos uz bibliotēku.  Taču viss, ko dzejas mazgrāmatiņās atradu, mani vai nu neaizkustināja, vai arī – šķita pilnīgi nodrāzts, nolietots vai… komponēts. Dziedāt es nemāku – laikam zilonis uz rīkles uzkāpis. Tātad – atlika vai nu mīlas lirika parastā, vai kaut kas no erotikas. Krietnu brīdi inspicējis plauktus, sapratu, ka mūsdienu tā sauktā mīlas lirika mani neizrauj. Ja nu tā neaizrauj arī Līgu? Būšu izgāzies kā veca sēta.

Nākamajā dienā, ejot garām tirgum, iegriezos tajā stūrī, kur garbārdains vecis allaž stāv ar visvisādām grāmatelēm: sak, ja nu izrādās, ka senākā mīlas dzeja uzrunā labāk nekā mūsdienīgā? Uzzinājis, ko meklēju, vecais vīrs sapriecājās kā mazs bērns: jā, jā, viņam esot tieši tas, kas man vajadzīgs! Vislabāk, viņš teica, noderēšot Eduarts Virza – viņa erotiskā un mīlas dzeja esot šādiem gadījumiem vispiemērotākā: iedrošinoša, komplimentāra, aizraujoša un vienlaikus – sievietes dievišķuma pielūgsmes  pilna. Cik tur no paša Virzas, cik – no viņa atdzejotā franču dzejnieka  Šarla Bodlēra, par to viņš gan neņemoties spriest… Nopirku. Mājās, dažu labu dzejoli lasot, sarku un bālēju, dvesu un svīdu… Nebiju zinājis, ka dzeja var būt arī tāda! Jāņu naktij izvēlēto – manuprāt, viserotiskāko – iemācījos no galvas.

Stāsts pēkšņi aprāvās visairaujošākajā vietā. Kaut kur gaiteņa vidū bija dzirdami nervozi soļi, tad atkal miers un maģisks klusums.

-Un kas notika tālāk? Stāsti, ja jau reiz sāki…

-Viss notika tā – vai gandrīz tā – kā biju izplānojis. Nakts – rāma un silta. Pie mūsu kājām klusi šalca jūra un virs galvām sačukstējās niedoli. Ieplaka, kurā iekārtojāmies, bija mierpilna un droša  kā mātes klēpis. Vēl mirklis, un viss kļuva pārdrošs: Eduarts Virza, viņa dzejolis un manas rokas:

Starp gūžām slaidajām pilns noslēpumu dus tavs krāšņais miesas dārzs, kaut pārpilns tas  ar dzeju.

Tur daudz ir stūrīšu, kas acij neapnīk,

Bet stāvā nogāze par visu vairāk tīk,

Kas žilbinoši iet no kakla tev uz leju.

Es ilgi kavēju tur savus skatienus,

Līdz apstājos tur, kaislās gaidās tvīcis,

Kur matiem apaudzis tavs trīsstūrainais līcis

Starp gūžām slaidajām pilns noslēpumu dus.

Šai melnā paradīzē labprāt iekšā  nirtu

Un pirkstiem drebošiem tad biezās cirtas šķirtu,

Kur puķe dīvainā man beidzot jāsastop.

Tu saldums īstākais, kas nāk uz mums no dabas,

Jel atļauj tvert man tavas ziedu lapas,

Lai dziļums karsts un valgs līdz dzelmēm redzams top!

Un sacīt varētu, ka debesīs es bijis.

Starp krūtīm tavām galvu gribētos man sliet,

Kur manīm vienīgi tā paradīze šķiet,

Ko visiem ticīgiem pats Dievs Tēvs apsolījis.

Bet mīlu vairāk vēl kā augļus šos

Es tavu pakaļu un tavas gūžas abas,

Un mīksto pakalnu, kas ceļas lejpus nabas,

Kur cirtas sagrieztas ir zelta gredzenos.

Te baudas svelmainas, uz kurām sirds man cerē,

It visas kopotas ir tavā pavēderē

Un viņas karstums kāpj man galvā mulsinošs,

Kad vaļā pavēries un košs –

Valgs, priekus solīdams mums pašiem dieviem zagtus –

Starp kājām izplestām tavs tumšsarkanais kaktuss.

Uhh, nosvīdu i no uztraukuma, i no drukāšanas! Ceru, ka ar šo netikšu pieskaitīts sliktajiem puišiem.

-Ak, nu nē taču! Ja kas,- tie neesam mēs – tas ir Virza. Vai Bodlērs. Un mēs tikai aptuveni varam iedomāties, kādi pavedēji spēj būt franču vīrieši…

-Līdz tam nezināju, ka arī es tāds spēju būt! Jūras šalkoņā pagaisa mana Nedrošība, no viņas atmiņas pazuda Rūgtā Pieredze… Kopš tās nakts mēs abi palikām kopā. Lūk, arī dvīnīšus iesējām…

Ar sparu atvērās divviru durvis. Pa tām iznāca ginekoloģe – jūtami nogurusi, taču smaidīga:

-Apsveicu! Dzemdības noritēja veiksmīgi, un jums tagad ir dvīnīši – meita un dēls! Varat iet un pasacīt paldies savai varonīgajai sieviņai – viegli tas nebija, ne mums, ne viņai.

Strauji piecēlusies kājās, ierunājās arī dežūrmāsiņa:

-Es arī jūs apsveicu – ar Līgu un Jāni! Un… paldies par dzeju!

Vīrietis, jau ticis līdz durvīm, pārsteigumā spēji apstājās, taču durvis – pēc inerces – pastūma viņu uz priekšu, dzemdību zāles virzienā. Māsiņa, it kā baidīdamās, lai viņu nepieķer blēņās, steidzīgi aizvēra savu planšetdatoru. Nu varēja sākties maģiskās nakts otrā – ar  pirmo nekādi nesaistītā – daļa.