Pasaka par skudrām, kurām liedza karalieni

Reiz šajos laikos, tepat pilsētas nomalē kādas ņipras sieviņas dārzā ieviesās skudras. Sākumā to klātbūtni dārzniece pat nepamanīja, tamdēļ tikai brūnās tekalētājas pašas zināja, no kurienes, kāpēc un kā viņas te uzradās. Mazais pulks mājoja zem dārza mājiņas lieveņa, tāpēc pirmie gadi skudru apmetnei pagāja mierīgi un netraucēti. Dobēs starp gurķiem un samtenēm sīkaļas viena pēc otras stingri noteiktā kārtībā devās ekspedīcijās pēc pārtikas un būvmateriāliem, vienas kustējās turp, citas atpakaļ. Kustīgais cinītis zem lieveņa sākumā auga lēni. Kad tas jau skaidri rādīja pūžņa pazīmes, ņiprā sieviņa to beidzot pamanīja un nekavējoties sāka apkarot. Viņa lēja sālsūdeni, kaisīja piparus, pūta smirdīgus aerosolus, kašņāja un jauca. Bet brūnās tik un tā vairojās un vairojās. Beidzot gurķu un samteņu īpašniece atjauta, ka nav viņas spēkos uzvarēt. Tāpēc reiz kādā jūnija pusdienlaikā sieviņa paņēma liekšķeri, lielo maisu un slotu, un aši strādājot savāca skudras maisā, aiznesa prom no dārza uz tuvējo mežmalu.

– Dzīvojiet šeit un atpakaļ vairs nenāciet! – sieviņa novēlēja un prom bija.

Vietai, kur ņiprā sieviņa izbēra lielo maisu, silti uzspīdēja saule, maigi uzpūta vējš. Lielā priede vēlīgi novēdīja ar kuplajiem zemzariem. Skudras, izbērtas juku jukām uz mīkstās mežmalas augsnes, centās savākties vienkopus. Kopā tikušas, sāka skaitīties, lai apjaustu, kas palicis pāri no pūžņa. Lielākā to daļa izrādījās darba skudras, bet to jau arī pūznī ir vairākums, tās taču ir lielākās darītājas, kurām augu dienu jāskrien, ko mazās kājiņas spēj, jāapstrādā, jāvāc, jāstiepj, jāvelk, jāstumj viss, kas pūžņa dzīvei vajadzīgs. Darba skudru vidū gan bija daudz kritušo un bez vēsts pazudušo, kas uz visiem laikiem šķita palikušas ņiprās sieviņas dārzā. Mazāk cietušas bija izlūkskudras, skudras-policisti un skudras-karavīri. Izmanīgākās un veiklākās no tām nu staipīja savas stiprās kājās, jau gatavas atkal aizsargāt pārējās. Skudras–sanitāres un skudras-apkopējas murdzījās pārējo viducī, vienkopus un pavisam apjukušas. Tik tuvu pasaulei, vēja pūsmām un saules gaismai tās bija pirmo reizi, jo pūžņa iekšpusē augu dienu puskrēslā to vien darīja, kā apkalpoja skudru karalieni, rūpējās par tuneļu un taku tīrību un augstāko galminieku ērtībām.

– Kur ir mūsu karaliene? – vaicāja skudras-galminieces, bezpalīdzīgi griežoties sev apkārt.

Atklājās, ka pūžņa karaļmātes un arī viņas tēviņu nav pārējo vidū. Galms izmisīgi pārbaudīja līdzenākās un saulainākās vietiņas mazajā zemes pleķītī zem skaistās priedes un lūkojās jebkurā aliņā, kur varētu būt iekritusi karaliene. Bet tā bija kā gaisā parauta. Visi satraucās, jo saprata, ka monarhe palikusi vecā pūžņa dziļumā, to nebija aizsniegusi ņiprās sieviņas liekšķere.

Kāda no darba skudrām ieteicās, ka meklējumi jāpārtrauc, ka pietiks kalpot karalienei, ka liktenis devis iespēju sākt jaunu dzīvi, kur katram jaunas un visiem vienādas iespējas. Skudras kopā varot dzīvot pēc jauniem likumiem, kalpojot jaunam pūznim, ne karalienei. Darba skudrai bija vairāki atbalstītāji, kuri cits skaļāk, cits klusāk sāka kurnēt par nebūšanām iepriekšējā dzīves vietā, par karalienes diktatūru un konservatīvajiem noteikumiem. Viņiem piebiedrojās skudras-vēdinātājas, kuras nu bija palikušas bez darba, – ja nebija pūžņa, nebija ko vēdināt. Baidoties, ka nu būs jādodas taku darbos, vēdinātājas lišķēja darba skudrām, cerot uz to laipnību. Tad galminieki nolēma sasaukt skudru sapulci, kas bija notikusi vēl tādos aizlaikos, ko neviena skudra pat neatcerējās. Bet darba un kara skudru pūlīši galminiekiem radīja satraukumu jau ar savu tuvumu vien, tāpēc kopsapulce bija viltīgs plāns, lai saliedētu skudru pūzni un katrai skudrai atgādinātu par viņas vietu, uzdevumu un nolemtību.

– Ko darīsim bez karalienes?- vaicāja viena no skudrauklēm. Aukļu pienākumos ietilpa skudru kāpuru barošana ar putriņu, kas gatavota no citu sīku kustonīšu kūniņām un kāpuriņiem. Karalienes ikdienu izdētās trīssimt olas tika nestas tuvāk saules stariem, lai to sasildītie kāpuri spētu izšķilties par papildinājumu pūznim. Aukles ik brīdi bija aizņemtas ar jaunās paaudzes radīšanu. Viņas baidījās par to, ka drīz nebūs ko auklēt.

– Varbūt mēs varam iztikt bez karalienes un viņas tēviņiem? – domīgi ieteicās skudra-karavadone.

– Cik ilgi var vergot! Dzīvosim jaunā pasaulē, re, cik te jauki! Būsim demokrātiski, savstarpēji taisnīgi un apzinīgi! – aicināja darba skudru arodbiedrība.

Galvenais galminieks kratīja galvu: – Nevaram. Kas mums dēs olas? Par ko mēs rūpēsimies?

Skudras sprieda, ka bez monarhes nav citu skudru, kas dētu olas. Ja nebūs olas, nebūs jaunu darba skudru, jaunu skudru-policistu un karavīru, un izlūku. Arī kalpoņu un galminieku ne.

– Mums jāvienojas, vai ejam dzīvot atpakaļ, vai gādājam karalieni šurp, – sacīja karavadone, uzrāpās uz brangas priedes saknes un savāca ap sevi padotos.

Skudras apspriedās katra savā grupiņā. Vislielākās diskusijas bija par skudru olām, kuras ņiprā sieviņa maisā bija sabērusi teju vai pilnu liekšķeri. Galma dāmas pavēstīja plašākai sabiedrībai slēptas ziņas, ka, pareizi barojot, kādu no olām varētu izaudzēt par jaunu skudru māti. Galminieki bažījās, ka tāda jauna karaliene varētu skudru pūznī viest kādas nezināmas un tāpēc nevajadzīgas pārmaiņas. Galminieki bija stipri, skaisti un runāja izkoptā valodā. Viņu harizmātiskajos spriedumos ieklausījās arvien vairāk un vairāk skudru. Pamazām viņu viedoklis šķita vispareizākais. Jauna monarhe, jaunas prasības, kaprīzes, lozungi un kampaņas – nē! Strīdos par karalieni aizmirsās darba skudru idejas par demokrātiju un taisnīgumu.

Galu galā skudras nolēma, ka mežmalā zem vēlīgās priedes lapotnes varētu būt mierīga un gana pārtikusi dzīve, ja vien atjaunosies vecā kārtība. Apkārt gan neredzēja ne laputu kolonijas, ne no saldas pārpilnības piepūtušās zemenes kā ņiprās sieviņas dārzā, bet šķita, ka arī mežmalā var izdzīvot pavisam labi. Tepat tālāk mīkstā zālē auga milzīga baravika, netālu bezpalīdzīgs vāļājās no koka nokritis paprāvs tārps, zeme bija kā nosēta ar priežu skujām, un sēklu pilniem priežu čiekuriem. Ņiprās sieviņas dārzā skudrām bija jācieš no pēkšņām lejkannas ūdens strūklām, jābaidās no nesaudzīgiem cilvēku soļiem, pārtika bieži bija indēm pilna. Beidzās viss ar bijušās sadzīves ērtību un neērtību apspriešanu, visi vienoti lēma, ka iepriekšējā dzīve tomēr bijusi grūta, nožēlojama un atstājama pagātnei, vienīgais pūžņa dzīves garants bijusi karaliene. Nākotne mežmalā – droša, saulaina un daudzsološa, ja vien karaliene būs ar viņiem. Vienīgi darba skudra, kura bija visu diskusiju rosinātāja, vēl brīdi paklaigāja, tad pamazām aprāvās, tad apklusa, lai slepus cerētu, ka mežmalā būs labāk. Nezin kā, bet labāk.

Tā nu skudras nolēma doties pakaļ karalienei un viņas tēviņiem.

Gājiens turp un atpakaļ uz bijušo mājvietu bija īsts varonības apliecinājums. Trīs dienas skudras tecēja pa cilvēku iemīto taciņu atpakaļ uz pilsētas nomali. Pa priekšu gāja izlūki, pēc viņiem karavīri, pēc viņiem darba skudras, šai reizei atbrīvotas no darba klausības. Pēc tām neveiklie galminieki un pūžņa kalpotāji. Pa ceļam gadījās vairāki sastrēgumi, jo karavīru un darba skudru vidū neierasto apstākļu dēļ vairākas reizes izcēlās dumpis. Paši dumpinieki skaidri nezināja, ko grib, grūstījās grūstīšanās pēc, paklaigāja, no tā piekusa un nomierinājās. Galminieki centās būt laipni un pacietīgi norādīja, ka arī viņi nes upurus, varonīgi dodas gājienā, lai tikai visiem būtu laimīga nākotne. Naktis bija aukstas. Skudras saķērās lielā kamolā un nekustīgi gulēja, lai atpūstos un sakopotu spēkus turpmākam ceļam. Kamolā galminieki un augstākie no skudrām sildījās drošajā viducī, tāpēc no rīta tie spēja dot labākos padomus un iedvesmojošākos vārdus. Darba skudras gādāja, lai būtu ko ēst un pēc tam tīrīja ceļu.

Tā nu skudru pulks milzumgarajā rindā notecēja ceļu līdz ņipras sieviņas dārziņam. Vecajā mājvietā bezmērķīgi klaiņoja vien tēviņi un kāds simts karalienes vistuvāko kalpotāju.

– Kur māte? Vai dzīva? – jautāja karavadonis, kad garajā rindā pēc padotajiem bija pietecējis dārzā palikušajām.

– Dzīva, dzīva. Vistuvākās galminieces aizbarikādējušas visas ejas, lai karalienei nepielīp slimības, – atbildēja viena no monarhes kalponēm, kuras pienākums bija vākt karalienes kakas.

Karavadonis caur tuneļu aizbāžņiem sasaucās ar iekšā palikušajiem. Izrādījās, ka vecā pūžņa galvenajā bunkurā visi ir izmisuši, jo sāka trūkt pārtikas un bez pavalstniekiem palikušajai karalienei uzmākusies grūtsirdība. Nebija darba skudru – nebija nodrošināta ierasto lietu kārtība. Skudru māte-olu dējēja priecājās par viesiem, vēlējās, lai pūznis atgriežas ņiprās sieviņas dārziņā. Bet skudras nu zināja, ka iespējams dzīvot citā vietā.

Kad karavadonis un darba skudru virsuzraugs caur bunkura aizbarikādētajām ejām ilgi bija stāstījuši par to, cik labi varētu būt jaunajā pūznī, cik augstu to varētu uzcelt no mīkstajām, čaganajām priežu skujām un čiekuru kritaliņām, karaliene beidzot ļāvās pierunāties un piekrita doties līdzi. Pavalstnieki solīja, ka būs līdz mūža galam pateicīgi par šo lēmumu.

Atpakaļceļā skudras pavadīja četras dienas, jo nu bija jāsargā karalienes drošība un veselība. Skudras-policistes un karavīri izveidoja nelielas mobilas grupas, kuras nepārtraukti devās izlūkgājienos pārbaudīt, vai kolonijai nedraud briesmas no flangiem. Modrība bija paaugstināta, taču nekādas ligas ilgo gājienu netraucēja. Karaliene gāja lēni un cēli, jo tāds notikums viņai gadījās pirmo reizi. Pa ceļam monarhe dēja arī olas, jo tāds bija viņas virsuzdevums šai dzīvē. Izdētās olas savāca kalpones, uzvēla mugurā izturīgajām darba skudrām, kas, smagi zvārodamās, stiepa pūžņa nākotni pretim jaunai dzīvei. Beidzot pēc ilgā gājiena kolonija nonāca mežmalā, pie nu jau zināmās priedes. Tās skudras, kuras mērķi sasniedza pirmās, mazliet atvilka elpu un atpūtās, līdz savācās lielāks bars. Pārējās vēl tikai nāca un nāca, kad pirmās, nu jau atspirgušas, metās labiekārtot nākošo mājvietu sev, citiem strādātājiem, galminiekiem un karalienei. Monarhe ceļā bija nomocījusies, tāpēc nonākusi galā uzreiz atlaidās pavalstnieku sarūpētajā cellē. Karaliene izdēja kārtējo olu un saldi iemiga.

Un tā jaunajā mājvietā skudras sāka jaunu dzīvi. Nākamajā rītā dzīve sāka ritēt ierastā kārtībā. Darba skudras strādāja un strādāja, policisti regulēja satiksmi, karavīri un izlūki novāca šķēršļus, ja tādi gadījās ceļos. Vēdinātājām atkal bija darbs, tās te atvēra, te aizvēra jaunos tuneļus un pārejas. Kalpotāji padevīgi rūpējās par karalieni un viņas tēviņiem, kuri savukārt gādāja par jaunām skudrām. Skudru māte dēja olas. Karaliene bija jauna, viņa dzīvoja vēl ilgus gadus un sagādāja nesaskaitāmi daudz olu. Pūzni skudras uzcēla, nesanāca gan tik augsts un varens, kā bija cerējušas jaunajā mājvietā nonākot, bet dzīve tajā ritēja pēc skudru noteikumiem un pamatlikumiem. Par skudru pūžņa piedzīvojumiem galminieki sacerēja vairākas varoņsāgas, kuras aukles lasīja priekšā jaunajām skudrām.

Ja neticat, aizejiet uz mežmalu un apskatieties paši, tur viss ir kārtībā.