I
ir aka pilna dūņu
ir aka pilna
ir dūņas
un ir atbalss:
ai-ja-ja-jāā-
aiz šūpolēm
aiz bērzubirzs
aiz pļavas nenopļautas
un ir balss
bet tu to nedzirdi
bet tu to
nedzirdi vairs
tu redzi aku
dūņu pilnu
un bērnu rotaļas
un piparkūku hostijas
kas izkūst piparmētru
tējā
tu redzi sniegu.
II
pēc tam kad apļveida ņirboņa ir
rimusi
kad trokšņu uzbāzīgie zigzagi ir
apklusuši
var ļauties mieram
bet vakars šis skars
mūsu dievu
kā mūs pašus
un lēnām tumsa ieplanēs
pa vaļā atstātajām
krustcelēm
pēc tam es iešu dusēt
ja vien
krustcelēs
man kāja
nepaslīdēs
pēc tam es iešu dusēt
un mierpilns
trokšņainums
virs zemes.
III
tas nekas
ka nebijis
ka klāt nestāvējis
ka tikai iespējams
ja vien
mākoņi slīd pāri
kā katru rītu
un zila pildspalva
pa lapu
slīd
kā bieži vien
tas notikt var
es varu pienākt klāt
nekas nav
citādi kā vakar
un viss ir
mazliet
neparastāk
šodien vēl.