Fragments no Gunas Rozes topošā romāna “Rezervists”.
Tukuma prozas lasījumos ieguva īpašo balvu “Pasakaina atmosfēra” un 3. vietu Kurzemes prozas lasījumos.
Tikai mācības
– Kontakts! Kontakts! Kontakts! – Telti piebļauj ziņojums rācijā, un šoreiz tas vēsta visļaunāko. Kāpēc nešauj, ja kontakts? Uzbrukums no aizmugures? Naktī un mežā iespējams jebkas. Virzienu neprecizēja, bet ne skaņas, kas liecinātu par tuvcīņu. Vispār nekādu skaņu. Visticamāk, patruļnieks atkal ziņo par neesošu uzbrukumu. Kaut nu tā būtu: labāk piecas viltus trauksmes, nekā viens īsts kontakts.
– Nodaļniek?! – Tā ir ierindnieka Jana balss no telts Dienvidu stūra. Tātad nav aizmidzis pēc savas maiņas. – Komandieri! – Uzruna kļūst uzstājīgāka. Beidzot ielāgojis, ka komandas jāatkārto, ja biedrs neatsaucas.
– Jā, kareivi!
– Trauksme.
– Dzirdēju. Gan jau atkal rēgojas. – Pieceļos, uzvelku formas jaku un pāri galvai bandanu. Nodaļas komandieris nedrīkst nereaģēt.
– Hugo?
– Izklausījās pēc Dīva. – Manā vietā atbild Igors no Ziemeļu kakta. Tātad arī tas neguļ. – Nav vērts iet, nodaļniek, toč būs kļūda. Jau pieci gļuki,– nu i naksniņa!
Bet ja nu kļūdāmies mēs, domājot, ka gļuks? Jo kāpēc Dīvs ziņoja “kontakts”? Ja rēgojas, kareivji saukuši “redzu!” un “pretinieks”, bet ne jau “kontakts”. Ja nu šoreiz tiešām vilks ir aitās?
– Sērga, ne mācības. – Skaļi nodomāju un ieslēdzu rācijas mikrofonu. – Bravo divi! Te Bravo seši. Sakaru pārbaude. Klausos!
Neatbild.
– Bravo divi! Te Bravo seši. Sakaru pārbaude. Klausos.
Klusums. Paņemu kabatas lukturīti un virs bandanas uzmaucu formas mici – marta rīti nav silti.
– Nodaļniek?! – Atkal Jans.
– Jā, kareivi.
– Lai kas tur būtu, tās ir tikai mācības.
– Saprotams, Jan. Un drīz ausīs gaisma.
– Kurās ausīs? Tavās, vai? Parādi! – Igors smej. Pavelku malā bandanu un iespīdinu ausī lukturīti. Tagad smej daudzi, dzirdu arī mūsu rotu Austru. Rādās, ka nodaļa ir pamodināta, izeju no telts.
Nakts sērga sākās ar Ēvaldnieku,- tā mēs saucam rotas datorgalvu Ēvaldu. Viņš dežurēja pārī ar Hugo, bet par pretinieku ziņoja jau otrajā minūtē. Esot dzirdējis balsis mežā, tādu kā runāšanu basā, kā draudus. Ar to šīs maiņas patruļa beidzās. Nākamie dežurēja Jans ar Austru. Pēc grafika Austrai būtu jāpatrulē tikai rīta pusē, bet pieteicās tēta vietā, jo leitnants Upe bija tikko iemidzis, kamēr pašai nevienā acī. Okei, esmu komandieris, varēju modināt, bet tas būtu stulbi: viņa taču pieteicās tēta, nevis Jana dēļ, un patruļā nav laika romantikai. Tā šonakt bija vienīgā klusā stunda.
Tos abus nomainīja Igors ar Ernestu. Ernests visus piečakarēja divreiz – abas reizes ziņoja “Redzu!”. Pirmoreiz taisnojās, ka starp kokiem pamanījis Narvesen kiosku, otrreiz – sarkanu līniju, domājis – lodes sliede. Vēl tagad tā viņam rēgojoties acu priekšā. Arī šī maiņa atgriezās teltī, un patruļu grafiks bija spraužams atejā uz naglas. No nodaļas desmit kareivjiem atlikušajām maiņām varēju sabīdīt labi ja trīs lietojamus pārus, bet neviens no sešiem nebija gulējis. Brīvprātīgie nepieteicās, vilkām sērkociņus. Divus nolauztos ieliku pa vidu, izvilka Hugo ar Dīvu, bet viņam, redz, esot kontakts! Cik sen tas noskanēja: pirms nepilnas minūtes vai piecām? Kauja pa šo brīdi var būt jau zaudēta.
Naktīs es laiku skaitu pēc patruļas maiņām, dienā pēc saules, kad tā ir. Kopš saulrieta dežurējušas divpadsmit maiņas, tātad pulkstenim vajadzētu būt septiņi. Nupat mostas rīts, tātad ir seši. Kur pazudusi stunda? Ēvaldnieka patruļa beidzās īsti nesākusies – tur. Daba cilvēkam ir visuzticamākā sabiedrotā.
– Bravo divi, te Bravo seši. Sakaru pārbaude. Klausos! – Mēģinu vēlreiz. – Bravo divi, te Bravo seši. Sakaru pārbaude. Klausos…
Klusums. Tikai mani soļi lauž sērsnu un sūnu zem tās. Lūzt kā čipsi: kur uzgulst zābaks, apakšā viss miltos. Pārnadžiem sērsna var nozīmēt nāvi – kur liek kāju, tur āda pušu kā ar žileti, bet savainotai stirnai no vilka neaizbēgt. Ja armijas zābaks te slātu citā sezonā, kad augam pietiek saules un spēka no zemes, noliktu sūnu uz lāpstiņām, bet nesalauztu. Kurš gan no brīvas gribas sabrūk? Neviens iepriekš nepaziņo: rīt es kritīšu kaujā, vai aiziešu melnajā, čau! To nokārto apstākļi: sasaldē, izkaltē vai savaino un tad, krakš, spranda pušu!
Cik ilgi jau brienu? Dažreiz pāris soļu ir jūdze, bet, jūdze – viens pūtiens. Laiks un telpa nekad nav mērāmi vienādi: pietiek ar sekundes simtdaļu, lai satiktu savu lodi, bet, kamēr ataug sūna, pat gads nav nekas.
Mežmalā apstājos pirms izeju atklātā laukā. Pļavā sniega vairs nav, arī salna pēc saullēkta pazudīs. Otra patruļnieka arī nav, tikai Hugo uz desmitiem kā staltbriedis. Mēģinu saskatīt Dīvu. Aizvandījies tālu pļavā, sasodīts un nometies guļus. Zemessardzes formai izcila kamuflāža: ja nesakustētos tieši tai brīdī, kad skatījos viņa virzienā, pat nepamanītu. Kontakta pazīmju nav, bet kaut kas tomēr ir noticis,- patruļniekam nebija jābūt pļavā un guļus. Hugo dod zīmes, lai paskatos uz trijiem. Ieraugu sliedi,– Dīvs līdis no meža. Sniegā nedaudz asiņu. Eju pie ievainotā, kūla zem zābakiem nelūzt.
Taipusē nosarkst debesis. Šādu skatu dēļ vien bija vērts piedzimt, ir vērts dzīvot, sargāt Tēviju un neizgulēties. Ja es būtu dzejnieks, rakstītu “rīta rasā kaila mostas saule”. Un tas notiek katru dienu, neatkarīgi no mūsu klātesamības, no biržu kursiem, kariem un pandēmijām, neatkarīgi no piedzimšanām un nāvēm, no reliģiju, tehnoloģiju un dzimumidentitātes apvērsumiem, ar ko pārņemti cilvēku prāti. Izredzētie laucinieki – katru rītu var vērot, kā austrumos aust saule. Šodien esmu izredzētais. Bet tā pati saule citur uz zemes šobrīd noriet. Vēl viena zīme, ka laiks ir relatīvs,- absolūtā patiesība ir tikai austošā saule. Aust. Austrumi. Austra. Redz, kā cēlies viņas vārds! Kāpēc man tas likās vecmodīgs? Rīta rasā kaila mostas kareive Austra. Un dzeja pagalam.
Atskatos. Netālu no Hugo mīdās Igors ar leitnantu Upi,- gaida manu komandu sākt nakts pēdējo patruļu. Igors fotografē sarmas zīmējumus pērnajā zālē – pret austras debesīm būs smukas bildes. Rītausmās mums te visi ir dzejnieki. Austras saule kailumu slēpj zālē… Ja izrunā zālē, dzeja pagalam.
Pagājušajā rudenī zvēresta došanas ceremonijā jauniņo ierinda bija nostādīta štāba aktu zāles malā. Bataljona komandieris alfabēta secībā izsauca topošo kareivju vārdus un nevarēja sadzirdēt tieši viņas “Es”. “Austra Upe!” – viņš izsauca pirmoreiz, un varu derēt, ka visi vecie kareivji iedomājās Zemessardzes veterānu, leitnantu Upi – ja nu radinieks? “Es,” – atsaucās blāva balss, un arī es to nesadzirdētu, ja nesēdētu pāris metru attālu. Leitnants saķēra pieri, tātad nav vis uzvārdu sakritība. “Austra Upe!” – komandieris sauca vēlreiz. “Es” – otrais mēģinājums atgādināja skudras čukstu, un reizē ar simtiem citu zemessargu arī es trenēti neuzkrītoši pavēros pa kreisi. Uz vienpadsmitiem grīdas dēļus pētīja balerīnas auguma meitene gandrīz baltiem matiem tāpat kā leitnantam un tīru kā ābeļzieds ādu, kas it kā izgaismojās no saules zem plakstiem. Skaista. “Austra Upe!” – no skatuves sauca trešoreiz, un smalkais augums tikko jaušami saguma nesamērīgi lielā formastērpa krokās, atskārsmē, ka leitnanta meita visa bataljona acīs kļuvusi par vārguli, pirms sevi pierādījusi kaujas laukā. “Es” – atbildēju jauniesauktās vietā. Kareive Austra pacēla acis, lai notvertu, kurš to teica, taču viss, ko viņa varēja redzēt, bija veco buku profili, kas nesatricināmā mierā skatījās uz skatuvi. Upe juniore vēl nezināja, ka šajā saimē cits citu neizdod, un neviens – pat neviens no tiem, kas uz skatuves – nav drošs, kurā situācijā sev par pārsteigumu izrādīsies varonis un kurā piemīzīs bikses. “Dīvs Virza!” – bataljona komandieris turpināja. “Es!” – zālē nodunēja karavīra cienīga atbilde.
Tagad kareivis Virza guļ uz vēdera slapjā kūlā, galvu ieslēpis rokās un elso. Nevienam te nav jāpierāda, ka tā stunda patruļā velkas kā ērce pa miesu. Liekas, sen jābūt maiņai, bet ieskaties pulkstenī – pagājušas tikai padsmit minūtes! Laika izjūta pazūd sasprindzinātajā redzē un nospriegotajā, daždien nosalušajā un caurmirkušajā miesā. Rēgojas visiem. Ja nāk miegs – vienmēr. Šonakt, re, vienam bija kiosks mežā! Riebīgāks par ērci uz miesas ir vienīgi brīdis, kad saldākajā miegā kāds tevi rausta aiz kājas un skaļi čukst: “Maiņa!” Tāpēc Austra aizgāja tēta vietā, un es kādreiz iešu viņas vietā. Dīvam nebija izvēles.
Viņš nepamana, ka esmu pienācis. No mugurpuses tādā brīdī uzrunāt nedrīkst. Nostājos blakus. Nereaģē. Pieskaros plecam, Dīvs iztrūkstas.
– Uz divpadsmit! – Sērsnas sagraizīta plauksta drebina virzienu tieši priekšā. – Divpadsmit! Divpadsmit! – Bravo divi raud kā bērns. Citu ievainojumu nav, ierocis vietā, kontakta nav bijis.
– Nekā tur nav, Dīv. Saņemies! – Raidu puišiem mežmalā zīmes, ka jāpārņem maiņa. – Dīv, tās ir tikai mācības. Neviena nav. Pacel galvu, paskaties uz divpadsmitiem, saule aust… Celies, Bravo divi, dzirdi? Ejam uz bāzi!
Dīvs tiek četrrāpus, bet piere spiežas piepuņķotajā kūlā. Palīdzu piecelties. Sejā zāles un asiņu nospiedumi. Uzgriežam muguru jaunas dienas saulei un vedu biedru pāri pļavai uz telti. Pie ieejas mūs sagaida Hugo. Noņemu Dīvam no pleca ieroci, viņš atļauj un tā ir baisa zīme.
Jans galvu nepacēlis stūķē apvalkā guļammaisu: – Nu, kas uzbruka? Narvesens vai sarkanā līnija? – No tāda smaida dusmas laižas kā velns no krusta. Hugo nokrekšķina, Jans paskatās šurp un apdziest. – Baltajā? – Viņš čukst un nomēra mini dozu starp rādītāju un īkšķi.
– Melnajā. – Rādu pilnu sprīdi. – Būs jāsūta mājās vai… uz slimnīcu. – Es nečukstu. Nav vajadzības, jo Dīvs ir ciet, neķer. Puiši novēršas – biedrs melnajā nav nekāds patīkamais skats.
– Vai ir jautājumi, Bravo divi? – Mēģinu ar kontrolfrāzi. Atgriešanās drošībā parasti atsit vaļā vai vismaz baltajā.
Dīvs zemu paklanās: – Vai drīkst nosvērties?
Man sāk raustīties plakstiņš, to droši vien redz visi.
– Bedre. – Čukst Austra tikpat klusā izbīlī, kā savā zvēresta došanas ceremonijā, un es pamanu, ka viņas lūpu āda ir pārdabiski skaista. Kā visgaišākie ceriņi.
Jans piedāvā sarullēt Austras guļammaisu, viņa purina galvu. Saudzīgi noslauka Dīva seju, ievīsta savainotās plaukstas dvielī un palūdz, lai pasniedzu aptieciņu.
Kaut kur citur uz zemes pamostas nakts.