GUNTIS ZARIŅŠ prozas lasījumos piedalījās pirmoreiz un – jaudīgi: viņa interpretāciju “BALVA” par labāko darbu atzina gan citi autori (Autoru balva), gan žūrija – 3 literatūrzinātnieces. 2020. gada Tukuma prozas lasījumu “Tā pati pasaka” labākais darbs
Pats Guntis teic, ka, mēģinot atšifrēt izvēlētās pasakas “Trīs meitas” kodu, viņš secinājis, ka tā stāsta par kādu senu rituālu. Turklāt tādas formas akmeņi – dēvēti par Balvaniem – atrasti arī Latvijā.
pasaka TRĪS MEITAS
Kādreiz trīs meitas gāja uz mežu lūkot. Lūkoja un lūkoja, kamēr katrai bija laba nasta lūku. Nu taisās uz māju iet. Bet izstaigāja krustām, šķērsām pa mežu – nevarēja un nevarēja vairs ceļa atrast – bija apalojušās. Uznāca tumsa un nu neredzēja vairs nekur iet. Pēdīgi atron tur mežā vienu lielu akmini un norunā – visas trīs – ka tur pa nakti jāguļ. Bet nu neviena negrib malā gulēt – visas trīs grib vidū. Citādi netiek – viņas met šerbus un nu arvienu vienai krīt vidū gulēt. Tā visas trīsas saguļas. Bet vēl labi nav apgūlušās – dzird turpat, necik tāli mežā, vieni briesmīgi rupjā balsī runājam un sakam: “Kas vidū, tas man; kas malā, tas Dievam!” Nu viņas, visas trīs sabijušās, saceļas kājās un nezin, ko nu darīt? – nu vairs negrib neviena vidū gulēt. Vispēdīgi sagudroja cita citas galā gulēt ap to akmini tā, ka akmins vidū paliek. Labi, – tā viņas apguļas un guļ līdz rītam. Rītā pieceldamās atron, ka lielais akmins no vidus pazudis; briesmīgi liela bedre vien tikai tai vietā palikusi.
un tagad šīs pasakas interpretācija
Guntis Zariņš “Balva”
Viņas stāvēja purva malā, bažīgi raugoties rietošajā saulē. Trīs meitenes ar mugursomām un pustukšiem sēņu groziņiem.
Eva sajuta muklāja izgarojumu drēgno pieskārienu un netīksmē nodrebinājās.
– Paklau! Kur īsti mēs esam? – nīgri vaicāja maza auguma, tukla apaļvaidze. – Linda, kur tu mūs esi ievedusi? Šurp nākot, nebija nekāda purva!
– Nekrīti panikā, Melita, – atsaucās uzrunātā, militāra stila jakā un haki krāsas biksēs tērpta tumšmate. – Būsim mazliet novirzījušās… tūlīt paskatīšos navigatorā.
Viņa izvilka mobilo telefonu.
-Nu? – Eva vaicāja, pēc Lindas sejas izteiksmes jau paredzot, kāda būs atbilde.
– Nav zonas, – viņas draudzene nopūtās. – Bet es zinu, mums jātiek purvam tajā pusē, jāiet uz rietumiem, tātad. Kaut kur tur būs ceļš un mūsu stāvvieta.
Viņa nenoteikti pamāja ar roku saulrieta virzienā.
– Kā tad! – ironiski atsaucās Melita. – Būs. Protams!
Tomēr viņa paklausīgi sekoja Lindai.
Meitenes devās pa šauru, līkloču taciņu, tieši gar purva malu. Eva nāca pēdējā, laiku pa laikam aizlaužot krūmu zarus, lai iezīmētu ceļu. Gadījumam, ja notiktu visļaunākais, un viņas patiešām apmaldītos.
Saule paslēpās aiz kokiem, un mežs sāka tīties pelēcīgās ēnās.
Un tad taciņa izbeidzās pie slīkšņas. Cik vien varēja saskatīt, – visur pletās pēc trūdiem dvakojošas ūdens lāmas, apaugušas skalbēm, grīšļu puduriem un krustu šķērsu gulošiem mirušu koku stumbeņiem.
Tālāk ceļa nebija.
Viņas pagriezās pa labi, – pilnīgi pretējā virzienā tam, kurā vajadzēja doties, taču tā, šķiet, bija vienīgā iespēja tikt garām purvainajai vietai.
Vēl dažu minūšu gājiens. Viņas šķērsoja pēc vīgriezēm un kalmēm smaržojošu pļavu un attapās vietā, kur takas malā šur tur vīdēja nesen aizlauzti krūmu zari…
– Super! – Melita iesaucās. – Mēs te tikko jau bijām! Un kā mēs tagad tiksim mājās, ko?
Linda atkal nesekmīgi mēģināja noteikt viņu atrašanās vietu telefonā.
– Vēl aizvien nav zonas! – viņa teica, un Eva saklausīja vieglu izmisumu draudzenes balsī. Arī Evas telefons rādīja, ka operatora torņa signāls nav sasniedzams. Bet Melita – šī bezrūpīgā būtne vispār bija atstājusi savu sakaru līdzekli automašīnā.
– Uzkāpjam tur, – Linda sacīja, raugoties uz nelielu uzkalniņu, kura nogāzes bija blīvi apaugušas ar pusaugu eglēm un lazdu puduriem. – Varbūt augšā mums izdosies…
Viņas kādu brīdi elsdamas spraucās cauri biežņai, zariem švīkstot gar drēbēm un sausām kritalām brīkšķot zem kājām, līdz nonāca meža ieskautā pļaviņā.
Arī šeit Lindas telefons spītīgi atteicās uztvert signālu, bet Evai paveicās. Šurpu turpu staigājot, viņa atrada vietu, kur ekrāna stūrī negribīgi atdzīvojās pārklājuma indikators. 2G zona, tā pati – te parādījās te pazuda, bet vismaz varēja mēģināt piezvanīt…
***
Zvana melodija ietrallinājās brīdī, kad viņš izkāpa stāvvietā, lai izstaipītu kājas pēc garā ceļa un nopirktu karstu kafiju.
Klausulē skanēja sprakšķi, šņākoņa un grūti atpazīstama, saraustīta balss.
– Raimi?
– Eva? Ļoti slikti tevi dzirdu! Kur esi?
– Es nezinu… mēs apmaldījāmies…
– Kur?
– Mežā. Gājām sēņot ar meitenēm. Vairs nevaram atrast ceļu. Un paliek tumšs. Vai vari atbraukt?
– Eva! Es esmu Lietuvā! Vismaz četras stundas līdz mājām! Kur tieši tu esi?
– Jocīgs esi? Ja zinātu, kur tieši, tad nezvanītu! Nu, mežā mēs esam… Stāvvietā atstājām mašīnu, un tad…nezinu. Pagaidi… Linda saka, – no Āžu kalna esam gājušas uz ziemeļiem… Te apkārt ir kaut kāds smirdīgs purvs… Lūdzu, lūdzu, atbrauc!
– Eva, tagad jau ir nakts! Zvani glābšanas dienestam! Ja tagad sākšu braukt, tad vienalga būšu tikai uz rīta pusi!
– Lūdzu…
Pārtrauktie signāli.
Viņš mēģināja atzvanīt un noklausījās laipnu operatora paziņojumu par abonenta nesasniedzamību.
Dumjie skuķi! Kā lai tagad viņas atrod?
Nāksies tomēr atgriezties. Pa ceļam jāmēģina sazvanīt glābējus. Visticamāk meitenes ir pārbijušās, bez sakariem un pilnīgi dezorientētas. Cik stulbi…
***
– Kas tas bija? Vai viņš atbrauks? – Melita raustīja Evu aiz piedurknes.
– Mans brālis. Viņš ir Lietuvā.
– Ko??? Lietuvā???
– Jā, bet viņš atbrauks. Beidz taču raustīt mani!
– Bet kad tad viņš atbrauks? Tagad? No rīta? Vai kā?
– Teica, – četras stundas ceļā.
– Tad mums nāksies te nakšņot, vai?
– Visticamāk, ka tā, – rezumēja Linda, kas bija stāvējusi nomaļus, jakas kabatā sabāztām rokām. – Nav jau tik traki, augusta naktis ir siltas, pakursim uguntiņu…
– Bet mums nav ne telts, ne guļammaisu, ne segu, – Melita kunkstēja. – Un man gribas ēst.
– Mums taču ēdiens ir līdzi, – Linda atsaucās. – Un šis tas stiprāks arī somā atradīsies. Vai ne, Eva? Tāds mazliet ekstrēms, neplānots pikniks! Vismaz būs ko atcerēties!
Viņa apņēmīgi devās uz mežmalu un sāka vākt sausos egļu zarus.
Eva stāvēja un raudzījās visapkārt. Līdz kaut ko pamanīja.
Kaut ko dīvainu pļaviņas vidū.
Viņa paspēra dažus soļus tuvāk.
Tur bija savādas formas akmens. Tas nemaz nebija līdzīgs parastam laukakmenim, bet vedināja uz domām par cilvēka roku darinātu skulptūru, – gluži kā stabs, raupjš, primitīvi aptēsts, apmēram metru augsts veidojums. Gandrīz kā …
– Hi-hī! Akmens loceklis! – ieķiķinājās Melita, pienākot no mugurpuses. – Vai ne? Riktīgi līdzīgs! Linda! Linda, panāc šurp! Paskat, ko mēs atradām! Akmens pipsi! Labais, ne?!
Melitai rokā vīdēja aizkosts, liels gaļas pīrāgs, un garastāvoklis, baudot maltīti, acīm redzami sāka uzlaboties.
Linda nometa zemē savākto zaru nastiņu un pienāca tuvāk.
– Oho! Mums gan ir paveicies! – viņa iesaucās. – Tas taču ir balvans, – raganu akmens! Un man šķiet, es zinu, kas šī ir par vietu… Ejam, sakursim uguni, tad pastāstīšu.
***
Viņas iekārtoja apmetnes vietu dažus soļus no akmens. Ugunskura raustīgajā gaismā senais veidojums gluži vai atdzīvojās, – šķiet, neveikli kaltās formas un maģiskās, rūnām līdzīgās zīmes sāka kustēties un mainīties. Brīžiem akmens atgādināja rūķi vai kādu citu teiksmainu tēlu, brīžiem izskatījās kā kapu piemineklis, bet dažubrīd pieņēma baisas un sirreālas formas, – it kā vārdiem neaprakstāms viņpasaules monstrs sāktu slieties augšup no pazemes…
– Senos laikos pie šī akmens notika dažādi rituāli, – teica Linda, kad viņas bija notiesājušas līdzi paņemtās sviestmaizes. – Es atceros, kad meklēju materiālus kursa darbam, mazliet parakņājos muzeja arhīvos, tur visādas interesantas vietējās leģendas aprakstītas.
– Kādas, piemēram? – Melita gribēja zināt.
– Šeit tika upurētas balvas, jeb dāvanas Meža ķēniņam, – no turienes arī tāds nosaukums, – Balvans, – balvu akmens. Neviens nezina, kas tie par upuriem, kādas bijušas dāvanas, bet viens rituāls bija šāds: trīs jaunas, neprecētas meitas saguļas tā, lai akmens būtu tieši starp viņām, – un tad sapnī var redzēt savus preciniekus…
– Kā tas ir, – akmens starp viņām?
– Nu, laikam jāguļ trīsstūrī, – vienai aiz otras, un akmens paliek pa vidu, es tā domāju…
Melita sasita plaukstas.
– Davai, pamēģinām! Mēs tieši esam trīs!
– Tu tādām lietām tici? – Eva pasmējās. – Ir taču 21.gadsimts!
– Un kāpēc ne? – Melita nerimās. – Gulēsim apkārt akmens pipsim! Romantika!
– Patiešām, – kāpēc ne? – arī Linda pievienojās. – Varam taču pamēģināt. Pie reizes atpūtīsimies mazliet. Tavs brālis, Eva, tāpat vēl tik drīz neatbrauks… Ir silts, paliksim mugursomas zem galvas. Kāda starpība, kādās pozās gulēt… Tikai leģendā bija teikts, – ja šādi apguļas, tad līdz pat saullēktam nedrīkst izkustēties un mainīt vietas.
– Citādi – kas?
– Citādi – nelaime, jo Meža ķēniņš atnāks pēc savas balvas! – Linda pasmējās. – Tad guļam?
– Guļam! – Melita paņēma mugursomu un pirmā devās uz akmens tēla pusi. – Eva, tikai neliec savas sasvīdušās kājas man pie galvas, lūdzu, ja?
Viņas brīdi ķīvējās par to, kā pareizi iekārtoties, lai izveidotu vajadzīgo trīsstūra figūru, līdz apgūlās ar mugurām pret savādo akmeni, un miegs kā reibinoša migla ātri vien pielavījās, ietinot apziņu maldu un murgu plīvuros.
***
Nakts vidū Eva pamodās, jūtot pieskārienu…Viņa satrūkās, pagrieza galvu un ieraudzīja, Melitu, kas siltumu meklēdama, sarāvusies kamoliņā spiedās viņai pie muguras. Melitai pie otriem sāniem gulēja Linda. Meiteņu maģiskais trīsstūris nu bija izjaukts. Bet kāda gan tam bija nozīme? Šādi, vienai pie otras spiežoties, bija daudz siltāk, un tas šķita svarīgāk par vecām, muļķīgām leģendām. Gan jau precinieki uzradīsies arī bez visādiem rituāliem.
Eva pasmaidīja, ciešāk piespiedās miegā šņākuļojošajai Melitai un atkal atdevās sapņiem.
***
Un tad kaut kas notika. Miegs, kas vēl nupat bija tik dziļš un ietina apziņu kā narkotisks reibonis, pēkšņi pagaisa. Viņa atvēra acis un raudzījās naktī. Ugunskurā vēl plēnēja dažas ogles. Tieši virs galvas spoži spīdēja mēness ripa, pielejot apkaimi ar savu bālgano starojumu. Visapkārt pļaviņai – necaurredzami melnā meža siena. Bezvējš, pilnīgs klusums un miers. Bet tas bija mānīgs miers, kurā jautās slēpta spriedze un briesmas. Kas viņu pamodināja? Kāds troksnis mežā? Nē. Šķiet, viņa dzirdēja balsi. Dobju, piesmakušu un ļaunu. Ko tā teica? Viņa nespēja atcerēties. Vai tas bija sapnī vai īstenībā? Viņa nezināja. Bet sajuta pēkšņas bailes.
– Kas tas bija? – Lindas čuksts lika Evai satrūkties. Arī draudzene bija pamodusies.
– Vai tu ko dzirdēji?
– Jā. Man šķiet, kāds runāja.
– Man arī likās, ka…
Un tad viņas abas vēlreiz to sadzirdēja. Melita miegā sakustējās, ievaidējās un sāka runāt. Viņas mute atvērās, sašķobījās mežonīgā grimasē, no rīkles izlauzās dobjas, svešas skaņas.
– Kas vidū, to ņemu sev, kas vidū, to ņemu sev, kas vidū, to ņemu sev, pārējais dievam, pārējais dievam, pārējais dievam…
Vārdi vēlās un vēlās nepārtrauktā straumē, zemi, rūcoši, dzīvnieciski gārdzieni… tā nebija Melitas balss, nē, pat ne sievietes, ne dzīva cilvēka, ne šīs pasaules radības balss, tās bija skaņas no pazemes, no mirušo valstības, no kādas tumšas vietas, ko var redzēt tikai visļaunākajos murgos, no kuriem pamostamies ar mežonīgi pukstošu sirdi un jausmām par tikko piedzīvotu nāves pieskārienu…
– Ak dievs, Mela, izbeidz! Mosties, mosties taču! – Eva sāka purināt draudzeni un Linda viņai pievienojās. Bet Melita gulēja kā bez dzīvības, sastingušu, velnišķa smaida izķēmotu seju, No atvērtās mutes izlīda zilgana mēle…
Eva iekliedzās.
Linda sagrāba viņas roku.
– Skaties! – viņa drebošā balsī teica un rādīja meža virzienā.
Tur, mežmalā, kur pirms dažām stundām Linda bija lasījusi sausos zarus, kāds stāvēja. Tumšs, draudīgs un milzīgs tēls, daļēji saplūdis ar ķeburainajām, kroplīgajām koku ēnām. Kāds, kurš atnācis pēc savas balvas.
***
Raimonds kopā ar nelielo meklētāju grupiņu – vietējo mežzini un puišiem no glābšanas dienesta – ieradās rītausmā. Drons bija fiksējis infrasarkano starojumu no kādas noras meža vidū, – pavisam citā virzienā, nekā telefona sarunā bija stāstījusi Eva.
– Tās ir bīstamas vietas, – sacīja mežzinis. – Labi, ka meitenes bija tik prātīgas un nemēģināja naktī kulties cauri purvam. Tad mums vairs nebūtu ko meklēt. Bet tagad viss būs kārtībā.
Tomēr, kad viņi ieradās biezokņa ieskautajā pļaviņā, kļuva skaidrs, ka viss nebūt nav labi, un nekas nav kārtībā.
Evu un Lindu viņi atrada dažus soļus no mežmalas, – abas pilnīgi kailas un bez samaņas. Ķermeņus klāja skrāpējumi un zilumi, it kā viņas bez drēbēm būtu lauzušās cauri dzelkšņainiem krūmiem. Turpat netālu – saviļātas un nomīdītas zāles laukums, kura vidū zemē melnēja tumšs, alai līdzīgs caurums. Visapkārt vīdēja sarkanas šļakatas.
– Izskatās pēc asinīm, – viens no glābējiem teica. – Jāsauc policija. Vai te bija vēl kāds?
– Man šķiet, jā. Nē, es nezinu… – atguvies no šoka, Raimonds centās atcerēties. Viņš piegāja pie nestuvēm, kur saņēmusi pirmo palīdzību, rūpīgi ietīta folijas segā gulēja Eva. Viņa pavēra acis un, ieraudzījusi brāli, savieba seju smaidam līdzīgā grimasē.
– Sveiks, brālīt, – Eva nočērkstēja, tikko dzirdami. – Paldies, ka atradi mūs.
Raimonds noglauda viņas savēlušos matus.
– Viss būs labi, – viņš teica. – Ar Lindu arī. Jūs bijāt divas?
Evas acīs sariesās asaras, bet sejā parādījās šausmu izteiksme. Viņa iešņukstējās.
– Nē, mēs bijām trīs. Melita…
– Kas ir ar viņu? Kur viņa ir?
– Viņas nav… – Eva sāka raudāt un krampjaini sagrāba Raimonda roku.
– Kas notika? Kur palika Mela?
– Viņa… viņa ir prom… Meža ķēniņš… tas paņēma viņu.