– Pfff! – smalko aprindu žurnāla redaktore nomet uz galda tikko izlasīto materiālu, it kā lapas būtu riebīgu slimību pilnas. Paceļ šauri izplūkātās uzacis un uzlūko bijušo štata žurnālistu. Skaidrs bilde! Bijušais tāpēc, ka jauneklim ir šai profesijai nepiedienīgi kopta āriene un… Žurnālistam jābūt bezkaunīgam, taču ar mēru. Tagad pat! Pāris mēnešus nav nedz nodevis solītos rakstus, nedz atbildējis uz ēpastiem un zvaniem, bet pēkšņi ir klāt. Saposies kā vāka fotosesijai, un savu murgojumreportāžu acīmredzami uzskata par “Izcilības balvas” cienīgu. Iedomājies tik! – Kaķi rīko savu mājdzīvnieku – cilvēku izstādes, nevis otrādi!
– Es teicu: NEMŪŽAM! – Satura pavēlniece iestūķē izdruku zem kaudzes, no kuras nekas netiek publicēts.
– Tu neteici. – Atkal viņš runā pretī un žēli raugās uz papīra stūrīšiem, kas spraucas laukā. Redaktrise novaidas, izkārpa no galda atvilktnes nagu vīlīti un iebaksta spītīgās lapas dziļāk.
– Pfff! – Tas skan ļauni. – Tev labāk padodas reālisms.
– Bet tas ir reālisms, ka es tev saku! “Panorāma” arī tur bija.“ Un “Lauku Avīze” un “Citādā pasaule”.
– Un tu! Kā žurnālists vai kā pārtī bomzis?
Viņa laikam zobojas. Pieglauž muguru pieneņdzeltenā ādas krēsla atzveltnei, pārslēdz to šūpošanās pozīcijā un: uz priekšu – atpakaļ, uz priekšu – atpakaļ. Uzacis zem dabiski rudās zēngalviņas cilājas augšā – lejā; augšā – lejā. Kad atzveltne atkal tiek nofiksēta, viena uzacs paliek augšā, otra lejā.
– Ak, jā, eksponāts, es taču lasīju. – Uzacis apmainās pozīcijām, lūpu kaktiņi izstiepjas smīnā. –– Mājas mīluļi sacenšas par titulu Bestman. – Viņa izmēda virsrakstu. – Ģeniāls nosaukums, es ģībstu! Taču meistarīgais pieteikums nobāl kā nēģeris pie zobārsta, salīdzinot ar tām pērlēm un dimantiem, kas seko tekstā. Lasīsim šos dārgakmeņus abi kopā, labi?! Izbaudīsim skaņas un satura tandēmu! – Un teksta guru kaut ko izdara pirmoreiz dzīvē. Viņa izvelk tikko iemīcīto rakstu no nolemtības kaudzes un pārspīlētā maigumā iztaisno lapas.
– Liela zāle. Tajā desmitiem būru, kuros apskatei izlikti vairāk kā 90 dižciltīgi eksemplāri . Es rakstītu “vairāk nekā”, bet kas gan būtu es bez ģeniāliem autoriem? Un galu galā, par ko korektoriem algas maksā, pareizi? Tātad: vairāk KĀ 90 dižciltīgi eksemplāri – Latvijas cilvēkmīļu asociācijas pārstāvji ziņoja preses pārstāvjiem. Divi “pārstāvji” blakus. – Nagu vīle švīkā tekstu. – Kam mums sinonīmi, ja ir pārstāvji?! Ejam tālāk! Dalībnieki bija atvesti no astoņām valstīm un kopumā bija pārstāvētas… Vienā teikumā divreiz “bija” un atkal jau “pārstāvēts!” Perfekti! Viena pērle – labi, piecas – gandrīz jau krelles. Kur mēs palikām? Ak, jā! Kopumā bija pārstāvētas 25 dažādas cilvēku šķirnes. … Vispār šķirnes ir augiem, dzīvniekiem – sugas. Bet arī tas jāzina korektoram, ne jau žurnālistam, tāpēc izliksimies, ka nepamanījām. … Tālāko ceļu BIJA mērojuši… Krelles tūlīt būs savērtas … divi cilvēki no saulainās Kipras un viens no Austrālijas.
– Precīzi! Tā bija! – Žurnālists pārtrauc.
– Fakti faktu galā. – Redaktore lauza rokas. – Kur stāsts?
Jaunekļa skatiens apstājas kabineta augšējā kreisajā stūrī, tātad ieslēgusies radošā smadzeņu puslode.
– Varbūt akcentēt necilvēcīgos apstākļus? Vai rakstīt pirmajā personā? Man ir ko teikt. Divi mēneši kaķu mājā, bezdarbībā un bez svaiga gaisa,- paši iet ārā, mani nelaiž! Paši rij un dzer, ko un kad vēlas, man jāpārtiek no sausiņiem, konserviem un ūdens nemazgātās bļodiņās. Pēc tam divas dienas dienas būrī izstādē. Tas bija tik…
– Draņķīgs kaprons, ko sapīpējies? – Redaktores uzacis izliecas apaļas kā iekavas.
– Smej vien! Tāda dzīve būtu pa prātam vienīgi profesionāliem bezdarbniekiem un tiem, ko pieradinājis sociālais dienests. Nebūtu es izrāvies, kad mani stiepa uz skatuves, tagad ar Bestmena medaļu kaklā atkal grauztu sausiņus un caurām dienām dirnētu pie loga. Tu ar savu raksturu saimniekiem būtu izskrāpējusi acis jau pēc nedēļas! Ja nē, tai izstādē vinnētu balto sieviešu klasē. Nešaubīgi! Vārds gan būtu jāmaina – Kate sudziniekam skan pārāk prasti. Un tad tevi, Mis Katelīna, atvestu pie manis ar pašas sausiņiem un mobilo tualeti, iespundētu abus istabā un, aiziet, – celiet demogrāfiju! Pāris dienas mēs negausīgi izklaidētos, naivi ticot, ka vientulības lāsts ir lauzts, un tu te paliksi uz dzīvi. Kaķi – mūsu saimnieki – tikmēr apmainītos īsziņām, cik reizes esam kopojušies, varbūt pat saliktu bildes feisbukā. Kad viņiem liktos gana, tevi aizvestu, viena pati dzemdētu un audzinātu mūsu bērnus, līdz tavs saimnieks – visticamāk tas būtu bailīgs bengālietis – ieliktu sludinājumu esesā, rubrikā “pārdod mājcilvēku”. Pie jums vilktos ņaudētāji, kāri pēc balta cilvēkbērna ar ciltsrakstiem. Uķi-puķi, cik viņi smukiņi! Kurš puisītis, kura meitenīte? Vai paši māk nokārtoties? Ko ēd, vai ir čipoti, vakcinēti, atutoti? Vai pēda nav par lielu, viduklis par resnu un apmatojums par plānu? Kā sadzīvo ar kaķēniem? Saprotiet, mums viņi dzīvespriecīgi,- rotaļājoties var ieskrāpēt, svarīgi lai cilvēks ir iecietīgs. Mūsu iepriekšējais nebija, nācās iemidzināt… Aizvestu kaķi tavu mātes laimi pa vienam vien, nosauktu glaunos vārdos, reģistrētu klubā, gatavotu izstādēm un pie pirmās meklēšanās pavairotu ar nolūkotiem eksemplāriem, patīk viens otram vai nepatīk. Tici vai nē, dažreiz arī tēviņi negrib. Beigās saņemas un uzkāpj, jo zina, ka citādi to sievišķi prom nevedīs. Divās dienās es tur uz surogātmammītēm atskatījos līdz šejienei. – Žurnālists novelk gar kaklu, tad pāri galvai. – Viens gludspalvains melnais stāstīja –, ļoti reta cilvēku suga, starp citu, jo visbiežāk melnie ir čirkaini. Vārdsakot, atveduši šim kārtējo nevainīgo mulati, bet pa priekšu nāk sfinksi, apkrāvušies ar plediem un spilveniem. “Kāda balderiāna pēc tas?” – prasa morīša saimnieks, dusmīga izskata persietis. – “Kā kam? Viņi taču to nedarīs uz plikas grīdas?!” – sfinksi šokā.
– Lūk! Kāpēc to neuzrakstīji? – Arī redaktore šokā.
– Bet tas taču… – Autors kasa pakausi. –– Vajadzēja?
– Nē laikam?! “Pārošanās uz plikas grīdas” – to varētu likt uz vāka. Visa tirāža būtu izpirkta. Mums tas ir jāpārdod, saproti? Jā-pār-dod! – Kate nikni plītē rādītājpirkstu manuskriptā. – Šit! Nagu nolauzu! Izstādē droši vien izbrāķētu. – Viņa pielīdzina lūzuma vietu, trinot nagu pret ekskluzīvo bambusšķiedru tapeti. – Stāsti, ko vēl dzirdēji no blakus būriem! – Eleganti atsperas ar labo, tad kreiso pakaļkāju un pieripina krēslu tuvāk ārštatniekam. – Paga, ieslēgšu diktofonu. Tagad!
– Nūūū… Laikam jau rakstīju, ka pie būriem bija uzraksti “Latvietis”, “Roms”, “Ebrejs”, “Eskimoss” un tā tālāk. Un katram klāt tabula ar nacionālajām īpatnībām. Pienāk pie blakus sprosta milzis meinkūns, pieglauž ausis un murd: “Vai šis krievs ir kastrēts?” – “Ko jūs iedomājaties?!” Ģenerāļa Bogomoloviča saimniekam, Devonas reksam acis ieplešas vēl apaļākas un kažoka sprogas iztaisnojas. “Kastrētus cilvēkus uz izstādēm neved!” – “Un cik maksā šis smukulītis?” meinkūna sieva trinas gar manu būri. “Tik un tik,” mana ēģiptiešu mau, Anippe Mukarramma vārdā, ar ķepu divreiz uzsit pa rokaspulksteņa ciparnīcu – tā viņi tur nosauca cenas. “Kāpēc latvieši tik dārgi?” meinkūnietes vīrs groza ūsas. “Reti eksemplāri un BRĪNIŠĶĪGA VALODA, tāpēc.”
Saimniece mani slavēja ne pa jokam, uzzināju daudz jauna. Ka latvieši spēj izdzīvot jebkādos apstākļos un pat zem iztikas minimuma, jo dziedot dzimstam, dziedot augam. Ka esam no darbīgākajām sugām pasaulē, īpaši mums patīkot kasīties smiltīs, ierakt tajās visu lieko un smukas kopiņas virsū. Ka mātītēm tīk rūpēties par tēviņiem, un viņi nepretojas. Vairojamies neaktīvi, toties pēc dabas esam miermīlīgi,- nekad nepaceļam balsi pret saimnieku, pat, ja tas ir nešpetns un vispār neizlaiž no būra. Bada streiki latviešiem esot reti un vāji izteikti izņēmumi, kas tikai apstiprina likumu par padevību. Viskautko teica. Kad vairs nebija šaubu, ka esmu vērtīgākais cilvēks pasaulē, Anippe Mukarramma iešņāca meinkūnam ģīmī: “Gribat kaut ko vienkāršššāku? Tajā stūrī ir ķīnieššši, bet pie durvīm briti.” Meinkūnam tas nepatika, arī kundze izlaida nagus. Skaidrs, ka abiem mājās ir tieši brits un ķīnietis. “Aizmirsāt pateikt, ka jūsu cilvēks ir rotaļīgs,” abi mētāja astes gar manu būri kā pātagas. Tīšām! Jo labi zina, ka introvertie neķers. “Latvieššši nav rotaļīgi!” manējā uzmeta kūkumu. “Gribat rotaļīgu – ņemat itāli! Vai dāni, tiem esot visaugstākais laimes indekss, un arī nosprāgst par deviņiem gadiem vēlāk, nekā citas cilvēku sugas. Paliks mantojumā arī mazmazbērniem.”
– To mēs nevaram drukāt! – Mis Katelīna aizklāj mikrofonu un paslēpjas zem galda. – Izdevējam nepatiks, un Eiropa nepiedos, – viņa sāniski rāpjas dziļāk stūrī. – Demokrātiskās valstīs, kur valda absolūta vārda brīvība, tā runāt nedrīkst!
– Par apmatojumu drīkst? – žurnālists pagaldes tumsā mēģina ieraudzīt rudo galvu, bet redz tikai acis. – Lien laukā, citādi nestāstīšu! – Jaunkundze paklausa, un Bestmems turpina. – Redz, no manis pa labi eksponējās skotu rudā no Stirlingas. Vēl nedzemdējusi. Tik temperamentīga, ka saimniece sadzirdīja ar viskiju, lai gulšņā un labi izskatās, vairāk nekas no viņas netika prasīts. Piedzirda, un tad pati pārdzīvo, ka kaķi viņas Emily jauc ar skandināvu rudo, jo tās esot rāmākas. …Hmm, – Latvju skaistulis analītiski noskata priekšnieci. – Es domāju, tu esi skotu nevis skandināvu rudā. Tātad Katelīna no Presesnama. Nē, labāk Katelīna, Presesnama hercogiene. Galvu augstāk! Tikai vienam procentam cilvēku ir dabiski rudi mati. Cilvēkmīļu klubs brīnās, ka vispār ir, jo neandertāliešiem – tiem bija rižais gēns, bet neandertālis nekad nav krustojies ar Homo sapienu. Tad kur jūs dabūjāt to gēnu, ko? Uuun! – Viņš zīmīgi paceļ pirkstu. – Gribi savas sugas drāmu? Rižikiem vajag par 20 procentiem lielāku anestēzijas devu, tas pierādīts sterilizācijas operācijās. Un sterilizētas viņas ir gandrīz visas, jo atšķirībā no blondīnēm un tumšmatēm, rudās ir īsti spridzekļi – no būra nemaz nevar laist laukā.
– Pietiek! – Noklikšķ diktofona pauzes slēdzis. – Es nepublicēju nepārbaudītus faktus.
– Tad pārbaudi! – Ārštatnieks izvelk no portfeļa izstādes bukletu, savirpina bumbiņā un aizripina pa grīdu. Hercogiene izlec no krēsla, metas pakaļ un kaismīgi dzenā pa kabinetu.
– Vienam igaunim tur psihotrauma arī bija. – Latvietis pārtver bumbiņu un iemet dzeltenajā krēslā. – Izstāstīt?
– Vēlāk. – Skotu rudā ar elegantu lēcienu ir tronī un veikli iztaisno bukletu. – Vispirms piezvanīšu cilvēkmīļu klubam, izlikšos par klienti, nav jau nekāds aizliegtais paņēmiens. – Viņa saritinās, uzņem numuru, ieslēdz skaļos sakarus, atlaiž diktofona pauzi un murrājošā balsī iesāk. – Labdieniņ! Es gribētu pieteikt savu cilvēku nākamajai izstādei.
– Dzeltenos un melnos vairs nereģistrējam!
– Balto. Latvieti.
– Miū! – Otrā galā mainās tonis. – Kāds retums! Kurā audzētavā iegādājāties?
Katelīna, Presesnama hercogiene labpatikā izstaipās. – Mums ar zēnu tā būs pirmā izstāde. Sakiet, kā jūs varat noteikt Bestmenu starp visiem mājas cilvēkiem, ja katrs dzīvnieciņš ir atšķirīgs un tāda – mājas cilvēka standarta – nemaz nav.
– Tas, dārgā, atkarīgs no tā, cik daudz un kādu etnisko grupu cilvēki pieteikti izstādei. Var piešķirt vienu titulu neatkarīgi no ādas krāsas, tautības un dzimuma, vai pa vienam katrā kategorijā – tas ikreiz ir pārsteigums. Kritēriji gan nemainās. Jūsu mīlulim jābūt labi attīstītam, ķermeņa daļām proporcionālām, nedrīkst būt liekais svars. Apmatojumam jābūt tīram un koptam, ādai – gludai un zīdainai. Arī temperaments ir ļoti svarīgs. Cilvēkam jābūt draudzīgam un mierīgam, bez neuzticības un agresijas pazīmēm. Jūsu latvietis noteikti tāds ir. – Balss skaļajos sakaros lišķē, tad apklust, kā ieturot pauzi pirms svarīgākā sakāmā.
– Tas tirliņš četrreiz pateica “jābūt”. – Ārštatnieks čukst maizes devējai.
– Trīs. – Viņa izlabo pirms balss klausulē dramatiski turpina. – Vai jūsu mīlulim ir aifons un klēpja dators vai vismaz planšetnieks ar neierobežotu 3G internetu?
– Bez šššaubām! – Katelīna šņāc.
– Tas labi, dārgā, jo, ja nav, pastāv liels risks, ka dzīvnieciņš var aizmukt. Vakar vienīgais latvietis aizbēga tieši no apbalvošanas ceremonijas. Nospriedām, ka divas dienas bez mīļākajām rotaļlietām būs bijis pārāk liels pārbaudījums. Ak vai, kāda nelaime! Pasaulē jau tāpat ir pārmēru daudz bezsaimnieku cilvēku,- visas degvielas stacijas un spēļu zāles vakaros pilnas, nu arī šis nabadziņš … Ko tu saki? – Cilvēkmīlis jautā kādam blakus. – Tas latvietis bija nozagts? No ielas? Fui! Pretīgi! Brīdiniet pārējo eksponātu saimniekus, ka viņu cilvēkiem nepieciešama antiielas vakcinācija! Retajām sugām uz mūsu rēķina! Atvainojos. – Tas atkal ir klausulē. – Mums te ārkārtas situācija, es jums noteikti pārzvanīšu.
– Pffff. – Presesnama hercogiene nesteidzīgi izvelk caur zobiem nadziņu pēc nadziņa. – Es to tomēr… Mjā, publicēšu. Tev veicās,- viens bezsudznieks nokavēja termiņu, nebūs ar jums te nekāda auklēšanās. Un ņemšu štatā tevi, nevis šo. – Acis nepacēlusi viņa graciozi nolaiza plaukstu un pieglauž apmatojumu.
– Cik maksāsi? – Latvietis trinas saimniecei gar kājām.
– Tik un tik. – Skotu rudā divreiz uzsit pa rokas pulksteņa ciparnīcu. – Graudā. Un arī pāroties vajadzēs,- ar publikācijām vien sev konservus nenopelnīsi. Un tagad stāsti par traumēto igauni!