Dīvaina intervija

DĪVAINA INTERVIJA TUKUMA ROŽU SVĒTKOS 2018. G. 14.JŪLIJĀ

Šī gan nav gluži luga, bet drīzāk – citātu spēle.

2018. gada Tukuma Rožu svētku programmu Mākslinieku ielā neierastā manierē kuplinājām arī mēs – “Tukuma Literātu apvienība”. Nevis vienkārši lasījām savus literāros darbus, bet ļāvāmies provokācijai uz jebkuru jautājumu atbildēt ar fragmentu katrs no savas publicētās prozas vai dzejas. Varbūt tāpēc dažas atbildes šķiet ērmīgas, citas – bezgala gudras, bet katra atbilde ir literatūra – ne vārda brīvā formā!

PIEDALĪJĀS (attēlā no kreisās):

literāti Rožu svētkos

AIVIS NAIVIS (ikdienā Aivis Briesma), GUNA – TIEŠA RUNA (zināma kā Guna Roze), ILGA – LATVJU SMILGA (pasē – Ilga Bindre), MARIJA – APLAM DARĪJA (parasti Marija Anmane), SARMA KARMA (dzīvē Sarma Upesleja),ANNA TĒJAS KANNA(jeb Anna Jurševica), SARMĪTE – VISU ZINĪTE (atsaucas uz Sarmīte Krecere un precīzi zina, kad un kur katrs citās publicēts) DRAGE RAGE (pseidonīms – Gvido Drage), ILGA ŽILBA (biežāk Ilga Liepiņa), priekšplānā BRICS ŠPRICS (formāli Aigars Brics) un, noslēpusies aiz citu mugurām, BULA – SVAIGA SULA (slēpjas aiz segvārda Rolanda Bula)

Visus nobildēja un intervēja Agita Puķīte

Agita: Jums visiem tik savādi pseidonīmi. Piemēram, jūs – kāpēc Rage?

Drage Rage:

Mēs visi abu dzimumu

Zemes Mātes ragneši velni

ar to lepojamies

es piemēram

visiem saviem ragiem

pelēkos skumīgos novakaros

cimdiņus adu

no suņu vilnas

un ceru ka tas arī skaitās

Sarmīte – Visu Zinīte: Publicēts tla.lv 2018.gada jūlijā

Agita: – Jūs, Drage Rage, esat zināms kā haiku rakstītājs, bet tā ir japāņu dzejas forma. Kas notiktu, ja japāņi sāktu sacerēt latvju dainas?

Drage Rage: – Teikšu, ka tautasdziesma jau kļuvusi smalka dāma rakstainos brunčos. Vajadzīga teju vai Imanta Ziedoņa jauda, lai mūslaikos rakstītu savas tautasdziesmas. Japānā Ziedonis parakstītos: SIN-ODE-IZ

/Latvijas Avīze “Kultūrzīmes”, 2014./

Agita: – Kā jūs domājat, Ilga Žilba, kāpēc gan japāņiem būtu jāraksta dainas?

Ilga Žilba: – Tāpēc, ka ar zinātnieku, galvenokārt eiropiešu, nelietīgajām rokām gandrīz viss ticis izvazāts.

/no romāna “Mana draudzene ēna”/

Agita: – Pajautāšu apvienības vadītājai: kur ir jūsu Jansons Šansons, kāpēc nav te? Ko viņš šobrīd dara?

Guna Tieša Runa: – Rātni sēž vēl neuzziedējušu flokšu ēnā un kāri trin zobiņos zaļo zirņu pākstis.

/no romāna “101. kilometrs”/

Marija Aplam Darīja (iejaucas): – Kāpēc puiši, kas ir tik glīti, tik labi kopti, tik pieklājīgi, gudri, interesanti sarunu biedri, ir… tādi?! Kāpēc viņiem mēs, sievietes, neesam vajadzīgas? Un kāpēc tie, kuriem mēs esam vajadzīgas, kuri mūs mīl, vai sakās mīlam, atļaujas staigāt nevīžīgi ģērbti, runāt rupjības, būt neaptēsti, neizglītoti, degradējušies, alkoholiķi un narkomāni? Kāpēc?! Kāpēc šiem jaunajiem, glītajiem un visādi citādi interesantajiem vīriešiem sievietes ideāls ir… Siāmas kaķenīte?!

/no grāmatas “Mana vēlā mīla”/

Agita: – Aivi Naivi, kāpēc tā notiek?

Aivis Naivis:

– Vai īstenībā, vai sapnī,

Vai apziņā skaidrā

Šobrīd dzīves teātris

Atspīd ikkatra vaigā

/no krājuma “Krustcelēs”/

Agita: – Guna Tieša runa, jūs biedrību “Tukuma Literātu apvienība” vadāt jau astoņus gadus. Pastāstiet, kādu ļaužu esat?

Guna Tieša Runa: – Liela zāle. Tajā desmitiem būru, kuros apskatei izlikti vairāk nekā 90 dižciltīgi eksemplāri. Pie būriem uzraksti “latvietis”, “roms”, “ebrejs”, “eskimoss” un tā tālāk – divdesmit piecas sugas. Un katram klāt tabula ar nacionālajām īpatnībām. Mātītes rūpējas par tēviņiem, un viņi neiebilst. Vairojamies neaktīvi, toties pēc dabas esam miermīlīgi.

/stāsts “Bestmens”, žurnāls “Domuzīme” 2018./

Agita: – Vai šī multinacionālā apvienība ir draudzīga?

Guna Tieša Runa: – Izģērbs tevi, izkratīs visas parpaliņas, utis un DNS meklējot, un pēc tam noēdīs dzīvu, ka čirkstēs vien starp izdrupušajiem zobiem, saplosīs gabalu gabalos pa vienai spalviņai kā vanags lakstīgalu, un ne smakas pāri nepaliks!

/no grāmatas “Zemenes ar pienu”/

Agita: – Neslēpieties, Bula – Svaiga Sula! Sakiet, vai tiešām tā notiek???

Bula Svaiga Sula: – Patiesībā tā arī notiek – dots devējam atdodas.

/no romāna “Atpakaļceļš”/

Agita: – Sarma Karma, ar ko Tukums karmiski atšķiras no citām pilsētām Latvijā?

Sarma Karma: –

Tur, kur Slocenes zāļainos līčos
atviz bezgalīgs debesu smukums,
kalna galā kā  bišu strops dūcošs
logu acīm viz saulaini Tukums.                                     

/Teiksma par Tukuma Katrīnu un Rozi/

Agita: – Pirms 30 gadiem revolūciju Latvijā iesāka tieši radošo savienību plēnums. Ja šodien Tukumā sarīkotu mazo radošo revolūciju un jūs būtu tribīnē, ko no tās pateiktu?

Sarma Karma:
– Šķil, bāliņ akmeni,
kur uguntiņu,
lai sildās bērniņi
salkušie!

/dzejas krājums “Laika  meti”/

Agita: – Guna Tieša Runa! Ja jums būtu iespēja uzkāpt tribīnē, ko pateiktu?

Guna Tieša Runa: – Uzkāpt vienmēr ir vieglāk, nekā nokāpt.

/101. kilometrs/

Agita: – Tas skaidrs, bet ko jūs pateiktu, ja uzkāptu?

Guna Tieša Runa: – Nu, ta’ ņemam iekšā, kamēr mēs vēl kapitālismā!

/101.kilometrs/

Marija Aplam Darīja: – Es ieteiktu revolūciju, ko gatavotu, organizētu, vadītu un īstenotu mīlošie! Mīlestība ir varenākais, taču arī sarežģītākais spēks: Mīlestībai jātuvojas lēni un uzmanīgi. Kā putnam zarā. Kā taurenim uz puķes. Kā kamenei ziedā. Un ir tad nevar droši zināt, vai tā neizrādīsies… lapsene!”                                                     

 /No grāmatas „Mana vēlā mīla”/

Brics Šprics:

– Kukaiņi ballē,

Kodes – šallē,

Vai kāds var vēl rāpot?

Miskastē – inkubators. 

/Neatkarīgās Tukuma Ziņas, 2015. g. 12. novembrī/

Anna Tējas Kanna (ceļ roku kā skolā):

– Kad atjaunotne nāks,
dvēsele gavilēt sāks,
pēc garas ilgošanās.

/tla.lv š.g. jūlijs/

Bula Svaiga Sula: – Ko nevar kost, to var drupināt.

/no romāna “Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās”/

Agita: – Labāk parunāsim par pasaulīgām lietām. Vai literāti vispār saprot, ko nozīmē “pasaulīgas lietas”, Drage Rage?

Drage Rage:

– Dzegužpulksteni izārdīju.

Dažas atsperītes man

Joprojām trūkst.                                                                                          

/Ūdens pulkstenis/

Agita (samulsusi): – Aivi Naivi, ko viņš mēģināja pateikt?

Aivis Naivis:

– Varbūt vēl būs salnas

Varbūt mēs visi tādi jocīgi

Šajā nekontrolētā barā

/literārais žurnāls “Helikons”, 2003./

Agita: – Tātad nesaprot… Aivi Naivi, daudzus zemniekus interesē, kā atkopties pēc simtgades trakā karstuma un sausuma. Kam to vajadzētu pajautāt?

Aivis Naivis:

– Pajautā sapnim,

Pajautā ugunsdvēselēm,

Kas visīsākā naktī

Sirdis silda.

Un ļauj apklust ļaunām mēlēm.

/no krājuma “Vēju spēles ar vārdiem”/

Agita: – Izklausās bezcerīgi… Bric Špric, kādas baudas vajadzētu aizliegt ar likumu labākas nākotnes vārdā?

Aigars: – Kalpot vampīram…                                                       

/NTZ, 1999. g. 8. okt./

Agita (cenšas slēpt smīnu):

Brics Šprics (Agitai):

– Tu smaidi par visu,

Ko pasaku es.

/NTZ. – 2014. g. 24. j

Agita: – Varbūt dāmas vairāk turas pie zemes? Ilga Žilba, vai zināt, kur atrodas Tukuma dome?

Ilga Žilba: – Melnsienu zālītē ar vienpakāpiena skatuvi.

/no romāna “Mana draudzene ēna”/

Agita: – Un kā domājat jūs, Sarma Karma? Kur atrodas dome?

Sarma Karma:

– Lūk, lūk, kur namiņš, žogs un dārzs,
pie vārtiņiem sēd sunīts mazs,
pie rožu krūma ziedošā
stāv pietvīkusi Katrīna.

/Teiksma par Tukuma Katrīnu un Rozi/

Agita: – Guna Tieša Runa! Kā izskatās Tukuma mērs?

Guna Tieša Runa: – Sīks kā sūnu vecītis. Ausaine galvā, plikādas kažociņš mugurā, baltā, kuplā bumbierbārda čagani cilājas starp pakakli un bluķīti – vikš, vikš, vikš!

/101. kilometrs/

Marija Aplam Darīja (atkal iejaucas):Pret tenkām vajag attiekties kā pret zināma veida jaunradi: stāstītājs tak ieliek savu pieredzi, fantāziju, runas dāvanas stāstāmajā. Beigās – kāds talants, tādi rezultāti.

/no stāstu sērijas „Īsi stāstiņi par Olgastanti” – publicēts „Literatūrā un Mākslā” – sen/

Agita: – Nu, tad bez tenkām. Jūs kā žurnāliste varētu zināt, ko domes priekšsēdētājs dara brīvajā laikā?

Marija Aplam Darīja: No intervijas – atbilde uz tādu pašu jautājumu: „… guļu gultā, uz dīvāna, uz radiatoriem vai paklāja tajā telpā, kur viņa, mani tobrīd pat neievērodama, lasa savu aizraujošo grāmatu. Protams, tāda pārvietošanās ir apgrūtinoša un zināmā mērā pat apnicīga, taču – ja es tā nedarītu – cik tad mēs vispār būtu kopā?!”                                       

 /no grāmatas „Mana vēlā mīla”/

Agita: – Visiem ir zināma pasaka par zelta zivtiņu. Ja vienu vēlēšanos jūs varētu veltīt Tukumam… Piemēram, jūs, Bula Svaiga Sula!

Bula – Svaiga Sula: – Galvenais turēties tālāk no pilsētas spēļu automātiem un seniem gadījuma paziņām, kas šādos brīžos mēdz uzrasties, gluži kā medījumu saoduši.

/no romāna “Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās”/

Agita: – Kāpēc jūs, Ilga – Latvju Smilga, kautrīgi klusējat? Sakiet savu vēlējumu Tukumam!

Ilga Latvju Smilga:

-Tev plaukstā lieku rudzu lauka spēku…

Neļauj savam sapnim iemigt ziemas miegā…

/Zemgales vācelīte, 2015./

Drage Rage:

– naudības meditāciju

man vajag kā visu rudeni tirgū.

no Rīgas kāds gliemezis nāk

lien pa ķirbi bez pieturzīmēm

un aiz viņa mēs visi

nonāksim pārticībā

/no krājuma “Bezdelīga melnbaltā frakā”/

 Ilga Žilba (pārtrauc Karmu): – Lai visi norij siekalas, pagrābj glāzi un iegāž sev rīklē!

/No romāna “Mana draudzene ēna”/

Agita: – Vai iespraudāt lielajā rožu vainagā arī savu ziedu? Ar kādām domām to darījāt?

Bula Svaiga Sula: – Iespraudu gan! Domāju: „Nezied vienīgi slotas kāts un pūces aste, jo tiem ir cita sūtība.”

/Brīvmūrnieka trīs vēlēšanās/

Ilga Žilba: – Nē. Jo tūristi noplicina, apgrābsta, filmē un iznieko jebkuru svētumu.

/Mana draudzene ēna/

Guna Tieša Runa: – Iespraudu. Un tajā brīdī domāju: Zieds, jebkura puķe, ir auga dzimumorgāns, un tā ir visskaistākā, visreibinošākā vietiņa ikvienā ķermenī, un ziedi tam ir labākais piemērs.

/Zemenes ar pienu/

Marija Aplam Darīja (piebilst): Atzīsties, visuvarenais Dievs,- tev tā ir negribēta, taču nenovēršama kļūda Pasaules radīšanas programmā, vai ne?”

/No grāmatas „Mana vēlā mīla”/

Sarma Karma:

– Ieliku rozi!
Nu ir gana, viens teica,
manā pudelē snieg…

/Laika  meti/

Drage Rage:

– Neieliku, jo…

Jumts pēkšņi emigrē.

Mana cepure tagad

Baložu ligzda.                                                                           

/haiku krājums “Vienkārši zeme”/

Ilga Latvju Smilga: – Rozes ziedam lutinātam izdabāt ne katrs var…

/Zemgales vācelīte, 2012./

Agita: Guna Tieša Runa, ko katram vajadzētu izdarīt Rožu svētku laikā?

Guna Tieša Runa: – Pats galvenais – jānosper tukšās vīna pudeles, jo tur vienmēr kaut kas paliek iekšā. Šņabis arī paliek, bet tas ir negaršīgs.

/101. kilometrs/

Marija Aplam Darīja (iejaucas): – Ar pudeli pievilināts vīrietis nav nekāds mīlnieks. Un „dabūšana caur dzeršanu” nav nekāda dabūšana!                  

/No stāsta „Kaimiņienes” žurnālā „Ieva” ļoti sen/

Ilga Žilba: Katru dienu pa bildinājumam nav vajadzīgs.                

/Mana draudzene ēna/

Ilga Latvju Smilga (ironiski noskata otru Ilgu): – Aizvainojums sirdī smeldz, domas nerod miera…

/Zemgales vācelīte, 2012./

Agita: – Jūs noteikti zināt, kāds ir latviskais laimes kods?

Ilga Latvju Smilga:

Tu gribi lidot?

Tad lido!

Un citiem iemāci to.

No līksmes pārņemtās sirds daļiņu noziedo.                                         

/Zemgales vācelīte, 2012./

Anna Tējas Kanna:

Balto atraduši
sevī paturiet,
gaišo starojumu
citiem dāviniet!

/tla.lv/