Kaija

izgāztuvi
ķērcošs mākonis
debesīs uzrauj

virs Rīgas
vientuļa kaija
tiklab virs manas sirds

pār domtelpas pakaušiem
kaijas nolemtība
lido kā drons

aiz tās kāpas
kur nekuriene sākas
slēpjos no sevis es

no tā oļa
kas kaijas ola
izšķilsies rītausma

tas jūras olis
kas nav kaijas ola
naktī būs pūķa acs

uz kaiju apķēzīta
vientuļa jūrakmens
nakšņo vienīgā

norasojušas
nakts logu rūtis
zem zvaigžņu gaismas

tikai gaistošs atspulgs
tikai mēnesstars
starp sirdspukstiem