Imants Liepiņš
“Tukuma prozas fermentācija 2023. Citādas beigas” fināla darbs. Žūrijas vērtējumā ieguva 2. vietu, kā arī KLAUSĪTĀJU balvu.
Foto: Līva Rācenāja
Vanadziņš apsēdās uz tīklu sola un gaidīja. Saule norietēja, mākoņu spraugās šur un tur iemirgojās bālas zvaigznes, un sākās agrā rudens nakts, bet Vanadziņš vienmēr vēl sēdēja turpat un raudzījās jūrā, kas tumsā izskatījās pavisam melna — kā darva. /V. Lācis/
Zinu, ka Vanadziņš tur sēž dažu nakti arī tagad — pēc visa tā briesmīgā, kas noticis kopš vecā Vanaga pazušanas un tālākajos desmit gados.
Varbūt pat šobrīd.
Tāpat zinu, ka man nevajadzēja izstāstīt Vanadziņam neko no tā, ko mēs klusu, pusčukstus, starp kāpām un jūru vētras laikā pārstāstījām viens otram, nejauši pa durvju šķirbu padzirdējuši kādas tikpat čukstus izteiktas ziņas vienā no tām reizēm, kad Annas tante domāja, ka mēs visi jau pirms pusnakts aizmiguši un nespicējam ausis, kad atdzisušajā virtuvē klusiem kaķa soļiem tukšā mēnesī ielavījušies viņi — briesmīgie mežavīri.
Stāstīt nevajadzēja; bet kā nu nestāstīsi? Vai gan ar Vanadziņu neaugām kā brāļi pēc tam, kad vecais Vanags pazuda? Mēs bijām dažus gadus vecāki, viņš mazliet jaunāks — pieskatījām, uzmundrinājām, kā Annas tante mums piekodināja ne reizi vien. Vanadziņa baltie mati izcēlās starp mūsu un Annas tantes melnajiem, bet citādi nekas — visi kopā palīdzējām saimniecībā un gājām uz skolu, kam vēl biežāk par direktoriem mainījās mācību grāmatas. Ulmani uz ābeces vāka nomainīja gailis, tad nāca tēvocis Ādolfs, tagad atkal bija vēl cits tēvocis, kurš patiesībā esot sen jau miris, bet viņa rumpis esot piebāzts ar salmiem un guļot uz ledus, un to pat varot apskatīt.
Vismaz tā to saprata un mums atstāstīja tagadējie pirmo klašu skolnieki.
Ziemas beigās Annas tantes virtuvē pēc pusnakts klusi ienākušie mežavīri šoreiz bija divi. Petrolejas lampas gaismā atspīdēja viņu šauteņu stobri. Kā parasti viņi nesmaidot apsveicinājās ar Annas tanti, nodeva viņai kādus papīrus un pretī saņēma smagu grozu, kas vairākas dienas bija apsegts gaidījis pagrabā. Kas iekšā — nezinu vēl tagad, jo man bija galvenais pa durvju šķirbu padzirdēt kaut dažus sīkumus no tā, ko viņi stāstīs.
Kā vienmēr, nācās aizturēt elpu, lai saprastu mežavīru kluso runu — viņi parādījās kā ēnas un čukstēja kā spoki, un šoreiz viņu atnestās ziņas bija aukstākas nekā jebkad.
— Tu gribēji zināt, Annas tant, kas īsti notika ar veco zvejnieku Vanagu pirms desmit gadiem. Tad paveij: viens no mums pirms gadiem trim, kad cīnījāmies lielajos purvos austrumpusē, saņēma gūstā kādu utaino, kurš izrādījās no mūsu piekrastes, bet nepavisam mūsējais. Viņš bijis iegāzies purvā, iestidzis, gandrīz noslīcis un nosalis reizē, kad pretinieki viņu atraduši, izvilkuši no dūkstīm un izglābuši dzīvību. Divas dienas sildījies gūstā mūsu pie ugunskura, viņš beidzot novilcis savu vates jupķi un sācis stāstīt, kad redzējis, ka pārējie utainie viņam palīgā nenāk. Daudz ko viņš pateicis, kad mūsējie viņu piedzirdījuši ar reinvīnu, kam noziedojuši pat savas personiskās devas, jo esot bijis tā vērts. Izrādījās, gūsteknis darbojies utaino pagrīdē pret savu paša valsti jau daudzus gadus pirms lielā kara, kad saņēmis uzdevumu nolīgt kādu vietējo zvejnieku no mūsu puses, kam noteiktā laikā jāiziet jūrā un jāpaņem sprāgstvielu kravu no lielāka kuģa, kas bez pazīšanās zīmēm brauks no Kronštates puses. Krava bijusi domāta, kā sapratuši, nesen atklātā Brīvības pieminekļa uzsperšanai gaisā.
To visu es izlaidu, kad vētras naktī runāju ar Vanadziņu. Joprojām nevarēju pierast, ka viņš savos piecpadsmit gados izstiepies beidzot tikpat garš kā es savos astoņpadsmit — vairs nebija mūžīgi galvastiesu mazāks.
— Vanadziņ, tavs tēvs neaizgāja bojā tajā naktī. Viņš izgāja jūrā tikai tāpēc, ka bija saņēmis priekšapmaksu par braucienu. Domāja, ka viņam jāpaņem kārtējā spirta partija, kā to mūsu jūrmalnieki lāgā neslēpj, un daudzi pat lepojas ar izveicību kontrabandā. Visi atceras, ka tavs tēvs, lai arī ne kontrabandists, tomēr bija cilvēks, kurš vārdu nelauž, tāpēc gāja jūrā, kaut gan skaidri redzēja: tuvojas vētra.
To dzirdot, Vanadziņš no manis novērsās, viņa seja sāka raustīties uz vairākām pusēm vienlaikus. Nesapratu: viņš grib, lai apklustu vai lai es turpinu?
— Tēvs bija piesmēlis savu laivu, kamēr tika līdz Kronštates kuģim. Esot domājis, ka kuģinieki palīdzēs viņam kaut cik izsūknēt jūras ūdeni no laivas, lai pēc tam pārliktu spirta kravu. Tomēr šoreiz plānots bijis dinamīts. To nevar vest piesmeltā laivā, kas līdz krastam piesmelsies vēl: dinamīts samirks un būs pagalam. Kamēr sabļāvušies pāri bortiem, ko darīt tālāk, liels vilnis nogremdējis laivu pavisam. Tēvu uzvilkuši uz svešā kuģa un izglābuši.
Vanadziņš saķēra mani aiz pleciem un auroja man tieši sejā:
— Tēvs ir dzīvs! Tēvs ir dzīvs?
— Klausies tālāk, Vanadziņ. Tēvs nokļuva Krievijā, kur viņu uzraudzīja un neļāva atgriezties mājās pie tevis, jo uzskatīja, ka viņš zina par dinamīta kravu, kas bijusi domāta Brīvības pieminekļa spridzināšanai. Viņu nosūtīja strādāt uz zvejnieku kuģa Kaspijas jūrā. Tikai pagājušogad viņš varējis uzrakstīt iesniegumu, lai atļauj atgriezties un satikt tevi, jo karš vienreiz ir beidzies!
Tagad Vanadziņš manāmi grīļojās, un ne jau asā NW vēja dēļ. Varbūt man nevajadzēja turpināt?
— Lūgums droši vien ticis vairākas reizes pārsūtīts, jo tas nonācis Rīgā tikai šī gada pašā sākumā. Bet tas nonācis Stūra mājā, kurā nolēmuši, ka Vanags nevar atgriezties un viņš jāizsūta uz Sibīriju. Iekļauts izsūtāmo sarakstos kā politiski neuzticams, jo savulaik nav spējis novest līdz galam sprāgstvielu pārvešanas lietu, tāpēc tagad ticis arestēts un nosūtīts uz Sibīrijas raktuvēm pa tiešo no Astrahaņas, nepieļaujot atgriezties pie mums.
— Nē! Nevar būt! Tu melo! Tā nevar izrīkoties ar cilvēkiem! Tā nevar izrīkoties ar manu tēti! Tev sastāstījuši netaisnību!
— Vanadziņ, draugs un brāli! Kas pie mums paraksta galīgos izsūtāmo sarakstus uz Sibīriju?
— Nu kas?
— Vilis Lācis!
— Nē, nevar būt! Nevar, nevar būt!
Kopš tās sarunas pagājušas nedēļas. Vanadziņš saguma, tad sāka neiet uz skolu, kuru es jau esmu pabeidzis, bet viņam vēl pāris gadi jāmācās. Es zinu, ka viņš pavisam nav pazudis — viņš uzturas pie bijušās tīklu būdas krastā. Desmit gadi jau pagājuši, tēva zvejnieku mājiņa sen sapuvusi, sagāzusies un visbeidzot malkā noplēsta, bet Vanadziņš visu atceras tāpat kā todien.
Skolotājas sāka satraukties, tad par Vanadziņu sāka interesēties direktors. Cilvēki sameklēja izstīdzējušo pusaudzi, ilgi runājās. Vanadziņš beigās arī izstāstīja, ko dzirdējis, un pieaugušie secināja, no kā viņš tieši ko varētu būt dzirdējis.
Mēs jau zinām, ka Rīgas čekisti un vietējie istrebiķeļi mīl ielauzties pie cilvēkiem ap četriem no rīta, kad viscietākais miegs un mazākā iespēja, ka viņi saņems pretestību. Šonakt būs mana kārta. Mani arestēs, pratinās, spīdzinās, izsitīs visu, ko es varētu un nevarētu zināt, lai pēc tam nosūtītu vecā Vanaga virzienā. Varbūt mēs satiksimies, un es varēšu izstāstīt, kas notika ar viņa dēlu?
Bet šonakt atkal ir tukšs mēness, kas nozīmē, ka ir vistumšākā nakts. Lūk, pēc pusnakts atveras Annas tantes ārdurvis, un nedzirdamiem soļiem ienāk mežavīri.
Šonakt es došos viņiem līdzi.