Ināra Bezmere
“Tukuma prozas fermentācija 2023. Citādas beigas” fināla darbs. Žūrijas vērtējumā ieguva 3. vietu
Foto: Līva Rācenāja
Kad kaķītis bij beidzis savu stāstu, ķēniņš paņēma viņu uz ceļiem un prasīja: ,,Saki – ko lai es daru melnajam runcim?” /K. Skalbe/
Piekusis no rūgtajām atmiņām un stāstīšanas, kaķītis nolaizīja ķepiņu un jau gribēja teikt, ka nevajag neko darīt, ka katra sodīšana no jauna vairos un asinās tos sāpju dzeloņus, kuri ķēniņa sirdi nupat kā atstājuši. Lai paliek nekustinātas senās vātis, lai gaist un zūd, kā sairst dubļu lāmas, kad tām saudzīgi pārvelkas balti ledus apsēji ar sildošiem saules rakstiem. Jā, lai paliek bijušais, viņam nav naida un dusmu uz meitām un znotiem, ne arī muļķa puikām. Pietiek, ka slimais ķēniņš nu dziedināts, un arī kaķītis atradis sev siltu mājvietu.
Tā viņš gribēja sacīt, kad piepeši sajuta karstu dvašu un šņukstus. Princese Ilzīte bija noslīgusi zemē, apķērusi tēva ceļus, piespiedusi vaidziņu kaķīša sānam un skatījās abos ar satumsušām acīm, kurās trīsēja bailes un šausmas pamīšus ar sāpēm un žēlumu. Meitenes tievās rociņas glaudīja vecā meldera kažoku un žņaudzīja valdnieka tērpa malu, kurā klusi ieritēja bērna asara.
Tad redz, kur likušies sāpju ērkšķi, kas atstāja ķēniņa sirdi, klausoties kaķīša dziedinošajā murrāšanā. Tie iekļuvuši bērna vārīgajā sirsniņā. Trāpījuši viņai, kura nepazīst dzīves, kura ieslodzīta plašajās istabās un vientuļi vada savas dienas, kavējoties ar mākslīgām puķēm uz tēva greznās pils sienām un sen nekurinātā kamīna. Pilī nav debesu, vien bargi soģi raugās no griestu padzisušajiem zīmējumiem, pārraugot un slāpējot ikkatru spirgtu gaisa pūsmu un apdzēšot skaļāku balsi un smieklus. Kā jaunajai princesei še tikt svabadai no dzelkšņiem, kuri tik negaidot iedūrušies viņas sirdī un tur palikuši? Ko atbildēt nule atspirgušam ķēniņam?
Kaķītis vēlreiz nolaizīja ķepu un aplaida acis apkārt. Tur, iepretī ķēniņa rūsēt sākušam kronim, paspīdēja zaļais spogulis, vilinādams kā malduguns un saukdams kā bezdibenīgs avots. Viņš bij dzirdējis, ka spogulī varot redzēt bijušos un nākamos laikus, vajagot tik cieši ieskatīties, bet to drīkstot vienu vienīgu reizi.
Kaķītis izlocījās no ķēniņa drēbju krokām un mīksti noslīdēja zemē. Viņš tuvojās sastingušajam ūdenim, kas slējās pie sienas divu vīru augumā un kuru no četrām pusēm saturēja zelta ziediem apvīts rāmis. Vēsajā un nekustīgajā glāžu virsmā atspīdēja citi pils spoguļi. Un katrā no tiem bij iesēdies viņa ķēniņš domīgi apskaidrotu vaigu. Arī viņš pats – kaķītis – tur bija. Tas piedūrās ar ķepu savam atspulgam un izbrīnēts skatījās, kā laiks viņa acu priekšā sāk ritināties gluži kā dzijas kamols atpakaļ uz senatni, arvien ātrāk un tālāk. Tur iesieti mezgliņi, tur sadilumi, tur citu krāsu dzīpari, un pavediens tik rit un rit, un rit. Murrā, murrā, murr…
Kaķītis satrūkstas: šitā var iztīties līdz beigām, aizzibēs pēdējā dzijtiņa kā pelēna aste grīdas spraugā, un pagalam būs viss milzīgais laiku tinums. Kaķītis jau grasās pieskarties vēlreiz, kad, gluži kā sajūtot viņa domas, steidzīgā ritēšana apstājas, un spogulī nu redzama cita pils.
Un cits ķēniņš tur stāv, nē, tā ir ķēniņiene! Un arī pats kaķītis tur ir, viņam atvēlēta goda vieta uz valdnieces pleciem. Viņu pielūdz kā dievu, nes ziedojumus, sacer slavinājuma dziesmas. O, kādi augsti radi vecajam melderim tur, tai teiksmainajā zemē un tālajās sendienās! Kur varenā upe plūst tuksnešainos krastos, kur tūkstoši cilvēku dienu no dienas nes savas nastas uz augšu un ceļ milzu tempļus kā stāvus kalnus saviem valdītājiem par slavu. Upes rāmajos līčos līgani lokās un sačukstas neredzēti garas niedres, ūdenī atspīd bezdibenīgi augstas debesis un saules apreibināti ziedi bijīgi liec košas galvas uz vijīgiem kakliem kā teiksmaini putni. Bagāta un daiļa zeme, ne mazākā ēna neaizklāj sauli, tur gan visiem jādzīvo laimē. Bet kaķītis ieskatās ciešāk: nikni vīri stājas kaujas ierindās pretī citām, spindz bultas un spīd šķēpi, karotāji ļimst ievainoti un izkliedz naida saucienus, prasot pēc atriebības un taisnīguma, un barga soda.
Dažus kamola mezglus tālāk asiņainai moku nāvei piekalts vīrs ar ērkšķu kroni ap galvu. Bet viņš nelūdz atriebt, tas aicina uz piedošanu. Jā, tā ir pareizi, lai paliek mierā pagājušais, to kaķītis tūlīt sacīs ķēniņam. Vēl tikai mirkli palūkosies, kas notiek tepat, aiz pils sienām.
Viņš pamāj ar otru ķepu, un kamols ātri sāk tīties uz šodienu. Atkal kaķītim lieli brīnumi. Aiz pils mūriem un vaļņiem nekā vairs nav, tik miglas stērbeles kustas un raustās, un saplok, un atkal izbailēs trūkstas augšā. Bez sakara un kārtības, itin kā bezjēgas trakumā kāds raustītu neredzamu dzirnavu spārnus un tie uzpūstu gaisā senu malumu pelnus. No zemes gausi spiežas pelēcīgi mutuļi un atduras pret netīrām, savazātām debesīm. Kaķītis samiedz acis, un migla pārtop par dūmiem, tikai skursteņu nav, arī māju nav, visur krāsmatas un apdeguši koki. Drupās mājas un pilis, dzirnavas un tilti, bet uz ceļa starp bedrēm un atlūzām velkas veļi nebeidzamā strīpā ar pauniņām plecos, ar trīcošiem bērniem pie rokas. Viņu apģērbs ir savārtīts un nokvēpis, sejas izmocītas, bet acis kā kvēloši nodeguļi. Nu tik kaķītis apjauš, ka tie nav vis veļi, bet dzīvi cilvēki, kuru sirdis izmisums un naids plosa līdz asinīm. Tie paši dzelkšņi, kas nāvīgi dur uz abām pusēm – izmisums un naids. Netīrajā miglā palaikam tādas kā šakāļu gaudas, kā ņirdzīgs izsmiekls par taisnīgumu un piedošanu.
Kaķītis notrīc, un spogulī atšķiras cita bilde. Tagad tur daudzi spīdīgi glāžu lodziņi, un visos sēž tīri un smalki kungi jaunās drēbēs un cienīgām sejām, arī dažas kundzes tur ir. Viņi runā, un to ģīmjos un valodā jaužamas rūpes un apņemšanās, un līdzcietība, un sava svarīguma apziņa. Viņu vārdi plūst rāmā straumē līdzīgi lielās upes ūdeņiem, tik dažreiz, kad nesavaldīgās dusmās kāds iesaucas skaļāk, ritējums sagriežas baltās putās kā virs bīstama dziļuma, lai pēc brīža norimtu. Murrā, murrā, murr… Tur ir prasības pēc taisnas tiesas un bargiem sodiem. Dzirdamas arī svešādas runas par sankcijām un eskalāciju, vairākas reizes vārdā tiek saukts Nonsens. Kaķītis ieskatās ciešāk, viņš grib to redzēt vaigā, tas būs pats galvenais, kurš zinās, ko tagad darīt, kā pasauli atlikt atkal vietā, lai visi dzīvotu mierā un saules stari mīlīgi rotātos ar balto miltu putekļiem uz smaidošu apinīšu stīgām kā viņās laimīgās dienās. Bet bildes un runātāji tais lodziņos tik ātri mainās un nāk vēl jauni klāt, ka nevar kaķītis atšķirt, kurš ir tas gudrais Nonsens, bet viņš pamana ko citu: dažam vīram tai lodziņā aiz zelta brillēm paslēpts melnā runča blēdīgais purns, citam noskrapst pret galdu asi uztrīti plēsoņas nagi, kad viņš ar maigām ķepām noglauda papīra lapu.
Kaķītis nepatikā izliec kūkumu, un spoguļa dziļumos sāk zibēt arvien jauni skati, aizslaukot iepriekšējos. Steigā runcis pamana tik pa druskai, pa kādai atlūzai, nejaušai suķei, ar kuru par maz, lai liktu kopā visu pasaules apjēgu. Nav jau arī tādas mācēšanas, viņš prot tik malt un murrāt.
Pavīd jauneklis ar meklētāja drosmi acīs un nemiera šalkām asinīs, un laiva to nes pāri baltiem viļņu galiem taisni uz Ziemeļmeitas valstību. Viņa seja drusku atgādina ķēniņa vaibstus, tikai jauns tas laivinieks un nevaldāms kā kalnu strauts.
Laiks pašķiras, un atkal laivas, pilna lielā upe ar laivām, un bēdas šļakstās ap tām un neziņa klāj pāri tumšu plīvuri. Ceļas liels vilnis, un nav vairs upes, tur milzīgi ūdeņi šūpo ļaudis starp dzīvības un nāves krastiem. Ne viņiem māju, ne dzirnavu vairs, ne vietas, kur piestāt.
Kaķītis samirkšķinās un apjūk pavisam. Gar izdrupušu mūri nokarājas tievi laksti kā bālizaļi slīkoņa mati, kas nejaudā turēt savu augumu un staipās līdzi vēja pūsmām. Vecais malējs sastingst: tie viņa apinīši, viņa izpostītās dzirnavas! Viss pagalam, vienvienīgs sīks dievkociņa asns izspraucies starp nobradāto krūmu stibām, un tā vārīgajā smaržā kluss žēlastības lūgums.
,,Saki, ko lai es daru… varu… u…?” viņu iztrūcināja novēlojusi atbalss no ķēniņa jautājuma, un skaidrās skaņas, ceļoties augšup līdz bargajiem soģiem pils griestos, pieņēma vaimanu krāsas un ilgi nespēja norimt. Kaķītis uz mirkli aizmiedza acis, un, kad attaisīja tās, spoguļa līmenis raudzījās viņam pretī vēss un gluds, nekas nesatrauca tā stingo mieru, cietajās ziedu vītnēs gar malām neietrīsējās ne lapiņa, viss redzētais likās murgi un acu apmāns. Vienīgi pils nospiedošajā klusumā kļuva dzirdami nemierīgi tikšķi, tur modās smagais zelta pulkstenis, vai varbūt tie princeses trauksmainie sirdspuksti, kas līdzīgi drebošas bezdelīgas spārnam sitās aklajā logā. Vai bērna gaišredzībā viņa izlasījusi tai laiku kamolā savu likteni? Vai redzējusi sevi kādā bēgļu laivā starp citiem pajumti zaudējušiem? Varbūt kā Bendes meitiņa auļojusi izmisīgā neprāta skrējienā: dipada dap, dipada dap…? Jo viņas tēvs ir valdnieks, no kura prasa arī taisnu tiesu un visbargāko sodīšanu.
Ko atbildēt?…
Kaķītis pagriezās pret ķēniņu un teica: ,,Reiz tu biji dedzīgs jauneklis un ticēji, ka īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis. Tagad tu esi prātīgs vīrs un zini arī to, cik daudz tajā ciešanu un netaisnības. Pieņem dzīvi, valdniek, un ļauj to savam bērnam! Un rīkojies, dari, kā liek tava cilvēka sirds!”
Ķēniņš labu brīdi skatījās kaķītī, kamēr viņa roka mierinot glāstīja princeses rudos matus, bet apdzisušajās acīs pamazām iegailējās kāvu blāzmas atspīdums. Tad viņš lika atnest savu karaļa mantiju, spodrināt valdnieka zizli un atvērt pils logus saulei un dzīvībai.
Nākamajā rītā visu zemi saviļņoja vēsts, ka atgriezies viņu ķēniņš – vesels, spēka un apņēmības pilns. Un ļaužu izmisušajās sirdīs sakustējās sīki cerību asni.
Tālāko vari skatīt senajā pils spogulī. Tai pašā, kuru apvij tālu zemju staipekņi, sastinguši kopīgā pinumā ar mūsu apinīšiem. Zem to lapu izliekumiem apslēpti daudzi pagājušo un nākamo laiku vēstījumi.