Amanda Kempele
“Tukuma prozas fermentācija 2023. Citādas beigas” fināla darbs. Žūrijas vērtējumā ieguva 3. vietu
Foto: Līva Rācenāja
“Es zinu, kas ļauns, kas labs. Bet man uznāk tāds nelabs… tāda griba… un tad viss sajūk… aizmirstas… un tas sliktais izliekas tik labs… un es degu pēc tā… un turos pretim… un iegāžos… un beigts…” Edgars nolaida galvu. Tad viņš tādā pašā sagrauztā balsī turpināja: “Un tad es atkal atžilbstu… Manā sirdī deg žēlabas, ka es tavu mīlestību tā varēju apsmiet. Es prasu un prasu un domāju: “Kā tas varēja notikt?” – un nevaru to izskaidrot… Bet tu dusmojies par manu nelaimi. Tu gribi mani par to sodīt. Tīšā prātā – ne tā kā es – tu ģērbies brūtes uzvalkā, lai gan tu vēlējies, ka tā būtu tava miroņa rota… Kristīn, Kristīn, apžēlojies par mani un sevi un negrūd mūs abus postā!” /R. Blaumanis/
Bīstamai ugunij zibot acīs, Kristīne apcirtās, bet, redzot sakņupušo, nožēlojami noplukušo puisi tik izmisīgi lūdzoties savā priekšā, viņas sirds iesmeldzās neizturamās sāpēs. Vai viņas dusmas bija netaisnas? Vai Edgars tiešām ir pelnījis bāršanu un nicināšanu? Varbūt, ja pacenstos vairāk… Bet vai viņa nebija centusies pietiekami? Visas tās reizes, kad Kristīne mēģināja Edgaru pāraudzināt, visi rājieni, visas lūgšanās – viss, itin viss bijis velti! Pietiek. Ja Viņš, Kristīnes mīļotais, sievieti būtu gribējis tik izmisīgi, kā tagad to stāsta, šādas sarunas pat nebūtu. Taču varbūt vaina ir viņā pašā? Vai tad citas sievas, kuru vīri dodas uz krogu un atpakaļbraucot nomaldās no ceļa, mājās pārrodoties tikai ap rīta pusi vai dažkārt pat neatgriežoties vispār, viņus patriec? Pat viņas māte, tēvu mīlot, bija piecietusi visus viņa niķus. Tomēr māte nekad nebija laimīga. Vai tiešām Kristīnei jāuzkāpj uz tā paša grābekļa, no kura nespēja izvairīties tā, kas viņu bija lolojusi, ucinājusi, brīdinājusi? Ja vien varētu apklusināt tos kliedzienus, kas plosīja sievieti no iekšpuses… Ja vien viņa spētu savu sirdi pārvērst akmenī…
Saltums pārņēma Kristīni. Nē, viņa neies mātes pēdās. Viņa bija Kristīne Goba, pavisam drīz Akmentiņa, un viņa nepavadīs savu mūžu, kalpodama par kājslauķi vienam pļēguram. Akmentiņu viņa nespēs iemīlēt kā Edgaru, taču labāk ir raudāt, esot bagātu māju saimniecei, nevis pa grāvjiem meklējot pakritušu vīrieti, kurš pats nezina mēru. Daži vārdi griež dziļāk par dunci, tomēr tie ir jāpasaka. Reizi par visām reizēm. Tā, lai saprot. Tā, lai vairs netuvojas. Kristīne pacēla galvu, sāpes joprojām caurstrāvoja sievietes balsi: “Edgar, kā tu neapjēdz, mūsu amzierēšanās ir beigusies! Tu manu mīlestību iemainīji pret pudeli un to sasodīto skuķi! Tu tiešām domāji, ka esmu tāda muļķe un neko neizdibināšu?!” “Kristīn, starp mums nekas tāds nebija! Tu pat nezini visu! Kristīn, mīļā, labā, tu zini, ka esi man svēta! Viņa – viņa nav nekas! Kļūda! Velns pats mani pie viņas ieveda!” Kristīne neizturēja: “Vienreiz pieaudz, Edgar! Tevi visu laiku kaut kas kaut kur ieved – draugi, kungi, poļi un nu jau pats velns! Ja es gribētu raustāmu lelli, es to nopirktu tirgū, vēlāk atstājot, lai krāj putekļus! Es tevi mīlu, vienmēr esmu mīlējusi! Bet es netaisos sadzīvot ar kādu, kas nespēj turēt savu vārdu.” “Nerunā tā, ja tu mani mīļo! Es zvēru, patiesi, pie savas dvēseles es zvēru, ka šoreiz labošos! Pamet to Akmentiņu! Nu kam tev viņu? Dosimies abi projām neatskatoties! Es strādāšu, pelnīšu, gādāšu, lai tik tev nekā netrūkst!” Edgars satvēra Kristīnes roku, jau grasīdamies vest viņu sev līdzi. Izmisums mijās ar apņēmību – lai vai kas, bet viņa neprecēs to nolāpīto Akmentiņu!
“Kristīn, kur tu kavējies? Kristīn?! Kas te notiek?” satriektā Akmentiņa balss pāršķēla izmisuma pilno gaisotni, kas valdīja istabā. Kristīne mēģināja izrauties no Edgara tvēriena, taču vīrietis neļāvās, zvērojošām acīm noraugoties bagāto māju saimniekā. Akmentiņš, lēnām aptverdams priekšā redzamās ainas nozīmi, pagriezās pret savu līgavu un mierīgi vaicāja: “Kristīn, ko te dara Alaines staļļa puisis?” “Viņš atnāca mums abiem laimes novēlēt…nupat jau devās prom…” Kristīne, kuras seja nu jau bija ieguvusi miroņa bālumu, izstomīja. Sakostiem zobiem Edgars izgrūda: “Kristīn, tev melot nepiedien! No šodienas jādzīvo godīgi! Akmentiņa kungs, esmu ieradies pēc savas izredzētās!” “Kas vēl nebūs!” Kristīnes līgavainis iesaucās. Taču pirms bija spējis bilst vēl ko, baltajā tērpā ģērbtā sieviete metās uz priekšu, tam ap kaklu krizdama :”Ak, neklausies Viņā! Labāk patriec! Dosimies uz baznīcu, apprecēsimies, un es būšu tava! Tikai dari šim visam galu!” “Es palūgšu jūs doties projām un negandēt mūsu svētkus! Līgavai savā kāzu dienā būtu jāraud tikai aiz laimes, nevis aiz izbijušu precinieku apvainojumiem!” apskāvis Kristīni, stingri noteica Akmentiņš.
Kristīne brūtes tērpā, sveša vīrieša skavās, viņa rokas ap viņas trauslajiem pleciem. Naids un bailes sievietes sejā. Nicinājums un pārākums tā vīrieša, kurš Viņam tūlīt atņems iecerēto, ģīmī. Edgars juta, kā acis kaist, kā iekšā viss trīc un dreb, kā Kristīne kļūst arvien tālāka un tālāka kā purva miglā gaistošs tēls… “Kristīne ir mana,” Edgars dusmās kliedza, “tev, Akmentiņ, es viņu mūžam neatdošu!” “Ne tev būs lemt, kam mani atdot vai neatdot! Edgar, ja tu mani kaut mazliet mīli, atstājies! Pēc visiem meliem, nodevībām un tās briesmīgās dzeršanas es nekad nespēšu būt laimīga, esot kopā ar tevi!” “Tu nezini, ko runā! Tava māte mūždien spieda to bagātnieku precēt…” “Kristīni neviens nav spiedis ar mani laulāties, pati piekrita, savu vēstuli atsūtīdama! Gana šo muļķību! Šodien es ar Gobas jaunkundzi dzeršu kāzas.” Edgara runas plūdus pārtrauca Akmentiņš, kopā ar līgavu iedams uz durvju pusi. “Tikai pār manu līķi!” Edgars nošņāca, acīs pazibot kādai pārgalvīgai idejai. Ja Akmentiņš vairs neelpotu, Kristīnei nebūtu citu variantu, kā vien precēt Viņu. Un, ja zustu pats Edgars, tad… tad Viņam nebūtu jāpieredz, kā mīļotā aiziet pie cita. “Akmentiņ, es jau teicu, ka Kristīni neatdošu, bet jūs pats laikam neplānojat no viņas atteikties…” “Nekad,” Akmentiņš lepni atteica. “Tas gluži nederēs… Ziniet, es tā ievēroju, ka jūs jau esat ar tām kungu manierēm saradis, varbūt atrisināsim šo padarīšanu pa jūsu modei? Akmentiņa kungs, es izaicinu jūs uz dueli!”
Kristīne nezināja, kā nonākusi Ķezberu priekšā. Ledains vējš draudēja atņemt miršu vainagu, kas rotāja viņas matus, taču sieviete to nejuta. Ne jau vēja dēļ aukstas tirpas skrēja pa visu viņas ķermeni. Zemapziņā sieviete nojauta, ka pie vārtiem zviedz Edgara zirgs, zem līgavaiņu zābakiem šņirkst šķembas, bet koku zari šalc, vēstot ko ļaunu. Kas to būtu domājis, ka prātīgais Akmentiņš jebkad piekristu tā ķēmoties… Un tur jau abi gāja, kučierim tekot nopakaļ, rokās turot kasti ar divām šaujampistolēm. Viens no viņiem šodien mirs, un Kristīnes liktenis būs izlemts. Tomēr vai viņa tiešām vēlējās, lai kas tāds notiek? Aptraipīt kāzu dienu ar savas mīlestības asinīm…tad labāk būtu pašai mirt, bet kas gādās par māti? Savā ziņā Kristīne cerēja, ka bojā ies Edgars, jo Akmentiņš jau nekā slikta nebija nodarījis – vai viņa vaina, ka pret sievieti tas bijis tik iejūtīgs, cēls un laipns, piedevām vēl bagāts? Turpretim Edgars tikai nodarīja pāri, taču vai viņa spētu dzīvot, zinot, ka tik ārkārtīgi mīlētais ir kritis pašas dēļ? Sirds čukstēja ļaunus vārdus: “Labāk mirt Akmentiņam!” Bet vēl riebīgākas domas sludināja prāts: “Edgars nav pelnījis palikt starp dzīvajiem, kur nu vēl gūt tavu roku!” Kristīne papurināja galvu, cenzdamās aizgaiņāt šausmas.
Tikmēr abi precinieki jau bija nostājušies plecu pie pleca pretī sekundantam – kučierim. Nezinātājam tie izskatītos pēc lieliskiem draugiem, kas tikai aplūko sveša ieročmeistara izcilo darinājumu. Vai viņš pats jelkad varēja iedomāties, ka visas stundas, kas ieliktas pulēšanā, grebšanā, rotāšanā, lai tikai radītu ko skaistu, nu kļūs par nozieguma līdzzinātājām? Vai pats ieročmeistars apzinājās, kādu postu nesīs daile? Vai viņš arī jutīs asinis uz savām rokām? Edgara platajā plaukstā pistole izskatījās neveikli, taču kaut kas vīrieša stājā liecināja, ka uzvaras dieviete Nīke jau ir izvēlējusies savu aizbilstamo. Šīs pārliecības ārkārtīgi trūka Akmentiņam, kurš, par spīti savai dižciltīgam muižniekam līdzīgajai ārienei, nespēja apslēpt rokas vieglo trīsuļošanu. Mugura pret muguru. Abu līgavaiņu galvas noliektas, pleci viegli cilājās. Viens solis. Abi spītīgi lūkojās uz priekšu, it kā katram tālumā būtu nosprausts punkts, kuru nedrīkst izlaist no acīm. Otrs solis. Kristīne novērsās, saņemot divus smaidus. Tad trešais, ceturtais un piektais. Edgars atskatījās. Sesto soli Viņš vairs negaidīja. Kuru vairs interesē godaprāts, kad laime slīd ārā no pirkstiem, kuri to izmisīgi cenšas satvert, paglābt, nelaist vaļā, lai tas maksātu, ko maksādams? Šāviens. Kristīnes kliedziens. Akmentiņš, kura svārkus nu jau rotāja koši sarkans zieds, ar riebuma pilnu izteiksmi pagriezās, lai tikai ieraudzītu Edgaru, kurš staroja aiz lepnuma, lūkodamies viņa līgavā. Tomēr pārsteidzošāka bija Kristīnes reakcija – ja sākumā šķita, ka viņas acīs pazib atvieglojums, tad tagad tajās viesās bailes. Akmentiņš apzinājās, ka sievietes dzīve, apprecot to bezgodi, būs kā mūžīga brišana purvā, pamazām izsīkstot cerībai, mīlestībai, pašas spēkam un dzīvesgribai. Nē, vēl viņam bija spēks pasniegt savai iecerētajai pēdējo kāzu dāvanu. No pārtikušo Ķezberu puses atkal norībēja pērkonam līdzīgs grāviens.
Valodas par traģisko dueli Gobas jaunkundzes un Akmentiņa jaunskunga kāzu dienā nerimās ilgi. Ikviens vislabāk zināja, kā paziņas paziņa redzējis, ka tieši Edgars bijis tas, kas šāvis pirmais. Vai kā radinieks tirgū pārklausījies sarunā, kur kalpones spriedušas, ka Akmentiņš, greizsirdību nespējot savaldīt, nogalējis Alaines staļļa puisi, jo esot to pieķēris kopā ar savu Kristīni. Citi labi cilvēki, kuriem, garām ejot, noteikti nācies visu no malas novērot, zināja teikt, ka Kristīne esot pierunājusi kučieri, lai nošauj abus divus brūtgānus, bet pati aizmukusi ar kādu citu mistisku vīrieti, ar kuru paklusām salaulājusies. Pirms tam viņa domājusi apņemt Akmentiņu bagāto māju dēļ, cerot, ka kļūs par to galveno mantinieci, tikai tas velna Edgars visu izjaucis… Un vispār tas svešais kungs nav bijis nekāds kungs, bet gan pats jods, kurš jaunavas dvēseli aizrāvis pāri purvam. Tikai daži no tenkotājiem bija dzirdējuši, kā kučieris, kuru tajā nelaimīgajā dienā Akmentiņš nolicis par sekundantu, stāsta, ka pēc tam, kad kritis Edgars, vējš norāvis Kristīnes vainagu, to aizraujot tālēs zilajās, taču daiļā līgava to pat neesot manījusi. Viņa izskatījusies kā no pasaules noslēgusies, ar akmenscietu grimasi, nevainīgi baltās kleitas apakšmalai rotājoties ar abu līgavaiņu dāvātajiem vīna sarkanajiem ziediem, cienīgi piegājusi pie Edgara zirga, pati, viegli nodrebot, bet varbūt tā tikai izlicies, iekāpusi seglos un klusa kā migla novembra rītā aulekšiem aizjājusi tumšā meža, kuru pakāpeniski ieskāva dūmaka, virzienā. Kristīni kučieris pēcāk neesot redzējis, taču, visticamāk, viņa bija lauzusi sprandu un vairs nebija atrodama starp dzīvajiem. Drīz runas norima, gadi un cilvēki nāca un gāja, un asiņainās kāzas Ķezberu pievārtē pārtapa vien par reti stāstītu leģendu.
Kādā aukstā akmens baznīcā, uz ceļiem pie altāra notupusies, lūdzās kāda noplukusi, melnās drānās tērpta sieviete. Viņas vaibsti liecināja par kādreizēju daili, taču dzīve bija darījusi un ņēmusi savu. Tikai pelēkajiem dievnama akmeņiem bija dzirdama večas čerkstošās balss murminātie vārdi: “Reiz es Viņu mīlēju. Manā sirdī plosījās ugunsgrēks, kuru nespēja apdzēst nedz mātes asaras, nedz bagātības, kas mani beidzot atpestītu no tās postažas, kuru atstāja tēvs, bojā iedams. Varbūt arī Viņš mani mīlēja. Taču ar to bija par maz. Vairāk par mani Viņš mīlēja to nolādēto pudeli. Nu es esmu grēkojusi. Manis dēļ svešas mājas pievārte mirkst asinīs. Kāda sakritība, ka tās ir vīna sarkanas…un nenomazgājamas…kā mani grēki… Dievs, piedod man!”