Krišs Grunte
“Tukuma prozas fermentācija 2023. Citādas beigas” fināla darbs
Foto: Līva Rācenāja
Ar muguru pret lielu spieģeli, galvu nolikuse uz plīša pārvilkto sēdekli, Kristīne bija noslīdējuse uz tīģera ādas ceļos un gulēja kā nekustēdamās. Acu no viņas nenovērsdams, Edgars stāvēja un gaidīja, kad viņa piecelsies. Pagāja ilgs laiks. Pēdīgi iz barona rakstāmās istabas atskanēja pulksteņa sitieni. Kristīne pietrūkās un piecēlās. /R.Blaumanis/
Viņai ir pilnīgi skaidrs, ka tagad un tūlīt nenovēršami ir sācies laiks. It kā to varētu tā vienkārši ņemt un aizmirst, bet te nu, lūk, ir tā apziņa, ka sācies laiks, šīs pulksteņa bangas, kas sabalsojas, liekot atskārt, ka kaut kas tiek atskaitīts. Un te ir arī Edgars. Viņa kaut ko pamana starp šiem diviem lielumiem – Edgaru un laiku. Kaut ko ļoti tuvu un tālu, savilktu un atslābinātu.
– Edgar… laiks.
Aiz loga skan raudas. Kristīne satrūkstas, bet Edgars, šķiet, ir pilnīgi rāms un cieši raugās viņā. Viņš tuvojas.
– Tur, laukā, raud bērns! – Viņa veikli izvairās no Edgara un pazūd aiz durvīm.
Raudas tūlīt rimstas, kad, Kristīne iznākusi laukā, lūko apkārt. Tur mežā auļo zirgi un kāds sauc – uz upi, uz upi, uz upi, nāc. Traks skats. Atbalsojas, iegrimst, ietriecas šķitumā, vieglā un mežonīgā nojautā, ka tur kaut kur ir vēl kāds laiks, vēl kāda dzīve ar šiem vakariem, rītiem, kokiem, debesīm, brokastu krūzēm un suņiem, ar tādām pašām vai ļoti līdzīgām idejām, pieņēmumiem un domām, kas neļauj naktīs iemigt, neļauj ieturēt pusdienas, launagu vai vakariņas, idejām, kas sadala pasauli bezgalīgās driskās, ļaujot noticēt, ka kāda no tām pieder kaut uz brīdi arī tev, bet tā, kā esi tikai cilvēks ar šīm domām un idejām, tad nekāda pasaules driska tev nemaz nevar piederēt. Traks un skaists skats. Zirgi un balss, kas aicina uz upi. No kurienes tie zirgi un no kurienes tā bezgalīgā balss? No kurienes tik daudz zirgu, kur viņu saimnieki? Viņa, protams, varētu neticēt, apšaubīt, apmesties riņķī un soļot prom. Taču Kristīne ir paļāvīga. Tāda viņa ir šādu notikumu priekšā, kad kaut kur ārpus viņas ķermeņa klūgām notiek pasaule, kurā viņa šķietami piedalās un no kuras viņa noraugās uz sevi. Tikko sācies laiks un kāds viņai rāda šos zirgus, tikko raudāja bērns un kāds viņu aicina uz upi. Laiks, Edgars, bērna raudas, zirgi un upe. Tik daudz notikumu šajās vienkāršajās minūtēs. Viņa ir paļāvīga un skrien uz mežu. Tur aulekšo zirgi, brīvi un karsti, mierīgi un pārliecināti, ka rītdiena varbūt var arī nepienākt. Un tā balss neatņemdamies aicina uz upi. Uz kādu dziļāku noslēpumu, uz kādu vietu, kurā nevienam nav vajadzības ar dobjiem rāvieniem atskaitīt laiku, tas vienkārši ir un nav. Varbūt nozīme ir tikai tam, ka tas ir un nav reizē, Kristīnei ienāk prātā. Kaut kur aiz muguras ir Edgars, kājas viegli pārslīd pār pagalmu uz mežmalu līdz viņa iestieg koku ēnās. Te vairs nav zirgu.
Viņa pagriežas pret debesīm un uzbudināti jautā – Kungs, kas tā par vietu, kur tu manim esi ielicis? Saules pusgads, mēness puse. Te pēkšņi Edgaram līdzīgā balss tālāk, iekšā mežā, novelk – Kristīn, nāc uz upi, uz upi, no debesīm nokritusi upe! Līdz upei mazs gabaliņš. Viņa jau to zina. Šeit – saules pusgadā, mēness pusē. Šis ceļš nekur atpakaļ neved, tikai uz priekšu un priekšu, arvien tālāk un tālāk, kaut kur parādīsies upe ar savu saucēju, un varbūt turpat arī ūdeni dzers zirgu bars, kas cēli slies augšā savus augumus un atgādinās kokus. Varbūt, varbūt, varbūt. Upe neko nesola, tā tikai sauc, kamēr kāds atsaucas. Vai tas putns, vai koks, vai suns, vai sikspārnis, vai kāda pazudusi atmiņa, šķemba un brīdis – tas viss vienalga. Vai tā tava vaina, ka tevi kāds sauc? Un Kristīne paļāvīgi tuvojas balss iezīmētai trajektorijai.
Viņa ir egle. Drošības vieta, patvērums, paslēptuve. No upes ceļas migla. Viņa visu to redz, šos notikumus. Viegli saredzami, gandrīz ar roku aizsniedzami. Viņa to zina – kāds ir devis visas šīs zīmes. Un vai tā viņas dzīve? Ja kāds ir devis nākotni, pa kuru spraudziņu, lai pamanās redzēt vēl tālāk? Viņa smejas. Alojas un smejas. Balss aiz upes jautā – ko tu smej, Kristīn? Viņai ir tik smieklīgi. Viņa smejas un smejas, atgūst elpu.
Balss ziņo – tev būs bērns, bērnam būs Edgara acis.
Aiz muguras kāds tuvojas, viņa to jūt. Edgars – ko tu smej, Kristīn? Ko tu te dari?
– Man palika slikti, atnācu uz upi. Tur bija kāda balss.
– Kāda balss?
– Tur aiz upes. Pavisam mierīga, dobja un tāda…retināta. It kā pērkona šķēlumā kāds runātu.
– Tev vienkārši izklausījās. Gan jau kāds zvērs. Beidz māžoties!
– Varbūt. Bet tā bija kaut kāda zīme. Zini – te kāds visu laiku kaut ko zina. Kāds visu laiku rāda mums zīmes un mūsos kaut kas sākas un kaut kas pāriet. Bet nekad nebeidzas, tikai pāriet. Jo viss tikai pāriet. No mums, no šiem kokiem, no upes, no miglas uz kaut ko dziļāku, uz kādu telpu, kurā neviens vēl nav bijis, bet vienmēr attopas. Te ir upe, es varētu tai tikt pāri, bet atpakaļ diez vai. Tev ir zirgi, Edgar, zirgi. Saproti?
– Ne gluži. Kas ar tiem zirgiem?
– Tu vari pagriezt zirgu un tikt atpakaļ. Tur tā lieta. Man zirgu nav, es viņus neprotu, Edgar. Tu vari tikt atpakaļ, bet es ne.
– Nāc, iesim atpakaļ, Kristīn. Tev nebūtu šeit jābūt.
– Kur man vajadzētu būt, Edgar?
Viņš kaut ko runā, bet neko nevar dzirdēt. Upes klusums ir skaļāks. Tā viņš saka līdz vairs neko nesaka. Viņa ir vētra, kas stāv pie upes un kā satricināts dzīvnieks ietriec savas asās acis kādā miglas vietā, pāri upei. Viņa ir skaista un viņā dun karsts pērkona šķēlums. Tev būs bērns un bērnam – Edgara acis. Tik vienkārši. Neticamas ir vienkāršās lietas, viņai ienāk prātā. Vai mēs varētu vienkārši aizmigt un ļaut, lai mūsu dzīve noris kaut kur ārpus ķermeņa? Te ir upe un tā kaut ko zina. Brien, Kristīn, brien, nāc te. Tur, upes otrā krastā, kāds aicina viņu. Edgara līdzīgā balss viļņojas caur miglas sienu. Mums būs bērns, Kristīn. Te ir zirgs, mēs varam iet tālāk. Viņai bija licies, ka ar zirgu cilvēkam vienīgā iespēja ir atgriezties, bet izrādās, ka var tikai tālāk. Viņa neko nezina, jo nekas jau arī nav jāzina. Viņa nekur nemaz nav un kaut kur ir. Miglai līdzīga vieta. Te ir upe, viņa to zina, te ir ķermenis, kuram nav ķermenisku pazīmju, te ir migla, caur kuru neko nevar saskatīt, un kāds ar Edgara balsi viņu sauc. Atpakaļ nekad nevar tikt, Kristīn, te ir tikai jānāk tālāk. Kāds zirga zviedziens, un viņa iebrien upē. Migla ir viņas acis un viņa vairs nezina, kas ir acis un kas ir migla.
– Celies!
– Kas? Ko?
– Tu aizmigi, mīļā. Filma beidzās. Ejam.
Viņi iziet no kinoteātra un nesaudzīgs aukstums iesit pa seju un plaukstām. Pieturā viņā ataust kāda doma, kas traucas ar vienas filmas zirgspēku. Viņa zina! Viņa to zina, jā. Tepat. Pēkšņi tepat – pieturā, aukstumā, miegainā stāvoklī, ielas trokšņu klusumā.
– Kristīnei bija Edgara bērns. Un cilvēki nekad nevar tikt atpakaļ, Verner. Nekad.