Ināra Bezmere
foto – 8. klases izlaidums Bērzgala skolā. Stāsta autore sēž 1. rindā otrā no kreisās
I daļa – Izlaidums
Pavasarim tuvojoties, skolotāji par mācīšanos un eksāmeniem vien runā, mēs vairāk par baltajām izlaiduma kleitām un nākotni. Kleitu laimējas nopirkt Jēkabpilī, audums labs un mīlīgs, šuvums – nu paciešams, ar kurpēm raizes līdz pēdējam brīdim. Ar nākotni tāpat. Jau sen esmu paudusi, ka gribu prom. Prom no mājām! Brīvībā! Dzīvošu kopmītnēs un mācīšos par… Jā, par ko tad es mācīšos? Anita ies uz Ogri, kur pie lielā trikotāžas kombināta ir 1-gadīga apmācība, Aina prāto par Malnavas tehnikumu, puiši apcer mehanizācijas skolas, Vingra pošas uz Zasu, bet Velta – uz Jēkabpils vidusskolu. Ko es?
Mani neinteresē lauksaimniecība, tirdzniecība vai grāmatvedība, nevilina šūšanas tehnikumi un arodskolas. Man nepatīk cept un vārīt, es negribu adīt un tamborēt. Pētu informācijas lapiņas un sludinājumus. Vienubrīd iejūsminos – iešu uz Bulduriem, uz daiļdārzniecības nodaļu! Tas taču tik daiļi – rosīties un grozīties skaistos puķu dārzos! Tikai tālu, vai pratīšu aizbraukt, vai atradīšu? Es pat Rīgā neesmu bijusi, viena reize caurbraucot ar klases ekskursiju jau neskaitās. Mamma uzmanīgi virza manas domas uz Zasu, uz vidusskolas pusi. ,,Pa trim gadiem sapratīsi, ko īsti gribi un vari, būsi pilngadīga, tad arī iesi pasaulē.” Skaidrs, ka viņai taisnība, bet negribas tā uzreiz piekrist, un es, vecākiem dzirdot, skaļi apceru visādus variantus, ir patīkami iztēloties, ka jaunībā visi ceļi vaļā.
Skolotāji gan nevienam nesola plašus ceļus vai lielo dzīvi, bet kā sazvērējušies skandina apnicīgos pātarus: ,,Mācies! Bez zināšanām mūsdienās nekur!” Slinkākiem puikām vēl piedraud: ,,Ja izkritīsi eksāmenos, pat traktoristu skolā netiksi!”
19. maijā, svētdienā, nomirst vecāmāte. Nākamajā sestdienā mūsu klasei pēdējais zvans, bet es netieku, mūsmājās ir bēres. Skumja un skaista ceremonija saulainā bezvēja dienā mūsu ,,Ceriņu” pagalmā zem lielā dzīvības koka. Vecāmāte vaļējā zārkā guļ neikdienišķi gaiša – balts zīda lakats, zem tā sirmie mati, sejā tikko jaušams smaids un miers. Dievs beidzot uzklausījis viņas lūgšanas. Mēs ar brāli turam degošas svecītes, apkārt visi vecie kaimiņi, kolhoza priekšsēdētājs runā vienkāršus un sirsnīgus vārdus par cilvēka dzīvi un darbu, un likteni. Sievietes burza rokās mutautiņus. Es neraudu. Es tik daudz pēdējos gados esmu raudājusi, redzot vecomāti pilnīgi aklu, kopjamu un bezpalīdzīgu, klausoties vaidus un žēlabas, dzirdot sirsnīgās lūgšanas mīļajam Dieviņam pieņemt viņu un izbeigt šīszemes ciešanas. Nu tas ir noticis. Viņa ir ļoti, ļoti veca, šovasar paliktu 90 gadu, un tik grūts mūžs nodzīvots. Par to domājot, gan kakls aizžņaudzas. Uz brīdi asaras sariešas arī no skaudrās apjausmas, ka mēs abas vairs nekad, nekad nesatiksimies, ka viņas dzīve un viņas laiks pagājis uz neatgriešanos. Bet tas tikai mirklis. Esmu jauna, gribu dzīvot uz priekšu, ne pagātnē. Man nupat palika 15 gadi, mana dzīve pa īstam tikai sākas.
Ilgi gaidītais izlaidums pienāk strauji un paiet vēl straujāk. Direktorei šai amatā ir pēdējais pavasaris, viņa runā gari, liriski un sērīgi, kā visos izlaidumos un 1. septembros. Mammas slauka acis, bet uz mums, absolventiem, šī runa neiedarbojas. Pēc atestātu izsniegšanas man jārunā visas klases vārdā, tad kopā ar Anniņu un Andri svinīgi jānodod skolas karogs septītajiem. Vēlāk domāju: vai es šos faktus atcerētos, ja nebūtu fotogrāfiju? Diez vai.
Taču viena aina ierakstās atmiņā bez kādiem pierādījumiem. Ir krietni pāri pusnaktij, jau uz rīta pusi. Sēžam vairākas meitenes savā klasē uz soliem, zālē skan mūzika un daži pāri turpina kustēties deju ritmos. Ir nogurums, bet negribas iet mājās un vilkt nost baltās kleitas, šī tomēr īpaša nakts. Tā nu tupam kā balti rītausmas putni, un pēkšņi Vingra saka: ,,Meitenes, es dažreiz iedomājos – ja nekā vairāk dzīvē nebūs? Ja nu tas ir viss?” Satrūkstos, es saprotu viņas domu, tā ir baisa. Patiesi, ja nekā nebūs?! Būs tikai bezgala vienmuļa, pelēki ikdienišķa pieaugušo cilvēku dzīve ar nebeidzamiem darbiem, kreņķiem, rūpēm? Dienu no dienas, gadu no gada. Līdz beigās – kā vecāmāte… Manī viss saceļas iekšējā protestā – nē! Tā nedrīkst būt!! Tā nebūs!!!
Pēc nepilna mēneša, 8. jūlijā, Vingras vārdi gandrīz piepildās tieši un burtiski, tā mēs nebijām domājušas. Agrā rītausmā pēc balles Zasas upītē no tilta iegāžas kolhoza smagā mašīna ar sešām meitenēm augšā, kravas kastē. Esmu viena no viņām…
II daļa – Avārija
Šim vakaram gatavojos laikus un pārdomāti. Pirmajā sarunā ar mammu vienkārši izstāstu, ka būs Zasā pilngadības svētki, starp pilngadniekiem arī daži pazīstami no mūsu ciema, pēc tam, protams, balle estrādē, spēlēs tādi un tādi. Otrajā sarunā papildinu, ka Anita arī brauks, tāpat arī vairākas citas meitenes no Kalna ciema. Tikai trešajā reizē saku tieši un nepārprotami, ka man arī gribētos un pat vajadzētu būt tai ballē. Tagad, kad esmu beigusi skolu, kad rudenī sākšu katru dienu braukāt uz vidusskolu Zasā, man ir gandrīz vai pienākums apskatīties, kādas tur tās balles, vai ne? Līdz šim jau mani nekur nelaiž, neesmu nekad bijusi uz dejām parka estrādē, brīvā dabā. Un – brīnums! – palaiž, atļauj. Tikai – kā mājās tiksi? Mierīgi, tur būs kāda no kolhoza mašīnām, ar to arī visi atbrauksim.
Tajā sestdienā tik ilgi grozos un pucējos, ka nokavēju pēcpusdienas autobusu. Nu stulbi, jābrauc tagad vienai pašai ar vēlo – astoņos, pašus pilngadības svētkus neredzēšu. Bet vēl muļķīgāk būtu palikt mājās. Un tā ierodos parkā ap pusdeviņiem. Satieku, protams, Anitu, ir arī citas pazīstamas meitenes un puiši no mūsu skolas. Zasiešus jau es tikai reto zinu. No Slates atbraucis mans otrās pakāpes brālēns, arī viņš šopavasar beidza savas skolas 8. klasi, stāsies Priekuļu tehnikumā. Viņiem ar Anitu sācies romāniņš, kopš abi iepazinās manas vecāsmammas bērēs. Tomēr mūsu kompānijā pārsvarā meitenes, un lielākoties tāda nīkšana vien sanāk. Kad, sēžot parkā, uz dancotājiem skatoties un ar odiem un miegu kaujoties, laiks jau stipri pāri pusnaktij, jūtu, ka vislabprātāk tagad atrastos mājās un savā gultā. Bet šoferītis Viktors brauks tikai balles beigās, mēs viņu uzmanām, lai nepaliekam kājiniekos. Tepat netālu viņš grozās, nedejo, vēro. Bet viņa meitene visu laiku danco ar citu puisi. Un tik smejas un runā, un abi joko. Būs kaušanās? Balle tuvojas beigām, kad pēkšņi ziņa – Viktors brauks tūlīt, nekavējoties. Ko tuvumā redzam, tam pasakām, un laižam steidzīgi uz auto stāvvietu pie skolas. Uzrāpjamies augšā, atskrien vēl dažas meitenes, pie kabīnes grozās Andris – viens no lielajiem kolhoza puišiem. Ātri un dusmīgi piesteidzas Viktors. Klātpienācējas saka – jāpagaida, nāks vēl tas un tas, un… Viņš neklausās un neskatās, viņš ielec kabīnē un no visa spēka aizcērt durvis. Blakus no otras puses ieklūp Andris. Mašīna tik strauji uzsāk braukšanu, ka mēs augšā knapi noturamies sēdus uz koka beņķiem. Nepagūstam attapties, kad smagais kravas auto, tikai nedaudz piebremzējot, griežas ārā uz šosejas, un mēs ar švunku sakrītam gar vienu bortu. Ha – hā! Cik jautra braukšana! Un ātra! Ātrums pieaug, mēs joņojam pa ceļu lejā, kur ir tilts pār Zasas upīti un kur šoseja spēji griežas pa kreisi kalnā. Netiekam ne kalnā, ne pa kreisi, iegāžamies taisni upē ar visām tilta margām no vairāku metru augstuma.
Kritiens ir drausmīgs. Esmu pie pilnas apziņas un ar šausmām saprotu, kas notiek. Milzīgs un nenovēršams spēks triec mani nebūtībā. Tumsa šalc un brakšķ, ne pakliegt, ne pagriezties, ne pieķerties kaut kam, tūlīt mana mugura un pakausis sašķīdīs pret… Vai tiešām tas ir viss?! Vai patiesi tā beigsies? Kāpēc?! Tik skaudrs žēlums tais dažās sekundēs, tik neizsakāms, tik plosošs izmisums – ka nekā vairs nebūs …
…atjēdzos uz muguras zemē, man blakus augšā pret rītausmas debesīm lēni un bez skaņas griežas milzīgs un draudīgs smagās mašīnas ritenis. Momentā ieslēdzas instinkts: prom, ātrāk prom, tā mašīna tūlīt uzgāzīsies un mani nospiedīs! Prom! Kaut velšus, kaut rāpus, ātrāk! Bet pakustēties nespēju. Pat paelpot nevaru. Panikā kampju gaisu vēl un vēl, līdz ar skaļu gārdzienu izdodas to izgrūst no krūtīm. Pārtrūkst nāvīgais klusums, tuvumā sadzirdu tikko jaušamu kustēšanos, tad sāk skanēt vaidi un kunksti. No blakus esošās aptiekas mājas šurp steidzas cilvēki, bet attāli dzirdams, ka parka estrādē muzikanti spēlē ,,Projām jāiet…”. Tālākais neskaidrs un saraustīts. Visas esam dzīvas. Es esmu dzīva. Ātrās palīdzības mašīnā dakterīte runā ar mani un māca elpot. Sekli izdodas, bet, dziļāk velkot gaisu, tas iesprūst un ļoti sāp. Elsoju skaļi un juceklīgi kā noskrējies suns, pārņem drebuļi. Sāk sāpēt arī citas vietas, arī nātru sadzeltās, jo tikām aizsviestas šaurās upītes otrā krastā, kur leknajā un mīkstajā zemē kupli nātru puduri. Smagie koka soli nokrita un izjuka drusku tuvāk – uz daļēji izžuvušās gultnes akmeņiem. Kad mūs ved prom, abos krastos un uz tilta ar nolauztajām margām vēl stāv satrauktu ballētāju pulciņi. Zemāk paliek automašīna ar visiem 4 riteņiem gaisā, ar priekšgalu uz to pusi, no kurienes braucām.
Man traki nāk miegs. Gribu tikai gulēt, bet Jēkabpils slimnīcā mani kaut kur stumj uz šauriem un čīkstošiem rateļiem, visu ko prasa, vienubrīd pie gultas sēž izmeklētājs formā un uzdod jautājumus. Ierodas mamma, un vēlā pēcpusdienā ar kaut kādu vieglo mašīnu braucam mājās, jo lauzts man nekas nav, esmu starp visvieglāk cietušajiem. Anita un vēl dažas meitenes paliek slimnīcā diezgan ilgu laiku, ārstē smadzeņu satricinājumus, lauztās ribas un citas traumas. Mājās turpinu gulēt visu nedēļu, sāpes un zilumi parādās arvien jaunās vietās. Drausmīgas ir pirmās naktis. Tiklīdz aizmiegu, nāk murgi: es slīkstu, degu, mani sit, žņaudz, dur un šauj, es krītu aizās un bedrēs, bet pamosties nespēju. Trūkstos ar kliedzienu un baiļu sviedriem. Un milzīgu laimes sajūtu, aptverot, ka esmu dzīva un drošībā. Pamazām tas viss pāriet. Vienīgi kreisajā gurnā sāpe iedur kā atgādinājums vēl vairākus gadus, kad straujāk pagriežos. Kādā brīdī pavīd pavisam jocīga doma: cik labi, ka es biju tajā mašīnā, citādi tagad mani mocītu neziņa, kā man tas brauciens būtu beidzies. Tagad skaidri zinu, ka paliku dzīva.
Ar 1. septembri uzsāku mācības Zasas vidusskolā.