noskatījos filmu “Dvēseļu putenis”.
Pēc tam, kad iepriekšējā vakara ērģeļkoncerts atrāvis vaļā visas manas dvēseles stabules, šī filma iebrāzās kā speldzīgs putenis dziļi noglabātās brūcēs: manās, mana brāļa, tēva, vectēvu, viņu tēvu un vectēvu, brāļu, māsu, sievu, māšu un līgavu brūcēs; kā mana mazdēliņa vēl neskartajā kolektīvās atmiņas brūcē.
Daudz bija dzirdēts, cik filma lieliska, bet nebiju gatava, ka redzēšu labāko kino, ko jebkad esmu redzējusi. Šis darbs ir tik ĪSTS, tik personisks, latviskajai patībai tik svarīgs, ka grūti pat uzrakstīt, kur nu vēl runāt.
Es daudz slēpņoju. Slēpņojot ir būts laikam jau visās Latvijas vēsturē nozīmīgās kaujas vietās; slēpņu aprakstos izlasīti stāsti un fakti, ko līdz tam nezināju vai zināju pavirši. Kauju un karavīru apbedījumu vietās vienmēr pārņem milzu skumjas, žēlums, pateicība un pazemība; vienmēr domās, bet visbiežāk – skaļi – pasaku kritušajiem to, ko tobrīd gribas pateikt. Bet tagad šādu vietu apmeklējums – kaut vai tikai, lai atrastu slēpni – būs ar puteni stabulē. Tāpat jutīšos, mežā uzejot vairs tikai knapi samanāmus ierakumus, klausoties latviešu strēlnieku dziesmas…
Ja nu kāds eiro ir bijis Latvijas simtgades vērts, tad šis tūkstoškārt! Varētu nebūt salūti, mierīgi varēja iztikt bez apdullinoši dārgiem, bet apšaubāmas kvalitātes koncertiem un tūkstošiem citu pasākumu. Pietiktu, ja būtu šī filma – cieņpilnāku pateicību par mūsu brīvību nevaru iedomāties!
Noliecu galvu latviešu strēlnieku priekšā. Paldies Aleksandram Grīnam! Ja varētu – apskautu. Milzu paldies režisoram un visai radošajai komandai par ĪSTUMU,- par stāvēšanu pāri “Rīgas sargu” spēĻfilmiņas līmenim. (jā, uzskatu, ka RS veidotājiem pēc DP vajadzētu ielīst pagrīdē). Paldies daudzajiem brīvprātīgajiem, ka jūs to izturējāt! Paldies aktieriem, ar kuriem bijusi tā laime epizodiski vai pat gadu garumā strādāt, radīt, “plānot”, un būtu bijis milzu gods šīs filmas tapšanas laikā jums kaut vai pienest ūdeni.
Jūs visi kopā izstāstījāt, kāpēc mans mazdēliņš var augt un laimīgi smieties brīvā, neatkarīgā valstī, un kāpēc es atļaujos ticēt, ka viņam nebūs iemesla karot par savu Dzimteni. Visiem līdz pazemībai patiess PALDIES!!!!
Ar puteni dvēseles stabulēs,
Guna
P.S. Tiem, kas nav redzējuši, gribētu ieteikt: aizejiet uz īstu kinoteātri, jo svarīga ir arī telpas un skaņas klātesamība, – izcilais, Oskara vērtais skaņu celiņš, ko mājās pie televizora vai kultūras namā ar divām priekšējām tumbām nav iespējams izbaudīt.