Vēstule Marijai

          2020. gada 18. aprīļa naktī pārstāja pukstēt mūsu mīļās literātes, žurnālistes, sirdsgudrā cilvēka un šarmantās dāmas Marijas Anmanes sirds. 23. aprīlī – tieši pa Jurģiem – pavadīsim viņu uz mūža mājām.

Esi sveicināta, Marija, lai arī kur Tu tagad būtu! Pasaule ir noslēpumu pilna, to mēs redzam visapkārt, un arī Tevi nu aizsaucis lielais Noslēpums. Kādam tas varbūt šķitīs nosodāmi, bet manā prātā Tu nesaisties ne ar vienu skumju domu, pat tagad ne. Kopš Tevi esmu pazinusi (tie ir gari un ilgi gadi, kas tagad tos vairs skaitīs, kad laikam ir milzu vērte un nav vairs vērtes!), Tu vienmēr esi izstarojusi kādu gaišu un priekpilnu siltumu, atbilstošu savam vārdam.

Kad pēc jaunības atkalsatikāmies 90-desmito nabadzības viducī, Tu strādāji grāmatnīcā. Ko tik Tu nestrādāji, kamēr vien varēji strādāt, jo Tev augstprātība attiecībā uz darbu nepiemita! Un Tu rūpējies, lai tā nepiemistu taviem bērniem un mazbērniem. Tu cienīji Dabu, cilvēkus un lietas. No Tevis varēja mācīties cieņu pret vērtīgām lietām: bieži vien – ne jau naudiskā izteiksmē, bet darinājuma izteiksmē. Mīlestības izteiksmē. Gaumi. Tev arī pašai patika darināt un lepoties ar darināto gan draugu, gan tuvinieku kopbūtnes brīžos – vai tas bija skaists apģērbs, vai veiklu roku darināta kartiņa, vai mīļa mājlieta. Tieši Tu biji tā, kas mani  uzrunāja pievienoties Tukuma literātiem, kad vienkāršā kafejnīciņā apmainījāmies ar saviem dzīves un kaķustāstiem. Tu teici “…, tam būs darīšana ar mani” manas dzīves grūtākajos brīžos.

Tu piederēji tiem retajiem, ar kuriem var nesatikties, bet satiekoties turpināt no pēdējā  jautājuma. Uz tava balkona malkot kafiju vai vīnu, un raudzīties bezdelīgās. Kur svarīgais un nesvarīgais ir vienādi. Arī vārdos. Ar vārdu Tu prati ceļot. Vārda ceļš Tevi veda pie cilvēkiem un citiem ceļiem, bet sarunas ar cilvēkiem un notikumiem – pie stāsta. Arī ar mums un par mums – literātiem, kuru dvēselēs iemīt visi vecumi, jo katrs nezināmais vārds ir katra zināmā vārda turpinājums. Vārda vajadzībai Tu nekad neatteici. Un citām vajadzībām, kur roka jāpieliek, arī. Tu biji vienmēr priecīga būt klāt. Uzklausīt un nodot tālāk izstāstītos stāstus. Un izvadot, kaut pār dzīvokļa slieksni, nekad neaizmirsi novēlēt labu ceļu, apjautāties, vai viss ir, vai vēl kā nevajag?

Mēs, tavējie, tagad  Tev sakām: “Lai tajā ceļā, ko nezinām, viss Tev, Marij, ir!”  Kad ar atmiņu gaismas ātrumu atkal lēks rīta un vakara zvaigzne, no zemes balkona debesīs raugoties, domās vēl parunāsim. Jo nav ne pagājības, ne mūžības. Viss ir tuvu klāt. Viss ir Viens, kas tikai pievienojas citam vienam.

Marijai

***

laiks paklusēt
– – –
laiks
ar Mariju paklusēt
šajā klusuma brīdī
uz mums runā
Dievmāte

/Gvido Drage/

***

Ak, Marija,
Kāpēc tik klusi
Tu aizsteidzies
Uz tālo,nezināmo pusi,
Kur gaisma baltā
Pār Tevi mūžam līs,
Un visas sāpes klusi dzīs.

/Anna Jurševica/