“Jaunrade” laikam būs tas vārds, kurš lielā mērā raksturo ne vien latviešu inteliģenci, bet visu tautu kopumā. Un laiks arī tagad tāds: ne tikai steidzīgs, nervozs un spriedzes pilns. Tiklab arī drosmīgs, atļaujošs, iedvesmojošs. Cilvēki pusmūžā stājas augstskolās, dibina firmas, iekopj strausu fermas, sāk dejot stepu… Uzdrīkstas darīt lietas, kas pirms tam likušās neiespējamas, līdz ar to padarot interesantāku ne vien savu dzīvi, bet iedvesmojot arī apkārtējos.
Piemēram, izdod dzejoļu krājumu.
Prātā nāk agrāk dzirdēta anekdote: kāds paziņa otram jautā “Vai klavieres spēlēt proti?” Uzrunātais padomā un atbild: “Nezinu, nekad neesmu mēģinājis”. Varbūt līdzīgu jautājumu nesenā pagātnē Anna uzdevusi pati sev, klavieru vietā liekot ,”rakstīt dzeju”, un nolēmusi, ka vajag taču vienreiz pamēģināt!
Ar piesardzību un lielu uzdrīkstēšanos pirms dažiem gadiem Anna Jurševica atnāca uz Tukuma Literātu apvienību, nolasīja vairākus dzejoļus. Tika iedrošināta turpināt, ātri iekļāvās kolektīvā, ar prieku līdzdarbojās pasākumos un braucienos. Nu mēs turam rokās viņas pirmo dzejoļu krājumu un draudzīgi-biedriski-kritiski to pārlapojam.
Tie patiešām ir svaigi dzejoļi, nevis bailīgi no atvilknēm izritināti jaunībslaika neveiklie mēģinājumi. Līdz ar to kopējā noskaņa ir viengabalaina, rāma, nesteidzīga, tas ir pieredzējuša cilvēka nosvērts skatījums uz dzīvi. Dzejoļu izkārtojumam izvēlēts tradicionāls, labi pārbaudīts paņēmiens, rindojot gadalaiku mijas secībā, katru ceturtdaļu iesākot ar atbilstošu dabas fotogrāfiju. Tikpat labi varētu strukturēt pēc emocijām, krāsām, noskaņām vai kādas citas iekšējās topogrāfijas, kura zināma vien autorei pašai, bet kam labprāt sekotu arī lasītājs. Skaidri nojaušot, ka sekos vēl kāda grāmata, novēlu Annai apzināti kļūt netradicionālākai, rotaļīgākai, pat… acumirklīgākai, jo atskata pagātnē ir gana daudz šajā ”Sudraba” krājumā. Šobrīd dzejoļi uzrunā ar mieru, mīļumu, latviskumu, dabas izjūtu.
Anna, man par pārsteigumu, izrādījusies ziemmīle! Dvēselei prieku vajag/ baltu un tīru,/ tas nekas, ka aukstu,/ toties dimantiem piebārstītu. Vai …sarmotiem kokiem/ kā sudraba nītīm… Arī Liels ezers debesu vidū,/ apkārt ledus salūzis balts… Izskatās, Annu nebūt nedzen kokā īsās, drēgnās ziemas dienas, gaismas un vitamīnu trūkums, ka tikai sniegs! Baltuma motīvs caurauž arī vairākus ziemai nepiesaistītus dzejoļus, kuros sastopam kalnus, gaismu, ziedus.
Krājumā ietverti ievērojami daudz veltījuma dzejoļu: mātei, skolai, “Zemdegām”, dēlam ar vedeklu, mazdēlam. Annai sāpējusi arī mūziķa Frīdenberga pāragrā nāve. Pateicības vārdu labiem cilvēkiem nekad nav par daudz.
Dzejas recenzijās nereti lietotais jēdziens “liriskais varonis”, manuprāt, īsti neattiecas uz Annas sarakstīto, jo prasa distancēties, pat atsvešināties no paša autora. Kaut vai rindās Noremdini manu prātu,/ lai tas nelien pažobelēs vai Liktens smej/ pie sevis klusi/ re kā sevi sasējuši, arī …domas pinas/ dienas stērbelēs skaidri jūtama viņa pati.
Ikviens dzejolis, lai cik dvēselisks tas būtu, tomēr izrādās arī tehnisks bruvējums. Jo sastāv no rindām, atskaņām, ritma, izteiksmes līdzekļiem. Latviešu dzejā tradicionāli sveces, logu rūtis un lāstekas RAUD. Tā tam būs būt, un nerakstiet neviens, ka šie priekšmeti svīst vai puņķojas! Ja atskaņas, tad visdrošākās ir: balts-salts, nāks-sāks, stāv-blāv un citas, kas migrē no grāmatas uz grāmatu kā siseņu bari. Vajadzīga liela paškritika, lai savus tekstus daudzmaz pasargātu no klišejām. Lai tas izdodas arī Annai Jurševicai,- lai dzimst daudzi tikpat trausli, nepieradināti dzejoļi kā “Vīzija” krājuma 13. lappusē.