Nu kļuvis skaidri redzams: Lielais Nezināmais ir tā iekārtojis, lai, atceroties Imanta Ziedoņa velna vārdus, secinātu: “Tā pasaule, kas Dievam un kas man, tā īsti nav nemaz vēl sadalīta.” (kr. Kā svece deg). Vecāki zvana radio ēterā psihoterapietam un izmisuši jautā, ko darīt, ja viņu bērns grasās kārties. Kaut arī viņi visu centušies nodrošināt, pat pametuši ērto dzīvi lielpilsētā un, bēgot no covid, pārcēlušies laukos pie dabas. Un arī speciālistam īsti nav ko atbildēt, jo nav līdz galam skaidrs, kas notiek tādā prātā… Jaunā pasaules nekārtība, kas apkārt iestājas un kurā var notikt jebkas, sāk ļodzīt dzīvju garīgos balstus un dzīves uztveri kardināli. Ja garīgie balsti ir deletēti, bet atlikums turas vien naudas un karjeras alkās, apziņas, kas balstītas vienīgi lietišķās prasībās un izklaidē, krīt kā revolucionārajā dziesmā “un pilis kritīs, troņi grūs!” Redzam, ka sauklis “būs labi tikai tad, ja būs apjomīgi finanšu līdzekļi!” – kļūst aizvien apšaubāmāks. Cilvēks bez gara piepildījuma un darba, kas atrauts no radīšanas (nav svarīgi – ar rokām vai galvu), psiholoģiski vairs netiek galā ar sevi. Un finansiālo resursu aizņemšanās no nākotnes, ko arī nevarēs turpināt bezgalīgi, daudz šai jomā nelīdz.
Jau 19. gs. brāļi Grimmi, vākdami pasakas, ievēroja: jo vairāk labumu ienāk sadzīvē, jo mazāk ļaužu pilnajās istabās paliek to stūru, kuros kāds varētu ko būtisku un interesantu izstāstīt.
Prese raksta: “Psihoterapeiti, neirobiologi pauž aizvien lielāku satraukumu un kongresos aizvien skaļāk runā par to, ka cilvēki vairs nezina, ko iesākt, kad paliek vienatnē ar sevi. Neprot veidot nekādu savu domformu vai iztēles pasauli bez ekrāniem. Cilvēka dvēsele tiek iesprostota tīklā, no kura grib izrauties. Vārds brīvība tiek totāli devalvēts (tas ir – pārvēršas visatļautībā). Cilvēki viens otru uzlūko kā izmantojamus robotus. Neprot novērtēt savu esību, jo domā, ka aizvien vairāk dažādu baudu ir pats svarīgākais dzīvē. Lasīt te
Tā nu šī jaunā laika paradigma jau pastāv kā process, kas diemžēl pārklājas ar veco paradigmu. Un ļauj arī paša garīgo laiktelpu cilvēkam apdzīvot, kādā veidā nu katrs vēlas. Bet izrādās, ka pastāvēšanai vajadzīgā domāšana piekrauta kičiem, un izaicinājumu pieņemšana izrādās vien agresīva pašapliecināšanās ar patērniecisku ievirzi. Tie, kas līdz šim komandējuši vai vismaz gribējuši komandēt visas parādes, pēkšņi atklāj Jūnasona radītā Alana Karlsona īso patiesību: “Viss ir tā, kā ir, un viss būs tā, kā būs.” Uznirst atklāsme: kaut arī dievs ir daudzdimensionāls, velns braši soļo gar pasaules malu. Nu, izrādās, arī dabaszinātnes vairs nevar turēties tikai pie vecajām paradigmām, lai sevi nekompromitētu.
Pāvila 1. vēstule korintiešiem teic: “Uz pirmā pakāpiena ir zināšanu vārds, augstāk – gudrības vārds, bet – vēl augstāk – ticība un saziņa ar mīlestību, kas iedibina kontaktu ar jebkuru dzīvo būtni.” Ir ne mazums ļaužu, kuru gars ir atvērts visumam, bet retais to afišē, jo tas draud ar izolāciju.
Tagad redzam, ka Rietumu filozofija strauji zaudē savas pozīcijas, virsroku ņemot Austrumiem. Dzīvošana pēc gara likumiem pamazām kļūst prioritāra. Tas līdzinās renesanses laika sākumam, kad pilnīgi mainījās pasaules uzskats, nepretojoties, bet iekļaujoties plūdumā bija iespēja atrast sev vajadzīgo. Tas nozīmēja sastapšanos ar savu spēku un spējām būt dārzniekam, kuram jākopj dieva dārzs, kopjot pašam savējo. Tāpat arī šodien – jādzīvo ar domu, ka nekas nevar mainīt mūsu dievišķo pamatu, radošo dzirksti mūsos – vai nu mums tas patīk, vai nepatīk. Jāatceras, ka mūsos kā cilvēkos no dabas visos apstākļos pastāv iespēja izprast situāciju, uzturēt paša garu, palīdzēt vēl kādam, sarunāties ar savu dvēseli, mācoties ticību, cerību, mīlestību.
Dažādiem ezotēriskiem virzieniem viedas piesaukšanai pašlaik grūti šajā plaknē ierotīties, jo tie nevar pielāgot senos rakstus veidojošo apziņas stāvokli mūsdienām. Arī garīgie koncepti tagad jāveido jauniem izteiksmes līdzekļiem, atbilstoši katra cilvēka iekštelpai, jo kolektīva garīga telpa, ar retiem izņēmumiem, nav iespējama. Taču krīzes brīžos ne pasaule, ne Zeme, miljoniem cilvēku kaut ko vienu domājot, nevar palikt neietekmētas, jo holistiski visas apziņas domu enerģijā ir vienotas. Garīgos procesus un to pozitīvās vai negatīvās sekas kopējas rīcības noliedzējiem nav tik vienkārši izskaidrot kā fiziski redzamu faktu, ka šļūcošs ledus blāķis tūlīt kritīs no jumta.
Liela ietekme šajos procesos ir arī sektantiskajai domāšanai: ja gribi piedalīties, domā kā mēs! Citādi tevi izmetīs. Tiek aizmirsts, cik būtiski ir personīgās gribas nosacījumi brīvajā izvēlē: ar norādīšanu, likumiem, piespiešanu nepietiek, lai cilvēks mainītos – to ir katram pašam jāgrib, jāvēlas, jāmeklē, jāinteresējas, pat jāārstējas.
Ja visa apgūstamā viela pieaugšanai kopš agras bērnības tiek virzīta uz komfortablām interesēm un izklaidi ārpus smadzeņu piepūles, cilvēks, pat gribēdams, neko vairs nevar ne atcerēties, ne iemācīties. Cik gadu desmitus jau skolēns iet uz skolu (kur skolotājs hierarhiski nolikts “zem skolēna”!) tāpēc, ka vecāki liek? Jo vecāki viņam nav iemācījuši, kāds prieks ir iegūt zināšanas lasot, izzinot pasauli, izpētot ko jaunu. Piespiedu izglītība dvēseli nepaaugstina, tikai vardarbību.
Tajos gadsimtos, kad cilvēkiem rūpēja dzimtas nākotne, aristokrātu ģimenēs runas un rakstu izkopšanā milzīgs laiks tika veltīts ne tikai domāšanas, bet izsmacinātas un diplomātiskas domāšanas izkopšanai, parādot, ka ikviena teiktajam un rīcībai ir noteiktas, arī nopietnas sekas. Mainība “uz augšu”, Raiņa vārdiem runājot, nav iespējama bez liela, individuāla darba ar sevi mācekļa gados un vēlāk godīga darba sabiedrības labā. Šodienas domtelpu veidojošā, milzīgā atkarība no viedierīcēm jau kļuvusi par pašmērķi, un bieži satura ziņā attiecībā uz vertikāli ir pilnīgi tukša. Skolēni vairs sen jau nezina savu vērtību ārpus rokās esošās elektroniskās atribūtikas. Pieaugušie tiecas uz tirgus virsotnēm, bet reti interesējas par garīgu sasniegumu virsotnēm.
N.Rērihs jau pagājušā gs. sākumā atzīmēja: “Nav noziegums, ja cilvēks kaut kam nav gatavs. Noziegums sākas tad, ja cilvēkam iedod zināšanas, kādas viņš nav spējīgs saprast (arī religijā un politikā), bet, neskatoties uz to trūkumu, viņš darbojas norādītajā virzienā. Tieši tāpēc cilvēkiem nedrīkst ļaut piekļūt tādām lietām, no kurām viņi neko nesaprot.”
Ne velti izsenis, lai cilvēki aptvertu neaptveramo, dziļi garīgo, tas tika smalki strukturēts un skaidrojumam doti simboliski nosaukumi, ko nodeva tradīcijās no paaudzes paaudzē. Un cilvēki, saņēmuši tos mantojumā no senčiem, maz interesējās, cik pareizi tie atbilst pēdējiem sasniegumiem katra vēsturiskā laika zinātnē, bet dzīvoja pēc tiem.
Vai varam Šambalu vai baltu viedo, aizmirsto, dabas un Dieva likumu akceptēto gudrību instalēt datoros? Nevaram. Tikai paši sevī. Nezināmās nākotnes vārdā.