Sestdien, 1. decembrī Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā norisinājās jau devītie “Kurzemes prozas lasījumi”. Šogad savus darbus vērtēšanai bija iesūtījuši 18 autori, no tiem pieci tukumnieki. Uz lasījumiem klātienē gan devās četri – Ilga Liepiņa, Krišs Grunte, Gvido Drage un Guna Roze. Diemžēl Rolandu Bulu mājās atstāja pirmā sala iesnas.
Lasījumu maģija
Kāpēc rakstošajiem vajadzīgi prozas lasījumi, ja reiz teksta un lasītāja attiecības ir intīms process? Tas ir līdzīgi kā sporta spēles rezultātu uzzināt no avīzes vai skatīties pašu spēli. Klātbūtnes, dzīvā nerva sajūta, autora intonācija – to nevar dabūt, lasot grāmatu. Un, ja festivāls “Prozas lasījumi” notiek reizi gadā, tas nav par biežu, lai klātbūtne kļūtu lieka. Tāpēc mēs rīkojam arī Tukuma prozas lasījumus, tāpēc tukumnieki jau septiņus gadus piedalās Kurzemes lasījumos, un, ja paveicas – lasa savus darbus arī festivāla galvenajā programmā.
Otra lieta, kas svarīga autoriem,- prozas lasījumos jūt vietējās rakstniecības kopējo noskaņu, aktuālās jeb modes tendences. Jo pat nozares presē publicējamos darbus atlasa redaktori, kurpretī lasījumos – ko autors ir atnesis, to lasa. Šogad “valdošie vēji” bija nostaļģiski; pagātnes vētīšana, tās atspīdumi tagadnē, bet gandrīz nemaz fantastikas, erotikas un vēstures, ko pārmaiņus varēja dzirdēt iepriekšējos gados. Cilvēku attiecību psiholoģija joprojām ir aktuāla, taču šogad tā “lien dziļāk zem ādas”, kas, protams, ir interesantāk, nekā sekot ārējām emocionālām izpausmēm. Un vēl šogad stāstos bija vairāk humora un pašironijas, kas, iespējams, nozīmē, ka dzīvojam reālā vai nosacītā ārpuskrīzes periodā, jo nevar noliegt, ka apstākļi, kādos atrodas rakstnieks, nevar neatspulgoties viņa darbos.
Kurzemes lasījumos šogad manījām vismaz sešas “jaunas sejas”, kopējam dalībnieku skaitam nemainoties, tātad notikusi paaudžu maiņa. “Kurzemes prozas lasījumu” žūrijā šogad bija: rakstnieces Kristīne Ulberga un Laimdota Sēle, dzejnieks, tulkotājs un publicists Jānis Vādons, dzejniece Ieva Rupenheite un Ventspils bibliotēkas vadītāja Astra Pumpure.
Debitanta piezīmes – vērtē Krišs Grunte – Tukuma Raiņa ģimn. 12.kl. skolnieks:
– “Tukuma prozas lasījumi” mani pārsteidza par visiem simts. Daudzveidīgi, oriģināli, interesanti, humoristiski darbi, kas lika noprast, ka mūsu novadā ir cilvēki, kuri raksta, kuru grāmatas gribas izlasīt. Piemēram, humoristiskās frāzes Ilgas Liepiņas stāstā “Pelnu diena” ļāva smieties vēl pēc pasākuma. Gvido Drages darbs “Vēl augstāk, vēl zemāk” paver vārtus uz mīlestību, kas var būt tik spēcīga, kā rēta no verdoša ūdens saskares ar ādu. Gunas Rozes stāsts “Izvēles brīvība”, kura nobeigumā ir kaut kas no Blaumaņa raksturīgajām iezīmēm un noslēpumainība. Darbs, kurā strādāts ar simboliem, kas tieši šo prozu atšķir no citām. Tukumnieki mani pārsteidza negaidīti.
Nebiju domājis piedalīties “Kurzemes prozas lasījumos”, bet, Gunas Rozes virzīts, bīdīts, ierosināts, mudināts, nonācu Ventspilī, par ko es esmu viņai pateicīgs. Te lielākais piedzīvojums bija milzīgā literārā un autoru daudzveidība! Pārsteigums bija atkal satikšanās ar Ēriku Vilsonu, kurš šoreiz pats lasīja savu prozu, kas kā viņš saka “sasaistās nedaudz ar manu darbu”. Pārsteidzoša bija situācija – paziņojums, ka lasīšanas laika limits mainīts no 10 minūtēm uz 5. Prātā domas mētājās, ko tagad darīt, bet beigu beigās viss nokārtojās – atradu risinājumu. Prozas lasījumi – tā ir pieredze, kurā gan vari satikt rakstniekus un vienkārši kolosālus cilvēkus, gan saprast savus vājos punktus, priecāties par citiem un būt pārsteigtam arvien vairāk.
Īsumā par tukumnieku darbiem – Tukuma prozas lasījumu žūrijas vērtējums
KRIŠS GRUNTE „ Ir lielākoties atmiņas”
Interesanti savīta realitāte un fantāzija. Stāsts ir melodramatisks tieši tik ļoti, lai to sauktu par pašpietiekamu. Garstāsta vai romāna vērts sižets, kuru varētu skaisti izvērst, padziļinot varoņu psiholoģiju. Autoram ir bijis svarīgi uzrakstīt šo stāstu un ielikt tajā tieši šādu finālu, it kā par piemiņu kādam, kas patiešām ir aizsaulē, bet pēc kā ir palikušas skaistas, skumjas un ļoti saldas atmiņas. Fascinē nedaudz sapņainā intriga – vai mīlestība ir notikusi Kārļa galvā vai arī realitātē. Tā ir stāsta labākā daļa. Darbs, kas veicina līdzpārdzīvojumu – varoņi un notikumi neatstāj vienaldzīgu. Strādājot ar šo tekstu, var izveidot ļoti labu stāstu.
ILGA LIEPIŅA „Pelnu diena”
Ideja lieliska, sižets – fantastisks. Šķiet, ka pat loģiski un ļoti ticami salikti psiholoģiskie akcenti. Oriģināls ir pats modelis – ģimene, kurā katram ir “smalkā kaite”, bet tverama, pavisam reālistiska, ar simbolisku, freidisku garšu. Protams, bomzis šīs ģimenes pagalmā kā sargsuns ir zināms pārspīlējums, tomēr simbolisks. Varbūt tā ir arī vājākā vieta sižeta uzbūvē,- kompozīciju vajadzētu virzīt uz kulmināciju, bet pirms tās pietrūkst dinamikas, kāpinājuma. Stāstam vēl jātiek cauri apstrādei – gan literārai, gan detaļu un paskaidrojumu veidā, lai ir pavisam ticami, lai nešķiet nedaudz sasteigtas ainas un situācijas. Taču lasīt ir aizraujoši jau tagad, kas ir ļoti laba zīme! Ir arī zināms nobeigums – pieturas punkts, aiz kura var aizķert vēl kādu epizodi vai ainu, kas lasītāju atstātu pavisam mēmu.
GUNA ROZE “Izvēles brīvība”
Asprātīga, interesanta ideja, ar pieteikumu uz antiutopiju, ko inspirē vismaz Džordža Orvela romāns “1984”, bet visvairāk tomēr mūsdienu šovu arvien pieaugošā visatļautība un tehnoloģijas, kas ielaužas psihē, domāšanā, izvēles brīvībā… Parādās arī karjerisma problēma – tikai to grūtāk nolasīt. Stāsts ir piesātināts un sāp par mūsdienu cilvēku, tāpēc tā ir fantastika, kāpinot līdz pārdomu absurdam, nevis tehniskai ticamībai. Zelta rūdas gabals, kas prasās tikt attīrīts un papildināts ar nedaudz skaidrākiem, kāpinātākiem motīviem – kas tad ir galvenā varoņa problēma? Jo norises ap to ir ilgstošas, kamēr viņa prāts risina “izvēles brīvību”. Ticams, ka tas var kļūt par latviešu literatūras antiutopijas paraugu prozā ar visjaunākajām reālijām topā.
GVIDO DRAGE „Vēl augstāk, vēl zemāk”
Vai tas ir fragments? Varbūt spēcīga skice? Jo gribētos lasīt vēl. Stāstiņam arī derētu vēl kāda rindkopa nobeigumam. Vai sākumam. Ir sajūta gan, ka autoram dabiska ir tieši šī izteiksme, kuru nevar gluži ielikt jebkurā citā sižetiskā rāmī: svarīga ir sadzīviskā drāma, melodrāma un nedaudz arī traģikomiskas notis, kas iezīmē divu tēlu attiecību vēsturi. Nekāds romāns te nav nepieciešams, tā ir rūda, no kuras ar maziem papildinājumiem varētu sanākt ļoti labs stāsts veselam ciklam – piemēram, par dzīves nepanesamo kosmiskumu vai par kosmosa vieglo sadzīviskumu.
Īsumā par pārējiem – tukumnieku vērtējums
ĢIRTS MAIZĪTIS “Darba piezīmes”
Autors, kurš strādā veikalā “Alk Outlet”, varbūt tikai nesen ķēries pie rakstniecības, toties savu sacerējumu, kas tiešām atgādināja alkohola pudeļu etiķetes (katrā izzīmēts tās pircēja portrets), lasīja vieglā, atraktīvā manierē, to vietām pārtraukdams ar mirkļkomentāriem. Pašironija (“pat neņēmos tādu burvību ar savu nabadzīgos vārdu krājumu aprakstīt”) ļāva lasījumu uztvert kā jautru gabaliņu iz darba dzīves, ko nolasīt draugu pulciņā.
LAURA MIERKALNE “Piecu kraukļu koks”
Stāsta fragments, lai arī no žūrijas puses saulītē celts, ziemīgo pēcpusdienu iekrāsoja ar papildu rezignāciju (Vardnica.lv: psihisks stāvoklis, kam raksturīga samierināšanās ar savu likteni, padošanās kam nenovēršamam, ticības zaudēšana saviem spēkiem, mērķiem u. tml.), pārdomām, dvēseles stūru izzināšanu. Poētiska valoda (mājas kā labirinti, kas bruka no pārpilnības) un citas literāras kvalitātes neitralizēja sižeta trūkumu. 3. vieta žūrijas vērtējumā.
INGRĪDA ZAĶE “Ābolīši”
Stāsta darbība notiek mūsdienās, vietējos apstākļos, ar parastiem ļaužiem, ceļmalas bodīšu tirgotājiem. Aprakstītajā vietā atpazinām Pūres tirdziņu. Tirgotāju tēlojumam atvēlēts daudz vietas, lietojot spilgtas detaļas, vietvārdus un vecvārdus (pidele, smilšaine, vellapēda). Diemžēl pietrūka laika lasījumam, autorei nācās stāstu brutāli īsināt, tāpēc klausītāji uzreiz tika iemesti beigu ugunsgrēka liesmās.
GUNDEGA REZEVSKA “Es laižu tevi vaļā”
Pagājušā gada lasījumu uzvarētāja. Liriska valoda, nesteidzīgs vēstījums par Zemgus pastaigu ar Sinilgu kādā svētvietā, kuras apraksts atbilst Pokaiņu mežam. Šo gribētos saukt par ļoti latvisku stāstu un izlasīt aci pret aci ar tekstu
ĒRIKS VILSONS “Citronu zeme”
Stāstam pārdomāta kompozīcija, spilgti tēlu un vides raksturojumi. Temats daudzkārt tiražēts,- kā jaunieši savulaik centās izsprukt no karadienesta padomju armijā, simulējot psihiskas slimības, un daudziem tas arī izdevās. Stāsts – uzvarētājs – autoru balsojumā.
LIGITA PAEGLE “Īpašais cilvēks”
Stāsta sākums likās intriģējošāks par turpinājumu, būtu gribējies kādu negaidītāku atrisinājumu. Labi attēloti personāži, pūļa uzvedība (ļautiņu cunami), nedaudz ironijas par nezūdošo interesi misticisma lauciņā (aizsaules antena) ļāva iejusties autores radītajā. Bet arī šo stāstu lasot nācās īsināt.
IVETA SALGRĀVE “Mūsu māte”
Vēl aizvien aktuālā problēma ar čekas maisu “virināšanu” un jautājumu, ko atvēršana nodarīs ikvienam iesaistītajam? Gan tam, kurš iekšā, gan citiem, kas ārpusē… Lielisks nobeigums. Stāstam, protams.
RODŽERS DE KŪRS “Sala”
Absurda komēdija. Sižets neizceļas ar oriģinalitāti, taču klausoties aizmigt nevarēja. Ja ir tikai divi personāži (ak jā, vēl arī lielais otrā plāna aktieris – lācis), gribējās izvērstākus raksturus, asākus dialogus, kāpināt emocijas atbilstoši absurdajiem apstākļiem, kādos autors nolicis savus varoņus. Tomēr klātesošajiem stāsts patika un ieguva dalītu 3.vietu autoru balsojumā.
OSKARS ZVEJS “Nejaušais garāmgājējs”
Viens no mūsu favorītstāstiem (3.vieta autoru vērtējumā), pateicoties nesamākslotībai, sirsnībai, humoram, radot noskaņu, kas līdzīga daudzām gruzīnu kinofilmām. Izspēlējot tradicionālo situāciju “gaida vienu, uzrodas cits”, rakstītājs pamanījies radīt savu Mazciema pasaulīti, pateicoties asprātīgām detaļām un labsirdīgai attieksmei pret dzīvi.
AIJA SARMA “Slepkavība Kukūciemā”
Nesen iesākta kriminālromāna sākums, kurā tikko ienākuši galvenie personāži. Uzburta ērmīga, pusreāla vide, ko paspilgtināja dzīvīgi dialogi un atraktīvs lasījums. Lai veicas pabeigt – slepkavību un romānu!
ALISE REDVIŅA “Mušas”
Alise ir autore ar jau zināmu pieredzi. Pirms gadiem pieciem uzvarējusi Kurzemes prozas lasījumos, publicēta “Kontekstā”, arī šoreiz priecēja ar augsta līmeņa literatūru. Stāsta spēks slēpās prasmē uzrakstīt varones sajūtas, aprakstot tikai ārējos apstākļus, bet pašas emocijas vārdā nenosaucot. Varētu teikt E.A. Po ietekme. Autoru balsojumā 4.vietā un pelnīta 2.vieta žūrijas vērtējumā.
RUTA ZIMNOHA “Vērotāja”
Šo autori Kurzemes prozas lasījumos redzējām un dzirdējām pirmoreiz. Stāsts, kurā var manīt daudz personiskā. Tādu grūti lasīt auditorijas priekšā… Spilgti pretstatījumi (briesmīgā skaistule; mīlestības skrandās ģērbusies nabadze), un… nekādu cerību uz laimīgām beigām!
Tukumnieku panākumi
Laikam nav nebijis neviena gada, kad no Kurzemes prozas lasījumiem tukumnieki pārbrauktu bez jebkādām balvām. Reti tās ir galvenās godalgas, bet kāda specbalva mūsējiem ir katru gadu. Šogad Laimdotai Sēlei patika Rolandas Bulas stāsts “Saldā tiesas diena”, viņa pat citēja, viņasprāt, lielisku teikumu no Bulas darba. Savukārt Jānis Vādons atzinīgi novērtēja Gvido Drages rakstīšanas stilu. Protams, jebkura atzinība autoram ir ļoti svarīga.
Mājup braucām ar diviem ļoti augstiem rezultātiem. Autoru balsojumā mūsu debitants Krišs Grunte (Raiņa ģimnāzijas 12. klases skolnieks) ieguva augsto otro vietu. Visvairāk balsu autoru vērtējumā bija Liepājas teātra aktierim Ērikam Vilsonam, kurš, starp citu, bija Tukuma lasījumu pasākuma vadītājs. Bet 1. vietu žūrijas vērtējumā šogad saņēma Guna Roze ar stāstu “Izvēles brīvība”. Tā kā Guna jau bija iekļauta festivāla “Prozas lasījumi 2018” programmā, ceļazīmes turp saņēma 2. un 3. vietas ieguvējas – Alise Redviņa un Laura Mierkalne ar stāstu “Piecu kraukļu koks”.
P.S.
Guna Roze savu stāstu lasīs Prozas lasījumos Rīgā, 6. decembrī pēc 18.00 grāmatnīcā “Nice Place telpa”, Kr. Barona ielā 21a. Ieeja brīva. Vēlāk stāsts “Izvēles brīvība” būs publicēts žurnālā ”Domuzīme” un arī tla.lv.
