Dabaszinību prioritātes laikā humanitāro priekšmetu stundu skaits skolās aizvien sarūk. Nodarbināts mūsdienu cilvēks vairs nevarot atļauties sev greznību lasīt. Nu labi, ja kādam bail no grāmatu fiziskā apjoma, lai lasa Vonnegūta Māte nakts, Kortāsara Citas debesis, Azimova Paši dievi vai 8 rindiņu tautasdziesmu (taču pat tās bez jēgas “tulkojuma” liela daļa vairs nesaprot). Bet bez laika trūkuma mūsdienu jaunās lasītāju paaudzes (te un turpmāk es nedomāju tos skolēnus, kuru sekmes sākas ar 7 ballēm un kuri iegūst vietas valsts olimpiādēs) problēma slēpjas arī citā apstāklī – viņi vienkārši vairs NEPROT ar izpratni lasīt. Jo intelektuāls darbs (pie kāda pieder arī lasīšana) prasa tādu pat piepūli, kā citi darbi, un sliņķi to nedara tāpat kā citus darbus. Un viņi to var atļauties, jo šobrīd sabiedrībā ieviesusies mode slinkumā vainot Izglītības ministriju, skolotāju, programmu un vēl visu, ko vien iespējams atrast, tikai ne pašu slaistu. Tači intelekts ir jāvingrina arī ar lasīšanas procesu, ne tikai datorspēlītēm un aplikāciju aplūkošanu planšetē. Nemitīgi tiek kliegts par laika trūkumu, bērnu pārslodzi, bet ieejiet jebkurā skolā un paraugieties, ko skolēni dara brīvajās stundās! Ja kaut šīs 40 minūtes pavadītu nevis norakstot mājas darbus, grūstoties un blenžot telefonā, varētu izlasīt jaunāko stāstu vai pat kaut ko no Hemingveja.
Mūžīgi visur tiek pārmests klasikai: tā atbaidot bērnu no lasīšanas, bet to taču sen vairs skolā neliek lasīt no vāka līdz vākam – ir jāzina galvenās nostādnes laikā un telpā, kuros šie darbi radušies, sižeta līnijas, varoņi, ētiskās un estētiskās vērtības, izlasot labākos, interesantākos fragmentus, un tad – ja ieinteresējies – lasi visu, vēl piedevām augstāku vērtējumu saņemsi! Un vēl viens iemesls – daļa nākamo lasītāju pat nepūlas būtisko atmiņā paturēt, reproducēt, par darbu ar informāciju intelekta kopšanā nemaz nerunājot. Dažs labs nekad nav redzējis lasām savus vecākus, līdz septiņiem gadiem par grāmatām dzirdējis un līdz padsmit gadiem nav bijis teātrī.
Sen jau skolā skolotāji nemāca, ka mākslinieki vai rakstnieki ir kādas pāri stāvošas būtnes, jo daļu tekstu ar autora personību saista maz kas, un tā arī auditorijā nevienu neinteresē, jo Blaumaņa dzīve 19. gs. vidū pie skala uguns mūsdienu bērnam ir apmēram tas pats, kas mums alu laikmets. Pat manējie bērnībā, būdami ar visnotaļ normālu izziņas kāri, vaicāja: “Mammiņ, kā tu visu bērnību varēji paēst un nenoindējies, ja tad nebija neviena ledusskapja?” Nu apmēram tā dažs skatās uz Janča vai citu pusmāsas dēlu bērnību, it kā šie tēli paši par sevi spētu atražot nabagus nākamajās paaudzēs. Man daudz bēdīgāks par Baltās grāmatas ikdienu šķiet stāvoklis, kad tikai retais bērns netiek audzināts pragmatisma, egoisma, lietu kulta un pašpārliecinātības atmosfērā, kas šodien jau pilnīgi aizsegusi jel kādu ētisko vērtību Staburagu, par Staburaga bērniem nemaz nerunājot.
Nevienu mākslinieku, ne rakstnieku šodien nav iespējams sakralizēt tāpēc vien, ka viņš, salīdzinot ar biznesmeni, neko nav nopelnījis un labākā gadījumā tiek uzskatīts par miermīlīgu dīvaini, kurš, NEKO LABĀKU NEPRAZDAMS DARĪT, pats savam priekam kaut ko radījis un varošajiem dzīvi netraucē. Vēl skolās palikušie skolotāji, laikā, kad katrs literatūrā var sastādīt SAVU PROGRAMMU (arī tāpēc kaut kādi vienoti mērķi, veidojot skolas beigšanas un iestājeksāmenu skalu, kļūst neiespējami), cik nu iespēj un prot, cenšas mācīt ,viņuprāt, būtiskāko no jau tā laika hronoloģijā īsās latviešu literatūras zelta atziņu fonda, kuras, kā teica mūsu skolotāji, nepieciešamas kulturāla cilvēka izaugsmei. Cik maz vai daudz no tā iesavinājuši augstos krēslus sasniegušie, var katru dienu vērot televīzijā.
Lai cilvēks vispār varētu tuvoties mākslai, arī literatūrai kā mākslai, viņam ir jāsaprot katra mākslas veida valoda, bet tādām mācībām skola, izņemot specializētās mākslas skolas, nekādu laiku neparedz. Cik no šodienas mākslā piedāvātā ir balstīts kultūrvērtībās un cik patēriņā? Diez vai tikai komfortabla un izklaidei paredzēta kultūrvide var radīt vērtību, kas ietekmē nākošās paaudzes. Vēl jo vairāk, ja ir pilnīgi mainījušies izvēles un attiecību modeļi. Gribu lasu, gribu-nelasu. Jo mazāka skaidrība par to, kas ir pareizā izvēle, jo lielāks apjukums starp dažādām izvēlēm. Agrāk ar visiem manipulēja vienlīdzības ideja un totalitārisms, tagad manipulē – ziepju operas, reklāma un tukši teksti.
Garīgajam meklējumam būtu jāierāda vairāk vietas arī tāpēc, lai taptu vērtīgāka, kļūtu nozīmīgāka vajadzība sevi saprast, noskaidrot, nevis tikai eksistējot blakus valodai, bet dzīvojot valodā. Ja cilvēks neizjūt valodu, viņš neko nevar uztvert no teksta. Un te nu lasītneprasme, kas rodas tās pašas – attaisnotās nelasīšanas rezultātā, skolā kā uz delnas parādās 2 līmeņos: pirmais – bez citu grāmatu lasīšanas kaut kā izgumzījies cauri 4 klasēm,skolēns 5.kl.,kad jāsāk mācīties virkne LASĀMU mācību priekšmetu, lasa pilnīgi mehāniski, ļoti lēni (to var redzēt, liekot palasīt skaļi par attiecīgo tematu), pusi nesaprot un neatceras, vēstures vai ģeogrāfijas kontroldarbā saņem zemu vērtējumu un kliedz uz mammu – es mācījos! Un mamma arī nesaprot – bērns lasījis, mācījies, kāpēc nekā nezina? Otrais – nelasot daiļliteratūru vairāk par dažām lappusītēm mācību grāmatā, izrādās – cilvēki vairs nezina pavisam vienkāršus jēdzienus dzimtajā valodā, ko var uzzināt tikai no daiļliteratūras, jo ikdienā TĀ VAIRS nerunā. Mūsdienu ātrlaikā ikdienas valoda sastāda ļoti mazu procentuālu daļu no iespējamās valodas.
Bez kopsakarību izpratnes literatūras vēsturē, kulturoloģijā, skatuves mākslā skolēnam galu galā nav nekādas intereses arī par pašu jaunāko literatūru. Lai kā negribētu izdabāt skolēniem, diez vai jebkad varēsim mācīt literatūru, atraujot no kultūras konteksta… Jo mūsdienu rakstnieks pats ar savu darbu uzraksta sev arī eventuālo lasītāju. Nu tad – naivam lasītājam nevar liegt tiesības lasīt naivistus vai grafomānus. Tāpat – velti strīdīgs ir jautājums, vai vajag eksāmenos rakstīt domrakstu vai palikt tikai pie teksta analīzes? Domrakstam jēga bija tad, kad skolēns tiešām pauda SAVAS domas, bet ar mūsdienu informācijas pieejamības iespējām liela daļa skolēnu visus rakstāmos tekstus no kaut kurienes noraksta, sākot ar internetu un beidzot ar dažādām grāmatām, un skolotāji tik tiešām nav tādi ģēniji, lai to oficiāli pierādītu pat centralizētājos eksāmenos. Kas attiecas uz idejām, šķiet, šodien kultūru aprakstošajā presē valda galvenokārt konstatācijas līmenis, bet ideju līmenī ir maz cilvēku, kas ierosina lietas, ved tās uz priekšu, nav kapitālisma laika imantu ziedoņu, nav kaut kādas stabilas filozofisko sakņu sistēmas, no kuras kultūrā aug jaunie atskaites punkti. Tauta tos gaida ar gaidīšanu, kādu pamatu, kas dod harmoniju, līdzsvaru starp eksakto un humanitāro līmeni, no kura tālāk runāt.
Reiz, kādā seminārā skolotājiem, mākslas pasniedzēja Austra Avotiņa teica: “Daļu kultūrvērtību varbūt vajadzētu aizliegt, lai tās kļūtu vajadzīgas. Kamēr cilvēkam mācas virsū ar “tas un tas ir vērtīgs”, viņš ar rokām un kājām turas pretī. Aizliegsim, piemēram, uz laiku iet mākslas muzejā vai lasīt Virzu (tieši tā bija padomju laikos: katrs sevi cienošs vidusskolnieks bija sameklējis bēniņos nobāztos vecvecāku “Straumēnus” un palasījis), Umberto Eko vai skatīties Godāra filmas – pēc kāda laika tad varbūt sāks lasīt un skatīties. Vienalga – saprot vai nesaprot, bet aizliegts taču!” Varbūt vajadzētu aizliegt arī literatūru kā humanitārās izglītības daļu, lai tā kļūtu skolēniem patiesi vajadzīga?
