2019. gads “Tukuma Literātu apvienībai” bijis jaunām grāmatām bagātākais gads – kopā desmit. Jauni romāni izdoti trim novada prozistēm: Ilgai Liepiņai (pseid. Nella no Krotes) “Ragana bez diploma”, Rolandai Bulai “Upes laiks”, Gunai Rozei – “Sadursme”. Visi darbi ataino mūsdienu Latviju, tās cilvēkus un viņu attiecības. Par saviem romāniem, bet ne tikai, sarunājas visas trīs rakstnieces.
Rolanda ILGAI: – Kāpēc tava ragana palika bez diploma – nenokārtoja ieskaiti zombēšanā?
– Romānam vairākas reizes mainījās nosaukuma varianti: iesākumā bija “Saules kodiens”, tad gribēju likt “Pieviltais vīngliemezis”, bet Latvijas Mediji pavasarī jau izdeva “Vīngliemezi uz rīta takas” – nevar ļaut gliemežiem pārāk savairoties! Galīgais variants vislabāk izsaka grāmatas būtību. Bārbalai nav diploma, jo viņa nav ragana,- tādu lomu negaidīti piešķir apstākļi jeb māņticīgi ļautiņi.
Ilga ROLANDAI: – Bet vai tavs “Upes laiks” nozīmē ūdenī iekrituša pulksteņa meklēšanas operāciju?
– Jā, uzrakstīt romānu ir “tikai” pārkāpt pāri kaķim, bet izlemt par tā nosaukumu – tas, lūk, nozīmē “pārkāpt kaķa asti”. “Upes laiks” sākotnēji bija “Laika standarts”, nosaukums vieniem ļoti patika, citiem ļoti nepatika. Mans romāns ir par mūsdienu ģimenes laiku; cik ātrs tas ir, cik saturīgs. Ar cilvēkiem tāpat kā ar upēm – te tās ātras, te seklas, te ar atvariem.
Rolanda GUNAI: – Un kāds bija tavas grāmatas nosaukuma ceļš?
– Līdzīgs, kā jums. Rakstīju “Leti”, pie beigām izdomāju, ka derētu gan “Dolor vulgaris”, kas latīņu valodā nozīmē “patērētājs parastais”, gan “479 ieelpas”. Bet tā kā redaktore Gundega Blumberga noīsināja visu filozofiski-paralēlo daļu, kas bija apmēram 1/3 kopējā apjoma, bet vārds “Lete” viņai asociējās ar “letiņš” sieviešu dzimtē, viņa ieteica nosaukumu “Sadursme”, ko man sākumā bija grūti pieņemt. Tomēr visaplamāk ir vispirms prātot par ideālo nosaukumu un tad tam pielāgojoties, kaut ko rakstīt.
Guna ILGAI: – Kas ir tie cilvēki, kuri iekļūst tava darba lappusēs?
– Es kā čukča – ko redzu, par to dziedu. Vēroju tendences sabiedrībā: kas skaitās slavējami vai prestiži, no kā cenšamies izvairīties, ko – neredzēt, ko baidāmies darīt vai runāt. Labprāt piemeklēju saviem varoņiem neikdienišķas vai literatūrā mazāk izmantotas profesijas. Tāpēc man ir restaurators, krustvārdu mīklu sastādītājs, sporta skolas administrators, taksists, pastniece un mājsaimniece.
Ilga GUNAI: – Ir cilvēki, tostarp rakstnieki, kuri uzskata, ka mūsdienās nekas ievērības cienīgs vairs nenotiek, cilvēki kļuvuši plakani un garlaicīgi. Kur tu atrodi tos košos un kaislīgos – vai tikai iztēlē?
– Kā smejies, starp tiem pašiem plakanajiem un garlaicīgajiem. Pietiek, ja pamani cilvēka “košāko uti”, par to arī jāraksta. “Sadursmē” tēlu ir ļoti daudz, bet tikai trim – vienam bērnam un divām kundzēm – ir konkrēti prototipi, un visi trīs ir tukumnieki. Pārējie simts tēli ir izdomāti. Nepiekrītu, ka mūsdienās nekas vairs nenotiek; cilvēciskās kaislības un vājības jau nemainās, mainās tikai fons un dekorācijas. Rolanda cilvēkus ar viņu utīm iesēdināja laivā, es iemetu autokatastrofā, tu – māņticības sprostā.
Rolanda GUNAI: – Cik dziļi tu mīli vai ienīsti savus varoņus?
– Nenīstu nevienu. Pat prototipus dzīvē varu necienīt, varu pārciest kā zobu sāpes, bet neienīstu. Autoram jābūt kaut nedaudz empātiskam pat pret pēdējiem draņķiem savā darbā, citādi tēls būs neinteresants. Vienam no pieminētajiem prototipiem pat izdomāju fona stāstu, it kā meklējot attaisnojumu, kāpēc šis cilvēks uzvedas tik neciešami? Tu taču “Stopētāju lietā” darīji tāpat. Arī mīlas līnijās literatūrā man interesantāks pāris ir “maita un normāls džeks”, nevis “nelietis un paimeitiņa”, jo tā ir klišeja. Mīlu savus literāros bērnus. Vienmēr.
Guna ROLANDAI: – “Upes laikā” lielāko akcentu liki uz paaudžu attiecībām.
– Tieši tā. Bija sakrāti vērojumi, līdzcilvēku atziņas. Paaudžu attiecības vienmēr ir aktuāla tēma, sākot ar Bībeli un “Indrāniem” un “Cīrulīšiem”. Tikai katram laikam savas atziņas. Man šķiet, ka tā pašlaik ir mazliet aizmirsta tēma, turklāt – laiks ir cits, problēmas citas. Patriarhālās dzimtas tēma un konflikti palikuši kaut kur 20. gadsimtā, šodien daudz liberālāks gaiss,- tik daudz veidu, kā ātri aiziet no savām saknēm. Cik vērta šajā laikā ir dzimta? Vai sabiedrības attieksmē pret jēdzieniem “ģimene”, “dzimta” jau nav iezagusies ciniska liekulība?
Guna ILGAI: – Kā tev izdodas notikumiem un raksturiem piešķirt ticamību?
– Ar detaļām, nekā citādi. Raksturīga tendence pēdējās desmitgadēs (ja pietiek naudas un aizrautības) ir iegādāties pamestas muižas un tās restaurēt, paglābjot no iznīcības. Cīruļu kungu mājas vizuālo tēlu paņēmu no Cīravas muižas – ar resnajām kolonnām un garo fasādi. Romānā iekļuva arī Jaunpils ar saviem Viduslaiku svētkiem un degušās Rīgas pils restaurācija, par ko saņēmu precīzu informāciju no draudzenes, kura tajā piedalījās. Kādai aktrisei romānā “uzdāvināju” Elitas Patmalnieces dizainētu tērpu, taksistam Aldim liku katru dienu gaidīt pasažierus no Rīgas vilciena. Bārbalas māte dzīvo Olainē, tur vēl klīst runas par nenotverto maniaku – dūrēju! Aldmāma savukārt ir visu čīkstošo, pseidoslimīgo, aizdomīgo, pieaugušos bērnus kontrolējošo pensionāru koncentrāts.
Guna ROLANDAI: – Tavā grāmatā toties saskatīju epidēmiskās telefonatkarības un pusmūža krīzes problēmas.
– Gribēju izstāstīt stāstu par vidusmēra ģimeni, tāpēc arī atkarības un iezīmes paaudžu pārstāvjiem ir visiem labi zināmas: pusaudži kā lielo izaicinājumu uztver trīs dienas bez mobilā telefona, trīsdesmitgadniece Indra ir pārņemta ar veselīgu dzīvesveidu, jogu un psihoterapiju, viņas vienaudzis brālis ir urbanizējies mačo, bet vecāki – piecdesmitgadnieki – tā norūpējušies ar naudas un prestiža gādāšanu, ka šo to palaiduši dzīvē garām. Jā, “Upes laiks” ir klasisks paaudžu romāns. Tā arī teicu visiem paziņām, lai gan viņi tik un tā atzinās, ka pieraduši pie manis kā detektīvu rakstnieces, un arī “Upes laikā” gaidījuši, vai kādā upes līkumā neieraudzīs līķi.
Rolanda ILGAI: – Kādas atsauksmes esi dzirdējusi par savu romānu?
– No radošiem, brīvību un humoru mīlošiem cilvēkiem – vislabākās. Ir, kas nelasīšot principā, jo “nosaukumā minēta ragana”. Jautāsi, ko rakstu šobrīd? Atbildēšu: rakstu bestselleru. Saproti, kā gribi.
Ilga ROLANDAI: – Un ko tu šobrīd raksti?
– Pašlaik nerakstu, bet vienu bestsellerīgu krimiālintrigu apdomāju gan. Gaidu, kad janvārī vai februārī nāks klajā “Sīnāja kalna lieta”, kas būs turpinājums manai “Stopētāju lietai”.
Ilga GUNAI: – Nu tad atklāj, ko tagad raksti tu! Un ar ko, tavuprāt, latviešu literatūra varētu aizraut ārzemju lasītājus?
– Varbūt skanēs skaļi, bet rakstu antiutopisku romānu. Netaisos sacensties ar šī žanra klasiķiem Orvelu un Haksliju, bet tieši antiutopija man liekas ārkārtīgi interesants un par maz izmantots paņēmiens, kā izstāstīt stāstu ar vēstījumu. Varbūt ar to arī varētu pārsteigt ārzemju lasītājus, jo pagaidām latviešu literatūrā nav neviena antiutopjas parauga. Bet, ja nopietni, lasot tiešām izcilu tulkoto literatūru, es vienmēr domāju: Kāpēc? Nu kāpēc neko tik spēcīgu vēl nav uzrakstījis neviens latvietis?
