…Un to Dullo Dauku, kas manī mīt, negribu palaist es vaļā
Irīna Pumpure
Kad saņēmu TLA piedāvājumu piedalīties Muzeju nakts pasaku un šūpuļdziesmu sacerēšanas maratonā kopā ar Jaunmoku pils apmeklētājiem, nopriecājos, bet pat nenojautu, kas mani sagaida.
Pilī, tās priekšā un parkā notiekošo tikai dzirdēju un ar acs kaktiņu redzēju no saulainajā pils parkā iekārtotās improvizētās rakstnieka darbistabas ar rakstāmgaldu, senu rakstāmmašīnu un jaunizdotajām latviešu autoru bērnu grāmatām. Taču vairāku stundu garumā man bija fantastiska iespēja – satikties ar savu bērnību. Ar to bērnu manī, kas reiz sapņoja par nakti grāmatu veikalā, kad būtu iespēja izlasīt un izšķirstīt visas grāmatas, bet neuzdrošinās pat sapņot, ka kādreiz pats varētu kļūt par grāmatas autoru.
Jaunmokās ikvienam bija iespēja kopā ar īstiem dzejniekiem un rakstniekiem sacerēt pašiem savu pasaku par tēmu “Šūpulis”. Un mēs – bērni – satikāmies. “Lielie bērni” piesardzīgi, no malas vērojot un atbalstot savu atvašu uzdrīkstēšanos, pamazām atraisījās arī paši. Nāca bērnības un skolas dienu draugi un nu jau viņu bērni, kas čalodami un sacenšoties, mēģināja uzrakstīt pasaku, velkot lielus, drukātus, nesen apgūtus burtus. Maza meitenīte no Saldus novada, kuras tētis medību trofeju izstādē nopelnīja godalgu, ar mammas palīdzību zīmēja “šūpulīti” – stārķa ligzdu ar sešām olām, un uz rakstāmmašīnas mēģināja atrast sava vārdiņa burtus. Trešklasniecei no Ogres novada nepietika ar vienu pasaku; mirkli aizskrējusi pie ģimenes, viņa atgriezās un bija gatava dalīties savās lieliskajās fantāzijās. Bērniem bija unikāla iespēja – pats Gvido Drage palīdzēja apgūt rakstīšanu uz “datora bez ekrāna, bet ar printeri”, par ko mazajiem bija lieli brīnumi.
Protams, ka skolas bērniem ir jau zināma pieredze sacerējuma par tēmu rakstīšanā, bet dvēsele… Tā vai nu ir, vai tās nav. Tāpēc, kad lasīju divu mūsu Tukuma meiteņu uzrakstīto, prieks, skumjas, asaras un milzīgs lepnums par mūsu bērniem kāpa pāri visiem vaļņiem. Man nebija konfekšu, bet bija savas grāmatas, un es priecājos, ka man ir ko uzdāvināt bērniem, kuri man uzticējās un darīja mani ļoti laimīgu. Vakara noslēgumā, kad kopā ar rakstošajiem TLA senbiedriem un pils apmeklētājiem bijām lasījuši pasakas arī no pils terases, improvizētajā darbistabā pārlasījām bērnu sacerētās un mums glabāšanā uzticētās pasakas, secinājums bija viens: mums ir ļoti radoša un brīnišķīga jaunatne. Viņus tika jāmīl, jāiedrošina un ļoti jāatbalsta. Un mēs noteikti vēl tiksimies!
P.S. Šīs lieliskā dienas iespaidā pie manis atnāca jaunākā šūpuļdziesmiņa manam dažus mēnešus vecajam mazdēļiņam.