TLA

TUKUMA PROZAS LASĪJUMI 2019  “PROZAS FERMENTĀCIJA”

Nolikums

Autori, kuri raksta prozu, dzīvo, mācās vai strādā Tukuma novadā, un ir sasnieguši 16 gadu vecumu, aicināti pieteikties Tukuma prozas lasījumiem 2019 “Prozas fermentācija”, ko organizē b-ba “Tukuma Literātu apvienība”.

Iesniedzamā darba nosacījumi:

• Autora paša radīts, iepriekš nepublicēts darbs šausmu, fantastikas vai fantāzijas žanrā – eseja, stāsts vai romāna fragments.
• Darba garums: 6000 – 12 000 zīmes ar atstarpēm.
• Lasījuma ilgums – līdz 12 minūtēm.

Pieteikumā jāietver:

• Darbs elektroniskā versijā, Word formātā,
• Ziņas par sevi (vārds, uzvārds, dzimšanas dati, nodarbošanās, īsa radošā biogrāfija) un kontaktinformācija (tālruņa numurs, e-pasts).

Žūrija:

1. Bārbala Simsone – literatūrzinātniece un kritiķe, izdevniecības “Zvaigzne” redaktore, specializējusies šausmu un fantastikas literatūrā.
2. Jūlija Dibovska – literatūras kritiķe, laikraksta “Kultūzīmes” redaktore;
3. Linda Zulmane – literatūrzinātniece, LRS Liepājas nodaļas vadītāja, Piejūras pilsētu literārās akadēmijas vadītāja, Liepājas Universitātes HMZF lektore.

Autoriem paliekot anonīmiem, žūrija:

• Noteiks tos darbus, kuru autorus aicinās piedalīties noslēguma pasākumā.
• Izvirzīs un apbalvos darbus vairākās nominācijās.
• Nosauks labāko darbu.

Pieteikumi līdz 2019. gada 14. oktobrim (ieskaitot) nosūtāmi elektroniski uz [email protected]

Tukuma prozas lasījumi 2019 “Prozas fermentācija” notiks Helovīna vakarā – 31.oktobrī plkst. 18.00. Autorus, kurus uzaicinās lasīt savus darbus, informēs personīgi un viņu vārdus izziņos tīmekļa vietnēs – tla.lv, tukums.lv un biblioteka.tukums.lv

PROZAS FERMENTĀCIJA

Annai Jurševicai atbild Guna Roze

– “Tukuma prozas lasījumi” notiks jau septīto gadu – vēl viena stipra Tukuma literārā tradīcija. Bet kāpēc šogad “fermentācija” un kāpēc šausmas?

– Šķiet, vispirms bija “fermentācija”. Šovasar pie manis ciemojās draudzene Margarita – itāļu tulkotāja (tulkojusi arī Ikstenas “Mātes pienu”). Viņa bija sajūsmā par mūsu veco fermentu rūpnīcu, pastaigājāmies ārpusē, stāstīju, cik lielisks projekts te iecerēts, kad pēkšņi rūpnīcas uzraudze mūs laipni ieaicināja iekšā. Staigājām pa telpām, līdz teicu: “Ja te varētu sarīkot prozas lasījumus, tas tik būtu kaut kas!” Un Margarita piebilda: “Prozas fermentācija”. Tā radās nosaukums. Literatūrai der ideāli, jo pēc definīcijas apzināta fermentācija ir metabolisks process, kas notiek ar enerģijas atbrīvošanu. Fermenti tiek izmantoti kā katalizatori, tie palīdz iegūt produktus ar jaunām, labākām īpašībām. Literatūras rakstīšana arī ir apzināta, un katrs autors vēlas radīt kaut ko jaunu un arvien labāku. Mūsu katalizatori būs žūrija un klausītāji.

– Tātad Tukuma prozas lasījumi notiks bijušajā fermentu rūpnīcā?

– Vēl arvien ceram, ka jā. Pašvaldība ir pretimnākoša, šī ideja patīk izpilddirektorei, viņa piedāvā iedot norobežojošas sētas, lai klausītāji neaizklīst, arī elektrības ģeneratoru un kultūras nama dekorācijas. Pat Pašvaldības policija gatava iesaistīties – apsargāt, kas ļoti piestāvētu šausmu tematikai. Un arī biedrībai “Tukku Magi” ļoti patīk šī ideja, bet… esam iesprūduši formalitātēs, jo ēka neskaitās droša. Domes juridiskā nodaļa ir kategoriski pret šo ideju, īpašnieks baidās… Lai gan telpa, ko esam noskatījuši, ir 100 procentu droša, tomēr pastāv risks, ka kāds aizklīst, kaut kur uzrāpjas… Bet vēl neesam atmetuši cerības. Taču, ja neizdosies visus pretiniekus un birokrātus pārliecināt, atradīsim citu mistisku vietu, bet bibliotēka šogad tā noteikti nebūs. Informācija par vietu publiskajā telpā parādīsies nākamnedēļ, bet lasījumi noteikti notiks Helovīna vakarā, tātad 31. oktobrī, pulksten 18.00.

– Nepateici, kāpēc šogad tieši šausmas?

– Bet kāpēc ne?! Pirmkārt, tas ir interesanti, būs daudzveidība. Otrkārt, mūsu apkārtne ir mistisku leģendu pārbagāta. Mums ir Draņķozols ar saviem šausmu stāstiem, Vadātājkalns, kas novedis izmisumā daudzus staigātājus, Raudas mežā top Vilkaču taka, ir Ralfa Kokina grāmata “Kurzemes vilkaču nostāsti”. “Mācītājs un šausmu stāsti?! Kā tas savienojams?” – esot biežākais pārmetums, ko viņam nācies dzirdēt. Bet, parunājot ar Kokinu, sāk šķist, ka tas ir tieši mācītāju lauciņš, jo teoloģija izskaidro daudzas mistiskas lietas. Šausmas izvēlējāmies arī tāpēc, ka autoriem ir ļoti interesanti,- neviens no tukumniekiem klasiskā šausmu žanrā vēl neko nav rakstījis. Un tas, kā izrādās, ir ļoti grūts žanrs. Viens lieks vai nepārdomāts vārds vai frāze – un no cerētajām šausmām iznāk anekdote – visi rēc. Nevaru apgalvot, ka apsolītā šausmu stāstu vakara vietā mums neiznāk smieklu vakars.

– Ar ko šis žanrs atšķiras no citiem?

– Šausmu literatūra, kuras centrā ir tabu tēmas – seksualitāte un nāve – vairāk nekā citi žanri apliecina, ka esam dzīvi, jo ļauj izgaršot emocijas, kuras realitātē ir pārāk spēcīgas, lai būtu baudāmas. Šāda lasāmviela palīdz sadzīvot ar apziņu, ka esam mirstīgi. Rakstniekus šajā žanrā iedvesmo pasakas, mīti, Bībele, noklausīti stāsti un pat privātā pieredze – it viss var radīt impulsu, lai ķertos pie rakstīšanas.

– Bībele? Tu nepārteicies?

– Nē! Paradoksāli, bet neviens žanrs skaidrāk nelieto Bībeles valodu par šausmu žanru. Daudzu sižetu, arī varoņu – briesmoņu pretstati aizgūti no kristīgās reliģijas. Viduslaikos šausmas iedvesa nāves un pēcnāves apraksti, kuru uzdevums bija ilustrēt reliģisko ideoloģiju. Vēlāk šausmas pārvietojās uz psihes zonu – dēmoni un spīdzināšanas vairs nespēja šausmināt tā, kā līdzcilvēki un to darbība. Piemēram, karš. Sākot no 20. gs 60.-70. gadiem, zūdot ģimenes institūcijas neaizskaramībai, literatūra šausmu asnu iedēstīja tieši ģimenes pavardā, jo daudz lielāku nemieru rada pieņēmums, ka ļaunuma avots var būt mūsu pašu bērns vai mājdzīvnieks, nevis vampīri un citas mistiskas būtnes.

– Izklausās, ka šausmu žanrs ir pats interesantākais.

– Man arī tā sāk likties. Tāpēc tas ir nopietns izaicinājums – uzrakstīt tā, lai ir bail, nevis nāk smiekli. Latviešu literatūrā šausmu un fantastikas žanrs ir ļoti jauns un vēl neattīstīts. Senākie šausmu motīvi parādījās 20. gs sākumā, turklāt nevis prozā, bet dzejā – Viļa Plūdoņa balādēs “Baigi” un “Rēgi”. Pēcāk zombiji un vampīri ieviesās Raiņa lugā “Spēlēju, dancoju!” Jā, arī Rainim paticis tirpināt lasītājus. Pēc tam bija Vladimirs Kaijaks. Viņa literārajā biogrāfijā ir interesants fakts. Kad Kaijaks nemaz ne tik senajā padomju laikā savu pirmo šausmu žanra darbu aiznesa uz kāda preses izdevuma redakciju, redaktors to lecīgi “izsvilpa”. Rakstnieks ar redaktoru saderēja uz konjaku, ka stāstu nopublicēs cits – vēl prestižāks izdevums. Kad tas pavisam drīz patiešām notika, derībās zaudējušais redaktors Kaijakam sacīja: “Kauns un negods, ka tu vari rakstīt ko tādu! Tu, kas spēj rakstīt reālistiski!” Bet reālistiski rakstīt spēj jebkurš. Tagad no latviešu šausmu un fantastikas autoriem zināmākie ir Laura Dreiže, Ieva Melgalve un Guntis Berelis. Kas zina, varbūt “Prozas fermentācijas” procesa rezultātā radīsies kāds jauns spīdeklis – tukumnieks. Ļoti ceram uz jauniem autoriem, skolēniem. Jo viņiem ir pavisam cita domāšana, skatījums uz lietām. Skat, pagājušā gada “Tukuma prozas lasījumu” jaunākais autors Krišs Grunte, kas tobrīd mācījās Raiņa ģimnāzijas 12. klasē, šogad uzvarēja skolēnu kategorijā Egona Līva literārajā konkursā “Krasta ļaudis”. Pilnīgi iespējams, ka viņa literārā fermentācija tā īsti iesākās tieši Prozas lasījumos. Tā ir laba platforma! Darbus gaidām līdz 14. oktobrim.

Vakar, 20. septembrī, Lapmežciema Tautas namā atklāja “Tukuma Literātu apvienības” dzejnieka Aigara Brica gleznu izstādi.

No sirds priecājamies un sveicam!

Mēdz teikt, ka talants nekad nav viens. Ja cilvēks ir radošs, viņa būtībā mierīgi var sadzīvot divas Mūzas, dažam pat trīs. Dzejo Aigars jau sen. Viņam patīk arī spēlēt ģitāru un sacerēt melodijas paša dzejai. Pats Aigars gan atzīst, ka muzicēšana ir amatiera līmenī, ka gribētos ģitārspēli apgūt nopietnāk. Glezniecību A.Brics sāka apgūt pirms diviem gadiem pazīstamās Tukuma gleznotājas un “Tukuma Mākslinieku grupas” vadītājas Ingemāras Treijas studijā “Krāsmates”. Impulss sākt gleznot bijis vēlēšanās pašam ilustrēt savu iecerēto dzejas krājumu. Pirmo reizi Aigars savas gleznas kopā ar kolēģu darbiem publiski izstādīja Mākslinieku ielā Tukuma Rožu svētkos 2018. gadā. Nez vai pats tobrīd nojauta, ka jau pēc gada būs ticis līdz personālizstādei?

Nozīmīgajā 20. septembrī  Lapmežciema Tautas nama izstāžu zālē notika divi pasākumi: 12.00 bija sanākuši pedagogi un skolēni no Lapmežciema skolas, kā arī TLA dzejnieki – Sarma Upesleja, Daina Jansone-Treice, Aivis Briesma, Anna Jurševica, kuri lasīja savu dzeju un to, ko veltījuši Aigara gleznām.

17.00 sākās atklāšanas 2. sērija, kad Aigaru Bricu kuplā pulkā sveica draugi, radi, darbabiedri, talanta cienītāji un jau atkal Tukuma literāti – Andris Jansons, Guna Roze, Gvido Drage, Anna Jurševica un Veronika Ailte. Andris Jansons, kurš tāpat kā Aigars ir divu Mūzu kalps, sēdās pie klavierēm un apdvēseļoja pasākumu ar īsu, bet skaistu koncertu.

Pārdesmit gleznu galerijā dominēja ainavas, pārsvarā – kalni. Šoreiz Aigara gleznas PARĀDA. Nākamajā izstādē gaidīsim jau nākamo līmeni – ko viņa gleznas STĀSTA. Starp izstādes apmeklētājiem bija arī Tukuma novada speciālās izglītības iestādes direktore Silva Freimane (Aigars sacerējis skolas himnu) un ierosināja uzreiz pēc Lapmežciema šo izstādi izvietot skolā.

Fotostāsts

Aigars Brics pirms došanās uz Lapmežciemu.

Aigars Brics un Anna Jurševica lasa savu dzeju duetā, kas pagājušajā rudenī, kad Rīgā, Raiņa un Aspazijas mājā-muzejā Dzejas dienas atklāja “Tukuma Literātu apvienība”, bija viens no saskanīgākajiem un romantiskākajiem dzejas duetiem.

Andra Jansona klavierkoncerts

Gvido Drage nolasīja dzejoli, ko veltījis A.Brica gleznai “Staburags”:

itin kā viņš

tur lietusmēteli būtu novilcis

tādu lietuspelēku garu

debesmalā pakarinājis

pats kādā atvarā makšķerē

(vai arī glezno

kas varbūt ir gluži tas pats)

un mēģina atcerēties

ko tajā mēteļkabatā aizmirsis

pulksteni nē –

pulksteņlaiks ripo ap sauli

naudasmaku nē –

Zemesbanka tepatās apkārt

kaut kas tur bija sīks

nē – drīzāk vareni liels…

viņš ceļas un iet

pačamda kabatā – ir

– Ozolzīle

(bet ne jau es teicu

to vārdu ar Lielo burtu

Aigars pats)