Janvāra vidū pie lasītājiem devās Gunta Tālera debijas romāns “Garās nakts Mēness”.
Guntis Tālers, īstajā vārdā Guntis Zariņš, dzimis un audzis Tukumā, absolvējis J.Raiņa vidusskolu. Vairākus gadus darbojies žurnālistikā, bet literārajai jomai pievērsies nesen, 2020.gadā iegūstot pirmo vietu izdevniecības „Zvaigzne ABC” detektīvromānu konkursā. Godalgu izcīnījušo romānu varam gaidīt grāmatnīcās pavasarī, kamēr otrais darbs – trilleris „Garās nakts Mēness” no izdevniecības “Latvijas Mediji” jau sācis savu ceļu pie lasītājiem.
Šobrīd pašnodarbinātais, pilnībā pievērsies rakstniecībai, brīvo laiku veltot sabiedriskai darbībai, tostarp dalībai novada pašvaldības izveidotajās komisijās.
2020. gadā viņa stāsts “Balva” uzvarēja konkursā “Tukuma prozas fermentācija – Tā pati pasaka“. Bet par literāro darbību 2021. gadā Guntis saņēma TLA balvu “Zelta svece” nominācijā “Gada izrāviens” .
Pats autors saka: „Sapnis par rakstīšanu man radās jau bērnībā, kad biju īsts grāmatu tārps un mīlēju fantazēt, izdomāt pasaku tēlus un dažādus piedzīvojumus. Tagad, mūža pilnbriedā, kad pietiekami uzkrāta dzīves pieredze, laiks ķerties pie radošā procesa. Pagaidām pievērsīšos galvenokārt interesantas izklaides literatūras radīšanai tādos žanros kā detektīvs, trilleris un šausmas. Jā, arī tās, – nesen parakstīju autorlīgumu ar „Zvaigzne ABC” par šausmu stāstu krājuma izdošanu. Būs bailīgi, garantēju. Kad iznāks, to gan precīzi pateikt šobrīd nevaru; ceru, ka šogad, un tā varētu kļūt par manu trešo grāmatu 2022.gadā.”
Fragments no romāna “Garās nakts Mēness”
Rudens ieradās un pagāja rāmi un mierīgi, bez vētrām un lietusgāzēm, gluži vai uz pirkstgaliem pazagās garām, ar kautrīgu mākslinieka pieskārienu maigi un delikāti iekrāsojot koku lapas. Siltums saglabājās līdz pat oktobra beigām un tikai tagad beidzot varēja sajust tuvojošās ziemas dvesmu.
Lana izgāja no piesmakušās daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpas. Ar labpatiku ieelpoja dzestro, svaigo novembra gaisu un pacēla galvu. Augstu tumšajā debesjumā mirdzinājās sīkas zvaigznītes. Nakts solījās būt bez mākoņiem, un, iespējams, uz rīta pusi kļūs aukstāks. Varētu pat sagaidīt pirmo rudens salnu.
Viņa sakārtoja balto cepurīti ar bērnišķīgo pušķi un savilka ciešāk mēteļa jostu.
Pagalmā valdošo tumsu kliedēja gaismas no dzīvokļu logiem. Uzmanīgi liekot kājas, lai nejauši nepakluptu uz bedrainā asfalta, viņa devās laternu izgaismotā gājēju celiņa virzienā. Ikvakara pastaiga pēc atgriešanās dzimtenē pārvērtās par ieradumu. Tukums, Lanas dzimtā pilsēta, viņas prombūtnes laikā bija patīkami pārvērties. Visu nakti apgaismotas ielas un jauni, bruģēti gājēju celiņi, pa kuriem varēja pastaigāties stundām ilgi, nebaidoties par iespējamo laupīšanu vai vardarbību. Tālajā un eksotiskajā zemē, ko viņa vairāk nekā desmit gadu bija saukusi par savām mājām, tādas vientulīgas, naksnīgas pastaigas varēja beigties ar diezgan lielām nepatikšanām.
Lana gausi soļoja pa asfaltēto celiņu starp simtgadīgām kļavām. Oranžā laternu gaisma, laužoties cauri koku zariem, piešķīra alejai viegli sirreālu, pasakainu apveidu. Pa šoseju, prožektoru acis spīdinot un riepām šņācot, aiztrauca pa vēlīnam braucējam. Gājēju tikpat kā nebija. Viņa satika vien kādu kungu, kurš pastaigājās ar suni, un rokās saķērušos jauniešu pārīti. Tas arī viss. Klusi un vientulīgi. Tieši tā, kā Lana vēlējās. Viņas iepriekšējā dzīvē bija pārāk daudz trokšņa, nemitīgas, tukšas pļāpāšanas, pūļa bļaustīšanās un dārdoši skaļas mūzikas. Tagad viņa izbaudīja šejienes pasīvo mieru un intravertumu, tas viņu atsvaidzināja kā dzirkstošs auksta dzēriena malks pēc tveicīgi karstas dienas. Jā, ar prātu viņa saprata, – šejienes rāmums var izrādīties par šķietamību, masku, zem kuras slēpjas agresivitāte un ļaunums. Bērnības un jaunības atmiņas, atgriežoties nakts murgu veidolā, par to atgādināja ne reizi vien.
Ietrinkšķējās telefons, un Lana satrūkās.
Zvanīja Ilze, – bijusī klases biedrene un draudzene, vienīgā ar kuru viņa atjaunoja regulārus kontaktus pēc atgriešanās. Lana paraudzījās pulkstenī. Jau deviņi vakarā… Vai būtu kas atgadījies?
***
– Čaviņ! – draudzenes balss iespiedzās apdullinošā spalgumā. – Ko dari? Neiztraucēju? Droši vien mājās sēdi, ja?
Fonā skanēja ritmiskas mūzikas troksnis.
– Nekliedz tik traki! – Lana attālināja telefonu no auss. – Kas tev tur? Ballītē esi?
– Nē, nē, – Ilze pieklusināja balsi. Arī mūzikas troksnis kļuva vājāks. – Tagad ir labāk? Es esmu trenažieros. Mums tikko aerobika beidzās. Baigi labā lieta! Negribi nākt? Tev taču vienai pašai pa vakariem nav ko darīt! Te daudz smuku džeku apgrozās, jauni, neprecēti, varēsi kādu nocopēt… Bet es ne par to. Klau! Tu meklē darbu, vai ne? Nu lūk! Pie mums tikko vieta atbrīvojās. Neviens vēl nezina. Es tev pirmajai piedāvāju.
Lana sastomījās.
– Vai tad tā var? Tagad taču visādi konkursi, pieteikuma vēstules…
– Nē, te pa vienkāršo, maza firmiņa, priekšniece man druška, es tevi varu ieteikt, ja gribi, rīt no rīta atnāc uz pārrunām, un viss. Tev taču svešvalodas ir, pa ārzemēm ilgi dzīvojies, angļu, spāņu, vai ne?
– Jā, ir gan…
– Nu, tad ko? Gribi to darbu?
– Bet tu jau nepateici, kas tas ir. Kas tur jādara?
– Ēēē! Nekas īpašs, baigi viegli viss. Jāzvana pa telefonu cilvēkiem, jāpierunā pirkt visādus sūdus!
– Ko?
– Nu nē, ne jau sūdus tiešā nozīmē, – Ilze ieķiķinājās. – Jāizplata mūsu firmas produkti. Uztura bagātinātāji, vitamīni, brīnumzālītes večiem.
– Kas tās tādas?
– It kā nesaprastu, – nu, tiem, kam vairs nestāv, – visādi pulverīši, smērītes, tabletītes.
– Un tas palīdz?
Ilze atkal smējās, kā par labu joku.
– Kas to lai zina, bet tā jau nav mūsu darīšana. Mēs tik zvanām un piedāvājam. Tad tu nāksi? Man te vēl viena meitene bez darba nīkst, ja tevi neinteresē, tad zvanu viņai. Ko teiksi?
– Labi… var pamēģināt.
– Super! Tūlīt atsūtīšu īsziņā adresi. Deviņos no rīta esi klāt. Čau!
Runādamās, Lana jau bija aizgājusi gandrīz līdz pilsētas robežai, kur beidzās gājēju celiņš un laternu gaismas.
Viņa pagriezās, lai nāktu atpakaļ, kad pamanīja vīrieša stāvu apmēram simts metru attālumā. Pacēlis kapuci un rokas jakas kabatās sabāzis, cilvēks nesteidzīgi soļoja pilsētas virzienā. Spēcīgi veidots, atlētisks stāvs, treniņtērps, atsperīga gaita, – izskatījās pēc sportisku vakara pastaigu cienītāja.
Tomēr kaut kas šķita dīvaini.
Viņa tikko nāca no pilsētas puses, bet viņš – pretējā virzienā. Viņiem abiem vajadzēja satikties pirms minūtes. Bet – nē, viņa taču nevienu nesatika! Vai tiešām tā bija iegrimusi sarunā ar Ilzi, ka nemanīja pretimnācēju? Diez vai. Varbūt vīrietis iznāca no kādas privātmājas pagalma? Nē. Pēdējā apgaismotajā posmā vairs nebija nevienas mājas. Abās pusēs ceļam – biezi brikšņi, aiz kuriem sākās mežs. Tad no kurienes viņš parādījās? Izlīda no krūmiem?
Lana palēnināja gaitu, līdz apstājās pavisam. Stāvēja un noraudzījās, kā attālinās gājēja stāvs.
Vīrietis soļoja, neatskatoties, līdz viņa augumu apslēpa šosejas līkums.
Kad Lana nonāca kļavu alejā, tur neviena vairs nebija. Vien sabrūnējušās lapas čabēja zem kājām.