BUCURIA noslēpums

Kas ir BUCURIA?!
Ik gadus kādā jaukā maija sestdienā (Un parasti tās patiešām ir jaukas!) Tukuma Literātu apvienības biedri „atklāj vasaras sezonu”. Ikreiz tas nozīmē vienu un to pašu: sadalījušies pa automašīnām, kopīgi dodamies baudīt pasakaini skaistas lauku mājas ainavu un namamātes Ilgas Liepiņas neizmērojamo viesmīlību. Vēsajā pavasarī ilgi cietušies, pēkšņi pārplīst un smaragdzaļās lapās un […]

111 vārdos

Aigars Brics
Cilvēks ir kā pļavas puķīte – visi to mīl un visi to bradā, – tā reiz teicis svētais Siluans. Pļavas no pļavām, un cik to līmeņu, dievs vien zin’: smalkāki, rupjāki, pārziedējuši un pašā plaukumā. Ziedēt gribas visiem, bet kas ir tie bradātāji? Tu vēlies, lai tikai aplej, taču lietus mākonis var kļūt par […]

Mans laiks

Aigars Brics
Vēja elpā dzimst lidojums,
Tavā smaidā – mans ceļojums,
Tu esi tā, dēļ kuras dzīvot man ļauts,
Vējš plosīs kāpas, mūs – nesaraus.
Vēja sirdī dziļums un miers,
Tavās acīs – rīts atmodies,
Nepateiks ziema, kādēļ tā salst,
Kad tevis blakus man nav.
Vēja ceļus nezin pats vējš,
Tavi glāsti liek aizdegties,
Tu esi tā, dēļ kuras mans laiks
Kā atraisīts vējš joņo un stāj.

xxx

/Aigars Brics/
 
Tu esi atvars – kaislību magnēts,
Rīts pie kafijas bez kafijas.
Smejas apgrēcība:
– Nu, kā dzīvojas pie elles vārtiem,
Ar skatīšanos vien nepietiek,
Nāc, pasildies pie sārta!
Sarkanā krāsa – mīlestības zīme
Vai seksa transparents,
Visa pasaule vienā mudžeklī,
Jūtas pielīmē saukli – gribam mūžību,
Bet vai prāts klausa?
 
Instinktīvā domāšana,
Erosa triks,
Čiks, un nervi raustās,
Čiks, paradīzes mirāža –
No piecām līdz divdesmit minūtēm,
Tad atkal stresainā […]

Izstāde beigusies – lai dzīvo izstāde!

Šogad otro reizi ar savu stendu piedalījāmies grāmatniecības gada lielākajā notikumā – izstādē Latvijas Grāmata 2017, kas notika no 24. līdz 26. februārim. Un arī šogad mūsu stends bija visoriģinālākais plašajā Ķīpsalas kompleksā.

Par saviem “radošajiem bēniņiem” saņēmām neskaitāmus apmeklētāju, kolēģu un organizatoru komplimentus. Smukums taču nāk no Tukuma!

TLA radošie bēniņi

Šogad stenda īri apmaksāja Tukuma pašvaldība. […]

Kā mēs braucām Ziloņcilvēku lūkoties

Kad 2016. gada nogalē Tukuma Literātu apvienība saņēma pašvaldības naudas balvu nominācijā Novada cildinājums, nolēmām, ka tie daži literāti, kas patiešām ir ieguldījuši savu laiku un enerģiju TLA aktivitāšu īstenošanā, ir pelnījuši daļu balvas – labas izrādes apmeklējumu. Izvēlējāmies Bernanda Pomeranssa drāmu Ziloņcilvēks Liepājas teātrī. Lūk, Baibas Talces, Marijas Anmanes, Rolandas Bulas, Gunas Rozes un Ilgas Liepiņas pārdomas pēc redzētā.

Baiba Talce
Ja tāda ir žēlsirdība…

Šovu laikmetā esam aizmirsuši, ka māksla, piedāvājot kvalitatīvu citu dzīves pieredzi, palīdz ieraudzīt un saskatīt to, ko nepiedāvā apkārtējā dzīve – kādu emocionālo pieredzi visā tās bagātībā līdztekus tam, kā zinātne mums piedāvā racionālo pieredzi. Dzīvojot līdzi mākslas darba tēliem vai varoņiem, piemērojot sev viņu emocijas, kas var būt pilnīgi ārpus manas dzīves, es pats mainos no sava līdz šim nepazītā pārdzīvojuma. Tādu patiesi varēja saņemt Liepājas teātra Lauras Grozas izrādē Ziloņcilvēks.

Līdz šim – ne par tādu vēsturisku faktu, ne autoru nebiju dzirdējusi. Tādu scenogrāfijas, detaļu, tērpu, montāžas un mūzikas saskaņu nebiju redzējusi kopš izrādes Brands (1975.gada Dailes teātra iestudējums).

Februāra pieskārieni – 36,6′ C

Februāris ir mirklis PIRMS. Tāda kā sašūmējusies spriedze pirms kārtējā starta šāviena. Pirms pavasara, gadskārtējās piedzimšanas. Durvis uz jaunu sākumu, jauna cikla dzemdību kontrakcijas. Februāris ir provokators, divpadsmit mēnešu karognesējs. Re, kāpēc Austrumu gads sākas tieši februārī! Viss pareizi – kad tad vēl?! Šogad Jaunais gads sāksies 8.februārī.

“Sals laukā tāds, ka zirgiem salīp nāsis, jau atrikšojot tepat no Upītēm vai Postēm. Tie, kas savus pajūgus atstāj pie pienotavas, zem zirgu kājām pakaisa labi daudz salmu, bet kūpošās muguras apklāj ar deķiem – tajos pēc tam ietīs bērnus, pirms sēdinās kamanās.”

Februāris kopš bērnības man asociējas ar balto. Balti piesniguši ceļi uz skolu, līdz autobusam vien jābrien divi kilometri. Ja bija dikti auksts un putenis dikti vandījās, paps no rītiem uz pieturu veda ar zirgu. Kamanās. Balts gar acīm griezās, un zirgs augstu cilāja kājas. Pēcpusdienā nākot mājās, vēroju zirga pēdas: nu kā var tā izcilāt katru soli tik dziļā sniegā? Mēģināju pati, ātri vien piekusu un filcīši vilka garas svītras sniegā. Vēlāk, redz, šīs atmiņas esmu ievilkusi baltās lapās savā romānā “101.kilometrs”.